VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
15. septembrī, 2010
Lasīšanai: 29 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Politika
14
14

Nīkulīgs zieds politikas puķupodā

LV portālam: Dr.sc.soc. ANDA ROŽUKALNE, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes studiju programmas “Žurnālistika” vadītāja; Dr.phil., asoc. prof. AINĀRS DIMANTS, Biznesa augstskolas „Turība” Komunikācijas zinātņu katedras vadītājs
Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Latvijas mediju politikā jeb politiķu attieksmē un rīcībā attiecībā pret mediju sistēmas attīstību ir dominējusi vēlme pakļaut un kontrolēt medijus savās interesēs vai vismaz neitralizēt to ietekmi. Tas redzams gan pēc tā, cik sarežģīti notikusi mediju likumdošanas attīstība, gan cik ļoti tiek uzraudzīts, lai sabiedriskie mediji nevarētu kļūt ietekmīgi, norāda mediju eksperti Anda Rožukalne un Ainārs Dimants.

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Mediju brīvība, valsts mediju un komunikācijas politika, likumdošanas un žurnālistikas prakses nepilnības, kā arī politiķu vēlmes un sabiedrības iespējas iegūt sev vajadzīgu un objektīvu informāciju. Par šiem un citiem demokrātijas dzīvotspējai būtiskiem jautājumiem priekšvēlēšanu gaisotnē intervijā LV.LV runā mediju eksperti – Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes studiju programmas “Žurnālistika” vadītāja Dr.sc.soc. ANDA ROŽUKALNE un Biznesa augstskolas „Turība” Komunikācijas zinātņu katedras vadītājs Dr.phil., asoc. prof. AINĀRS DIMANTS.

Latvijas medijos priekšvēlēšanu posmā nostiprinājusies tendence, ko varētu raksturot kā mediju politizāciju. Kas ir noticis mediju vidē, un ko varam sagaidīt turpmāk?

Foto: Māris Kaparkalējs, LV

A. Dimants: Notiekošais nav nekas jauns, bet gan tikai jau esošo problēmu saasinājums. Vienai dienas avīzei nomainās īpašnieki, taču mēs pēkšņi konstatējam, ka Latvijas mediju sistēmā ir problēmas. Tomēr ir nepieciešamas sistēmiskas pārmaiņas. Problēmas nav saistītas tikai ar vienu avīzi, tās ir sistēmiskas.

Var izdalīt trīs faktorus. Pirmais: ir strukturālas mediju tirgus pārmaiņas – drukātajiem medijiem ir problēmas ieviest jaunus biznesa modeļus, kādi ir nepieciešami līdz ar interneta mediju attīstību, turklāt tās saasina pasaules ekonomiskā krīze. Otrais: žurnālistu profesionālās kultūras jautājums – vai ir notikusi vienošanās vismaz par minimālajiem profesionālajiem standartiem žurnālistu vidū gan nacionālā mērogā, gan katrā mediju uzņēmumā? Jo tirgus nenosaka visu, tas nosaka tikai tik daudz, ka nerentabls medijs gandrīz garantēti nonāk politiska instrumenta lomā. Taču medija patstāvības garants ir ne vien finansiālā neatkarība, bet arī mediju vadītāju, redaktoru profesionālā stāja un mugurkauls – spēja aizsargāt sava izdevuma redakcionālo brīvību un autonomiju. It īpaši tas attiecas uz sabiedriskajām raidorganizācijām. Un tikai trešais faktors ir mediju likumdošana. Latvijā, atšķirībā no gandrīz visām ES valstīm, piemēram, joprojām nav noteikts, ka mediju īpašnieki būtu jāatklāj līdz fiziskās personas, patiesā labuma guvēja līmenim. Tas rada ļoti labvēlīgu augsni politiskām manipulācijām ar medijiem un ietekmē arī mediju koncentrāciju, kurai tāpat diemžēl nav speciāla regulējuma likumdošanā.

Risinājumi ir meklējami, tikai radot izmaiņas šajos trīs faktoros. Taču tās nav iespējams ieviest revolucionāri, bet gan pakāpeniski.

Foto: Māris Kaparkalējs, LV

A. Rožukalne: Jautājumam ir liela saikne ar žurnālistu profesionālo kultūru un pašapziņu. Ja mediju vides visu līmeņu profesionāļi nespēj sabiedrībai paskaidrot to, kāpēc viņi ir vajadzīgi, kādi ir viņu darbības principi un darbība sabiedrības interesēs, kāpēc sabiedrībā ir jābūt vienprātībai par to, ko katra no pusēm dara un kādu atbildību nes, tad arī rodas jautājumi: kāpēc gan žurnālists nevarētu vienlaikus nodarboties ar reklāmrakstu rakstīšanu vai medija īpašnieka “draudzīgo” uzņēmumu un personu apkalpošanu, ko daudzos medijos uzskata par pilnīgi normālu praksi? Rezultātā sabiedrība arī piekrīt tam, ka žurnālisti ir vienādi melīgi, pusētiski kā visa pārējā sabiedrība. Problēmas ir abās pusēs – gan mediju satura veidotājos, gan uztvērējos, kuri lielā mērā uzskata, ka visi ir kaut kādā veidā angažēti.

Vērtējot atbildīgumu, jāatzīmē, ka pastāv arī šāds aspekts: medijos, sevišķi atsevišķos analītiskos raidījumos, mēdz uzskatīt, ka sabiedrība viņiem mūžam uzticēsies, bet tādā sarežģītā situācijā, kāda tā pašlaik ir, vasarā mierīgi aiziet atvaļinājumā Domburs, aiziet „Nekā personīga”...

A. Dimants: Pārmest sabiedrībai mediju nozīmes neizpratni pirmkārt ir akmens pašu mediju dārzā. Ja paši mediju profesionāļi nav sapratuši savu centrālo lomu demokrātijā, tad viņi to nevar arī izskaidrot publikai. Tā pati redakcionālā autonomija nevarētu izjukt, ja bez spiediena merkantilās interesēs tur nebūtu otra puse, kura piekāpjas. Žurnālisti nav organizējušies, nav gatavi uzstādīt kādas „sarkanās līnijas”, bet ir gatavi pieņemt mežonīgo kapitālismu, ko uzspiež izdevēji. Un kļūdaini domā, ka mūsdienu Rietumu kapitālisms šādi arī darbojas. Latvijas Neatkarīgā Televīzija, piemēram, pašlaik ir uz ļoti plāna ledus.

Tāpēc jau arī medijus nepērk, ka strauji krītas to ticamība un līdz ar to uzticēšanās tiem, trūkst neatkarīgas žurnālistikas. To dabūs atpakaļ arī LNT. Mēs jau redzam vienu piemēru – „Dienas” bojāejas iemesls ir ne tikai strukturālās izmaiņas, bet arī pārmērīgā politiskā angažētība uz šauras politiskās, nevis plašākas vērtību bāzes, jo “lietussargu revolūcija” nāca par vēlu. Savulaik Jānis Kārkliņš grāmatā „Latvijas preses karalis” rakstīja: „Partiju prese aug savas politikas puķupodos.” Medijs, kurš pats uzņemas šādu lomu, tirgū zaudē.

Līdz šim mediji, uz kuriem varētu attiecināt pārmetumus par politisku angažētību, gan nav bankrotējuši auditorijas trūkuma dēļ. Par ko tas liecina?

A. Dimants: Mums ir subsidēti mediji, un tādējādi notiek mediju tirgus kropļošana. Ja no 1998. gada, ieguldot tur miljonus, var uzturēt vienu dienas avīzi – „Neatkarīgo Rīta Avīzi” – tikai, lai uzturētu īpašnieka reitingu, tas vispār nav mediju bizness. Tas ir vajadzīgs kā politikas instruments, un tā arī darbojas, bet rentabilitātes tur nav. Es neteiktu, ka “NRA” ir ļoti labas pozīcijas Latvijas dienas preses tirgū pēc lasītāju skaita. Tas traucē arī citiem tirgus spēlētājiem, jo pēc būtības ir dempings. Un kā medijs var cīnīties par caurskatāmību visur citur, ja pats neuzrāda faktisko īpašnieku?

Taču medijam var būt savas politiskās simpātijas. Kur ir tā robeža, kad šīs simpātijas jau atzīstamas par klaju politisku aģitāciju?

A. Rožukalne: Šī robežšķirtne ir absolūti vienkārša! Latvijā nereti politiskā pozīcija vai vērtību aizstāvēšana tiek tulkota kā kalpošana vienam politiskajam spēkam atkarībā no konkrētā brīža, piemēram, priekšvēlēšanu laika izdevīguma. Ja medijam ir sava neatkarīga pozīcija, ja tas atbalsta noteiktas vērtības valsts attīstībā, tas notikumus skata caur šo prizmu – vai politiķu rīcība, pieņemtie likumi atbilst tam, ko medijs ir definējis kā vērtības, kas nepieciešamas sabiedrībai. Šāds medijs, atšķirībā no angažētiem medijiem Latvijā, neignorē citus, atšķirīgus viedokļus.

A. Dimants: Es teiktu, ka tas ir precīzi pēc Ļeņina uzstādījuma: partijas organizācija un partijas literatūra. Tikai šeit ir partijas organizācija un partijas televīzija – partijas kolektīvais propagandists, aģitators un organizators. Uzsveru tieši vārdu partijas. Robežšķirtne ir tā, vai medijam ir patstāvīga loma vai tikai instrumentāla loma. Ja raidījumu reizē kontrolē medija vadītājs un politiskās apvienības vadītājs, un politiskās kampaņas vadītājs, ir skaidrs, ka medijs spēlē tikai instrumenta lomu.

"Latvijā, atšķirībā no gandrīz visām ES valstīm, joprojām nav noteikts, ka mediju īpašnieki būtu jāatklāj līdz fiziskās personas, patiesā labuma guvēja līmenim."

Medija atbalsts kādām vērtībām ir kā lakmusa papīrs, kas Latvijā ir ļoti labi lietojams. Te nav, kā, piemēram, ASV, kur ir divpartiju sistēma. Pa lielam ir iespējams aizstāvēt vai nu liberālās, vai konservatīvās vērtības. Līdz ar to ir uzskatāmi redzams, vai mediji, kuri pozicionējas par noteiktiem politiskajiem spēkiem, patiešām atspoguļo un vērtē notikumus atbilstoši plašākai vērtību sistēmai vai šauri politizēti, partijiski. Jebkurš mediju patērētājs to var redzēt.

Medijs savu idejisko virzienu izvēlas nevis tāpēc, lai atbalstītu partiju, bet gan tāpēc, lai lasītājam būtu ar ko identificēties. Mediju patērētāji meklē ne tikai informāciju, bet arī identifikāciju, un plašam lokam tā notiek tikai uz noteiktu vērtību bāzes, ne šaurām partijiskām pozīcijām.

Runājot par mediju pārstāvētajām vērtībām, mēs nonākam pie jautājuma par valsts mediju politiku. Vai tāda, jūsuprāt, vispār ir bijusi?

A. Dimants: Jāsaka tā: esam apstājušies autoritārās sistēmas liberalizācijas fāzē, un pašlaik mums ir iespēja izdarīt atkritienu autoritārisma virzienā. Būsim godīgi – autoritārās tradīcijas Latvijā ir ļoti spēcīgas, bet demokrātiskā, preses brīvības prakse – visai īsa. Likums „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” tika pieņemts 1990. gadā. Tas faktiski ir pārrakstīts no PSRS likuma, un nekas jauns tālāk šajā jomā nav radīts. Nav bijusi politiskā griba. Sunim pašam sev nocirst asti, kā zināms, ir ļoti grūti. Te ir jābūt zināmam mediju un sabiedrības spiedienam.

A. Rožukalne: Es varu pilnībā piekrist, ka Latvijas mediju politikā jeb politiķu attieksmē un rīcībā attiecībā pret mediju sistēmas attīstību ir dominējusi vēlme pakļaut un kontrolēt medijus savās interesēs vai vismaz neitralizēt to ietekmi. Tas redzams gan pēc tā, cik sarežģīti notikusi mediju likumdošanas attīstība, gan cik ļoti tiek uzraudzīts, lai sabiedriskie mediji nevarētu kļūt ietekmīgi, kā tas ir izdevies, piemēram, Igaunijā. Bet šo situāciju nevar mainīt, tikai apelējot pie labākas prakses vai politiskās vides atbildības, savas intereses ir jāizstāv arī medijiem pašiem, gan komerciālajiem, gan sabiedriskajām raidorganizācijām, kas varētu iesniegt un aktīvāk virzīt uzlabojumus mediju vides likumos, kā arī daudz aktīvāk definēt problēmas, kas saistītas ar mediju vides uzdevumiem.

Piemēram, daudz runāts par sabiedrisko mediju uzraudzību un neatkarību, bet īsti sakārtoti nav jautājumi par interneta mediju darbību, saturu, autortiesībām. Spēcīgi tiek aizstāvētas ar mediju biznesu saistītās intereses (reklāmas ierobežojumi, pasta tarifi abonentiem, iespēja neatklāt mediju īpašniekus), bet daudz mazāk diskutēti ir jautājumi par mediju atbildību pret sabiedrību, par mediju īpašnieku ētiku, žurnālistikas kvalitāti.

Nevar prasīt, lai sabiedrība būtu mediju eksperts. Parasti kvalitatīvas izmaiņas specifiskās nozarēs rada un virza, iesaistoties nozares profesionālajām organizācijām. Jums, Dimanta kungs, pat bijis gods kādu laiku būt Latvijas Žurnālistu savienības vadībā...

A. Dimants: Latvijā žurnālistu profesionālā organizācija ir tikpat kā neitralizēta. Un es varu paskaidrot, kāpēc. Neiedziļinoties garajā priekšvēsturē, var teikt, ka Žurnālistu savienība pašlaik ir ļoti politizēta, jo valdē ir tikai divu mediju uzņēmumu pārstāvji, kuri ļoti mērķtiecīgā veidā tika ievēlēti. Un ne jau tāpēc, lai cīnītos par biedru darba tiesībām, bet gan par darba devēju interesēm. Valdē absolūtā vairākumā ir pārstāvēts „Mediju nams” un “Petits”. Tie jautājumi, kurus mēģināju izvirzīt savas valdes laikā – tostarp par kopīgiem žurnālistu profesionālajiem standartiem, ētikas kodeksu – tika noraidīti 2007. gadā. Turklāt jāņem vērā, ka Latvijā pastāv vismaz divas žurnālistikas kultūras. Krievu valodā rakstošajos medijos, piemēram, nenošķir ziņas no komentāriem. Tātad vienoties par kopīgiem profesionālajiem standartiem ir ārkārtīgi grūti.

Tātad Žurnālistu savienībai trūkst reprezentativitātes, turklāt tajā dominē mediju īpašnieku intereses.

A. Dimants: Ja mēģinām to strukturēt, tad redzam, ka tur ir dažādi spēlētāji un katram ir sava loma. Taču nevajadzētu par zemu novērtēt pašu žurnālistu lomu, viņi nav tikai marionetes. Neviena brīvība nevienā zemē, nevienā sabiedrībā nav nevienam dāvināta. Tajā skaitā žurnālistu brīvība. Privilēģijas, kuras žurnālistiem ir, tajā skaitā tiesības uz informācijas avotu neaizskaramību, nozīmē, ka žurnālistiem ir zināms konstitucionāls rangs. Te es nepiekrītu Kleckina kungam, kurš kādā intervijā pauda, ka žurnālistiem vārda brīvības ir tikpat, cik visiem citiem. Nē! Žurnālistiem ir kas vairāk, viņiem ir arī pienākumi un šī privilēģija par informācijas avotu neaizskaramību, ko ir noteicis likumdevējs. Tiesību normas attiecībā uz mediju brīvības robežām top laika gaitā dažādu pretspēku cīņā.

"Valsts varētu vienkārši beidzot pārtraukt gan ar finansējumu, gan attieksmi nīdēt sabiedriskos medijus."

Mediju brīvība nav tikai brīvība no valsts. Tā ir arī brīvība žurnālistam, redaktoram pieņemt savus redakcionālos lēmumus bez ikdienas iejaukšanās no malas, arī no izdevēja un īpašnieka ne – tā ir tā redakcionālā autonomija. Šādas brīvības var izkarot vienīgi tie, kas tās vēlas. To nav iespējams uzspiest žurnālistam, kurš grib akceptēt padomju laikā ieviesto sistēmu – piemēroties komandai no augšas. Ja toreiz bija partija un valdība, tad tagad, piemēram, ir Lembergs to vietā, un atšķirības jau nav – viņam ir gan partija, gan valdība, gan mediji. Tas grauj gan profesijas prestižu, gan demokrātiju kā tādu.

Pašlaik žurnālistikā darbojas pietiekami daudz jaunu cilvēku, par kuriem nevar teikt, ka viņu pieredze stiepjas dziļos padomju laikos.

A. Rožukalne: Te vērojama tā lielā pretruna starp to, ko stāsta augstskolā, un to, ko žurnālists piedzīvo, sākot strādāt redakcijā, kur žurnālista profesionālās intereses saduras gan ar politiskajām, gan komerciālajām interesēm, kur redakcionālo neatkarību un žurnālista profesionālos pienākumus ātri vien pārdefinē atbilstoši īstermiņa interesēm. Bieži vien darba devējs par žurnālista profesionālo varēšanu spriež pēc tā, kā viņš spēj savu rakstu vai sižetu pakārtot reklāmdevēju interesēm, nevis pēc tā, cik tas atbilst patiesībai vai ir profesionāls tieši no žurnālistikas viedokļa.

Nereti, kā es diezgan skarbi saku, mediju īpašnieki savu mediju biznesu veido pēc primitīvām 70. gadu ASV cīsiņu tirgošanas mārketinga rokasgrāmatām, neizprotot, ka mediju ekonomika un bizness ir būtiski atšķirīgs no citiem uzņēmējdarbības veidiem tieši tāpēc, ka spēcīgi ietekmē visu sabiedrību, un būtībā sabiedrība kopumā nevar izvairīties no šīs ietekmes. Tā nav padomju pieredze, kas ietekmē mediju satura kvalitāti un žurnālistu darbību, bet sava loka interešu ievērošanas kultūra, kas dominē visa veida attiecībās, kurās dažādu izdevīgu saistību apkalpošana ir svarīgāka par profesionālismu, godīgumu, atbildību.

A. Dimants: Ābols no ābeles tālu nekrīt – attiecības šajā sabiedrībā tiek atražotas. Demokrātiju tajā nevar iestādīt tikai no ārpuses. Autoritārās attiecības, kas ir šajā sabiedrībā, tiek atražotas. Nekad neesmu piekritis ilūzijai, ka nāks jauna paaudze, un „mēs jaunu pasauli sev celsim, kur valdīs taisnība un darbs”. Pārmaiņas var notikt tikai pakāpeniski. Un tas gan ir atkarīgs no noteiktas vēlētāju, kas vispirms ir arī mediju patērētāji, izvēles.

Žurnālists, izjūtot spiedienu no malas, var ziņot par to darba devējam, kolektīvam. Taču Latvijā šobrīd ir milzīgs bezdarbs. Vai var attaisnot žurnālistu, kas reproducē sava darba devēja uzstādījumus klusējot?

A. Dimants: Te ir analoģija ar stučīšanu, dzīvojot padomju režīmā. Mēs ļoti labi zinām, ka toreiz, totalitārismā, kur nu vēl mūsdienās, tā bija individuāla izvēle – nostučīt vai nenostučīt. Problēma ir žurnālistu profesionālās pašapziņas trūkums.

Cik jūs zināt gadījumus, kad Latvijā kāds žurnālists politisku iemeslu dēļ būtu pametis darbu, aizgājis uz citu mediju?

Tas ir teorētiski.

A. Dimants: Tas nav teorētiski! Es pats savulaik aizgāju no „Dienas” tādēļ, ka man nebija pieņemama absolūtā identificēšanās ar Andri Šķēli, kritiskās distances trūkums, un vēsturiski man izrādījās taisnība. Un nepaliku arī uz ielas. Tātad ir iespējams nepiedalīties.

A. Rožukalne: Es tomēr vēlētos uzsvērt, ka žurnālistiskā kultūra nebūt nav visur vienādi zemā līmenī. Joprojām tie mediji, kam ir starptautiski īpašnieki – kā TV3 un Star FM –, kur ir ļoti skaidri žurnālistikas principi, redakcionālās neatkarības izpratne, kur mediju vadītāji var izteikt savu viedokli par sižeta saturu vai žurnālistikas kvalitāti, par konkrētā formāta panākumiem tirgū, taču ļauj žurnālistam darboties abpusēji pieņemamu noteikumu robežās.

Atgriežoties pie jautājuma par valsts mediju politiku – kādai tai vajadzētu būt attiecībā uz sabiedriskajiem medijiem un valstij veidojot attiecības ar komercmedijiem?

A. Rožukalne: Pirmkārt, valstij nevajadzētu novājināt sabiedriskos medijus, tad tie būs spējīgi iespaidot arī komercmedijus, kuri tagad ir ļoti priecīgi un cenšas pārņemt sabiedrisko mediju komerciāli izdevīgāko repertuāru – tās pašas politiskās debates, kur redzam, ka ambiciozi un labi pārkopēti ārvalstu projekti var nest labus panākumus, pārspējot kautrīgi un pieticīgi veidotus šīs nišas produktus sabiedriskajā televīzijā. Valsts varētu vienkārši beidzot pārtraukt gan ar finansējumu, gan attieksmi nīdēt sabiedriskos medijus.

"Likums „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, kas tika pieņemts 1990. gadā, faktiski ir pārrakstīts no PSRS likuma, un nekas jauns tālāk šajā jomā nav radīts."

Otrkārt, jāizbeidz valsts iestāžu apmaksātie raidījumi gan komerciālajos, gan sabiedriskajos medijos, jo tie deformē saturu un diskreditē žurnālistu darbu. Protams, valsts iestādes var sponsorēt noteiktus formātus vai tematus galvenokārt sociāli būtiskas informācijas izplatīšanai, bet sponsorēšana nenozīmē satura ietekmēšanu. Nav pieļaujams, ka par nodokļu maksātāju naudu kādi vadītāji veido sev publicitāti un regulāri klāsta savus labos darbus, bet sabiedrībai tas tiek pasniegts kā tās interesēs veidots saturs.

A. Dimants: Sabiedriskajiem medijiem pašiem arī ir jārunā par savām problēmām. Bez tā nekas nenotiks.

A. Rožukalne: Jā, bet tie diemžēl to dara neregulāri, ja ir kāda aktualitāte, tad nereti rāda dekoratīvus sižetus, sevišķi „Panorāma”, kuros pārsvarā ir LTV ģenerāldirektora pozīcija, bet pietrūkst viedokļu daudzveidības. Arī šajos jautājumos sabiedriskajos medijos vajadzētu būt redakcionālai neatkarībai.

A. Dimants: Problēmu padziļina tas, ka medijiem nav solidaritātes profesionālajos jautājumos, katrs runā par savām problēmām atsevišķi.

A. Rožukalne: Tiek ignorēts, ka medijiem – gan sabiedriskajiem, gan komerciālajiem – ir kopīgas intereses, konkurences dēļ profesionālā vide, arī žurnālisti nošķiras, atkarībā no pārstāvētās redakcijas, kopīgās problēmas atstājot neatrisinātas, diskusijas par profesionāliem jautājumiem praktiski nav. 

"Neviena brīvība nevienā zemē, nevienā sabiedrībā nav nevienam dāvināta. Tajā skaitā žurnālistu brīvība."

A. Dimants: Turklāt te nebūt nav jāizgudro divritenis. Nu, paņemam Ziemeļvalstu pieredzi un paskatāmies, kā tur ir regulēti manis iepriekš minētie trīs faktori, kas iekustinātu sistēmiskas pārmaiņas mediju vidē. Vāji mediji ir demokrātijas nāve. Pēc definīcijas bez mediju brīvības vispār nav demokrātijas.

Jau gadiem tiek cilāts jautājums, kā finansēt, kā uzraudzīt sabiedriskās raidorganizācijas. Neviens modelis nav ideāls. Taču te arī nav jāizgudro divritenis. Labākais modelis ir tas, kas dod lielāko pastarpinājumu starp politiku un sabiedriskajām raidorganizācijām. Jo tālāk tie abi ir viens no otra, jo labāk. Maksimums, kas pieļaujams, ir, ka uzraudzības padomi apstiprina Saeima, jo Latvija ir parlamentāra valsts. Un arī gluži praktiski – ņemot vērā sabiedrības zemo uzticību politiķiem, jo tie būs tālāk no sabiedriskajām raidorganizācijām, jo tām būs lielāks prestižs, ticamība un ietekme. Uzraudzības institūcijā maksimāli jānodrošina organizētās pilsoniskās sabiedrības, nevis politiskās elites pārstāvniecība. Tas ir tā dēvētais demokrātiskais korporatīvisms, kas ir raksturīgs tieši Viduseiropā un Ziemeļeiropā, kam mēs vēsturiski piederam. Padomē pārstāvētajām organizācijām dalībai tajā ir jāizvirza cilvēki, kuri ir mediju profesionāļi. Tas tagad likumdošanā beidzot ir noteikts.

Pašlaik Valsts komunikācijas koordinācijas padomes vadībā tiek veidots īstenojamo pasākumu plāns līdz 2013. gadam. Kādas kļūdas līdz šim ir pieļautas valsts komunikācijā ar sabiedrību? Kas būtu jādara?

A. Rožukalne: Valsts sabiedriskos medijus līdz šim ir lietojusi it kā valsts struktūras vajadzībām un propagandai. Šī komunikācija bijusi vairāk centrēta uz valsts struktūrām, nevis iedzīvotājiem. Tas, ka valsts, izmantojot sabiedriskos medijus, sabiedriskos līdzekļus, vēlas uzturēt savas birokrātiskās sistēmas dziļākās intereses, ir klasiska problēma.

A. Dimants: Demokrātiska valsts savas pozīcijas ir vājinājusi attiecībā uz sabiedriskajām raidorganizācijām. Ja cilvēks, kurš savulaik bija galvenais pie radio un televīzijas darbības regulējošā likuma izstrādāšanas, vēlāk kļuva miljonārs kā vienas privātas raidorganizācijas īpašnieks, tad interesanti gan, no kādām pozīcijām viņš likumu veidoja – lai stiprinātu sabiedriskās raidorganizācijas vai varbūt gluži pretēji, lai mazinātu sev konkurenci. Tas ir tikai viens konkrēts piemērs, kas ilustrē, kā tikuši vājināti sabiedriskie mediji.

Valstij ir jārūpējas par saviem sabiedriskajiem medijiem. Tas attiecas arī uz „Latvijas Vēstnesi”, kuram, manuprāt, noteikti ir jābūt arī laikrakstam drukātā veidā – nevar to pārcelt tikai uz internetu. Mēs visi zinām, ka vēl tagad var lasīt Gūtenberga Bībeli. Vai pēc tik daudz gadsimtiem varēs lasīt arī to, kas tagad ir internetā? Vai kāds to ir pārbaudījis? Kaut vai tikai no šī viedokļa, nemaz jau nerunājot par pieejamību. Tam, kas attiecas uz valsts likumdošanu, ir jābūt pieejamam arī uz papīra. Tas ir absolūts valsts pienākums.

Jūs, Rožukalnes kundze, runājot par sabiedrisko mediju stiprināšanu, nupat esat paudusi, ka Latvijā varētu būt drukātais sabiedriskais medijs vai multimediāls sabiedriskā medija uzņēmums. Kā jūs to redzat pašreizējos apstākļos?

A. Rožukalne: Tas ir pieņemams kā normāls lēmums. Ja ir valsts politika stiprināt sabiedriskos medijus un tā redz, ka tirgus vai citi faktori kopumā vājina informācijas kvalitāti, tad tā var ieguldīt līdzekļus, apvienot spēkus, lai izveidotu savu spēcīgu mediju gan presē, gan radio, gan televīzijā. Presē tas var būt gan bezmaksas laikraksts, gan specifisks pētnieciskās žurnālistikas žurnāls. Valstij kā sabiedrības kalpam ir nepieciešams spēcīgs medijs, tai ir jāiegulda līdzekļi informācijas kvalitātē.

A. Dimants: Nekas nemainīsies, kamēr valsts nesapratīs, ka ir vajadzīga tieši žurnālistika, nevis tikai sabiedriskās attiecības; kamēr tie, kas pārstāv demokrātisko valsti, nesapratīs mediju lomu. Starp citu, arī sabiedriskās attiecības Latvijas valsts pārvaldē ir ļoti vājā līmenī. Spēcīgi sabiedriskie mediji ne vienmēr ir neizdevīgi politiķiem, jo nodrošina daudzmaz līdzvērtīgas iespējas uzrunāt auditoriju visiem politiskajiem spēkiem.

Runājot par sabiedriskajiem medijiem, es uzsvaru liktu tieši uz elektroniskajiem medijiem, internetu. Rietumeiropā, starp citu, tieši sabiedriskās raidorganizācijas ir visspēcīgākās interneta vidē. Tur šiem medijiem ir, ko piedāvāt interneta vidē – gan ziņas, gan analītisko žurnālistiku, gan cita veida saturu.

"Mēs visi zinām, ka Gūtenberga Bībeli vēl tagad var lasīt. Vai pēc tik daudz gadsimtiem varēs lasīt arī to, kas tagad ir internetā?"

A. Rožukalne: Mums trūkst pieredzes un piemēru interneta mediju žurnālistikas kvalitātei. Citās valstīs interneta žurnālistikā dominē sabiedrisko un ietekmīgu laikrakstu portāli, bet Latvijā interneta mediju saturu nosaka informācijas aģentūru ziņu lenšu atgremotāji, apzināti sensacionalizētas ziņas un praktiskās informācijas lapas.

A. Dimants: Sabiedrības kvalitāte politisko lēmumu pieņemšanā ir atkarīga no mediju kvalitātes. Mediji nodrošina informācijas apriti sabiedrībā, pēc kuras tiek pieņemti lēmumi. Ja informācija ir tikai „Kas Jauns” līmenī, tad arī šie lēmumi ir „Kas Jauns” līmenī. Taču priecē, ka tomēr ir pieprasījums pēc kvalitatīvās preses, ko, reprezentējot spēju uzturēt ilglaicīgas, nemainīgas attiecības ar auditoriju, iemieso, piemēram, „Latvijas Avīze”.

Allaž, izskanot idejām par „Latvijas Vēstneša” privatizāciju, tiek izvirzīta tēze, ka sabiedriskie mediji ar to finansējuma veidu kropļo mediju tirgu. Kā jūs raugāties uz šādu pieņēmumu?

A. Dimants: Es uzskatu, ka „Latvijas Vēstnesim” ir jāpaliek kā valsts oficiālajam laikrakstam, taču tas, manuprāt, nav jāpiepilda ar žurnālistikas saturu. Un likumdošanai ir jābūt pieejamai arī uz papīra.

Jūs domājat burtiski likums viens pret vienu, un viss?

A. Dimants: Ne tikai. Es lietoju nevis vārdu likumi, bet likumdošana, to izprotot plašāk. Te iederas arī likumdošanas skaidrošana. Tas, manā skatījumā, viss piederētos pie likumdošanas procesa.

Būtu interesanti uzzināt jūsu viedokli par portāla „LV.LV” misiju, tiesību aktu skaidrojumiem populārā valodā?

A. Rožukalne: Unikāla un citur nepieejama informācija tomēr ir saistāma ar valsts atbildību. Biznesa vides argumenti par privatizāciju, visticamāk, ir galvenokārt saistīti ar cerību, ka tad, kad tiks likvidēta valsts struktūra, pavērsies iespēja cīnīties par valsts naudu šīs struktūras iepriekš piedāvātās informācijas sniegšanai, nevis tas būs jānodrošina no saviem līdzekļiem. Es saskatu vēlmi nopelnīt uz valsts ieguldījuma rēķina. Šī tomēr ir ļoti specifiska joma, kas nebūtu pakļaujama biznesa interesēm.

A. Dimants: Ja neviens cits to nedara, tad valstij ir pienākums to darīt. Tomēr nedomāju, ka „Latvijas Vēstnesim” būtu jānodarbojas ar tīro žurnālistiku.

Kā vairot sabiedrības izpratni par sabiedrisko mediju nozīmīgumu? Vai to ir iespējams kaut kā izdarīt administratīvi? Piemēram, mainot plašsaziņas līdzekļu likumdošanas un uzraudzības sistēmu?

A. Dimants: Es pārlasīju visas partiju programmas – ja mums ir parlamentārā demokrātija, tad politiskās gribas veidošanās notiek caur partijām. Kaut ko par šo tēmu atradu tikai vienā programmā, konkrēti, „Vienotības”, kur bija runa par kvalitatīviem sabiedriskajiem medijiem. Otra programma, kur var kaut ko saskatīt, ir TB/LNNK/Visu Latvijai, kurā pieminētas latviešu valodas pozīcijas medijos.

Te mēs arī redzam situāciju. Viens no iemesliem – kompetentu mediju ekspertu partijās ir ļoti maz. „Vienotībai” ir Sarmīte Ēlerte, Arvils Ašeradens; acīmredzot tāpēc mediju jautājums tur figurē. Viss ir atkarīgs no konkrētiem cilvēkiem, kas kaut ko saprot un ideju velk. Atcerēsimies, ka elektronisko mediju likuma virzība iestrēga tad, kad no Saeimas pazuda Edgars Jaunups.

"Izpildvarā pašlaik nav nevienas institūcijas, kas būtu spējīga nākt klajā ar sagatavotu mediju likumprojektu."

Būtiski atzīmēt, ka mums izpildvarā nav nevienas institūcijas, kas būtu atbildīga par mediju politiku. Es jau kuro gadu proponēju, ka ir jābūt Kultūras un mediju ministrijai, kā tas ir arī citās modernās valstīs. Mediju nozare ir ļoti, ļoti svarīga, jo iedarbojas uz sabiedrisko domu un dzīvesveidu; svarīga arī nacionālajai kultūrai.

Izpildvarā būtu jābūt vismaz vienam cilvēkam, kas pastāvīgi monitorētu mediju nozarē notiekošo, lai izteiktu priekšlikumus likumdošanas līmenī. Mums izpildvarā pašlaik nav nevienas institūcijas, kas būtu spējīga nākt klajā ar sagatavotu mediju likumprojektu. Augstākais, kas ir – Kultūras ministrija ir spiesta ES Ministru padomē pārstāvēt audiovizuālo politiku.

Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma vilcināšanas dēļ gandrīz jau iekūlāmies soda naudā. Tur bija tieši šis stāsts. Nacionālajai radio un televīzijas padomei (tagad Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei), kas ir uzraudzības institūcija, starp citu, nav pienākums rakstīt likumus. Gluži pretēji – tur rastos interešu konflikts, ja padome pati sev raksta likumu. Likumam bija jānāk konkrēti no Kultūras un mediju ministrijas. To, uz ko ir spējīga pārstrādājamo Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu dzemdinājusī 9. Saeima, mēs jau redzam. Kas notiks tālāk, būs atkarīgs no tā, ko ievēlēsim nākamajā Saeimā.

Labs saturs
14
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU