Galvenās problēmas plašsaziņas līdzekļu jomā ir saglabājušās tās pašas, kādas tās bija pirms desmit gadiem: mediju politizācija, valsts līdzekļu trūkums sabiedriskajiem medijiem, pētnieciskās žurnālistikas vājums, nepietiekama informācija par mediju īpašniekiem. Vai ir identificējams kāds aptverošs šo hronisko problēmu iemesls?
Galvenie mediju problēmu iemesli sakņojas izpratnes trūkumā par to darbības mērķiem un uzdevumiem. Jau kopš 90.gadiem Latvijā mediju īpašniekiem, bieži vien cilvēkiem bez zināšanām un izglītības plašsaziņas līdzekļu jomā, svarīgākais bijis gūt peļņu ar pēc iespējas mazākām investīcijām, specifisko mediju biznesu uzlūkojot kā jebkuru citu biznesu. Un mediju biznesā patiešām varēja nopelnīt, ieguldot ievērojami mazāk līdzekļu nekā, piemēram, ražošanā. Turklāt, neizprotot mediju darbības būtību, to īpašniekiem vienmēr bijis raksturīgi veidot alianses ar dažādiem sponsoriem – gan politiski ietekmīgiem cilvēkiem, gan komerciālām struktūrām. Nevar teikt, ka tā pārvaldīti plašsaziņas līdzekļi vienmēr ir kļuvuši par absolūtiem komerciālas vai politiskas aģitācijas ruporiem, taču līdztekus profesionāli sagatavotiem materiāliem daļa publikāciju tajos pastāvīgi bijusi ietekmēta. Šāda kombinēšana, protams, samazina medija spēku. Zīmīgi, ka pētījumi ļauj secināt: politiskās vai biznesa interesēs angažēti plašsaziņas līdzekļi visumā nav komerciāli veiksmīgi.
Mediju vājumu kopumā izskaidro, pirmkārt, īpašnieku izpratnes trūkums par to darbību, kas noved pie žurnālistikas patieso uzdevumu marginalizēšanās. Otrkārt, mazais un saskaldītais mediju tirgus Latvijā – daudzi spēlētāji, piedāvājot līdzīgu saturu, cīnās par ierobežotu auditoriju. Līdzekļu trūkums ir viens no faktoriem, kas uzņēmējiem neļauj pietiekami ieguldīt mediju attīstībā. Krīzes iespaidā ir samazinātas redakcijas, nelielam žurnālistu skaitam jāpaveic ievērojams darba apjoms. Rezultāts: daudz, taču nekvalitatīvi materiāli.
Vai pēc kvalitatīvas žurnālistikas ir pieprasījums? Kādas tendences šajā ziņā vērojamas?
Kā daudz kur, arī šajā jomā nav vienas absolūti izteiktas tendences. Kopumā uz to skatos diezgan optimistiski. Tie analītiskās žurnālistikas formāti, kādi Latvijas televīzijās un radio ir pieejami, savu auditoriju ir atraduši. Gandrīz katrs medijs šajā jomā kaut ko spēj piedāvāt. Un šādi materiāli tiek pieprasīti. Protams, ir viena mediju auditorijas daļa ar salīdzinoši zemām prasībām, un arī materiāli, kas tām atbilst, tiek gana kaislīgi patērēti.
Atsevišķu plašsaziņas līdzekļu īpašnieki un vadītāji pat norāda: šajā biznesā nemaz nav nepieciešams ieguldīt lielas investīcijas, jo pieprasījums pēc šādiem materiāliem tāpat ir pietiekams. Tomēr jaunākie dati no interneta portāliem liecina, ka šāds skatījums ir virspusējs – nekvalitatīva satura laiki medijos ir beigušies vai tūlīt beigsies. Tāpēc ir jāmeklē jauni, kvalitatīvāki risinājumi, jo auditorija, kas patērē mediju saturu, savā attīstībā aug.
Cik lielā mērā pieprasījumu pēc kvalitatīvas žurnālistikas varētu ietekmēt plānotā jauna vienota sabiedriskā medija izveidošana?
Tam ir labas perspektīvas. Par to jau liecina, portāla lsm.lv straujie panākumi. Šķiet, esam izgājuši cauri arī posmam, kad auditorijai bija svarīga galvenokārt televīzijas kanālu daudzveidība. Tagad nozīmīgs ir kļuvis arī to saturs. Taču jānorāda: panākumi būs tad, ja vienota sabiedriskā medija izveide būs līdzeklis kvalitatīvas žurnālistikas nodrošināšanai, nevis pašmērķis.
Lai sekmētu kvalitatīvu mediju attīstību maza tirgus apstākļos, jūs esat paudusi priekšlikumu izveidot īpašu mediju fondu. Pēc kādiem principiem tas darbotos?
Līdzīgi kā Kultūrkapitāla fonds – savus projektus tajā varētu pieteikt jebkurš mediju jomā strādājošais. Patlaban šī iecere jau attīstījusies līdz idejai: lai nevajadzētu radīt jaunu atsevišķu institūciju, jaunveidojamais mediju fonds varētu darboties Kultūrkapitāla fonda ietvarā. Protams, rodas jautājums – kur un no kā tiks ņemta nauda? Vai līdzekļus mediju atbalstam neatņems jau esošajām Kultūrkapitāla fonda atbalstītajām jomām?
Mediju fonda finansējumu varētu gūt no nodokļu ieņēmumiem, pirmkārt, no tā dēvētajiem grēku nodokļiem – akcīzes, ko iegūst no alkohola un tabakas izstrādājumu tirdzniecības. Otrkārt, mediju fondā būtu iespējams akumulēt daļu no līdzekļiem, ko valsts kapitālsabiedrības jau patlaban iegulda medijos, tajos popularizējot un skaidrojot aktualitātes savas darbības jomās. Pagājušajā nedēļā diskutējot par šiem jautājumiem Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, radās iespaids, ka deputāti šos risinājumus varētu atbalstīt.
Patlaban atkal ir aktualizēts jautājums par sabiedriskā medija iziešanu no reklāmas tirgus, kam būtu nepieciešami papildus apmēram 10 miljoni eiro. Valsts budžeta mērogos tā ir niecīga summa.
Jā, šie 10 miljoni nozīmē apmēram piecus eiro gadā no katra valsts iedzīvotāja papildus tai summai, kāda sabiedriskajai televīzijai tiek atvēlēta patlaban. Ieguvēja būtu gan sabiedriskā televīzija, gan komercmediji, kas iegūtu sabiedriskās televīzijas līdz šim piesaistīto reklāmas daļu.
Mediju darbības telpa ir arī pašreiz notiekošā hibrīdkara fronte, kurā viens no paņēmieniem - pretinieka valsts diskreditēšana, iespaida radīšana, ka šī valsts nav izdevusies. Ar Latvijas valsts pastāvīgu kritizēšanu neskopojas arī pašmāju mediji. Kāda, jūsuprāt, ir Latvijas mediju attieksme pret savu valsti?
Pret Latvijas valsti kā struktūru kopumā tā ir pietiekami lojāla, varētu pat teikt – lielākoties cieņas pilna. To gan nevar sacīt par atsevišķiem krievu medijiem, tādiem kā "Vesti Segodņa", kuru prakse ir pastāvīga, gadiem ilga Latvijas valsts diskreditēšana. Katrs notikums, kas sniedz šādu iespēju, tiek ar prieku uztverts un nodots auditorijai, lai vairotu tajā upura apziņas veidošanos, pārliecību par krievu valodā runājošo cilvēku apspiešanu un grūto dzīvi Latvijā. Cits jautājums, cik liela daļa krievu auditorijas šos vēstījumus tā arī uztver.
Latviešu medijos kritika vairāk ir vērsta pret politiķiem un augsta līmeņa amatpersonām. Vērojama tendence izcelt šo personu kļūdas, negatīvo viņu darbībā. Taču informācijai par politiķu, valsts vadītāju veikumu nāktos būt sabalansētai. Patlaban pietrūkst objektivitātes. Bieži vien pozitīvu tēlu iemantojušu politiķu kļūdas tiek notušētas, bet panākumi – izcelti. Savukārt kopumā negatīvi vērtētu politiķu darbība medijos nereti gūst pretēju atspoguļojuma pieeju – sliktais tiek izcelts, bet labais noklusēts.
Vērtējot mediju attieksmi pret valsti, politiķiem un partijām kopumā, es sliektos piekrist politologa Ivara Ijaba paustajam viedoklim: Latvijā daļai mediju ir nepietiekama izpratne par demokrātiju, pat naids pret to. Šie mediji nespēj pieņemt to, ka demokrātijā pastāv uzskatu daudzveidība, dažādas partijas ar pretējiem uzskatiem, kas var simpatizēt vai nepatikt, taču ar tiesībām pastāvēt. Būtībā tā ir nostāšanās pret viedokļu daudzveidību, kam vajadzētu būt mediju darbības pamatā.
Latvijā un arī Baltijā kopumā meklē risinājumus, kā pievērst krievvalodīgos iedzīvotājus medijiem, kuri sniegtu tiem objektīvu informāciju par ģeopolitiskajām norisēm. Figurē nodomi par īpašu nacionālu kanālu radīšanu krievu valodā. Vai un kā, jūsuprāt, ir iespējams mainīt kādas mediju auditorijas uzskatus, viedokli par medijiem, kuriem tie uzticas?
Ir jāsaprot, ka krievvalodīgo auditoriju ar nacionālajiem medijiem var sasniegt tikai daļēji. Piedāvājumam, ja tāds tiks radīts, jābūt daudzveidīgam, uzrunājošam. Pētījumi norāda uz šajā ziņā vērā ņemamu fenomenu: krievu valodā runājošie Latvijas iedzīvotāji daudz lielākā mērā nekā latvieši izvēlas medijus, kuri atbalsta viņu jau esošo viedokli. Jārēķinās, ka būs nepieciešams ļoti ilgs un smags darbs, lai mainītu šīs auditorijas tradicionālās izvēles, kuras ir veidojušās un nostiprinājušās krietni ilgākā laika posmā nekā tikai pēdējais gads, kopš norisinās Ukrainas konflikts. Liela daļa šo cilvēku ir krietni gados un savus uzskatus diezin vai vairs mainīs. Savukārt gados jaunie, kā savulaik cerēja, tā arī nav īsti pievērsušies latviskajiem medijiem. Lai kaut kas mainītos, šos cilvēkus būtu jāpārliecina, ka uzskatu daudzveidība ir vērtība un ka noskaidrot vairākus viedokļus, pirms izdarīt tālejošus secinājumus, ir arī cilvēka pašcieņas jautājums.
Cik skaidri definēta un konsekventa ir redakcionālā politika medijos, principi, par kuriem tie iestājas savā darbībā?
Konsekventa jau minēto iemeslu dēļ ir vienīgi "Vesti Segodņa", arī "Neatkarīgā Rīta Avīze", tā kaismīgi aizstāv vienu politisko spēku – ZZS. Mediju darbībā pieturēšanos pie kādiem konkrētiem principiem lielākoties grūti saskatīt, izņemot izteiktu liberālismu žurnāla "Ir" gadījumā, par ko to diezgan nepamatoti uzskata par "Vienotības" atbalstītāju.
Mediju redakcionālās politikas kopumā ir diezgan nenoteiktas, vērojama mētāšanās starp dažādām idejām, kā arī vienkārši redakcionālais vājums, kas ir grūti savienojams ar noteiktu redakcionālo principu uzturēšanu. Turklāt, ja no medija tiek pieprasīta vienīgi peļņa, tad par kādiem principiem gan var būt runa?
