Optimisms nav mūsdienu populārākā tēma. Gaiša noskaņojuma trūkst kā mūsu ikdienas dzīvē, tā arī sabiedriskajā telpā. Kā pirms desmit gadiem, tā arī šodien plašsaziņas līdzekļi mūs apber ar ziņām par korupciju, pedofiliju, slepkavībām un citām negatīvām parādībām.
Par negatīvo ir jārunā, bet nevajadzētu aizmirst paziņot arī par pozitīvo. Dažreiz gan liekas, ka daļai pilsoņu labo ziņu nemaz nevajag, viņi ir piesūkušies ar negatīvismu un, dzirdēdami, ka Lietuvā notiek kaut kas labs, ka valstij ir panākumi vienā vai citā jomā, pilsonis jūtas kā apmānīts - nu kaut kas notiek ne tā, kā vajag!
Veikalā, darbā, mājās iedzīvotāji sūdzas, ka valstī viss ir slikti, pat ļoti slikti. Ja nu cilvēkam vienkārši ir slikts noskaņojums, tad vēl nebūtu nekas. Bet ja viņš tāpat runā nākamajā un vēl aiznākamajā dienā? Tad jāsāk domāt – vai tiešām visā valstī viss ir slikti? Un tad vēl mūžīgie apvainojumi, ar pirkstu rādot uz politiķiem – ,,tie visi ir zagļi” un ,,nav neviena nekorumpēta ierēdņa”. Tie, kuri tādi tiešām ir, tikai pasmiesies un turpinās savus darbus un darbiņus, bet kā lai jūtas nepatiesi apvainotie?
Ja gadās paslavēt kādu ārstu, ka tas izārstējis tavu tuvinieku, tad jāuzklausa, ka „līdzējušas tikai ārzemju zāles un, ja dakterim nedodot ķepā, tad nevarot zināt, kā šis operēšot”.
"Optimisms nav mūsdienu populārākā tēma. Gaiša noskaņojuma trūkst kā mūsu ikdienas dzīvē, tā arī sabiedriskajā telpā."
Ziemassvētku laikā ir daudz labdarības pasākumu, tiek ziedots bērnunamiem, dāvanas saņem trūcīgo ģimeņu bērni un veci, vientuļi ļaudis. Un arī tad atskan pesimista balss: ,,Grib vien izrādīties, cik šie labi un žēlsirdīgi!”
Lietuvas laukos ir daudz enerģisku un izdomas bagātu ciemu un ciematu kopienu, kas jau paveikušas daudz gan kultūras, gan sociālajā jomā, izmantojot Eiropas Savienības līdzekļus. Bet skeptiķis tūliņ piebilst: ,,Nu, nu, gan jau kādam kaut kas atlēca.”
Jāatzīst, ka pirms pāris gadiem, pirms ,,burbuļa” sprādziena, dzīvojām labāk: nebija samazinātas ne algas, ne pensijas, tika pat maksātas prēmijas, bija vairāk darbavietu - varējām izvēlēties, kur strādāt, vairāk pirkām, vairāk patērējām, vairāk aizņēmāmies. Bet vai bija vairāk optimisma? Vai bijām apmierināti? Kaut kā neatceros. Ja nežēlojies, tad tas šķiet neparasti, gandrīz vai slikts tonis; cita lieta, ja esi mūždien neapmierināts un sūdzies par grūtu dzīvi, nelgām politiķiem, un tā joprojām.
Protams, krīzes laikā problēmu un nepatikšanu netrūkst, bet vai tās iet mazumā, ja nepārtraukti žēlosimies? Un vai mūs izdzirdēs? Vai citiem patīkami to klausīties? Varbūt pienācis laiks atdzīvināt optimismu? Sāksim no mazumiņa – neielaidīsim vai vismaz papūlēsimies savā dvēselē neielaist bezcerību, skumjas un palīdzēsim arī citiem nepadoties pesimismam. Tad arī saskatīsim lietu īsto būtību.
"Ja nežēlojies, tad tas šķiet neparasti, gandrīz vai slikts tonis; cita lieta, ja esi mūždien neapmierināts un sūdzies par grūtu dzīvi, nelgām politiķiem, un tā joprojām."
Tagad iestājies sala laiks. Sals varētu būt arī mūsu skolotājs, simbols, kas māca, ka ir lietas, kuras mainīt ir bezcerīgi. Lādējoties un aiz dusmām zobus griežot mēs, vienalga, nepiespiedīsim debesis mums „tūlīt un tagad atvest vasaru”. Tad jau prātīgāk ir pienācīgi sagaidīt aukstumu. Vai mums siltu drēbju trūkst? Vai nav prātīgāk nelaist salu savā mītnē, laikus nosiltinot logus un citādi cīnoties ar aukstumu? Un priecāties par sniegpārslu deju aiz loga.
Pasaule katru rītu mums atver krāsojamās (izkrāsojamās) grāmatas lappusi, kuru piepildām ar savām emocijām. Kādā krāsā būs tā lappuse, atkarīgs no mums pašiem. Sala laiks kādam nozīmē tikai nosalušas rokas un kājas, citam – arī neatkārtojama sniega gravīra uz loga stikla... Tā ir mūsu izvēle - kādas krāsas flomāsteru vai zīmuli izvēlēsimies.
Būsim stiprāki, vairāk uzdrošināsimies, vairāk palīdzēsim cits citam! Viss izdosies!
Laiks pēc Ziemassvētkiem griežas uz pavasara pusi. Saulīte uzsāk kāpienu kalnā.
