Gandrīz visās slimnīcās pieaug mirstības rādītāji

Latvijas neatliekamās palīdzības slimnīcās 2009. gada pirmajos trīs mēnešos nomira 1832 cilvēki, kas bija 2,31% no visu ārstējušos skaita, savukārt 2010. gada pirmajā ceturksnī neatliekamās palīdzības slimnīcās nomira 3,19% slimnieku – 2394 cilvēki.

Veselības ministrija, komentējot statistikas datus, uzsver: šāds triju mēnešu mirstības salīdzinājums, protams, ir samērā šaurs, tādēļ ministrija ir lūgusi Veselības ekonomikas centra statistiķiem izanalizēt intrahospitālo (slimnīcu) mirstību vairāku gadu griezumā, lai noskaidrotu, kādas ir tendences – vai mirstība paaugstinās gadu no gada, vai rādītāji tomēr salīdzinoši samazinās.

Tomēr jau šobrīd ministrija secina, ka mirstības rādītāja paaugstināšanās iemesli ir vairāki. Pirmais no tiem ir saistīts ar finansējuma samazinājumu veselības aprūpei, kā rezultātā vairs netiek nodrošināta plānveida ārstnieciskā palīdzība slimnīcā un pacienti, tajā nonākot, ir smagā veselības stāvoklī. Otrs būtisks iemesls ir pašu iedzīvotāju attieksme un novēlota griešanās pie ārsta, kam par iemeslu jāmin  arī sociālekonomiskie faktori, jo cilvēki bailēs no darba nespējas turpina strādāt. Tāpat Veselības ministrija uzsver: vērtējot mirstības rādītājus katrā konkrētā slimnīcā, jāņem vērā, ka ir būtiski samazināts to slimnīcu skaits, kuras sniedz neatliekamo stacionāro palīdzību, tādēļ šobrīd slimnīcās gan pieaug darba apjoms, gan arī secīgi ir lielāki mirstības rādītāji.

Būtu labi, ja nenomirtu neviens bērns

Klīniskās universitātes slimnīcās 2009. gada pirmajos trīs mēnešos nomira 671 slimnieks – 1,82% pacienu, savukārt 2010. gadā tai pašā laikā miruši 974 cilvēki, kas ir 2,8% pacientu. No klīniskās universitātes slimnīcām mirstības rādījumi samazinājušies tikai vienai slimnīcai – Bērnu klīniskās universitātes slimnīcai, abās pārējās slimnīcās mirstības rādītāji pieauguši.

Protams, būtu labi, ja slimnīcā nenomirtu neviens bērns, tomēr tā ir utopija. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Medicīnas direktors Andis Lācis saka: „2009. gadā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā miruši 86 bērni, kas salīdzinoši ar iepriekšējiem gadiem ir par diviem bērniem mazāk. Visvairāk bērni miruši jaundzimušo periodā – 47, pārsvarā no tādām iedzimtām anomālijām, kuras nav savienojamas ar dzīvību, vai no smagām slimībām, kuru iemesli veidojušies perinatālajā periodā.” Kā skaidro A. Lācis, perinatālā mirstība (līdz jaundzimušā 7 dzīves dienai) Latvijā kopumā ir aptuveni par 20% augstāka nekā vidēji Eiropas Savienībā un joprojām augstākā Baltijas valstīs, lai gan tai ir samazināšanās tendence un 2008. gadā tā bija viszemākā pēdējo desmit gadu laikā (9,3 uz 1000 dzīvi dzimušajiem).

"Cilvēki, ko slimnīcā izdodas apārstēt vai izārstēt, pēc mēneša te atgriežas atkal un ar vēl smagākām veselības problēmām."

Latvijā visai augsts ir nedzīvi dzimušo bērnu skaits, kā arī vēlīnajā neonatālajā (dzimušā nāve laikā no 7 līdz 27 dzīves dienai) vai postneonatālajā (zīdaiņa nāve laikā no 28. dzīves dienas līdz viena gada vecumam) periodā mirušo bērnu skaits no perinatālā perioda slimībām un iedzimtajām anomālijām. „Iemesli neapšaubāmi ir dažādi, un tie nereti meklējami mūsu sabiedrības seksuāli reproduktīvajā veselībā, zināšanās par grūtniecības norisi un jaundzimušā kopšanu, zīdīšanu, informētībā, kultūrā u.tml. Zīdaiņu mirstības nākamie nozīmīgākie iemesli ir infekcijas un elpošanas sistēmas slimības,” saka A. Lācis.

Mirstība klīniskās universitātes slimnīcās

Trūkst plānveida palīdzības

Reģionālajās daudzprofilu slimnīcās 2009. gada pirmajos trīs mēnešos nomira 675 cilvēki – 2,74% slimnieku. Savukārt 2010. gadā tai pašā periodā reģionālajās daudzprofilu slimnīcās miruši 930 cilvēki – 3,63% slimnieku.

Salīdzinoši lielākā pacientu mirstība šā gada pirmajos 10 mēnešos bijusi Vidzemes slimnīcā – te nomiruši 4,67% pacientu. Vidzemes slimnīcas Uzskaites un statistikas daļas vadītāja Olga Rudzīte sauc vairākus statistikas pasliktināšanās iemeslus, bet kā galveno no tiem – nepietiekamo plānveida palīdzību cilvēkiem ar hroniskām saslimšanām. „Jebkura hroniskā saslimšana var pāriet akūtā formā, un tad ārstēšana ir gan dārgāka, gan sarežģītāka,” uzsver O. Rudzīte. Cilvēkiem nav naudas, viņi taupa katru latu un no tā cieš viņu veselība.

"Lielai daļai mirušo nāve ir iestājusies pirmajās 24 stundās pēc nonākšanas slimnīcā. Tas nozīmē, ka palīdzība meklēta ļoti novēloti."

Piemēram, pensionāre, kam ir 160 latu pensija, vairākkārt domās un pārdomās, vai patiešām ārstēties, jo pacienta iemaksa par ārstēšanos stacionārā ir 9,50 latu. Ja būs jāārstējas 20 dienas, nāksies šķirties no 180 latiem. Ar pensiju nepietiks pat slimnīcai, kur nu vēl iztikai atlikušajām mēneša dienām. Un cilvēki nolemj vēl pagaidīt.

O. Rudzīte uzskata: cilvēki reizēm aplami domā, ka par Neatliekamā medicīniskās palīdzības dienesta izsaukšanu būs jāmaksā, tāpēc palīdzību meklē novēloti. „Mūsu slimnīcas statistika liecina, ka lielai daļai mirušo nāve ir iestājusies pirmajās 24 stundās pēc nonākšanas slimnīcā. Tas nozīmē, ka palīdzība meklēta ļoti novēloti,” uzskata O. Rudzīte.

Mirstība reģionālajās daudzprofilu slimnīcās

Sliktāk - Krāslavā, labāk – Madonā

Pārējās neatliekamās palīdzības slimnīcās 2009. gada pirmajos trīs mēnešos nomira 486 cilvēki – 2,69% slimnieku, bet 2010. gadā – 490 cilvēki, kas ir 3,37% slimnieku.

Salīdzinoši visaugstākie mirstības rādītāji ir Krāslavas slimnīcai, kur salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu tie pieauguši uz pusi. Šogad pirmajos trīs mēnešos nomiruši gandrīz 7% slimnieku. Krāslavas slimnīcas galvenā ārsta vietniece Jeļena Ogorelova atzīst: mediķi zina, ka slimnīcā ir tik augsta mirstība, jūtas slikti, bet neko pārāk ietekmēt nevar. Mirstības rādītāju pieaugumam ir vairāki iemesli, skaidro J. Ogorelova. Pirmkārt, Latgales reģionā ir izteikta nabadzība, cilvēki neārstējas ambulatori, viņiem trūkst līdzekļu, lai nopirktu zāles. Otrkārt, savu dara arī bezdarbs un alkoholisms. Cilvēki, ko slimnīcā izdodas apārstēt vai izārstēt, pēc mēneša te atgriežas atkal un ar vēl smagākām veselības problēmām. Mediķiem ir grūti pacientus iesaistīt ārstēšanā, cilvēki par savu veselību nerūpējas ne pirms, ne pēc nonākšanas slimnīcā. Treškārt, Krāslavas slimnīcā pārsvarā ārstējas gados veci pacienti ar hroniskām kaitēm. Slimnieku vidējais vecums ir 60 gadi, terapijas nodaļā lielākoties uzturas pacienti, kas dzimuši līdz 1930. gadam, līdz ar to arī slimnīcas mirstības rādītāji ir augstāki. „Nākotnē neko labu prognozēt nevaram. Cilvēku jau tā ir maz, gados jaunākie aizbrauc, bērni nedzimst,” saka J. Ogorelova. Drīz te nebūs, ne kam dzīvot, ne kam mirt.

Savukārt salīdzinoši viszemākie mirstības rādītāji ir Madonas slimnīcai – te šī gada pirmajā ceturksnī nomiruši nepilni 2% pacientu. Madonas slimnīcas valdes priekšsēdētājs Bruno Kokars stāsta, ka gadu no gada mirstības rādītāji slimnīcā ir līdzīgi – gan 2008., gan 2009. gadā slimnīcā nomira 2,4% slimnieku. „Grūti komentēt, kādēļ mūsu slimnīcā mirstības rādītāji ir salīdzinoši zemāki nekā citās. Viens no iemesliem: mēs pacientu ārstēšanai tērējam patiešām daudz līdzekļu, un tas nav viegli.” Vai tikpat zemus mirstības rādītājus izdosies saglabāt arī turpmāk, B. Kokaram ir grūti prognozēt – slimnieki stacionārā nonāk arvien smagākā stāvoklī. Ir ļoti maz izredžu izglābt cilvēku, kurš nāvi sagaida pāris stundas pēc iegulšanās slimnīcas gultā.

Mirstība pārējās neatliekamās palīdzības slimnīcās