Deformēto iztikas minimuma grozu nelikvidēs, bet gatavos revīziju

Pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza saturs apstiprināts ar Ivara Godmaņa vadītās Ministru padomes 1991.gada 8.aprīļa lēmumu. Tā saturs kā olekts ir domāts vidēji viena Latvijas iedzīvotāja iztikšanai, nešķirojot – bērnam, sievietei vai vīrietim.

No 2011.gada būtu jāatsakās no iztikas minimuma preču un pakalpojuma groza vērtības aprēķina, Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) pārstāvja teikto šomēnes pavēstīja BNS. CSP atgādināja, ka iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtību aprēķina kopš 1991.gada un tā vērtība ir mainījusies no 0,61 lata uz vienu personu mēnesī 1990.gada decembrī līdz 165,1 latam šā gada maijā. Aprēķins tiek veikts pēc astoņdesmito gadu beigu priekšstatiem par minimālā patēriņa vajadzībām, tas neietver veselības un izglītības maksas pakalpojumus un faktiski neatspoguļo sabiedrībā pieņemto minimālo iztikas līmeni. "Respektīvi, tas sniedz sabiedrībai maldinošu informāciju un ir izraisījis pamatotu kritiku," uzsvēra CSP. Statistiķi informējuši, ka iztikas minimuma aprēķins ir iekļauts valsts statistiskās informācijas programmā 2010.gadam, ko apstiprinājis Ministru kabinets, un tā aprēķini turpināsies līdz gada beigām. Savukārt no 2011.gada aprēķinu varētu pārtraukt.

Sekoja Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) paustā neizpratne par CSP vēlmi pārtraukt iztikas minimuma aprēķināšanu Latvijā novecojušās metodikas dēļ un aicinājums nekavējoties izstrādāt jaunu. "LBAS arī izteikusi gatavību aktīvi piedalīties metodikas izstrādāšanā, jo uzskata iztikas minimumu par ļoti svarīgu statistikas rādītāju, kas palīdz objektīvi noteikt Latvijas iedzīvotāju labklājības līmeni," norādīja savienības sabiedrisko attiecību vadītāja Sanita Lorence.

Reāls nav, bet lietojams

Arodbiedrības lieto iztikas minimuma skaitļus kā argumentu, diskutējot ar valdību. Tā ir sarkanā līnija, aiz kuras nedrīkst atkāpties. Pirms vairākiem gadiem, tātad bagātajā Latvijā, LBAS priekšsēdētāja vietnieks Egils Baldzēns intervijā klāstīja arodbiedrību pozīciju, kāpēc nevar samazināt sociālās iemaksas. Tāpēc, ka 87 procenti pensionāru saņem pensijas, kas ir mazākas par iztikas minimumu.

Taču – ne tikai arodbiedrībām ir svarīgs iztikas grozs. Arī valdību memuārdokumentos var atrast atsauces uz to. Piemēram, Valda Birkava valdības (1993.gada 3.augusts – 1994.gada 19.septembris) Ziņojumā par kabineta sastādīšanu un deklarācijā par kabineta iecerēto darbību solīts: "Sociālo izmaksu (pensiju, pabalstu u.c.) lielums būs atkarīgs no iztikas minimuma, dzīves dārdzības pieauguma, aprūpējamo materiālā stāvokļa un agrākā darba ieguldījuma."

Statistiķi nav pret grozu, bet par svaigu saturu

Iztikas minimuma grozu, kas ir 20 gadu vecs, arī pašreiz rēķina tāpat kā pirms 20 gadiem. Tāpēc statistiķi uzskata, ka viņu pienākums bija darīt zināmu, ka tas nav iztikas minimums, jo grozā nav iekļauts neviens santīms ne veselībai, ne izglītībai, saka CSP Sociālās statistikas departamenta direktore Maranda Behmane. Ja kāds sev mēģinātu pielaikot groza saturu, tad atrastu, ka sieviete divos gados drīkst atļauties uzšūt svārkus, kāds kungs divos gados nopirkt vienu makšķerkātu.

Ideja radikāli pārskatīt groza satura rēķināšanu ir ar garu bārdu, atgādina statistiķe. Savulaik ir lūgts to pārstrādāt Labklājības ministrijai.

M.Behmane teic, ka statistiķi neiebilst pret iztikas minimuma noteikšanu: "Kad grozs būs atbilstošs realitātei, mēs rēķināsim." Piemēram, uzturzinātniekiem jānosaka, cik kaloriju  cilvēkam ir nepieciešams, grozā jāieliek tie produkti, kas šodien ir veikalā. Protams, plus arī tas, ko tagad velkam mugurā. Ja groza saturā pašreiz ir viens metrs apdrukāta zīda auduma gadā, tad tas nopietni neizklausās.

"Grozs neatspoguļo sabiedrībā pieņemto minimālo iztikas līmeni."

Groza saturs domāts vidējam Latvijas iedzīvotājam. Un iztikas minimums nav nekam piesaistīts, tā ir tikai informācija. Līdzīgi iztikas minimumu vēl rēķina ekspadomju valstīs. Tas tiek noteikts arī atsevišķās ES valstīs – Lietuvā, Polijā, Vācijā, tikai tajās, kā zina teikt M.Behmane, to nerēķina statistiķi, bet citas institūcijas un arī grozi esot dažādi.

Statistiķi jau esot sazinājušies ar arodbiedrībām, pārrunājuši radikālas iztikas minimuma aktualizācijas nepieciešamību un to, ka ir jāveido nopietna darba grupa, kas šo darbu paveiktu. Pie statistiķiem nesen ieradušies arī Studentu apvienības pārstāvji, kuri organizējas, lai izrēķinātu savu, studentu, iztikas grozu.

Vaicāta par groza stagnātisko saturu, M.Behmane skaidro, ka statistiķiem nav tiesību uz savu galvu tajā kaut ko mainīt un ielikt jaunu. Patvaļība jau bijusi tā, ka kokvilnas autiņi savulaik aizstāti ar pamperiem.

Divi grozi, bet varbūt trīs?

Arodbiedrības arī vēlētos, lai kādu laiku paralēli darbotos divi grozi – pēc vecās metodoloģijas rēķinātais un jaunais. Lai varētu pārliecināties par jaunās metodoloģijas precizitāti un lai to varētu salīdzināt ar līdzšinējo.

Iespējams, varētu parādīties arī trešais grozs. M. Behmane puspajokam teic: statistiķi savā starpā runājot: ja iztikas minimuma noteikšanā nekas netiks mainīts, viņi publicēšot informāciju ar treknu virsrakstu "1990.gada grozs 2010.gada cenās".

Un patiesi – kāpēc gan lai šo rūgto joku nepārvērstu kādā lietiskā pierādījumā valsts pārmaiņām 20 gados? Interesanti taču būtu palūkot, kā un ar ko iztikām deviņdesmito gadu sākumā, kad pats premjers televīzijā rādīja, kā veikalniekam dalāms liellopa liemenis, cik kam jāmaksā un kā protam savilkt galus kopā "2010.gada cenās". Protams, paturot prātā, ka ir viena būtiska robežšķirtne – kredīti. Toreiz Latvijā nāca humānā palīdzība, lēti kredīti, piemēram G-24, kurus daži sadalīja tā, ka pārējie var gulēt mierīgu sirdsapziņu. Pašreiz hipotekārie kredīti ir vairāk nekā 150 tūkstošiem mājsaimniecību. Diez vai kāds tos liks iztikas minimuma grozā, taču jebkuras mājsaimniecības budžetā vislielāko robu izgrauž tieši kredītmaksājumi. Ar pārējiem, kā visus šos gadus, sabiedrība ir iemanījusies tikt galā.

Tie, kas mēdz ieskatīties CSP mājaslapā, zina, ka te atrodama bagātīga informācija dažādos griezumos, kas arvien tiek papildināta un dažādi sistematizēta. Vai politiķiem un oponentiem ar šiem datiem nepietiek, lai novērtētu sabiedrības iztikšanas spēju robežas? Vai tie nevar aizstāt iztikas minimumu?

M.Behmane pastāsta, ka šoruden paredzētajai starptautiskajai statistikas organizāciju direktoru sanāksmei tiekot gatavots plašs informatīvais materiāls par statistiķu atbildību un palīdzību valdībai. Viena no tēzēm būs: ja valdības būtu pievērsušas uzmanību statistiķu informācijai, un tās bija ļoti daudz, tad tādas krīzes, par kādu tā izvērtās, pasaulē nebūtu.

Jāpiekrīt. Jo īpaši uzmanība šai informācijai acīmredzot bija jāpievērš Latvijas pirmskrīzes valdībām, jo, piemēram, savulaik ES statistikas biroja "Eurostat" pētījums par uzkrājumu līmeņiem 27 bloka valstīs atklāja, ka Latvija bija vienīgā valsts ES, kur iedzīvotāju tēriņi pārsniedz ieņēmumus. Proti, mūsu valstī 2007.gadā iedzīvotāju uzkrājumu līmenis veidoja mīnus 4,3%. (Negatīvs uzkrājumu līmenis nozīmē, ka mājsaimniecību tēriņi ir lielāki par to regulārajiem ieņēmumiem, daļēji finansējot savus izdevumus ar kredītu palīdzību un citiem ārpuskārtas resursiem, tostarp ienākumiem no aktīvu pārdošanas.)

Riskus var saskatīt arī pēc citiem rādītājiem

Starp citu, ja godīgi, tad Eiropas un Latvijas statistika sniedz arī citu informāciju par mājsaimniecību patēriņu, kur arī redzamas un tāpēc novērtējamas sabiedrības grupu nabadzības riska robežas. Kā savulaik skaidroja CSP speciālisti, pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza vērtība un mājsaimniecības patēriņa izdevumu sastāvs ir divi dažādi rādītāji, kurus iegūst no dažādiem avotiem. Pirmais ir aprēķina rādītājs, bet otrais – apsekojuma dati.

Iztikas minimuma patēriņa groza aprēķinā tiek izmantoti ikmēneša patēriņa cenu apsekojuma rezultāti. Aprēķins tiek veikts saskaņā ar Ministru Padomes 1991.gada 8.aprīļa lēmumu Nr.95 “Par iedzīvotāju naudas ienākumu nodrošināšanu". CSP katru mēnesi aprēķina pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza vērtību atbilstoši grozā iekļauto preču cenām. Iztikas minimuma patēriņa groza lietiskais saturs apstiprināts ar šo lēmumu un ietver pārtikas preces, nepārtikas preces un pakalpojumus. Patēriņa grozs tika izstrādāts, balstoties uz minimālā pārtikas patēriņa normatīviem, kurus bija izstrādājuši uztura zinātnieki.

Savukārt mājsaimniecības patēriņa izdevumu detalizēts sastāvs vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli tiek sagatavots, pamatojoties uz Mājsaimniecību budžeta pētījuma datiem. Tas ir izlases veida apsekojums, kura pamatvienība ir mājsaimniecība.

Šomēnes CSP publicētie mājsaimniecību budžeta apsekojuma dati rāda, ka 2009.gadā, salīdzinot ar 2008.gadu, mājsaimniecību patēriņa izdevumi (vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī) samazinājās par 16% jeb 37 latiem un bija 195 lati. 2009.gadā pirmoreiz ir novērots patēriņa izdevumu kritums un to apmērs nokrities nedaudz zem 2007.gada līmeņa.

Patēriņa izdevumu struktūra 2009.gadā salīdzinājumā ar 2008.gadu ir mainījusies gandrīz visās grupās. Patēriņā galvenais mājsaimniecībās bija izdevumi uzturam – vidēji 26,7% no visiem patēriņa izdevumiem, un to īpatsvars izdevumos salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu (25,6%) bija palielinājies. Vienlaikus izdevumi pārtikai bija samazinājušies no 59 latiem līdz 52 latiem vidēji uz mājsaimniecības locekli mēnesī (par 12%).

"Ideja radikāli pārskatīt groza satura rēķināšanu ir ar garu bārdu."

Mājsaimniecības būtiski ir taupījušas apģērbu un apavu iegādei, izdevumi sarukuši par 42%, tēriņi restorāniem, kafejnīcām un viesnīcām – par 34%, izdevumi mājokļa iekārtai, mājturības piederumiem un mājas uzkopšanai – par 29%. Būtiski bija kritušies izdevumi arī transportam – par 25%. Taču ir vajadzējis maksāt vairāk par mājokli, ūdeni, elektroenerģiju, gāzi un citu kurināmo. Šie izdevumi ir palielinājušies par 9%, kas galvenokārt saistīts ar šo pakalpojumu tarifu pieaugumu. Tādā pašā apmērā palielinājušies izdevumi izglītībai, to patēriņa cenas gada laikā pieauga par 18%. Savukārt izdevumu samazinājumu veselībai (par 6,5%) ietekmēja to patēriņa cenu pieaugums par 18%.

Kopumā vidēji visās mājsaimniecībās primārie izdevumi – pārtika, mājokļa uzturēšana un komunālie maksājumi, transports, apģērba un apavu iegāde un veselība veidoja divas trešdaļas (66%) no kopējiem patēriņa izdevumiem.

Saskaņā ar citu CSP informatīvo materiālu 2009.gadā  nabadzības riska slieksnis vienas personas mājsaimniecībai bija 192,32 lati mēnesī, bet mājsaimniecībai, ko veido divi pieaugušie ar diviem bērniem, kas jaunāki par 14 gadiem, – 403,86 lati.

Viens par – iztikas grozs ir visiem saprotams

Viens arguments par labu iztikas minimuma groza saglabāšanai Latvijas neatkarības divdesmitgadē būtu tas, ka iztikas minimums ir lielākajai sabiedrības daļai patiesi saprotams jēdziens. Kas ir būtiski mūsdienu saziņā, kad leksikā valda vā, bā, kūli, kruti un tamlīdzīga artikulācija, savukārt mūsu mūžu un bērnu skaitu nosaka fiskālā konsolidācija, ko nu jau katrs Latvijas iedzīvotājs, nakts vidū pamodināts, mācēs tekoši nomurmināt, jo zina – ar to izskaidrojams, kāpēc nekā vairs nav, bet pārjautāts, kas tas ir – pakasīs pakausi dziļās domās.

Pagaidām ir tā - iztikas minimums šogad jūnijā bija 166,35 lati (izdevumi pārtikai 46,51 lats, nepārtikas precēm 59,97 lati, pakalpojumiem 53,47 lati). Vidējā darba samaksa mēnesī uz rokas martā – 315 lati, vidējā pensija jūnijā – 171,74 lati, vidējā vecuma pensija – 182,33 lati. Minimālā alga joprojām – 180 latu. Var piebilst, ka sarkanā līnija it kā netiek pārkāpta, ja vien ir darbs, vēl tiek maksāts bezdarbnieka pabalsts saņemšanas termiņš vai arī ir pienācis pensijas vecums. Jā, un ja nav kredīta.

TABULA. Iztikas minimuma patēriņa grozs vienam iedzīvotājam jūnijā (latos)

Avots: CSP