Nabadzību ES definē kā nepietiekamus ienākumus un resursus, kā dēļ cilvēka dzīves līmenis ir zemāks par sabiedrībā pieņemto. Latvijā nav noteikta nabadzības definīcija. Iestājoties Eiropas Savienībā (ES), Latvija pārņēma tās praksi – nabadzības riska sliekšņa un citu rādītāju aprēķināšanu, skaidro Evija Meiere, Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanas politikas departamenta Sociālās iekļaušanas politikas koordinācijas nodaļas vadītāja.
Pārāk ilgi aprēķina
Latvijā ir noteikts trūcīgas personas statusam atbilstošs ienākumu līmenis mēnesī (puse no attiecīgā gada 1. janvārī spēkā esošās minimālās darba algas), garantētais minimālais ienākumu līmenis, iztikas minimums, ko aprēķina Centrālā statistikas pārvalde. Par tiem portāls LV.LV plašāk rakstīja šā gada pavasarī.
ES statistikas birojs “Eurostat” ir izstrādājis metodoloģiju, pēc kuras aprēķina nabadzības līniju jeb nabadzības riska slieksni. Vienkāršotā skaidrojumā šo rādītāju iegūst, ja mājsaimniecību jeb ģimeņu kopējos ienākumus dala ar ģimenes locekļu skaitu (katram ģimenes loceklim tiek piešķirts savs koeficients – pirmajam pieaugušajam tas ir vislielākais, nākamajiem pieaugušajiem un bērniem – mazāks).
Tādējādi tiek noskaidrots cipars, kas katrā ES dalībvalstī liecina par nabadzības riska slieksni. Latvijā uz vienu ģimenes locekli mēnesī 2007. gadā tas bija 117 latu. Nabadzības riskam pakļautām personām mēnesī ienākumi nepārsniedz šo summu. Piemēram, ja četru cilvēku ģimenē, kurā ir divi bērni, kas jaunāki par 14 gadiem, pelna tikai viens no vecākiem un viņa alga ir 245 lati mēnesī, tad var uzskatīt, ka šī ģimene ir pakļauta nabadzības riskam.
Kā līdz “Eurostat” nonāk informācija par katru ģimeni? E. Meiere skaidro, ka to nodrošina Centrālā statistikas pārvalde (CSP), kas veic mājsaimniecību aptaujas par tās ienākumiem. Tā ir mājsaimniecību reprezentatīvā izlase. CSP šos datus apkopo un nosūta “Eurostat”, kas tos aprēķina pēc savas metodoloģijas.
"No visām ES dalībvalstīm sievietes Latvijā ir visnabadzīgākās. "
Taču tās galvenais trūkums, uz ko norādījušas arī vairākas ES dalībvalstis, ir ilglaicīgajos aprēķinos. Piemēram, 2008. gada rādītāju uzzināsim tikai šā gada rudenī. Turklāt dati par 2008. gadu būs balstīti uz mājsaimniecību ienākumiem 2007. gadā. “Reāli veidojas divu gadu nobīde, kas traucē izstrādāt jaunas politikas iniciatīvas. Kad ir krīze un vajadzētu uzsākt jaunus pasākumus, ar šiem datiem īsti nevar operēt, jo tie neatspoguļo reālo situāciju. Tāpēc tos vairāk izmanto pētījumos, nevis tiesību aktu izstrādes procesā,” skaidro E. Meiere. Aktuālos datus nodrošina nacionālie statistikas dati, piemēram, informācija par trūcīguma līmeni, garantētā minimālā ienākuma saņēmējiem u.tml.
Nabadzības riska slieksnis ar katru gadu Latvijā ir pieaudzis – no 2005. gada 75 latiem līdz pat 117 latiem 2007. gadā. E. Meiere prognozē, ka, neskatoties uz reālo sociālekonomisko situāciju, arī turpmākos divus gadus tas turpinās augt, jo vēl 2008. gada pirmajā pusē iedzīvotāju ienākumi palielinājās.
Latvija – viena no nabadzīgākajām
Nabadzības riska slieksnis ir viens no galvenajiem rādītājiem, pēc kā var izvērtēt valsts attīstību un iedzīvotāju dzīves līmeni. Ja sarindo Eiropas Savienības dalībvalstis pēc šā rādītāja, Latvija tajā jāmeklē saraksta apakšā – trešajā vietā no beigām – pēc Rumānijas un Lietuvas. Savukārt bagātākā valsts ir Luksemburga, kur nabadzības riska slieksnim pakļauti cilvēki, kas, pārrēķinot latos, mēnesī saņem 1050 latus un mazāk. Pie līderēm pieder arī Dānija, Īrija, Lielbritānija – valstis, kurās nabadzības riska slieksnis ir desmitkārt augstāks nekā Latvijā. Vidējais rādītājs Eiropas Savienības 25 dalībvalstīs – 490 latu mēnesī.
Turklāt Latvija ir pēdējā vietā, analizējot konkrētākus nabadzības līnijas aspektus, piemēram, Latvijā nabadzības riskam 2007. gadā bija pakļauta vairāk nekā viena piektā daļa (21%) personu, vidēji Eiropas Savienībā tie bija 16%. Līdzīgs, lai arī nedaudz labāks, rādītājs nekā Latvijai ir Grieķijai, Spānijai, Itālijai, Lietuvai un Igaunijai. Savukārt vismazāk iedzīvotāju nabadzībai pakļauti Čehijā un Nīderlandē (10%).
Pensionāri un sievietes
No visām ES dalībvalstīm sievietes Latvijā ir visnabadzīgākās – nabadzības riska slieksnim ir pakļauti 23% sieviešu. Vidēji Eiropas Savienībā – 17%. “Tas skaidrojams gan ar zemākiem ienākumiem (alga, pensija), gan grūtniecības un bērna kopšanas periodu, kad sievietēm samazinās ienākumi. Tāpat viens no cēloņiem varētu būt grūtības darba un ģimenes dzīves saskaņošanā, jo dažkārt sievietēm nākas ilgāku laiku pavadīt ar bērnu mājās, jo nav iespējas sūtīt viņu bērnudārzā vai algot auklīti. Savā ziņā šis rādītājs atspoguļo dzimumu līdztiesību ikdienas dzīvē,” cēloņus uzskaita E. Meiere. Viņa arī norāda, ka visvairāk pakļauti nabadzības riskam ir pensionāri – Latviju ar 33% apsteidz tikai Kipra (51%). Tikmēr vidēji Eiropas Savienībā šis rādītājs ir 19%.
"Nabadzības riska slieksnis tiek aprēķināts tikai no ienākumiem, neņemot vērā mājsaimniecību izdevumus. "
“Eurostat” aprēķini liecina, ka visvairāk nabadzības riskam ir pakļauti cilvēki, kas dzīvo vieni (tostarp pensionāri), tāpat augsts risks ir daudzbērnu ģimenēm un nepilnām ģimenēm, kuras veido tikai viens vecāks un bērni. Labklājības ministrijas speciāliste norāda, ka šīs ir visjutīgākās sabiedrības sociālās grupas, kurām visvairāk nepieciešams atbalsts.
Lauki nabadzīgāki par pilsētām
Eiropas Komisijas (EK) un Ungārijas Sociālo lietu un nodarbinātības ministrijas kopīgi rīkotajā konferencē “Nabadzības un sociālās atstumtības izskaušana lauku rajonos” jūnija vidū eksperti no visas Eiropas sprieda, kā lauzt lauku rajonu nabadzības un sociālās atstumtības „apburtos lokus”. Piemēram, “demogrāfijas loks” noved pie dzimstības līmeņa samazināšanās un jauniešu aizplūšanas no laukiem. Pastāv arī “nošķirtības loks”, ko rada vāja infrastruktūra, kas negatīvi ietekmē rajona ekonomisko attīstību, tādējādi veicinot cilvēku aizplūšanu. “Izglītības loks”, kuru rada zemais izglītības līmenis vairumā lauku rajonu, noved pie zemas nodarbinātības un augstiem nabadzības rādītājiem, kas savukārt kaitē izglītības kvalitātei. Visbeidzot, “darba tirgus loku” aizsāk vājas iespējas darba tirgū daudzos lauku rajonos, kas piespiež kvalificētus cilvēkus emigrēt, tādējādi samazinot vietējā darbaspēka kvalitāti, skaidrots EK paziņojumā presei.
Aprēķinot nabadzības riska slieksni pilsētās un laukos, rādītāji atšķiras. E. Meiere: “Laukos nabadzība un sociālā atstumtība ir lielāka, jo tas ir saistīts ar bezdarbu, izglītības, veselības, transporta un citu pakalpojumu (ne)pieejamību.” “Eiropas paplašināšana ir padziļinājusi teritoriālo nevienlīdzību, kas ir novedusi pie ārkārtējas nabadzības dažādās izpausmēs,” konferencē pauda Eiropas Komisijas Sociālās aizsardzības un sociālās integrācijas direktorāta direktors Ž. Viņjons (Jérôme Vignon).
Nākotnes izaicinājumi
“CSP dati liecina, ka mājsaimniecības visvairāk naudu tērē pārtikai, mājoklim, transportam, apģērbam, apaviem, pensionāri – pārtikai, mājoklim un veselības uzturēšanai.” E. Meiere uzskata: ja nesamazināsies cenas precēm un pakalpojumiem, reālā nabadzība tikai pieaugs, lai gan nabadzības riska slieksnis vismaz divus gadus atspoguļos joprojām salīdzinoši pozitīvu tendenci.
Dažas ES dalībvalstis ir norādījušas uz šīs metodoloģijas mīnusu – nabadzības riska slieksnis tiek aprēķināts tikai no ienākumiem, neņemot vērā mājsaimniecību izdevumus. Tādējādi, piemēram, situāciju, kad augstās inflācijas ietekmē iedzīvotāju pirktspēja strauji krītas, nabadzības riska slieksnis neuzrāda, jo iedzīvotāju ienākumi joprojām ir saglabājušies augstā līmenī, neskatoties, ka pieaugusi arī izdevumu ailīte. Līdz ar to par pēdējiem diviem gadiem Latvijā nabadzības riska slieksnis būs pretrunā ar patieso situāciju.
"Nabadzības riska slieksnis gandrīz atbilst minimālajai darba algai. "
“Ienākumi parāda personas iespējas, savukārt izdevumi – izvēli,” ar šādu argumentu „Eurostat” pamato izvēli nabadzības riska slieksni aprēķināt tikai no mājsaimniecību ienākumiem. Piemēram, kāds par noteiktu summu var pieticīgi iztikt veselu mēnesi, taču citam šīs naudas pietrūks jau pēc dažām dienām. Viens to tērēs maizei, cits – delikatesēm. “Tāpēc, aprēķinātu pēc ienākumiem, to sauc par relatīvo nabadzību,” skaidro E. Meiere. Netiek korelēts, vai cilvēki par šo summu var izdzīvot.
Turpretī citi rādītāji to ņem vērā, piemēram, Pasaules banka ir noteikusi absolūtās nabadzības kritēriju – viens dolārs cilvēkam dienā. Šī summa starp valstīm nemainās – tajā, piemēram, ir ietverta cilvēkam nepieciešamā pārtikas deva dienā u.tml.
Vēl viens ar nabadzību saistīts rādītājs ir ienākumu nevienlīdzība – ienākumu kvintiļu attiecības koeficients. Tas parāda, cik vienlīdzīgi vai nevienlīdzīgi sadalās ienākumi jeb cik bagātie ir bagāti un nabadzīgie – nabadzīgi. Pēdējā vietā no Eiropas Savienības valstīm ir Portugāle. Latvija – iepriekšpēdējā. Tātad atšķirības starp bagātajiem un nabadzīgajiem iedzīvotājiem Latvijā ir ievērojamas.
Kopsolī ar ekonomiku
Nabadzība veicina sociālo atstumtību. Ja cilvēkam nav darba, ir minimāli ienākumi, pazeminās viņa pašapziņa, zūd motivācija un interese par apkārt notiekošo, zaudējot kontaktus ar cilvēkiem un noslēdzoties sevī, tas rada sociālo atstumtību, skaidro E. Meiere. Šajā vietā der atcerēties pētījumu rezultātus, kas liecina, ka bērni ne vienmēr neapmeklē skolu tāpēc, ka vēlas klaiņot, bet tāpēc ka skolas biedri viņus apsmej par trūcīgāku apģērbu, skolas somu u.tml.
“Ekonomiskie rādītāji iet kopsolī ar sociālajiem. Manuprāt, ekonomiku nevar skatīt atrauti no sociālās politikas. Ekonomiku balsta cilvēki, un, ja par viņiem netiks domāts un netiks izmantoti viņu resursi – zaudētāji paliek visi kopumā,” norāda E. Meiere.
Tikai fakts
Kas cilvēka dzīvē mainās, ja viņš noskaidro, ka dzīvo zem nabadzības riska sliekšņa? Personīgi viņam – nekas. Tā kā šie dati neparāda aktuālo situāciju, tad līdztekus rādītājiem par nabadzību tiek izmantoti nacionālie dati, uz kuriem balstoties tiek izstrādātas jaunas politikas iniciatīvas. Tomēr E. Meiere norāda, ka “Eurostat” un CSP strādā, lai šie rādītāji tiktu aprēķināti īsākā periodā, lai dati būtu jaunāki un būtu izmantojami aktuālo problēmu risināšanā.
Tikmēr liela daļa Latvijas iedzīvotāju, kurus skars algu samazinājums līdz minimālajai algai, var tikai konstatēt faktu, ka nabadzības riska slieksnis gandrīz atbilst minimālajai darba algai. Piemēram, 2005. gadā minimālā alga bija 80 latu, nabadzības riska slieksnis – 73 lati, 2006. gadā – minimālā alga bija 90 latu un nabadzības riska slieksnis – 88 lati, bet 2007. gadā šī summa attiecīgi bija 120 un 117 lati.
