SKAIDROJUMI
>
Zini savas tiesības un iespējas!
TĒMAS
14. augustā, 2009
Lasīšanai: 12 minūtes
1
16
1
16

Sociālā aprūpe mājās – pakalpojums, no kura nav jābaidās

Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Patlaban pašvaldības nodrošināto sociālo aprūpi mājās saņem vairāk nekā 10 000 Latvijas iedzīvotāju. Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu organizācijas nodaļas vecākā referente Elvīra Grabovska skaidro pakalpojuma būtību, pieteikšanos tam, tā tiesisko regulējumu un izmaksas.

Sociālo aprūpi mājās pamatā regulē divi normatīvie akti - "Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums" un 21.04.2008. MK noteikumi Nr. 288 "Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības saņemšanas kārtība". Likums nosaka, ka aprūpe mājās ir pakalpojumi mājās pamatvajadzību apmierināšanai personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ nevar sevi aprūpēt. To nodrošina pašvaldības sociālais dienests, kurā jābūt vismaz vienam sociālā darba speciālistam uz katriem tūkstoš iedzīvotājiem.

Cilvēkam, kuram radusies nepieciešamība pēc sociālās aprūpes mājās, vispirms jādodas uz dzīvesvietas sociālo dienestu, jāraksta iesniegums un jāizklāsta problēma. Iespējams, viņš pats jau zina tās varbūtējo risinājumu – pakalpojumus, kurus vēlas saņemt no pašvaldības. Tad sociālais darbinieks izvērtē situāciju – kādus darbus persona var veikt pati un kādu veikšanai viņai vajadzīga palīdzība vecuma vai invaliditātes dēļ. Tad abas puses vienojas par iespējām, ko var piedāvāt sociālais dienests un ko cilvēks akceptē.

Tā kā pašvaldībām ir dažādi materiālie resursi, ko var novirzīt sociālajiem pakalpojumiem, līdztekus nacionālajiem normatīvajiem aktiem tām būtu jābūt izstrādātiem pašvaldības saistošajiem noteikumiem par konkrētas pašvaldības sociālo pakalpojumu klāstu, piemēram, citviet ir pieejami dienas aprūpes centri, krīzes centri. Ja pašvaldībā nav attiecīgo sociālo pakalpojumu sniedzēju, tā attiecīgos pakalpojumus var pirkt no citām pašvaldībām.

Ziņot par sociālās aprūpes nepieciešamību mājās kādai personai var arī tās radinieki, kaimiņi vai citas personas, bet tālāk jebkura cita darbība norisinās uz konkrētās personas iesnieguma pamata. E. Grabovska stāsta, ka dažkārt citu personu ieteiktais cilvēks pats nav gatavs sadarboties ar sociālo dienestu – ielaist savā dzīvoklī sociālo darbinieku un sākt sarunu, lai gan palīdzība viņam būtu nepieciešama.

"Ziņot par sociālās aprūpes nepieciešamību mājās kādai personai var arī tās radinieki, kaimiņi vai citas personas."

Mājas aprūpe nepieciešama veciem cilvēkiem vai cilvēkiem ar invaliditāti, cilvēkiem, kuriem ir kāds veselības vai funkcionālais traucējums. Tāpat aprūpi mājās var saņemt arī bērni invalīdi, ja vecāki vieni paši to nevar nodrošināt un vajag palīdzību. Tie var būt arī gados jauni cilvēki ratiņkrēslā – ir dažas lietas, ko viņi paši nevar veikt. Ja nespēj palīdzēt ģimenes locekļi un radi, tiek lūgta pašvaldības palīdzība.

Var arī izravēt dārzu

Likums nosaka, ka klientam par saņemtajiem sociālajiem pakalpojumiem ir jāmaksā. Savukārt minētie MK noteikumi paredz: ja persona pati nevar tos apmaksāt, to dara bērni vai mazbērni. Ja arī viņiem nav pietiekami līdzekļu, to dara pašvaldība. Piemēram, pašvaldība var noteikt labvēlīgākus samaksas nosacījumus – sociālās aprūpes pienākumu apjomu jeb līmeni, no kura cilvēkam jāsāk veikt līdzmaksājumu. Trūcīgām personām šis sociālais pakalpojums ir bez maksas. Tradicionāli dienas aprūpes centros par bērnu uzturēšanos tajos no vecākiem samaksu nelūdz, jo, ja ģimenei vajadzētu maksāt pašai, ir liels risks, ka bērns šo pakalpojumu nesaņemtu.

Minimāli nepieciešamā aprūpe mājās ietver: personisko aprūpi (palīdzība personiskās higiēnas nodrošināšanā, palīdzība apģērbties, izkļūt no gultas vai nokļūt gultā, palīdzība ēdienreizes nodrošināšanā vai barošana, ārstu un citu medicīnas darbinieku izsaukšana, apmeklējumi slimnīcā u.c.) un ikdienas mājas darbu veikšanu (dzīvojamo telpu uzkopšana, palīdzība gultas klāšanā, pārtikas produktu un ikdienas preču pirkšana un piegāde, palīdzība ēdienu gatavošanā un veļas mazgāšanā, telpas kurināšana, sadzīves atkritumu iznešana, maksājumu (rēķinu) kārtošana u.c.). Minimāli nepieciešamie aprūpes pakalpojumi ir tie, ko gadījumā, ja persona nevar samaksāt, viņai sniedz bez maksas. Līdztekus pastāv arī pakalpojumi par papildu maksu, piemēram, palīdzība mantisku un citu specifisku dokumentu kārtošanā, pagalma apkopšana, sniega tīrīšana un dārza ravēšana, klienta mājdzīvnieku aprūpēšana. Šīs nav cilvēka dzīvībai nepieciešamākās lietas, bet, ja persona vēlas, lai aprūpētājs pakalpojumus veiktu, viņa var saņemt tos par papildu maksu, ja par to ir noslēgta vienošanās un ja to paredz attiecīgie pašvaldības saistošie noteikumi.

"Minimāli nepieciešamā aprūpe mājās ietver personisko aprūpi un ikdienas mājas darbu veikšanu."

Cenrādis

E. Grabovska norāda, ka Latvijā nav vienota sociālo pakalpojumu cenrāža. Katrai pašvaldībai ir tiesības noteikt savas cenas atkarībā no izmaksām. Lielākajās pilsētās (piemēram, Rīgā, Liepājā, Rēzeknē) un arī vairākos rajonos (piemēram, Preiļu rajonā, Valmieras rajonā) aprūpes pakalpojumu mājās sniedz arī vairākas organizācijas, tāpēc cena izkristalizējas atklāto konkursu veidā. Par aprūpes mājās sniegtajiem pakalpojumiem samaksa tiek rēķināta pēc stundām, nevis pakalpojuma veida. Piemēram, maksa 1,50 latu stundā diezin vai segs visas izmaksas, īpaši, ja sociālajam darbiniekam uz attālu lauku viensētu jādodas ar transportu. “Lielākoties Latvijā pakalpojumu organizē un nodrošina paši sociālie dienesti, tikpat labi ir arī līgumi ar nevalstiskajām organizācijām vai uzņēmējiem,” saka E. Grabovska. Taču pašvaldībai tādā gadījumā jāievēro viens princips – lai sociālā pakalpojuma izmaksas klientam neatšķirtos atkarībā no tā piedāvātāja. Piemēram, ja vienam kaimiņam mājas aprūpi nodrošina pašvaldības sociālā dienesta darbinieks un otram – uzņēmums, ar kuru pašvaldība ir noslēgusi līgumu, abi kaimiņi par identiskiem pakalpojumiem maksā pēc vienota cenrāža.

Divas tendences

Ielūkojoties pērnā gada statistikā, aprūpes pakalpojums mājās sniegts 10 639 personām, un šim nolūkam no pašvaldību budžeta izlietoti 5 490 204 lati. Tātad vidēji gadā vienai personai no pašvaldības budžeta šis pakalpojums izmaksā ap 516 latiem gadā. No tā var secināt, ka sociālo pakalpojumu joma nav pašvaldības ienākumu, bet izdevumu pozīcija. Pašvaldībai ir pienākums sniegt palīdzību tiem iedzīvotājiem, kuri paši to nevar nodrošināt. E. Grabovska norāda, ka turīgākie klienti aprūpētājus sarunā un maksā viņiem paši, neiesaistot pašvaldības sociālo dienestu.

"Minimāli nepieciešamie aprūpes pakalpojumi ir tie, ko gadījumā, ja persona nevar samaksāt, viņai sniedz bez maksas."

Sociālā dienesta darbinieks izvērtē apstākļus, bet pašu aprūpi veic aprūpētājs vai pašvaldības nolīgts pakalpojumu sniedzējs. Šai specialitātei nav nepieciešama augstākā izglītība, bet darbinieki ir beiguši attiecīgu apmācības kursu. Statistika liecina, ka pēdējos gados pakalpojumu saņēmēju skaits nepieaug: 2006. gadā – 10 612, 2007. gadā – 10851, 2008. gadā – 10 639. Problēmas šajā jautājumā rada pensiju samazinājums. “Pašvaldības atzīst, ka ir kļuvis mazāk klientu, kuri paši vai viņu radinieki var apmaksāt šo pakalpojumu,” stāsta E. Grabovska. Taču, viņasprāt, šogad sociālās aprūpes jomā redzamas divas pamata tendences: pirmkārt, iedzīvotāji, kuri paši pakalpojumu šogad vairs nevar apmaksāt, vēršas sociālajā dienestā un lūdz samazināt līdzmaksājuma summu. Un, otrkārt, ģimenes, kuras algoja sociālo aprūpētāju vai personu bija ievietojuši sociālās aprūpes centrā aizņemtības dēļ, jo paši strādāja un nebija visu dienu mājās, tagad, mainoties nodarbinātības situācijai, ģimenes locekli aprūpē paši.

Vai pakalpojums kļūs mazāk pieejams? Līdz ar administratīvi teritoriālo reformu ne visi novadi vēl ir izstrādājuši sociālā dienesta struktūru, lai tas spētu veikt tā kompetences lokā esošos darbus visā jaunā novada teritorijā. Labklājības ministrija cer, ka reformas dēļ iedzīvotājiem sociālie pakalpojumi nekļūs mazāk pieejami. “Doma ir, lai tur, kur bija šie dienesti vai vismaz darbinieks, kas pildīja dienesta funkcijas, tie arī paliek, lai cilvēkiem neradītu liekus apgrūtinājumus,” saka E. Grabovska. Līdz ar to sociālās aprūpes jautājumi arī turpmāk varētu būt risināmi pagastu pārvaldē uz vietas, nebraucot uz novada centru. “Novadi tomēr ņem vērā, ka šī pakalpojuma klienti nav tie, kas spējīgi braukt lielus attālumus – ne tikai transporta ziņā, bet arī veselības dēļ. Ceram, ka iedzīvotāji lielas pārmaiņas nejutīs. Sarunas ar pašvaldībām liek domāt, ka klienti netiek aizmirsti,” norāda E. Grabovska. Viņa gan piebilst par citu pašvaldību problēmu – pārtērētajiem sociālajai jomai atvēlētajiem līdzekļiem, jo šogad strauji pieaudzis sociālo pabalstu un citas palīdzības lūdzēju skaits pašvaldībās. “Ir bažas, ka gada beigās vairs nebūs pietiekami līdzekļu, lai cilvēkiem palīdzētu samaksāt par dzīvokli, ja viņi paši to nespēj, kā arī nodrošināt pabalstu izmaksu.”

Labklājības ministrijas pārstāvji lūdz iedzīvotājus ar jautājumiem vispirms vērsties dzīvesvietas sociālajā dienestā, nevis ministrijā, jo tā nedala pakalpojumus, nevar novērtēt situāciju uz vietas un redzēt, kādi sociālie pakalpojumi cilvēkam ir vajadzīgi. Ja ir neapmierinātība ar sociālā dienesta organizēto darbu, jāvēršas pašvaldībā, jo tā ir atbildīga par visiem dienestiem, kas nodrošina pašvaldības funkcijas. Tikai tad, ja neapmierina pašvaldības atbilde, jāsazinās ar ministriju.

"Novadi ņem vērā, ka sociālo pakalpojumu klienti nav tie, kas spējīgi braukt lielus attālumus – ne tikai transporta ziņā, bet arī veselības dēļ."

UZZIŅAI

  • Lai saņemtu sociālās aprūpes pakalpojumu, personai ar iesniegumu jāvēršas viņas dzīvesvietas sociālajā dienestā. Iesniegumā jānorāda, ar kādām sevis aprūpēšanas grūtībām persona pati nespēj tikt galā un kādu sociālo pakalpojumu labprāt saņemtu. Pēc šī iesnieguma sociālais dienests pārbauda saņemto informāciju, novērtē personas vajadzības, materiālos un personiskos resursus un lemj par sociālā pakalpojuma sniegšanu.
  • Sociālos pakalpojumus nodrošina klienta dzīvesvietā vai iespējami tuvu tai, un tikai tad, ja šāds pakalpojumu apjoms nav pietiekams, tiek nodrošināta  sociālā  aprūpe un  sociālā rehabilitācija ilgstošas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.
  •  Klienta pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes pakalpojumiem. Ja klients vai viņa apgādnieki nespēj samaksāt, tad pakalpojums tiek apmaksāts no pašvaldības budžeta (ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumi personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem un neredzīgām personām – no valsts budžeta).
  • Ja personai nepieciešama aprūpe dzīvesvietā, pašvaldība vispirms izvērtē to, kādas iespējas nodrošināt nepieciešamo aprūpi ir ar šo personu kopā dzīvojošajiem ģimenes locekļiem vai personām, kurām ar aprūpējamo ir kopēji izdevumi par uzturu un kuras mitinās vienā mājoklī ar viņu.
Labs saturs
16
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU