Dzirdot nostāstus par darba apstākļiem, algām un sociālo sistēmu Nīderlandē, rodas priekšstats, ka labāku valsti pasaulē neatrast. To, cik daudz interviju kārtu ir jāiztur kandidātiem un cik lieli ir progresīvie nodokļi no darba algas, neformālās sarunās gan nemin. Un, salīdzinot darba interviju apjomu, kas jāiztur darba meklētājiem, un nodokļu sistēmu Latvijā un Nīderlandē, ir jāatzīst – ne viss ir tik perfekti, kā izklausās.
Oficiāls īres līgums un citas prasības
“Viss nejauši sākās kādā Londonas bārā. Kopīgs draugs iepazīstināja mani un mana pašreizējā darba priekšteci. Izrādījās, ka viņš vēlas mainīt darbu un meklē kādu, kas to pārņemtu. Teicu, ka esmu ieinteresēts, viņš sarunāja interviju, un pēc trīs mēnešiem es pārcēlos uz Amsterdamu,” stāsta Džeimss Klārks no Lielbritānijas, kurš jau nepilnu gadu strādā par apdrošināšanas konsultantu Amsterdamā.
Džeimsam kā Eiropas Savienības pilsonim automātiska bija arī atļauja strādāt Nīderlandē, tāpēc atlika vien iegūt nodokļu maksātāja numuru un bankas kontu. Pēdējais gan sagādāja nedaudz vairāk grūtības, jo bankas kontu šeit var atvērt tikai tad, kad potenciālajam atvērējam ir oficiāls īres līgums, tādējādi pierādot, ka viņš tiešām dzīvo Nīderlandē. Džeimss gan uzskata, ka tas, kur un kā viņš dzīvo, vajadzētu būt viņa personīgajai problēmai, neiesaistot valdību vai banku.
Citādāks stāsts ir japānietei Rinai Cubaki, kura uz Nīderlandi atbrauca, lai studētu, un trešajā kursā atrada četru mēnešu ilgu pilna laika praksi kādā Māstrihtas uzņēmumā, kurā viņu tik ļoti novērtēja un atzina, ka pēc prakses beigām viņai piedāvāja turpināt strādāt pastāvīgi. Japānas pilsoņiem iegūt uzturēšanās atļauju izglītošanās mērķiem Nīderlandē nav grūti, tomēr tiem, kas vēlas strādāt, ir jāuzrāda noteikta naudas summa un jāreģistrējas kā augsti kvalificētam imigrantam, vai arī topošajam darba devējam ir jāpierāda, kāpēc nerezidents tiek algots Eiropas Savienības pilsoņa vietā. Pusgadu pirms Rina absolvēja universitāti, spēkā stājās jauns likums, kurš nosaka, ka Nīderlandes augstskolu absolventi, kuri nav Eiropas Savienības pilsoņi, vieglāk var tikt reģistrēti kā augsti kvalificēti imigranti. Rina uzskata, ka bez šī likuma pieņemšanas viņai šobrīd Māstrihtā strādāt nebūtu iespējams.
"Nīderlandē bankas kontu var atvērt tikai tad, kad potenciālajam atvērējam ir oficiāls īres līgums."
Arodbiedrības “FNV-Bongenoten” bijušais referents Daniels Nautens stāsta, ka darbā pieņemšanas process lielākoties ir vienkāršs – darba sludinājumi tiek izvietoti internetā, aicinot sūtīt savu CV un motivācijas vēstuli. Tam seko darba intervija un, ja amats ir salīdzinoši augsts, arī dažādi praktiskie uzdevumi, sākot ar psiholoģiskajiem testiem un beidzot ar uzdevumiem, kas ir tieši saistīti ar vēlamo amatu. Pēdējā kārta ir jau konkrēta saruna ar topošo darba devēju par darba noteikumiem un sociālajām garantijām, par kurām abas puses vienojas. Lai gan augstskolas diploms ir svarīgs, lielāku uzmanību darba devēji pievērš praktiskajām zināšanām un tam, ko augstskolu absolventi ir darījuši papildus studijām, tāpēc ļoti nozīmīga ir atalgota vai brīvprātīgā darba pieredze. Pozitīvi tiek novērtēta arī dalība studentu korporācijās, kur darbu nereti palīdz atrast korporācijas biedri.
Progresīvais ienākuma nodoklis
Darba noteikumi Nīderlandē ir ļoti elastīgi – darba nedēļa ir 36-40 stundas nedēļā, bet lielākā daļa cilvēku strādā 24-32 stundas nedēļā. Darba devēji ir atsaucīgi, ja ir vēlme strādāt pusslodzi bērnu, studiju vai kādu citu iemeslu dēļ. Darbiniekiem pienākas 21 dienu ilgs atvaļinājums ar 8 procentiem atvaļinājuma naudu. Tas nozīmē, ka katru mēnesi darba devējs atliek 8 procentus no darbinieka algas, kas, viņam ejot atvaļinājumā, tiek izmaksāta kā atvaļinājuma nauda – gandrīz viena mēneša alga, stāsta nīderlandietis Taiss van Veilijs.
Viņš arī min, ka lielākā daļa cilvēku atvaļinājumu ņem maijā un jūnijā. Apdrošināšana Nīderlandē ir obligāts katra valsts iedzīvotāja pienākums. Savukārt bērna kopšanas atvaļinājums ir tikai sešas nedēļas. Interesanti, ka pensijas fonds sāk darboties pēc vismaz sešu mēnešu ilga darba stāža, bet daudz svarīgāk ir uzzināt, kādus papildu labumus nodrošina darba devējs. Pīters Hāks, kurš strādā enerģētikas uzņēmumā “Eneco” ar divu gadu ilgu darba kontraktu, stāsta, ka viņam gadā ir 30 brīvdienas un regulāras apmaksātas apmācības par finansēm un sociālajām prasmēm. Lielākā daļa darba devēju parasti apmaksā ceļa izdevumus uz darbu, ja tas ir vismaz 10 kilometru attālumā no mājām, bet konsultanti pārsvarā tiek nodrošināti arī ar mašīnu, darba telefonu un/vai klēpjdatoru. Lielākajos uzņēmumos var būt vēl dažādas papildu iespējas – papildu brīvdienas, īpaši pensiju noteikumi, apmaksāta trenažieru zāle, apmācības u. tml.
Jautājot D. Nautenam par vidējo darba algu, acīm paveras ļoti tīkami cipari – vidējā darba alga ir 25-30 tūkstoši eiro gadā (tātad 2-2,5 tūkstoši eiro mēnesī), bet, protams, katrai darba grupai un amatam tas ir atšķirīgi. Finanšu institūcijās vidējā alga var būt pat 50 tūkstoši eiro gadā, enerģētikas kompānijās – 40-45 tūkstoši eiro, bet lauksaimniecībā – jau minētie aptuveni 30 tūkstoši gadā. Minimālā alga virs 23 gadu vecuma ir 1381,20 eiro pirms nodokļu nomaksas, ja darbinieks strādā 32-38 stundas nedēļā. Salīdzinot to ar Latvijas darba algām, atšķirība ir liela, tomēr D. Nautens uzreiz piemin, ka ar minimālo algu ģimenei būtu ļoti grūti izdzīvot, jo dzīves izmaksas ir augstas. Jāņem vērā arī nodokļu sistēma, kas ir sarežģītāka nekā Latvijā un sastāv no vairākām daļām atkarībā no algas lieluma. Pamatideja – tie, kas vairāk pelna, vairāk maksā nodokļos."Lielākā daļa darba devēju parasti apmaksā ceļa izdevumus uz darbu, ja tas ir vismaz 10 kilometru attālumā no mājām."
Ko par to domā paši darbinieki? Dž. Klārks uzskata, ka, salīdzinot ar Lielbritāniju, nodokļi Nīderlandē ir augsti, aptuveni tādā pašā līmenī kā Francijā, Beļģijā un Skandināvijas valstīs. Arī R. Cubaki piekrīt, ka nodokļi ir lieli, tomēr uzskata, ka tas savā ziņā ir arī labi, jo tas nozīmē arī lielāku pensiju. “Es domāju, ka tā ir laba sistēma, es saņemšu pensiju neatkarīgi no tā, kurā pasaules valstī tajā brīdī atradīšos,” viņa piebilst.
“Man patīk Nīderlandes nodokļu sistēma, jo augsti kvalificētiem imigrantiem ar trīs gadu darba pieredzi ir iespējams pieteikties uz nodokļu atmaksu. Tas padara šo valsti pievilcīgu doties uz šejieni strādāt. No otras puses, man nepatīk cilvēki, kuri dzīvo no sociālajiem pabalstiem un nestrādā, it sevišķi jaunieši. Nevēlos maksāt nodokļus par to, bet šajā valstī tas šķiet tipiski,” atklāj Memets Džavundžu no Turcijas, kas šeit strādā bankā par tīklu un sistēmu administratoru. Darbu viņš ieguva ar drauga palīdzību, kurš bankā jau strādāja. Memetam jāiztur trīs darba interviju kārtas, kas notika ar videokonferences palīdzību, uzņēmums pats nokārtoja viņam uzturēšanās un darba atļauju.
Valodas nezināšana nav barjera
Darba imigrantiem vienmēr jutīgs ir jautājums par oficiālās valsts valodas pārzināšanu. Nīderlandē, kur ļoti reti var sastapt kādu, kas nerunā angliski, tā nav problēma. Valsts valodas zināšanas ir nepieciešamas, lai strādātu apkalpojošajā sfērā, bet lielais starptautisko uzņēmumu daudzums dod iespēju dzīvot un strādāt vairākus gadus, tā arī neiemācoties nīderlandiešu valodu. “Nīderlandieši ir nolēmuši piedalīties masīvā nacionālā kampaņā, mācot ikvienam brīvi runāt angļu valodā, tāpēc mazākais, ko es varu darīt, ir runāt ar vietējiem angliski,” jokojot saka Dž. Klārks.
Arī M. Džavundžu piekrīt, ka tas ir vienkārši – šeit var nodzīvot kaut vai 10 gadus bez jebkādām vietējās valodas zināšanām, jo ikviens runā angliski, kas ir ļoti pievilcīgi imigrantiem. No otras puses, tas ir arī negatīvs faktors, jo neveicina vēlmi un nepieciešamību iemācīties nīderlandiešu valodu. “Manuprāt, ja tu vēlies integrēties vietējā sabiedrībā, tev ir jāiemācās tās valoda, ko es arī patlaban cenšos darīt,” teic Memets pēc nodzīvota gada Amsterdamā."Šeit var nodzīvot kaut vai 10 gadus bez jebkādām vietējās valodas zināšanām, jo ikviens runā angliski."
