Vai iegūtā izglītība noder darba tirgū?
Ko dara bez darba palikušie? Ja līdzšinējā darba slodze bijusi saspringta, tad reģistrējas Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA), iegūst bezdarbnieka statusu, nokārto bezdarbnieka pabalsta saņemšanas formalitātes un parasti kādu mēnesi atpūšas. Pēc tam sāk meklēt darbu. Kā? Aptaujājot paziņas un sūtot savu CV un motivācijas vēstuli visiem pēc kārtas. Nereti motivācijas vēstule ir neizteiksmīga un bezpersoniska, visiem potenciālajiem darba devējiem pat tiek nosūtīta vienāda. Darba devējs par iespējamo darbinieku faktiski neuzzina neko, tāpēc šis papīrs viņa uzmanību nepiesaista.
Latvijas Karjeras attīstības asociācijas valdes priekšsēdētāja Ligita Landzmane uzsver, ka laiks saprast, kādas ir izmaiņas karjeras veidošanā pašlaik. „Ja iepriekš bija svarīgas profesionālās kompetences kādā konkrētā darbā un specialitātē, tad šodien labas karjeras izveidē ar to vairs nepietiek. Vajadzīgas jaunas karjeras kompetences. Starp citu, visās attīstītajās valstīs izglītības sistēma papildus profesionālajai izglītībai piedāvā apgūt karjeras kompetences,” skaidro L. Landzmane.
Ko nozīmē karjeras kompetence? Karjeras speciāliste norāda, ka papildus jebkurai profesijai - vai galdnieks, vai zinātņu doktors kokapstrādē - jāmācās, ko ar savām prasmēm darīt, kā savu darba dzīvi veidot pašreizējā darba tirgū. Tas nozīmē, ka tikai tie, kuri paši iemācījušies izglītoties, mainīties, var cerēt uz izdošanos turpmāk. Vispirms ir personības kompetences – kā es tieku galā ar sevi, kā spēju sevi vadīt un saprast. Tālāk - ko es daru ar saviem iekšējiem un ārējiem resursiem, kā tos izmantoju un papildinu, kā protu piedāvāt citiem. Personības kompetencei nāk klāt cilvēka profesionālā kompetence – kā es lieku lietā tās zināšanas un prasmes, ko esmu ieguvis skolā, augstskolā, kā tās papildinu.
Pats savas karjeras noteicējs
L. Landzmane stāsta, ka pašlaik ir liela atšķirība starp to, kā veido karjeru un meklē darbu Latvijas iedzīvotāji un kā to dara citviet pasaulē. „Amerikas Savienotajās Valstīs dzirdēju lielu izbrīnu, ka Latvijā un citās postpadomju valstīs jauni cilvēki pēc studijām uzreiz iegūst labus darbus un augstus amatus. Tas viņiem šķiet nenopietni.” Varētu teikt, ka katram savas tradīcijas, ka mums ir gudri un spējīgi jaunieši, bet L. Landzmane uzskata, ka drīz vairs arī pie mums tā nebūs, jo darba tirgū no attīstītajām valstīm ienāk jaunas tradīcijas.
Kādas tās ir? Jebkurš students nevar dabūt darbu, pirms pats nav gājis meklēt praksi, nav strādājis kādā darbā, lai uzkrātu pieredzi. Darba pieredze ir pirmais noteikums, lai dabūtu labu darbu 21. gadsimtā. Un šai pieredzei ir jābūt tādai, lai tā noderētu konkrētajam darba devējam, nevis būtu tikai rindiņa, ko ierakstīt CV. Šobrīd Latvijā ir moderni sarakstīt CV visas formālās izglītības, visus apmeklētos kursus, bet L. Landzmane vaicā: „Kāpēc tu to raksti, kāpēc man - darba devējam - to vajag? Darba devēju interesē, ko cilvēks ir darījis pats, lai pilnveidotu prasmes, cik daudz viņš ir izlasījis, cik daudz pats mācījies klāt, kāpēc gājis jaunajos kursos. Kā viņš ir vadījis savu izglītību, lai tiktu pie labas karjeras. Tieši ar to attīstītās valstis atšķiras no tā dēvētajām postpadomju valstīm, jo tur tādas metodes, kādas izmantojam mēs, lai dabūtu darbu, neder. Citviet pasaulē katrs, kurš vēlas labu darbu, pie tā ļoti rūpīgi strādā. Vispirms apmeklē karjeras konsultantu, lai izzinātu, ko vēlas darīt. Pēc tam mēģina izpētīt savas stiprās un vājās puses un cenšas aizpildīt savus baltos plankumus, lai izvēlētajai darbavietai varētu piedāvāt sevi pietiekami kompetentu.”"Nereti motivācijas vēstule ir neizteiksmīga un bezpersoniska, visiem potenciālajiem darba devējiem pat tiek nosūtīta vienāda."
Izdzīvos, kas pratīs mainīties
Attīstītajās valstīs daudz runā par portfolio – tas nozīmē uzkrāt visu savu pieredzi un izglītību un darba devējam piedāvāt to visu nevis kā lielu bloku, bet izvērtēt, ko konkrēti viņam no tā visa vajag. Līdz šim Latvijas darba ņēmējs sevi darba tirgū piedāvāja šādi – te es esmu, man ir tāda izglītība un darba pieredze, gribu strādāt, dodiet man darbu! Tagad tā vietā nāk cits modelis, kur darba ņēmējs kļūst par tādu kā mazu organizāciju, piedāvājot darba devējam nevis sevi, bet konkrētu pakalpojumu.
„Mums, latviešiem, kultūras sastāvdaļa ir melot motivācijas vēstulē, ka esam labākie, skaistākie un gudrākie,” ironizē akadēmiskās informācijas centra „Europass” programmas vadītājs Andrejs Kozlovs. „Lielbritānijā, piemēram, viņi tic tikai savas valsts iedzīvotājam un tāpēc prasa atsauksmi no iepriekšējā darba devēja. Viņiem nevajag motivācijas vēstules mūsu izpratnē, pietiek ar paplašinātu CV. Labs paraugs tam ir „Europass” CV. Ir svarīgi parādīt potenciālā darbinieka personību, uzsvērt savas neformālās prasmes. Portfolio ir iespējas uzrakstīt, kādas ir jūsu vērtības dzīvē, darbā, sadzīvē.”
„Kamēr dumji cilvēki nenorāda savus gadus un ģimenes situāciju, gudrie izvēlas atklātību, skaidri pasakot: šajā laukā man zināšanu mazliet pietrūkst, bet ir kas cits labs, ko jums piedāvāt. Man ir mazi bērni, bet es mācos trijās skolās,” ASV pieredzi izklāsta L. Landzmane. „Netiek uzsvērta vajadzība kaut ko noslēpt, bet pie darba devēja iet ar atvērtu sirdi. ASV mums bija runa par „tuvredzīgo tradīciju”, ka atlases kompānijas izvēlas darbiniekus pēc principa, kurš labāk sevi parādījis, nevis komunicē ar cilvēkiem, kuri gatavi dot darba devējam to, ko tas vēlas. 21. gadsimtā izdzīvos tie, kuri spēs nolikt malā to, ko reiz mācījušies, un mācīsies atkal un atkal no jauna. Tie, kuri spēs mainīties. Jo bieži vien tās zināšanas, kas bijušas labas pirms desmit gadiem, nav tādas, ka ar tām var iet pie darba devēja un lepoties. 21. gadsimtā ir svarīgi mācēt izveidot savas karjeras piecgades plānu, bet, ja nepieciešams, spēt to izmainīt jau nākamajā dienā.”"Tikai tie, kuri paši iemācījušies izglītoties, mainīties, var cerēt uz izdošanos turpmāk."
Tālākizglītība jebkurā vecumā
Kā mainīties, kur mācīties, ja cilvēkam ir jau četrdesmit vai piecdesmit gadu? Valsts izglītības attīstības aģentūras (VIAA) Karjeras atbalsta departamenta direktora vietnieks Didzis Poreiters norāda, ka Latvijā ir daudz pieaugušo izglītības iespēju un informācijai var izmantot nacionālo izglītības iespēju datubāzi www.niid.lv, tās sadaļu „Tālākizglītība”. Šajā datubāzē iekļautas tikai Latvijā reģistrētas izglītības iestādes un iegūstama informācija par visām to piedāvātajām mācību programmām.
Pieaugušo izglītība ir jebkuras izglītošanās iespējas, kas domātas cilvēkiem no 15 gadiem, bet pēc pamatvirziena nav profesionālā, vispārējā vai augstākā izglītība. Pieaugušajiem ir iespējama gan profesionālās kvalifikācijas ieguve, gan profesionālā pilnveide un kursi. Ļoti liels ir dažādu kursu klāsts, kuros, piemēram, pensionārs var pamācīties valodas, apgūt fotografēšanu, bet šajā kategorijā ietilpst arī nopietni kvalifikācijas celšanas kursi. Tomēr valsts izglītības dokumentu, proti, apliecību par profesionālās pilnveides izglītību, var saņemt tikai tad, ja programma ir akreditēta."Darba pieredze ir pirmais noteikums, lai dabūtu labu darbu 21. gadsimtā."
Atbalsts nodarbināto izglītošanai
Citu lielisku iespēju strādājošajiem pieaugušajiem drīzumā piedāvās Labklājības ministrija. Ministrijas Darba departamenta pārstāve Valda Vilcāne informē, ka no 2010. gada janvāra ar Eiropas struktūrfondu atbalstu būs pieejams jauns pakalpojums nodarbinātajiem. Aktivitāte saucas „Atbalsts mūžizglītības politikas pamatnostādņu īstenošanai”. Labklājības ministrija paredzējusi piedāvāt nodarbinātajiem apmācību kuponus, kas kalpos kā garantijas raksts – cilvēks apņemas, ka piedalīsies mācībās, mācību iestāde garantē nodrošināt viņu interesējošo apmācības procesu. Starpposms ir Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA), kas šo procesu organizē.
Jaunais, kas līdz šim nav bijis, ir individuāla piedalīšanās ar iespēju pašam izvēlēties, ko mācīties. Kupona maksimālā summa ir 250 lati, un šos kuponus Latvijā kopumā saņems 25 tūkstoši personu, kuras sasniegušas 25 gadu vecumu. Karjeras konsultanti palīdzēs katram saprast, ko viņš varētu apgūt. Pasākums ir virzīts uz cilvēku grupām, kurām ir problēmas darba tirgū: piemēram, invaliditāte, divi vai vairāki apgādājamie, tikai pamatizglītība vai vidējā izglītība. V. Vilcāne norāda: interese ir liela un daudzi iespējami ātrāk gribētu sākt mācīties, jo bezdarbniekiem ir diezgan daudz apmācību programmu, bet šī iespēja papildināt zināšanas būs tieši nodarbinātajiem. Mācību iestādes programmai jābūt licencētai, bet nav svarīgi, vai tā ir valsts vai privāta mācību iestāde, vai jebkura cita kompānija, kas piedāvā dažādus kursus."Darba ņēmējs kļūst par tādu kā mazu organizāciju, piedāvājot darba devējam nevis sevi, bet konkrētu pakalpojumu."
Mācības Eiropā - dārga mode...
Vēl viena iespēja ceļā uz labu karjeru ir mācības izglītības iestādēs citviet Eiropā. VIAA Karjeras atbalsta departamenta direktore un Eiropas Komisijas informācijas un konsultāciju tīkla „Euroguidance” Latvijā vadītāja Aleksandra Joma stāsta, ka spēj nodrošināt daudzpusīgu informāciju, bet katram pašam ir jāizlemj, kas ir vajadzīgs un kāpēc jābrauc mācīties citur. „Izvēloties mācību iestādi un priekšmetu, ir jādomā arī par nākotni, ko ar šo izglītību iesākt, jo mācīties mācīšanās dēļ nav jēgas,” spriež A. Joma. „Jebkuram ir jāzina, vai, dodoties studēt uz ārzemēm, viņš vēlas braukt atpakaļ. Un visbeidzot - vai iegūtā izglītība dzīvē noderēs? Daudzi jaunieši domā, ka prestiži būtu tur vai citur mācīties, tā ir modes lieta, bet kā viņi pēc tam pelnīs naudu, nepadomā.” A. Joma iesaka izpētīt sīki visus „par” un „pret”, ko var izdarīt arī internetā http://www.viaa.gov.lv/lat/karjeras_atbalsts/studiju_celvedis/dodoties_uz_arzemem/.
Kad cilvēks izvēlas, kur mācīties, jāpārliecinās par savām valodas prasmēm. A. Kozlovs atceras gadījumu, kad studēt gribētājs devies uz Zviedriju, kur mācības ir angļu valodā. Bet dažādi pieteikumi jāaizpilda zviedriski, nodarbību saraksts ir zviedriski, un students nonācis izmisumā, aptverot, ka ar angļu valodas zināšanām skolā nepietiek.
Vēl arī jāņem vērā lielie uzturēšanās tēriņi, papildu maksas par veselības apdrošināšanu, transportu. Turklāt nepieciešama pilnīga patstāvība, atbildība, jāprot pielāgoties svešajiem apstākļiem. Ja vēlas dzīvot, mācīties un strādāt citā valstī, ir jānoliek malā mūsu latviskais vīzdegunīgums un pārliecība, ka visu darām pareizi, bet tie citi nu gan ir savādnieki.
