Latvijas ražojumu tirdzniecība neatbilst nevienam valsts attīstības plānam

Runa ir par finansējuma saņemšanu – par sākotnējā kredīta saņemšanu uzņēmējdarbības sākšanai. „Vari iet uz Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA), uz Hipotēku un zemes banku (HZB) vai kādu komercbanku, ej, kur gribi, visur pasaka: jūs neatbilstiet standartam! Jūs būsiet tirgotāji, un jums atbalsts nepienākas!” atminas veikaliņa līdzīpašniece. „Skarbi, bet sapratu, ka katra pati par sevi, pilnīgi nesaistītas Latvijā ir trīs jomas: ražošana, tirdzniecība un eksports. Pašmāju produkcijas ražošanā vēl ir iespēja kredītu saņemt, tāpat kulinārijas, restorāna atvēršanai. Par eksportu – tik dziļi neesmu ar to saskārusies, jo tas nebija mūsu darbības mērķis. Bet pašmāju produkcijas noietam, tirdzniecībai nav paredzēts atbalsts nevienā programmā, nevienā atbalsta plānā. Nevienā attīstības dokumentā!”

Daudzas durvis vērtas, bet aizcirtušās deguna priekšā. Dažās bankās piedāvāts kredīts ar 30 procentiem. „Mēģinājām gan LIAA administrētajās, gan citās uzņēmējdarbības atbalsta programmās, pat kā jaunie uzņēmēji – otra līdzīpašniece ir gados jauna sieviete. Nekas neizdevās, HZB iesniegumus pat nepieņēma, jo šādam mērķim – Latvijas produkcijas tirgošanai - Latvijā atbalsts piešķirts netiek. Tas, ka mēs atbalstīsim vietējos ražotājus – aizmirstiet, tās ir tikai un vienīgi emocijas bez kāda seguma! Tirdzniecībai atbalsta nav! Bet ar ideju – atbalstīsim savējos ražotājus – diemžēl vien nepietiek...”

Izpratne par to, ka zemnieks ir prasmīgs ražotājs un ne vienmēr - veiksmīgs tirgotājs un ka bez tirdzniecības nepastāvēs arī ražošana, valstī ir. Tas, ka lauku uzņēmēji saņem naudiņu un var savu produkciju pārdot - tas, protams, ir labais darbs. Bez jebkāda valsts atbalsta. Tikai personīgā pašu darīšana...

LV.LV jautā: Komentējiet, lūdzu, situāciju, ko aprakstījusi uzņēmēja, ka, pirmkārt, atbalsts Latvijas ražojumu tirdzniecības veicināšanai nav paredzēts nevienā Latvijas valsts attīstības plānā; otrkārt, pašmāju ražošana un tirdzniecība valsts plānošanas līmenī netiek uzskatītas par savstarpēji saistītām jomām.

Foto: Māris Kaparkalējs, LV

„Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij ir saistoša ES Kopējā lauksaimniecības politika, kuras ietvaros atbalsta piešķiršanas iespējas regulē ES normatīvie akti par atbalstu, tai skaitā arī valsts atbalsta vadlīnijas. Lai gan tiešs atbalsts konkrētu Latvijas ražojumu tirdzniecības veicināšanai nav paredzēts nevienā Latvijas valsts attīstības plānā, tomēr vēlamies norādīt, ka lauksaimniecības, pārtikas un zivsaimniecības produktu tirgus veicināšanai ir pieejami arī citi atbalsta instrumenti, caur kuru īstenošanu netiešā veidā - reklamēšanas pasākumu rezultātā patērētājiem pieaug interese par noteiktiem produktiem - tiek veicināta produktu tirdzniecība:

•  ES un valsts atbalsts informatīvajiem un veicināšanas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem.

Saskaņā ar 2006. gada 31. oktobra MK noteikumiem Nr. 894 „Kārtība, kādā piešķir, administrē un uzrauga Eiropas Savienības un valsts atbalstu informatīvajiem un veicināšanas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem” atsevišķu lauksaimniecības un pārtikas ražotāju biedrības var realizēt pat līdz trīs gadu ilgas veicināšanas programmas, saņemot ES un valsts līdzfinansējumu;

• Nacionālās pārtikas kvalitātes shēmas un tās produktu veicināšana.

Ņemot vērā patērētāju pieprasījumu pēc kvalitatīviem vietējiem pārtikas produktiem un pārtikas ražotāju ieinteresētību ražot pārtikas produktus ar augstu pievienoto vērtību, Latvija papildus Eiropas Kopienas pārtikas kvalitātes shēmām noteica arī prasības nacionālajai pārtikas kvalitātes shēmai. 2008. gada 18. augusta MK noteikumi Nr. 663 „Prasības pārtikas kvalitātes shēmām, to ieviešanas, darbības, uzraudzības un kontroles kārtība” noteic, ka Latvijā Nacionālās pārtikas kvalitātes shēmas ietvaros saražotie produkti tiek marķēti ar norādi „Kvalitatīvs produkts”, ko Latvijas patērētāji pazīst kā „Zaļo karotīti”.”

Foto: A.F.I

„Ekonomikas ministrija 2009. gada augustā izstrādāja priekšlikumus ekonomikas atveseļošanai vidēja termiņa periodā, kurus atbalstīja arī Ministru kabinets. Sniedzot ieskatu Latvijas ekonomikas attīstībā līdz 2015. gadam, tika noteiktas politikas prioritātes tautsaimniecības modeļa maiņai un definēti prioritārie attīstības virzieni konkurētspējas veicināšanai un mērķtiecīga un selektīva valsts atbalsta instrumentu ieviešanai.

Tautsaimniecības modeļa maiņai tika noteiktas šādas ekonomiskās politikas prioritātes:

•  mērķtiecīgs un selektīvs valsts atbalsts;
• konkurētspējai labvēlīga vide.

Kā prioritārie valsts atbalsta segmenti tika definēti:

• konkurētspējīgi uzņēmumi ar augstu izaugsmes un eksporta potenciālu;
• apstrādes rūpniecības nozares ar nozīmīgu ieguldījumu pievienotās vērtības un eksporta pieaugumā, kā arī ar augstu izaugsmes un eksporta potenciālu nākotnē - pārtikas rūpniecība, kokrūpniecība, ķīmiskā rūpniecība un tās saskarnozares, elektrisko un optisko iekārtu ražošana, mašīnbūve un metālapstrāde;
• uz eksportu orientētas pakalpojumu nozares - transports un loģistika, tūrisms, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas.

Tirdzniecība kā nozare nav definēta kā prioritārs valsts atbalsta segments, taču nevar piekrist apgalvojumam, ka šai nozarei nav pieejams nekāds valsts atbalsts.

Ekonomikas ministrijas izstrādātajā un Latvijas Hipotēku un zemes bankas administrētajā programmā „Atbalsts pašnodarbinātības un uzņēmējdarbības uzsākšanai mazumtirdzniecībai atbalsts tiek piešķirts. Programmas mērķis ir saimnieciskās darbības aktivitātes paaugstināšana valstī, attīstot biznesa uzsācēju zināšanas un iemaņas, kā arī sniedzot nepieciešamo finansiālo atbalstu saimnieciskās darbības uzsākšanai. Programma piedāvā kompleksu atbalstu biznesa uzsācējiem un jaundibinātajiem komersantiem, t.i., konsultācijas, apmācības  un finansējumu aizdevumu un grantu veidā sava biznesa uzsākšanai.

Iepazīstoties ar HZB mājaslapā internetā publicēto informāciju par jau atbalstu saņēmušiem komersantiem (http://www.altum.lv/public/29759.html), var secināt, ka starp tiem ir arī komersanti, kas valsts atbalstu guvuši veikala izveidei un paplašināšanai.

Vienlaikus jānorāda, ka Ekonomikas ministrija šogad ir veikusi arī citas aktivitātes tirdzniecības nozares attīstības sekmēšanai. Piemēram, ir izstrādāti 12.05.2010. Ministru kabineta noteikumi Nr. 440 „Noteikumi par tirdzniecības veidiem, kas saskaņojami ar pašvaldību, un tirdzniecības organizēšanas kārtību”, kuros ir samazināts administratīvais slogs pašvaldības atļaujas saņemšanai preču pārdošanai ielu tirdzniecībā un nodrošināts tiesiskais regulējums zemnieku tirdziņu u.tml. aktivitāšu organizēšanai ielu tirdzniecībā, tādējādi sekmējot fiziskām personām un zemnieku saimniecībām pašu audzētās, iegūtās vai ražotās produkcijas realizāciju gala patērētājiem publiskā vietā.”

Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I

„Atbalsts Latvijas ražojumu tirdzniecības veicināšana tik tiešām nav paredzēts nevienā Latvijas valsts attīstības plānā. Tas tiešām tā ir. Ja Zemkopības ministrija atbild par pārtiku no tīruma līdz galdam, tad vajadzētu saslēgt vienotā ķēdē ne vien tiešos ražotājus, lauksaimniekus un pārstrādātājus, bet pieslēgt klāt arī tirgotājus. Jo sevišķi vajadzētu saslēgt kopā mazos ražotājus ar mazajiem tirgotājiem, veidojot kooperāciju.

Jebkura pārdošana noteikti ir tirdzniecība, un visās valstīs tirdzniecība ir viena no lielākajām un nozīmīgākajām nozarēm. Diemžēl pašmāju produkcijas ražošana un tās pārdošana tepat, Latvijā, nav savstarpēji saistītas jomas, un arī tās programmas, kas domātas produkcijai virzīšanai tirgū, kā, piemēram, „Zaļā karotīte”, darbojas autonomi un atrauti no pašas tirdzniecības. Diemžēl.

„Karotītes” programmā tiek atbalstīta reklāma un visādas citādas darbības, nevis pārdošana. Ja arī kaut kādā veidā tomēr pārdošana notiek, tad netiek runāts ar nacionālajiem, pašmāju tirgotājiem. Kaut būtu jāatbalsta vietējie mazie tirgotāji, kuri ļoti bieži ir tie paši zemnieki, produkcijas ražotāji.”

Foto: Nora Krevņeva, A.F.I

„Lai gan publiski daudzkārt izskanējis atbalsts pašmāju produkcijas tirdzniecības veicināšanai un aicinājumi izvēlēties pašmāju ražojumus, tomēr stratēģiskajos dokumentos nav parādījusies skaidra vīzija un iespējamie atbalsta instrumenti, lai nodrošinātu pašmāju produktu pieejamību Latvijas patērētājam. Arī līdz šim veiktās aktivitātes Latvijas ražojumu popularizēšanai vairāk bijušas kā krāsainas īstermiņa reklāmas, kurām pietrūcis skaidra un pārdomāta skatījuma nākotnē. Pagaidām tikai no zemnieku pašu iniciatīvas un radošuma ir atkarīgs, vai zemnieks spēs notirgot saražoto un vai viņa produkti būs pieejami patērētājam.”

Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I

„Diemžēl tā ir taisnība. Mums ir atbalsta programmas investīcijām ražošanā, kā arī eksporta atbalsts, bet nav pilnīgi nekāda atbalsta tirdzniecības veicināšanai pašmāju tirgū. Kaut gan izdevīgāk ir maksimāli daudz pārdot iekšējā tirgū - tas vienmēr ir lētāk, nekā iekarot eksporta tirgus. Latvijā diemžēl viss ačgārni: iekšējā tirgū dominē imports un ar saviem produktiem mēs mēģinām ielauzties ārējos tirgos. Arī lauksaimnieku kooperatīvās sabiedrības norāda to, ka ļoti liels atbalsts būtu tirdzniecības veicināšanas stimulēšana, jo jaunu produktu ievirzīšanai tirgū vajadzīgas lielas investīcijas. Protams, ka liela nozīme ir arī pašu lauksaimnieku zināšanām un prasmei pārdot un veidot ilgtspējīgu biznesu, tomēr būtu nepieciešama savstarpēja institūciju sadarbība un atbalstu programmas arī pārdošanas stiprināšanai un produktu pieejamības nodrošināšanai.”

Foto: Inga Kundziņa, A.F.I

„Jebkurš privāts tirgotājs agri vai vēlu sāk tirgot gan Latvijas preces, gan importa, lai nodrošinātu iespējami lielāku sortimentu un apgrozījumu. Bet valsts noteikti varētu izveidot atbalsta programmu tiem tirgotājiem, kuri tirgo tikai vietējos produktus, un to arī nebūtu grūti vēlāk pārbaudīt. Piemēram, ja saņemts atbalsts veikala ierīkošanai, tad turpmākos piecus gadus tirgotājs drīkst tirgot tikai vietējo produkciju. Lai nepārkāptu Eiropas Savienības prasības, vietējo tirgu var definēt, ka tie ir produkti, kas ražoti ne tālāk kā 100, 200 vai 300 kilometrus no tirdzniecības vietas.

Uzskatu, ka vietējo produktu tirdzniecību veiksmīgi var organizēt ražotāju kooperatīvās sabiedrības, jo tieši kooperatīvi apvieno daudzus ražotājus, kuri var nodrošināt plašu sortimentu. Līdz ar to arī cenas kooperatīvo sabiedrību veikalos būtu zemākas. Kooperācija ir tas veids, kas var apvienot pašmāju ražošanu un tirdzniecību. Tā būtu jāatbalsta plašāk, bet ir jau pašlaik labi piemēri, piemēram, piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība „Straupe”, kas pārdod savu produkciju ļoti daudzās tirdzniecības vietās.”