Pirms došanās uz ASV 1996. gadā Daina Taimiņa bija nostrādājusi Latvijas Universitātē 20 gadus. Uz Ameriku Daina pārcēlās līdzi vīram Kornela Universitātes ģeometrijas profesoram Deividam Hendersonam, kurš ir arī daudzu Dainas projektu partneris.
Šobrīd D. Taimiņa ir ieguvusi pasaules līmeņa slavu un atzinību, pateicoties viņas neparastajam atklājumam, ka hiperboliskas plaknes modeli, ko nevar izgatavot pat dators, iespējams radīt, izmantojot vienkāršu rokdarbu – tamborēšanu. Bet hiperboliskās plaknes Daina sāka tamborēt, lai palīdzētu savam vīram vizualizēt mācību materiālus ģeometrijā.
Arī Latvijā pieejama no angļu valodas tulkotā Dainas Taimiņas grāmata „Tamborēšanas piedzīvojumi ar hiperboliskajām plaknēm”. Neparastā nosaukuma dēļ kāda britu žurnāla lasītāji piešķīruši darbam gada dīvainākās grāmatas nosaukumu. Šis it kā komiskais gadījums ar grāmatas nosaukumu vienlaikus veicinājis arī tās popularitāti. Grāmata ir neparasta ar to, ka tā veidota kā mākslas albums, kur uz skaistu dabas skatu fona autore prezentē savus matemātiskos mākslas darbus, pat nespeciālistam sniedzot ieskatu un rosinot interesi par šo ģeometrijas jomu.
Konferences plašo lekciju, semināru, izstāžu un notikumu virpulī ar Dainu Taimiņu izdevās norunāt īsu tikšanos, kuru pavadījām sarunā gan par zinātnisko darbību, gan praktisko zinātnieces karjeru Latvijā un Amerikā.
Šajā intervijā vairāk vēlētos uzzināt tieši par jūsu kā zinātnieces un universitātes pasniedzējas personīgo pieredzi Amerikā. Bet vispirms vēlējos jautāt, vai šajos nu jau vairāk nekā desmit gados, kopš dzīvojat Amerikā, jums ir saglabājusies saikne ar Latvijas zinātnē notiekošo un vai esat arī domājusi par atgriešanos Latvijā?
Saikne man ir. Ne tādā ļoti aktīvā zinātniskā darbā, taču, kopš esmu prom, man ir bijušas dažas kopīgas publikācijas ar Latvijas kolēģiem, savās mājās vairākkārt esmu uzņēmusi prof. Freivaldu ar viņa studentiem, kad viņi brauca uz Kornela Universitāti. Pie manis viesojušies arī citi kolēģi.
Kad atbraucu uz Latviju, mēs vienmēr tiekamies. Tieši pirms mūsu intervijas man bija gara saruna ar Datorikas fakultātes dekānu prof. Juri Borzovu. Sekoju līdzi Latvijas Universitātes ziņām, jo vēl aizvien jūtos tai piederīga.
Pirms došanās uz Ameriku biju šeit nostrādājusi 20 gadus. Latvijas Universitātē strādāju no 1977. gada līdz 1997. gadam. Diemžēl pašlaik sociālās aprūpes sistēma Latvijā ir veidojusies tā, ka, ja es atgrieztos, tad mana pensijas vecumā aprēķinātā pensija būtu tuvu nullei. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es nevaru atgriezties pavisam, saraujot saites ar ASV. Kopš tā laika, kad devos prom, esmu divas reizes atgriezusies atpakaļ un man ir samaksātas autoratlīdzības, taču iepriekš nostrādātie gadi Latvijā, izrādās, pensijai nav neko vērti. Nedomāju, ka esmu viena šādā situācijā.
Vai ir bijusi kāda konkrēta sadarbības saikne ar Latvijas zinātņu institūtiem? Vai kāds ir vēlējies piesaistīt jūs darbam Latvijā?
Jā, mums ir bijusi pieredze, kad mēs abi ar vīru atbraucām uz šejieni dzīvot 2000. gadā. Dzīvesbiedram bija Fulbraita stipendija un akadēmiskais atvaļinājums. Latvijas pusei nebija jāmaksā viņam alga, jo viņš bija ieradies ar šo stipendiju šeit pasniegt lekcijas. Tā bija viņa ideja, jo toreiz mums auga bērni un viņiem bija nepieciešama saikne ar Latviju. Man ir divas meitas, un viņas varēja Latvijā iet skolā. Atbraucām uz pusgadu, kad meitām bija 10 un 8 gadi. Arī man bija darbs. Bērni gāja skolā, un tur bija jābūt no astoņiem rītā. Mums ar vīru bija jāvada lekcijas maģistra līmeņa studentiem, un tās notika vakarā. Labi, ka šeit dzīvoja mana mamma, kura meitas pēc skolas varēja sagaidīt mājās. Es mācīju divus kursus un vēl arī tulkoju divus vīra kursus. It kā jau tika uzskatīts, ka 2000. gadā maģistranti pārvaldīja angļu valodu, tomēr līmenis vēl nebija pietiekams. Jātulko bija latviešu, krievu, angļu valodā, un tas viss par 125 latiem mēnesī. Tad man arī pateica: ja es atgrieztos, tik lielu algu man būtu gatavi vienmēr piedāvāt. Pusgadu mēs nodzīvojām un aizbraucām atpakaļ.
Vēl viens piemērs par manu vēlmi darboties Latvijas labā. Manam vīram ir pastāvīgs darbs, viņš ir profesors Kornela Universitātē. Lasu lekcijas, kad tas ir nepieciešams – esmu asociētās profesores statusā. Respektīvi, ja zinu, ka man tur nav jāmāca, varu atbraukt un semestri šeit nostrādāt. Bet diemžēl šejienes institūcijas nav tik elastīgas... Mēs vairākas reizes esam par to runājuši. Tad mēs izmēģinājām citu pieeju. Noskatījos, ka Amerikā praktiski katrai koledžai ir pienākums studiju laikā nodrošināt, lai studentam būtu pieredze citā valstī – prakses vieta vai īslaicīgas studijas ārvalstu universitātē. Studenti brauc vasarā uz mēnesi, diviem, trim uz vasaras programmām vai, citiem vārdiem sakot, uz vasaras skolām. Arī citviet pasaulē ir šādi piemēri: Maskavā tāda tiek organizēta, Budapeštā ir ļoti populāra, arī Prāgā.
"Interese par Latviju ir, un uz šejieni brauc cilvēki no ārvalstīm."
Un tad iedomājos, ka šādu skolu varētu noorganizēt Rīgā. It īpaši, ja humanitāro zinātņu studentiem lielākoties matemātikas priekšmetā vajag vismaz vienu studiju kursu.
Doma bija tāda, ka mēs esam no Kornela Universitātes, mums ir pietiekami liela atpazīstamība un akadēmiskie tituli, lai to varētu darīt. Mēs studentiem varam piedāvāt dažādus matemātikas kursus, kuriem varētu pievienot kursus par latviešu kultūru, sasaistot tos ar kādu izbraucienu, piemēram, uz Tartu Universitāti, Tallinu, Viļņu. Tātad ideja bija izveidot šādu vasaras skolu Rīgā. Mani uzklausīja: ļoti kolosāla ideja, bet tad sacīja: „Nu, tad organizē!”
Saprotiet, es taču nevaru to, jo nepārstāvu nevienu institūciju. Gluži vienkārši kā „cilvēks no ielas” es nevaru to izdarīt. Varbūt varu savest kopā vajadzīgos cilvēkus, bet sarunas un darbs ir jāveido institūciju un organizāciju līmenī. Bet tas bija laikā, kad LU meklēja iespējas, kā piesaistīt līdzekļus, un es teicu: jūs tiešām palaižat garām lielus līdzekļus, milzīgu naudu.
Kad ārvalstu studenti atbrauc šurp, Baltijas valstis viņiem tomēr ir liela novitāte. Pat tagad, krīzes laikā, kaut ko tādu varētu veidot, ja mērķis nav tikai naudas plēšana. Ja studentiem šāda iespēja būtu, varētu rasties arī interese, jo citas līdzīgas programmas Rietumeiropā ir dārgas. Amerikas tiesībsargi ir pat sākuši izmeklēšanas koledžās, jo programmas ar gadiem apaug un apaug un veidojas savējo mafijas. Piemēram, Ņujorkas štatā ir notikušas izmeklēšanas par 49 koledžām, jo vasaras skolas bija izveidojušās par sava veida abpusēju biznesu. Interese par Latviju ir, un uz šejieni cilvēki brauc no ārvalstīm, līdz ar to – izvairoties no šīs sliktās ASV pieredzes, varētu tādu iespēju jauniešiem dot.
Vai jūsu minētais piemērs ir apliecinājums tam, ka šādā gadījumā pietrūka zinātnes menedžeru iesaistīšanās? Kā šādas problēmas un jautājumi tiek risināti Amerikā?
Piemēram, Kornela Universitātē, kas ir milzīga universitāte, ir savs konferenču organizācijas centrs, un konferences ir jāpiesaka. Protams, ļoti daudz ko zinātnieki dara paši, piemēram sagatavo zinātnisko pasākumu programmas. Bet loģistikas jautājumi ir šī centra pārziņā, kas no zinātnieka pleciem noveļ praktisko pasākumu organizēšanas slogu. Ja zinātnieks vēlas koncentrēties un sagatavot interesantu pasākuma programmu, bet tai pašā laikā viņam vai viņai ir jānodarbojas ar jautājumiem, kur nopirkt tramvaja biļeti vai atrast naktsmājas, tad ir skaidrs, ka tā ir resursu šķērdēšana.
Vai arī Kornela Universitātē ir tāda prakse, ka zinātnieks pats piesaista finansējumu?
Jā, noteikti. Un pēc tā arī īstenībā vērtē, cik lielus naudas līdzekļus zinātnieks ir piesaistījis. To īpaši izjūt tie, kuriem akadēmiskie amati ir piešķirti ar nosacījumu, ka tie praktiski nevar tikt pārtraukti bez būtiska iemesla, angliski – tā saucamais tenure, pret ko vispār šobrīd sāk ļoti protestēt un teikt, ka tas ir nepareizi. Kādreiz tenure beidzās, sasniedzot 65 gadu vecumu, bet tad šis ierobežojums tika apsūdzēts Konstitucionālajā tiesā kā cilvēktiesību pārkāpums. Tagad, ja cilvēks ir ieguvis tenure statusu, tu vari palikt, kamēr tevi iznes laukā baltās čībiņās. Citi laikus aiziet pensijā, jo saprot, ka jādod vieta jaunajiem, citi tiešām gaida brīdi, kad viņus iznesīs baltās čībiņās. Tajā pašā laikā vieta ir aizņemta un jaunie zinātnieki netiek iekšā.
Latvijā ir bieži runāts par paaudžu maiņas problēmu zinātnē. Vai jāsaprot, ka tā ir izteikta arī ASV?
Jā, arī Amerikā tā ir ļoti izteikta. Tas atkarīgs no katra personīgās izpratnes par to, kad ir jādodas pensijā. Līdzīga situācija kā Latvijā ir, piemēram, Kornela Universitātes Matemātikas departamentā – vidējais pasniedzēju vecums šopavasar bija 65 gadi. Tagad rudenī tam vajadzētu nedaudz mainīties, jo vairāki cienījama vecuma kolēģi ir izlēmuši doties pensijā.
Kas Amerikā jaunam zinātniekam jādara, lai veidotu veiksmīgu akadēmisko karjeru un iekļūtu departamentā?
Pirmkārt, ir jābūt augstiem un pamatīgiem rezultātiem. Taču ar izciliem rezultātiem vien nepietiek – ir jābūt komunikablam, spējīgam strādāt komandā. Ar izteiktu individuālismu var rasties problēmas. Amerikā, esot aspirantūrā, ir ļoti nopietni jādomā, kāds tu esi pret citiem, tur nevar darboties ar nostāju – es pats par sevi, bet ir jāsadarbojas ar citiem un jāuzklausa tie. Jo tas var radīt iespaidu, ka cilvēks par sevi ir augstās domās un citu darbs viņu neinteresē. Ar to ir jārēķinās. Amerikā ir ļoti jāciena citi un jāieklausās viņu viedoklī, lai arī atšķirīgā.
Man dažkārt nācies novērot, ka cilvēkiem no Latvijas šīs cieņas pilnās attieksmes pret citu uzskatiem un rezultātiem pietrūkst. Manuprāt, tas liecina par sava veida provinciālismu. Bet šī problēma nav tikai Latvijā, tā ir novērojama visur. Piemēram, Kornela Universitātē pirmajā kursā pirmajā semestrī atnāk studenti, kas visi ir bijuši augstākajā līmenī savā skolā vai pat savā valstī (te ir daudz internacionālo studentu). Un tad ir situācija – mācies sadzīvot! Vai nu tu sadzīvo, vai aizej. Un dažiem ir ļoti grūti atzīt, ka tu kaut kur esi bijis visaugstākajā līmenī, bet tagad kāds cits tomēr ir labāks par tevi. Tas ir arī atkarīgs no tā, kādi katrā konkrētajā vietā pirms tam ir bijuši kritēriji.
Kā jūsu karjera veidojās, un kā jūs pievērsāties starpdisciplināro pētījumu laukam?
Tas nav īsti pētījumu lauks, bet gan nodarbošanās ar dažādām lietām. Amerikā to dara ļoti daudzi zinātnieki. Piemēram, mana vīra labākais draugs – viņš jau tagad ir pensijā. Viņš ir augsta līmeņa datorzinātņu speciālists (bija viens no atbildīgajiem par visas Kornela Universitātes datoru drošības sistēmu un rakstīja programmas). Tajā pašā laikā viņš piektdienas un pirmdienas vakaros spēlē džeza orķestrī blūzu un dara to no sirds, jo ir nepieciešams līdzsvars. Viņš arī ļoti daudz lasa dažādu žanru daiļliteratūru.
Reiz es pati darbojos vienā grantā, kur mūsu granta vadītājs, pēc izglītības inženieris, zināja ļoti daudz par jaunajām tehnoloģijām, bija Kornela Inženierzinātņu bibliotēkas direktors, bet brīvajā laikā spēlēja kādā grupā ģitāru un braukāja apkārt ar koncertiem.
"Cilvēkiem no Latvijas šīs cieņas pilnās attieksmes pret citu uzskatiem un rezultātiem pietrūkst. Tas liecina par sava veida provinciālismu. "
Piemēram, kad Latvijā aktieri vaimanā par to, cik šeit ir briesmīgs stāvoklis, tad man tas nav saprotams, jo Amerikā aktieri ir, piemēram, pārdevēji, zobārsti, skolotāji – cilvēki, kuriem ir pamatprofesija, bet ar aktiermākslu viņi nodarbojas brīvajā laikā. Amerikā ir ļoti maz aktieru, kuri var dzīvot tikai no darba radošajā profesijā. Ir tādi, kas to var, taču tad ir jābūt ļoti augsta līmeņa profesionālim.
Viena lieta, ko esmu Amerikā noteikti novērojusi un kas varbūt ir tāpēc, ka tur skarbāka izdzīvošana – cilvēki nekaunas no darba. Ja tev nav darba, tad neizvēlies, ko tu gribētu strādāt – ņem to, kas ir, lai ir darbs. Savā ziņā varbūt izskaidrojums varētu būt tāds, ka Amerikā ir izveidojusies jau gadiem ilga situācija ar superdārgo veselības aprūpi.
Iespējams, kaut kas mainīsies ar Obamas prezidentūras ieviesto reformu.
Kaut kas, cerams, mainīsies, jo izmaksas ir šausminošas. Man pašai ir bijusi nepatīkama pieredze ar ārstu un slimnīcas apmeklējumu, kas beidzās ar astronomisku rēķinu un, tikai neatlaidīgi rakstot un skaidrojot izveidojošos situāciju, jo nemaz nebija nepieciešams tik ilgi pavadīt slimnīcā un būtībā tika sniegta pavisam minimāla palīdzība, man izdevās panākt, ka saņēmu vēstuli, kurā man atvainojās, un milzīgā summa nebija jāmaksā.
Vai jūsu neatlaidīgais raksturs, kā šajā piemērā cīņā ar apdrošinātājiem, jums ir palīdzējis arī darbā un karjeras veidošanā?
Jā, noteikti. Ja būtu likusies mierā, nekas tāds nenotiktu. Ir tāds amerikāņu teiciens: „Don’t take a „no” for an answer” (nepieņem atbildi „nē” par atbildi). Un šo pieeju var izmantot arī akadēmiskajā vidē.
Vai nav bijis tā, ka kāds jūsu hiperbolisko plakņu atveidošanas metodi ar tamborējumiem uztvēris nenopietni?
Jā, tādi gadījumi ir bijuši, bet es tos vienkārši neņemu galvā, jo galvenais ir rezultāts. Ja kāds negrib, lai arī neņem pretī, jo nevienu piespiest nevar un arī nevajag.
Jāsaka, ar savu metodi esmu mazliet priviliģētā stāvoklī tādā ziņā, ka mani atbalsta Viljams Thurstons. Mēs ar viņu esam labi draugi. Un, ja mani atbalsta konkrētās jomas slavenība un izcilnieks, tad cilvēki izturas citādi.
Thurstona vārds pasaulei ir pazīstams ar viņa ģeometrizācijas hipotēzi, ko pierādīja Grigorijs Perelmans un atteicās no miljona dolāru prēmijas. Par to bija ieinteresējies viens japāņu modes dizaineris Dai Fudživara. Pagājušajā gada septembrī viņš bija atbraucis uz Kornela Universitāti, un mēs tikāmies. Viņš daudz runāja ar Thurstonu, skatījās arī manus tamborētos hiperboliskās plaknes modeļus, atzinīgi izteicās par „hiperboliskajiem svārkiem”. Šā gada martā Parīzē modes skatē Fudživara demonstrēja modeļus, kuru dizainu bija iedvesmojusi Thurstona ģeometriskā teorija.
Tas, ko daru, ir pats šīs teorijas sākums – kā ievads vai ābece tieši šajā jomā. Kā matemātikā – lai varētu būt augšā, jāiemācās reizrēķins. Tamborēto hiperbolisko plakņu metode ir šāda reizrēķina mācīšana tālākajām ģeometrijas teorijām. Pamati ir vajadzīgi.
Vai Latvijā šo metodi kāds izmanto?
Es nezinu, vai kāds tā māca. Tur jau ir tā nelaime. Tas, ko te saka „mūžizglītība” ... Piemēram, mēs varētu piedāvāt vakara universitāti cilvēkiem, kas gribētu turpināt izglītoties, kas vēlētos turpināt kustināt smadzenes. Es domāju, ka vislabākais piemērs ir Lielbritānijas Open University (atvērtā universitāte), tā ir brīnišķīga iespēja. Esmu satikusi cilvēkus zinātniekus, kuri darbojas matemātikā un saka: es sapņoju par to, ka tad, kad aiziešu pensijā, es tur, Open University, mācīšos to, ko es vienmēr esmu gribējis mācīties, t.i., mākslas vēsturi. Tā arī ir problēma – varbūt cilvēki tāpēc baidās aiziet pensijā, jo rodas jautājums – ko viņi darīs pēc tam?
Vai Amerikā tā nav daļa no kultūras – ka cilvēkam vienas dzīves laikā var būt vairākas karjeras? Eiropā vēl pagaidām tas nav tik izteikti.
Tā ir atšķirība. Amerikā studentiem tomēr ir vairākas priekšrocības četru gadu studiju laikā. Man arī sākumā likās, ka šie pirmie četri gadi universitātē ir tāds miču-maču, kad var ņemt jebko, bet beigās kaut kas sanāk. Pieeja vairāk ir tāda, lai jaunieši, kam ir 16 vai 17 gadu un vēl nav dzīves pieredzes, varētu izmēģināt un iepazīties ar dažādām zinātņu jomām, jo tu mācies tādas lietas, par ko nekad pat neesi dzirdējis.
Kādas ir mūsu sistēmas un Eiropas pieejas priekšrocības?
Ir jau, protams, arī savi plusi, jo, ja tev, uzsākot studijas, ir bijusi pareizā izvēle, tad Eiropā jaunietis ir ieguvis vairāk. Bet, ja tu pēkšņi gribi mainīt savu karjeru, tad ir daudz grūtāk, jo vairs nav tās izglītības bāzes, kam pieķerties.
Ja es, piemēram, ar savu sociālo zinātņu maģistra grādu tagad, piemēram, mēģinātu Latvijā iestāties un sākt studēt fiziku, man tomēr liekas, ka uz mani šeit skatītos lielām acīm un brīnītos.
Tur gan nē. Piemēram, Kornela Universitātē ir bijuši stipri vecāka gada gājuma cilvēki, kas atnāk studēt.
Latvija izceļas ar sievietēm zinātnē, bet Latvijā sievietes nav pārstāvētas augstākajos zinātniskajos amatos. Kā ir ASV? Vai ir kāds atbalsts sievietēm zinātniecēm, ja ir bērni? Vai ir iespēja strādāt pusslodzi vai kādi citi atbalsta mehānismi?
Nē, nekāda atbalsta nav. Manā stāvoklī tas ir bijis vēl sarežģītāk. Ja tu universitātē esi patstāvīgā darbā, tad varbūt var sarunāt. Būtībā esmu novērojusi, ka tās sievietes, kas izcīnījušas augstus amatus, vai nu ir atteikušās no ģimenes vispār un viņām nav privātās dzīves, vai arī viņām ir liels ģimenes atbalsts. Viens piemērs par sievieti zinātnieci no citas universitātes, kura bija ieradusies stažēties Kornela Universitātē uz gadu. Viņu izmantoja kā piemēru, lai sacītu – redziet, tomēr ir iespējams aktīvi strādāt zinātnē, ja ir četri bērni. Bet, kad es viņai pajautāju, kā viņa to spēj, izrādījās, ka viņa uz Kornelu ir pārcēlusies tikai ar vienu mazāko bērnu, kuram visu dienu bija auklīte, līdz ar to pati varēja visu dienu strādāt. Kad jautāju, kur ir pārējie trīs bērni, izrādījās – viens pie viņas mammas un divi pie vīra radiniekiem. Viņai esot pilnīgs ģimenes atbalsts, un viņa domājot arī par piekto bērnu – skanēja atbilde.
Vai nenotiek diskusija par to, kā šādu situāciju varētu mainīt?
Protams, diskutē, bet to jau nevar mainīt. Nē, faktiski t.s. feministes mani tracina, jo vairumā gadījumu, ko es zinu (tātad ierobežots skaits, lūdzu, nevispāriniet!), tās ir sievietes, kuras ir pilnībā atteikušās no privātās dzīves, respektīvi, viņas ir sevi pārvērtušas par vīriešiem un grib būt kā vīrieši, kaut arī to varbūt skaļi nepasaka.
"Zinātnē diemžēl sievietēm ir bijis jāizšķiras – vai nu bērni, vai karjera."
Zinātnē diemžēl sievietēm ir bijis jāizšķiras – vai nu bērni, vai arī karjera. Esmu bijusi līdzīgā situācijā. Aizstāvēju doktora grādu datorzinātnē pie profesora Freivalda. Ir nedaudz žēl, varbūt būtu varējusi vairāk darīt šajā jomā, bet tas bija 90. gadu sākums, kad te viss pilnībā bruka, ieskaitot manu pirmo laulību, un tad man nebija izvēles – man bija divi mazi bērni, un man vajadzēja darīt tā, kā meitām būtu labāk. Es atceros, kā tas bija – divi bērni, trīs darbi un meklēju vēl kādu darbu, ko pagrābt, lai savilktu galus kopā, jo universitātē alga man bija 36 lati. Tieši tik, lai samaksātu par dzīvokli un nopirktu mēnešbiļeti, ar ko aizbraukt uz darbu.
Tas, ka būtu iespējams mazu bērnu dēļ iegūt iespēju kā Francijā vienu dienu trešdienās, kad bērnudārzi ir slēgti, nestrādāt…
Tās ir Eiropas priekšrocības. Amerikā šādu iespēju nav. Man ir pamatīgs šoks, ka Amerikā maternity leave ir sešas nedēļas. Pēc šīm sešām nedēļām tev ir izvēle – vari līdz gadam palikt mājās, bet tev nav garantiju – it kā darbavietai sieviete pēc tam jāņem atpakaļ darbā, bet garantiju nav. Amerikas sievietes uz Eiropu skatās ar skaudību. Vienīgais, ko tu vari atļauties, ir dabūt kādas brīvas stundas pēc atgriešanās darbā (pēc šīm sešām apmaksātajām nedēļām), ja tu baro bērnu ar krūti. Tas ir briesmīgi.
Eiropā arī, piemēram, notiek pētījumi par to, vai ir kādas priekšrocības, ja grantu ir iesniedzis vīrietis vai sieviete? Vai ir kādas atšķirības attieksmē un atalgojumā?
Amerikā ļoti skatās uz to, lai tas tā nenotiktu, taču nekādu garantiju tam, protams, nav, jo atalgojuma apjoms ir konfidenciāla informācija. Es domāju, ka Latvijā vēl ir daudz tādu gadījumu, kur vadošās pozīcijas ieņem vīrieši un sievietēm ir grūtāk konkurēt. Vīriešiem nepatīk atdot grožus un būt izpildītājiem. Manuprāt, Latvijā tas ir īpaši izteikti tāpēc, ka pacietīgās latviešu sievietes nerunā pretī. Un tās, kas sāk runāt pretī, parasti tomēr cieš.
