Doktore 25 gadu vecumā
Nesen apritējis mēnesis, kopš Dinu Poplugu, aicinot uz pasākumiem, ielūgumos var cienīgi uzrunāt par Dr. Poplugu. Viņa savos 25 gados pašlaik ir jaunākā no tiem 72 Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) doktorantiem, kas, saņemot Eiropas Sociālā fonda mērķfinansējumu projekta „Atbalsts LLU doktora studijām” ietvaros, martā veiksmīgi aizstāvēja promocijas darbu un ieguva doktora grādu agrārajā un reģionālajā ekonomikā. Gan viņai, gan citiem jaunajiem doktorantiem Eiropas stipendijas ir liels atbalsts pētnieciskajā darbā.
„Skolā sāku mācīties sešu gadu vecumā, pēc vidusskolas absolvēšanas trīs gadus studēju augstskolā, tad bija maģistrantūra, un tagad esmu doktore,” par to, kā tik agri kļūt par doktori, stāsta Dina, piebilstot, ka nebija nekādu šķēršļu, lai promocijas darba izstrādāšanu un aizstāvēšanu vilktu garumā. Tiesa, pagājušā gada jūnijā viņai piedzima bērniņš, un tas bija vēl viens stimuls ātrāk sakārtot zinātnes lietas, lai pievērstos ģimenei. „Galvenais ir pareiza laika plānošana,” ir pārliecināta jaunā zinātniece.
Studijas ir patīkams process
Studijas jaunā doktore sākusi Latvijas Universitātē Bioloģijas fakultātē, kur pēc bakalaura grāda iegūšanas iestājās arī maģistrantūrā.
„Paralēli studijām, strādājot Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūtā, krājās pieredze zinātniskajos projektos. Tieši darbavietā pamazām nobriedu startēt arī doktorantūrā. Tajā pašā vasarā pēc maģistrantūras beigšanas tūlīt iestājos LLU Ekonomikas fakultātes doktorantūrā,” stāsta Dina, piebilstot, ka arī darba tēmas izvēle bija saistīta ar viņas tiešo darbu.
"Ar zinātni var nopelnīt tikai tad, ja piedalies kādos lielos projektos. Pašlaik labi nopelna tikai profesori, bet jaunam zinātniekam līdz profesoram tāls ceļš ejams."
Iestrāžu gaļas nozares pētījumos bija daudz, līdz ar to loģiski izrietēja arī tālākais darbs disertācijai. Mācības doktorantūrā atviegloja ļoti veiksmīgā sadarbība ar diemžēl nupat aizsaulē aizvadīto promocijas darba zinātnisko vadītāju Dr.habil.agr. Kazimiru Špoģi. „Profesors ar savu zinātnieka pieredzi un dzīves gudrību iemācīja radoši domāt un, varētu pat teikt, inficēja ar pētniecību, kas sekmēja promocijas darba veiksmīgu rakstīšanu. Varu apliecināt, ka man doktorantūras studijas it nemaz nebija mokošas vai smagas, drīzāk patīkamas,” atzīst Dina.
Pēta liellopu gaļas sektoru
Gatavojot promocijas darbu „Gaļas ražotāju un patērētāju interešu konverģences iespējas”, doktorante analizē un ar pētījumiem atspoguļo Latvijas pārtikas ražošanas nozares problemātiku. Dina uzskata, ka ar savu darbu ir aizsākusi būtisku pavedienu tālākam pētniecības darbam, kas ļautu tuvināt ražotājus patērētājiem un otrādi.
„Liellopu gaļas sektors Latvijā pašlaik nenoliedzami sāk attīstīties – sākam audzēt augstas kvalitātes šķirnes liellopus – Šarolē, Aberdinangus, Herefordas, Limuzīnas. Tajā pašā laikā pārsvarā šos teliņus eksportē. Valstī nav mehānisma, lai liellopu audzētāji būtu ieinteresēti liellopus izaudzēt līdz galam – nav pārliecības, ka kautuve tos paņems, ka cena būs adekvāta. Savukārt citas Eiropas valstis - Vācija, Francija - ir ieinteresētas iegādāties labas kvalitātes teļus, lai turpinātu nobarošanu savā valstī un saņemtu peļņu par augstas kvalitātes gaļu. No otras puses, mūsu patērētāji priekšroku dod vistas gaļai un cūkgaļai, lai gan uzturvērtības ziņā tieši liellopu gaļa būtu vērtīgāka,” sava pētījuma problēmas ieskicē D.Popluga.
Dina uzskata, ka promocijas darbs pašlaik vairāk aptver statistikas analīzi, bet viņa nodomājusi izpēti turpināt un nonākt līdz individuālam kontaktam ar ražotājiem un patērētājiem. „Promocijas darba gaitā esmu aptaujājusi 246 patērētājus, taču pētījumu varētu izvērst daudz plašāk - kaut visas Latvijas mērogā. Sarunu rezultātā ar ražotājiem noteikti izkristalizēsies konkrēti apstākļi un nosacījumi, kas bremzē attīstību vai ir šķēršļi tirgū. Tas arī būs pamats, lai meklētu risinājumus – vai tā būtu kāda vadoša institūcija, vai paši ražotāji,” skaidro Dina.
Stipendija sekmē darba virzību
Doktore atklāj, ka viņai arī bijis stereotips, ka zinātnieki ir sausi, dienas un naktis pavada laboratorijās. „Taču tagad zinu, ka tā nav. Strādāšu, lai citiem dotu kaut ko jaunu un nezināmu,” stāsta viņa, piebilstot, ka viens no mērķiem būtu viņas promocijas darba rezultātu ieviešana praksē, un šajā jautājumā jaunā doktore labprāt sadarbotos ar Zemkopības ministriju.
„Kad stājos doktorantūrā, atbalstu vēl nesaņēmu, taču, protams, stipendija sekmēja darba virzību, jo pētniecība prasa lielus līdzekļu ieguldījumus. Zinu, ka daudzi turpināja pirms gadiem iesākto pētījumu tieši tāpēc, ka bija iespēja saņemt atbalstu,” atzīst D.Popluga.
"Stipendijas saņem tikai labākie, kas savu turpmāko dzīvi velta pētījumiem, paliek strādāt augstskolā vai kādā citā pētnieciskā institūcijā."
Viņa nepiekrīt apgalvojumam, ka stipendijas varēja saņemt ikviens interesents, jo atbalsta saņemšanai tika izsludināts konkurss, kurā vērtēja arī doktorantu zinātniskos darbus un to nozīmi. „Doktorantūrā stājas tie, kas jau bakalaura un maģistra studijās ir veikuši pētījumu, tāpēc katram ir izveidojusies bāze un pētījumi ir kvalitatīvi un praktiski izmantojami,” pārliecināta jaunā doktore, piebilstot, ka jauniešu iesaistīšanos zinātnē bremzē valsts nostāja. „Nevar būt drošs, ka pēc gada granti no valsts būs vispār, tāpēc bieži vien pētījumus nemaz nesāk vai nepabeidz.”
Ar zinātni nenopelna, tajā iegulda savus līdzekļus
Arī LLU zinātņu prorektors profesors Pēteris Rivža piekrīt, ka stipendijas ir būtiska motivācija pabeigt iesākto un atspaids paaudžu nomaiņai akadēmiskajā vidē. „Lielākā daļa – ap 90 procentiem studiju beidzēju - paliek strādāt augstskolā vai kādā citā pētnieciskajā institūcijā, līdz ar to stipendijas vērtēju tikai pozitīvi. Tās saņem tikai labākie, kas savu turpmāko dzīvi velta pētījumiem. Daļa aiziet strādāt arī valsts pārvaldē, kur arī pētījumi lieti noder,” pieredzē dalās P.Rivža.
Viņš bilst, ka, pirms zinātnei no valsts nogriezta nauda, augstskolas un pētnieciskās institūcijas veiksmīgi spējušas attīstīt materiāli tehnisko bāzi, ko jaunie zinātnieki var izmantot saviem pētījumiem. „Taču pašlaik nevaram startēt arī Eiropas projektos, jo nepieciešams pirmsfinansējums un līdzfinansējums, ko nespējam nodrošināt. Līdz ar to var gadīties, ka doktorantūrā studēs tikai tie, kas saņem stipendijas un var nodrošināt laboratoriskos pētījumus no šiem līdzekļiem,” prognozē P.Rivža.
Tam, ka zinātne prasa paša pētnieka ieguldījumus, piekrīt arī Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētājs Aigars Atvars. „Ar zinātni var nopelnīt tikai tad, ja piedalās kādos lielos projektos. Pašlaik labi nopelna tikai profesori, bet jaunajam zinātniekam līdz profesoram tāls ceļš ejams,” tā apvienības vadītājs, aicinot jaunos zinātniekus iesaistīties izglītības un zinātnes politikas veidošanā. „Apvienība izveidota nesen. Pērnā gada beigās notika Jauno zinātnieku forums, pēc kura apvienības biedru skaits no 60 ir pieaudzis līdz 160, tāpēc mums ir potenciāls,” ir gandarīts A.Atvars.
