Ceļā uz jaunajiem vecākiem labvēlīgu izglītību
2006. gada jūnijā Latvijas Universitāte (LU) kļuva par pirmo augstskolu Latvijā, kas aktīvi pievērsās jauno vecāku atbalstam un Ekonomikas un vadības fakultātes telpās izveidoja bērnistabu „LUstabiņa”. Šeit katru dienu, izņemot svētdienas, uz laiku līdz pat 3,5 stundām savus 3–7 gadus vecos bērnus var atstāt LU studenti un mācībspēki. Vecāki, kuru mazuļi ir jaunāki par trim gadiem (pērn – 2), šo noteikumu respektē un nemēģina pierunāt auklītes, lai tās pieskata mazākus bērneļus. Auklīte Ieva gan atceras gadījumu, kad kāda māmiņa veda savu mazuli, kurš vēl nebija sasniedzis divu gadu vecumu. Tā kā auklītes strādā pa vienai, bija ļoti grūti auklēties ar vienu maziņo un vienlaikus pieskatīt pārējos bērnus. Ieva uzsver: lai arī LU studenti var vest bērnus uz bērnistabu, kas turklāt ir par velti, šo iespēju izmanto diezgan maz jauno vecāku.
Kopš 2009. gada janvāra par studējošo vecāku ērtībām rūpējas arī augstskola „Turība”. Atšķirībā no „LUstabiņas” „Kabatiņā” par mazuļu pieskatīšanu jāmaksā vidēji Ls 1,20 stundā, taču „Kabatiņā” var atstāt bērnus no pirmajiem dzīves mēnešiem līdz pat 10 gadu vecumam.
"Nākotnē LU Studentu padomes bērnistabas attīstīsim par bērnudārziem, lai piedāvātu jaunajiem vecākiem pilnu pirmsskolas apmācības programmu."
„„LUstabiņa” un citas bērnistabas ir lielisks palīgs studentiem, jaunajiem vecākiem, izbrīvēt kaut nedaudz laika, lai studētu vai dotos uz bibliotēku, kā arī apmeklētu kādu kultūras pasākumu vai citas ārpus studiju aktivitātes, kurās bērniņš pagaidām vēl nevar piedalīties. Pašlaik LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē tiek likti pamati otrajai bērnistabai LU, turklāt nākotnē LU Studentu padomes bērnistabas attīstīsim par bērnudārziem, lai piedāvātu jaunajiem vecākiem pilnu pirmsskolas apmācības programmu un, protams, jaunajiem pirmsskolas pedagogiem prakses vietas,” ar ilgtermiņa plāniem iepazīstina LU Studentu padomes Sociālo lietu komitejas vadītājs Edgars Bērziņš.
Rotaļu istabas nepieciešamību atzīst arī citu Latvijas augstskolu pārstāvji. Gan Rīgas Tehniskā universitāte, gan Liepājas universitāte grasās atbalstīt studējošos vecākus – arī tur tuvākajā nākotnē sola veidot bērnistabas. Taču jau tagad Liepājas universitātes Studentu padome studējošo vecāku atvasītes iepriecina Ziemassvētkos – tad tiek rīkots svētku pasākums ar eglīti, dāvanām un Ziemassvētku vecīti.
Radi, draugi un pat komandantes
Studenti bērnu audzināšanā bieži vien iesaista radus, draugus, kaimiņus, studiju vai kopmītņu biedrus. Daļai studentu par neaizstājamiem palīgiem kļūst vecāki, vecvecāki vai citi ģimenes locekļi, kam ir gan laiks, gan vēlēšanās palīdzēt. Bieži vien jaunajām māmiņām ir draudzenes, kam ir stabilas attiecības un kas tuvākajā laikā pašas plāno ģimenes pieaugumu. Šīs jaunās sievietes parasti piesakās pieskatīt mazo ķiparu, tā sakot, nākotnes vārdā.
Interesanta dzīve ar mazo ir kopmītnēs. Kā atzīst Liepājas universitātes studente, jaunā māmiņa Inga, šādai dzīvesvietas izvēlei ir vērā ņemama priekšrocība – vienmēr ir iespējams atrast kādu, kas mazo pieskatīs. Tiesa gan, palīga meklēšanu labāk neatlikt uz pēdējo brīdi un potenciālās auklītes noskaidrot dienu iepriekš, bet kritiskā situācijā var paļauties arī uz komandantēm.
"Es lasu lekciju vai vadu diskusiju, vienlaikus nēsājot studentes bērneli pa telpu, lai viņam ir interesantāk, bet mamma var klausīties un strādāt."
Nereti students ir tikai viens no vecākiem, bet otrs vecāks strādā. Šāda kombinācija bija Daigas ģimenē. Kamēr viņa gāja uz lekcijām, mazo dēliņu pieskatīja vīrs, kurš tobrīd atradās bērna kopšanas atvaļinājumā. Atšķirībā no vairuma pilna laika klātienes studentu bērnu puika bija rūpīgi plānots – vecāki aprēķināja, ka bērniņš nāks pasaulē vasaras brīvdienu sākumā, un laikā, kamēr vīrs atradīsies bērna kopšanas atvaļinājumā, Daiga pabeigs studijas. Viss noticis, kā paredzēts, un tajās retajās reizēs, kad vīrs nevarēja parūpēties par mazuli, studējošā māmiņa tomēr palika mājās, nevis ņēma mazo uz lekcijām.
Mazulis universitātes solā
Runāt ar pasniedzējiem par saviem ģimenes apstākļiem vai ne ir paša studenta ziņā. Tomēr situācijas izskaidrošana palīdz izvairīties no konfliktsituācijām par neregulāru lekciju apmeklējumu vai laikā nenodotiem darbiem, kā arī izpelnīties uzslavu par centību, ja viss izdarīts, kā nākas.
Bērni mēdz būt dažādi un nevar paredzēt, kā mazais uztvers atrašanos cilvēku pilnā auditorijā, kurā vēlams uzvesties klusi un mierīgi. Nav dzirdēts, ka kādas augstskolas noteikumos būtu aizliegts kopā ar bērnu nākt uz lekcijām, tomēr jaunie vecāki bērnus uz universitāti parasti ved tikai tad, kad citas iespējas nav. Ne vienmēr bērnu ņem līdzi auditorijā – reizēm ar mazā auklēšanu turpat augstskolas telpās izpalīdz garderobiste vai bibliotekāre, studiju biedri vai cits, kas ir ar mieru dažas stundas pasēdēt kādā klusākā augstskolas stūrītī un pieskatīt mazo lolojumu.
Pasniedzēju attieksme pret mazajiem klausītājiem ir diezgan nevienprātīga. Tāpēc, pirms jaunie vecāki nolemj vest uz nodarbībām savu mazuli, šo rīcību vajadzētu apspriest ar konkrēto pasniedzēju. Vieni bērnu var uztvert kā traucēkli, otri apgalvos, ka universitāte noteikti nav tā vieta, kurp vest bērnu, un tālab, iespējams, jaunajai māmiņai vai tētim tiks piedāvāts kāds kompromiss. Ir arī pasniedzēji, kas pret to neiebilst.
"Pirms jaunie vecāki nolemj vest uz nodarbībām savu mazuli, šo rīcību vajadzētu apspriest ar konkrēto pasniedzēju."
„Kad pasniedzējs auditorijā redz bērnu, viņš saprot, ko dara un kam dara,” saka teoloģiju studējošais jaunais tēvs Jānis. Visas tās reizes, kad mazā meitiņa tika ņemta līdzi uz augstskolu, pasniedzēji un kursabiedri esot bijuši draudzīgi un pozitīvi noskaņoti.
Jaunajiem vecākiem ļoti pretimnākoša ir Rīgas Pedagoģijas un vadības augstskolas pasniedzēja Dace Bērziņa. Izrādās, viņai studiju laikā pašai piedzimuši divi bērni: „Man diezgan regulāri gadās, ka studentes, māmiņas, sēž un čakli pieraksta, bet bērneļi iepazīst auditoriju, rāpojot vai čāpojot pa grīdu, palien zem soliem, piekūst un čuč savā guļamkrēsliņā blakus mammai. Ir bijis arī tā, ka bērniņam apnīkt sēdēt mammai klēpī. Tad es lasu lekciju vai vadu diskusiju, vienlaikus nēsājot studentes bērniņu pa telpu, lai viņam ir interesantāk, bet mamma var klausīties un strādāt. Pēc tam nākamajā dienā gan brīnos, kāpēc rokas sāp,” stāsta pasniedzēja. Viņa atzīst: „Ja bērns ir optimistisks, ziņkārīgs un darbīgs, tad viņš, pārvietojoties vai izpētot kaut ko interesantu, var diezgan ilgi sevi nodarbināt, un līdz ar to kādu laiku pat pārāk netraucē ne man strādāt, ne māmiņai klausīties. Ja nu bērnam pilnīgi viss ir apnicis, māmiņa ar viņu dodas prom. Neatceros gadījumu, kad kāda māmiņa šādās situācijās demonstratīvi tēlotu „apzinīgo varoni” un turpinātu sēdēt auditorijā.
Katrā ziņā tas ir kompromiss. Nebūtu labāk, ja māmiņa vispār netiktu uz lekcijām tāpēc, ka nav kur mazo atstāt. Ja auditorijā ir vairāk par vienu bērnu, tad, protams, viegli strādāt nav, bet galu galā – bērni ir dzīves sastāvdaļa, un kāpēc gan no tā mākslīgi norobežoties? Vai tikai tāpēc, ka tādēļ kādam ir grūtāk? Vai arī tāpēc, ka tā "nav pieņemts"?”
Ģimenes ārste Gunta Namrika gan atzīst, ka augstskola nav domāta bērniem. Viņa piekodina: ja universitātes auditorijas netiek regulāri vēdinātas vai arī kāds pārcentīgs studiju biedrs ir nolēmis apmeklēt nodarbības, neraugoties uz iesnām un klepu, pastāv visai liela iespēja, ka mazais saslims.
Tomēr gan jaunie vecāki, gan augstskolu pasniedzēji apliecina: studijas ar bērna audzināšanu ir savienojamas, tāpēc nevajag nobīties un pie pirmajām šaubām vai grūtībām izvēlēties akadēmisko gadu vai pamest mācības pavisam. Pasniedzēji nav necilvēki, tādēļ studentam pašam savās interesēs jāatmet kauns, atturība vai lepnība un jāmeklē kompromiss.
