Augstākā izglītība krustcelēs

Domāju, daļēji atkārtojas 90. gadu sākuma situācija, kad notika pāreja no elitāras uz masu augstāko izglītību. Reizē būtiski palielinājās augstākās izglītības dažādība un studējošo un mācībspēku mobilitāte, tika izveidotas diplomu atzīšanas un augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanas sistēmas. Šīs izmaiņas tika nostiprinātas Boloņas procesā, kurš formāli beigsies 2010. gadā.

 Tomēr pasaule mainās. Tagad ir atzīts zināšanu sabiedrības veidošanas sākums un augstākā izglītība atkal sāk būtiski mainīties visā pasaulē. Dižķibele, kura Latvijā ir ļoti izteikta, tikai pastiprina vajadzību kritiski paskatīties uz visā pasaulē nepārtraukti notiekošajiem procesiem un saasina uzmanību uz pārmaiņu iespējām.

Augstākās izglītības īstenošanas principu maiņa (paradigmas maiņa)

 Augstākā izglītība, izmantojot klasisko 20. gadsimta modeli, vairs netiek līdz straujajām zināšanu sabiedrības tehnoloģiju izmaiņām. Prasība augstskolā sagatavot speciālistu gatavu darbam noteiktā amatā uzreiz pēc augstskolas beigšanas kļūst arvien grūtāk izpildāma. Arvien garākas prakses situāciju vairs neglābj. Ir jāpāriet uz citu modeli. 

Augstākajai izglītībai (netālā nākotnē – arī vidējai profesionālajai izglītībai un tālāk arī citām izglītības sistēmas sastāvdaļām) jāmaina sava struktūra, uzdevumi, principi. Turpmāk augstskolā būtu jāapgūst galvenokārt teorija, prasme mācīties un prasme, vēlēšanās (ievirzi) risināt jaunus uzdevumus nepilnīgas informētības apstākļos. Katrā darbavietā jau tagad un nākotnē vēl vairāk jārēķinās ar vajadzību papildus apmācīt darbiniekus tikt galā ar jauniem darba uzdevumiem, jaunām tehnoloģijām (organizēt stažēšanos) un jāparedz iespēja nepārtraukti papildināt zināšanas.

Šī jaunā situācija, jaunā paradigma būtiski atšķiras no iepriekšējā uzstādījuma – sagatavot speciālistu vienreiz visai darba dzīvei, darbam kaut kādā vienā specialitātē. Boloņas procesā un tā turpinājumā vienotas Eiropas augstākās izglītības telpas (EHEA) radīšanā arvien lielāks uzsvars tiek likts uz nodarbināmību un uz vienotas izglītības sistēmas veidošanu izglītībai mūža garumā (LLL jeb mūžizglītība).

Tomēr jēdzienu „nodarbināmība” un „mūžizglītība” saturs vēl tiek saprasts dažādi. Piedāvāju jēdziena „nodarbināmība” izpratni veidot, vairāk balstoties uz potenciālo spēju iekļauties darba tirgū, neprasot tūlītēju gatavību pildīt noteiktus amata pienākumus. Jārēķinās ar aptuveni vismaz gadu ilgu sagatavošanos, stažēšanos, papildu apmācības laiku pirms pilntiesīga darbinieka statusa iegūšanas. Tālāk ne retāk kā reizi 5 gados jāparedz zināšanu, prasmju un kompetenču papildināšana un/vai maiņa, tas ir – mūžizglītība.

"Jaunā situācija būtiski atšķiras no iepriekšējā uzstādījuma – sagatavot speciālistu vienreiz visai darba dzīvei."

Veidojot mūžizglītības sistēmu, arvien vairāk tiks izmantota tālmācība, kas ļauj efektīvi savienot mācības ar darbu, nodrošina iespējas paaugstināt un mainīt kvalifikāciju visiem Latvijas iedzīvotājiem, ne tikai lielajās pilsētās dzīvojošajiem. Studentiem jāpāriet no lekciju klausīšanās uz patstāvīgām studijām (bibliotēkā, internetā utt.), kuras papildina regulāras pasniedzēju konsultācijas, problēmu apspriešana ar kolēģiem (semināri, konferences utt.) un iepazīšanās ar teorijas pielietošanas labiem piemēriem (prakse, bet sašaurinātā apjomā, salīdzinot ar pašreizējo).

 No otras puses, jāņem vērā uzdevumi „nodrošināt mācīšanos darbavietās”, „ieviest neformālā veidā iegūto zināšanu, prasmju un kompetenču atzīšanu” (skat. „Deklarācijas par Valda Dombrovska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību” 10.6. un 10.7. punktu). Jānodrošina augstskolā uzsāktās mācīšanās turpināšana darbavietā, atbilstoši organizējot un finansējot (tai skaitā ar valsts atbalstu) pieredzes apgūšanu, stažēšanos. Speciālistiem bez pietiekamas pieredzes jānodrošina iespēja iekļauties darba tirgū, uzsākot dot noteiktu ieguldījumu un saņemot atalgojumu, kas varētu būt jūtami mazāks par pilntiesīga speciālista atalgojumu.

Sadarbojoties darba devējiem, profesionālajām organizācijām un augstskolām, steidzami jāveido stažēšanās vadītāju, mentoru apmācības un atalgojuma noteikšanas sistēma. Speciālista karjerā jāparedz vismaz trīs posmi:

1. stažieris, jaunais speciālists, kurš strādā pieredzējuša kolēģa, mentora uzraudzībā;
2. pilntiesīgs speciālists ar tiesībām strādāt patstāvīgi;
3. pieredzējis speciālists, mentors ar tiesībām uzņemties atbildību par citiem.

Šādai pieejai tuvas sistēmas jau praktiski eksistē medicīnā:

1. rezidentūras students;
2. pilntiesīgs ārsts speciālists;
3. pasniedzējs augstskolā, augstākajā izglītībā: asistents; lektors, docents; asociētais profesors, profesors.

Vismaz četru pakāpju karjeras ceļa ieviešana tiek gatavota skolotājiem. Stažēšanās jau tiek organizēta arī juristiem, inženieriem un citur, bet tā ir jāpilnveido.

Augstākās izglītības struktūras maiņa

 Daži vienkārši secinājumi par aprakstītās paradigmas maiņu.

1.  Jāatsakās no studiju programmu šauras specializācijas. Šauras studiju programmas izveide, lai sagatavotu katram amatam jau augstskolā, ved strupceļā. Augstskolā piešķirtajai profesionālajai kvalifikācijai nav jāsakrīt ar kādu no Profesiju klasifikatorā minētajiem amatiem (šī prasība ir nekavējoties jāatceļ, tai skaitā attiecībā uz profesiju standartiem). Augstskolā jāsniedz zināšanas un jāparāda to izmantošanas iespējas, tai skaitā ar praktiskiem piemēriem, bet nav jācenšas dzīties pakaļ strauji mainīgajām tehnoloģijām.

Tieši otrādi – augstskolai jābūt tai vietai, kur jaunās tehnoloģijas parādās un kopā ar to nesējiem iet uz tautsaimniecību (tā ir inovatīvas attīstības būtība). Tā kā nevar paļauties tikai uz savām vai savas augstskolas inovācijām, jāiemācās ātri izmantot citu radītās un iespējami agrā fāzē, vēlams procesa sākumā. Speciālistam jāiemācās orientēties zinātnes pasaulē, jāspēj ne tikai saprast fundamentālo pētījumu rezultātus un piedalīties lietišķajos, bet jāprot uztaustīt un izmantot daudzsološus jaunus fundamentālo pētījumu virzienus. Zinātnes universāla valoda ir matemātika, kuras principu izpratne kļūst nepieciešama praktiski katram augstākās kvalifikācijas speciālistam, arī humanitārajās zinātnēs.

No otras puses – radošas pieejas un motivācijas, autonomijas, atbildības nepieciešamība katram augstākās kvalifikācijas speciālistam liek iepazīties ar humanitāro zinātņu, mākslas un filozofijas sasniegumiem. Vēlams atteikties no formālā dalījuma akadēmiskajā un profesionālajā izglītībā, kā tas jau ir paredzēts Augstākās izglītības likuma projektā.

Jāveido plašas programmas, kuras aptver daudzas specializācijas, radot iespējas studentiem veidot individuālos studiju virzienus ar izvēles kursu, tālmācības metožu un individuālu plānu palīdzību. Studiju programmu sadrumstalotības novēršana, to apvienošana lielos blokos formāli radīs studiju programmu dublēšanos, bet katrai augstskolai vai koledžai ir iespējas atrast savas īpatnības. Pirmkārt, katrai augstskolai jāveido sava zinātniskā skola, savs oriģināls pētījumu virziens. Otrkārt, jāveido katrai savi kontakti ar darba tirgu, ar ražotājiem (vispirms vietējiem), ar kolēģiem citās augstskolās un pētniecības institūtos. Dzīvotspējīgā augstskolā jāsasniedz akadēmiskā personāla “kritiskā masa”, tas ir, jābūt aptuveni 1000 studentu un aptuveni vismaz no 5 līdz 15 profesoriem (atkarībā no studiju satura un virziena), kuriem, vēlams, katram kopā ar vismaz diviem kvalifikācijas ziņā līdzvērtīgiem kolēģiem jāvada apmēram 15–20 pētnieku un pasniedzēju liela grupa.

"Praktiski visas augstskolas var turpināt darboties bez apvienošanās, bet veicot iekšēju struktūras maiņu par labu zinātnei, pastiprinot sadarbību savā starpā un saikni ar tautsaimniecību"

Rakstā “Zinātnisko pētījumu problēmas un to risinājumi” (Izglītība un Kultūra, 15.10.09.) ir izklāstīts Rīgas Tehniskās universitātes asociētā profesora Elmāra Beķera viedoklis par zinātnieku grupu struktūru un darba organizāciju, kuram pilnībā piekrītu. Praktiski visas augstskolas var turpināt darboties bez apvienošanās, bet veicot iekšēju struktūras maiņu par labu zinātnei, pastiprinot sadarbību savā starpā un saikni ar tautsaimniecību. Vienīgā aktuālā problēma, kuru daļēji var risināt ar administratīvām metodēm, ir koledžu iesaistīšana zinātnē. Katrai koledžai vajadzētu aktīvi sadarboties ar vismaz vienu augstskolu, un viens no variantiem, kā to panākt, ir iekļaut koledžu augstskolas sastāvā.

Augstskolu apvienošana samazina to spēju ātri veidot un īstenot savu izglītības politiku, operatīvi risināt jaunu pētniecības virzienu veidošanas un maiņas, jaunu studiju formu radīšanas un citus izmaiņu uzdevumus. Ieguvumi no augstskolu apvienošanas ir nelieli, tie diez vai atsvērs zaudējumus. Apvienot un prioritāri atbalstīt vajag zinātni, vispirms zinātni augstskolās, bet to lielā mērā var veikt pašreizējo augstskolu ietvaros, veidojot pētnieku tīklus, pudurus (klasterus), ekselences centrus, kā augstskolu vai starpaugstskolu institūcijas.

2.  Jāpastiprina augstākās izglītības saistība ar zinātni. Tālākai augstākās izglītības attīstībai, kvalitātes un konkurētspējas nodrošināšanai saistība ar zinātni ir ļoti svarīga, izšķirīga. Šo uzdevumu atzīst arī Latvijas valdība, lai gan pilda vāji. Zinātnes attīstība ir svarīga ne tikai inovāciju pārnesei, bet, iespējams, vēl vairāk augstākās izglītības sekmīgai attīstībai. Nākotnes augstākā izglītība bez zinātnes nav iedomājama. Nākotnes tehnoloģijas nevar apgūt praksē šodienas uzņēmumos, to tur vienkārši vēl nav.

Lai Latvijas speciālisti un Latvijas augstākā izglītība būtu konkurētspējīgi, lai varētu nodrošināt Latvijas augstākās izglītības eksportu, daļa pieredzes apgūšanas (prakses) jāpārvieto uz zinātni, uz tām vietām, kur šodien top nākotnes tehnoloģijas un jau eksistē un tiek izmantoti šo tehnoloģiju elementi. Arī kvalitātes vērtēšanā augstskolās tādēļ vairāk jāiesaista zinātnieki, kuri var dalīties pieredzē ar augstskolu mācībspēkiem un studentiem par pētījumu metodiku un rezultātiem.     

3.  Veidojot augstākās izglītības attīstības modeli, īpaša uzmanība jāpievērš praktiskās pieredzes apgūšanai studiju procesā un tūliņ pēc tam – stažēšanās laikā. Jāizveido prakšu un stažēšanās vadītāju – mentoru – apmācības un darba sistēma. Arvien lielāka daļa studentu ir ar visai ievērojamu darba pieredzi, daudzi turpina strādāt ar studijām saistītā jomā arī studiju laikā. Jāizvērtē prakses un stažēšanās kā mūžizglītības sastāvdaļas un studiju procesa teorētiskās daļas turpinājuma organizēšana. Jāizmanto dažādi risinājumi, lai ņemtu vērā lielās atšķirības studentu iepriekšējā pieredzē. Prakses apjoms studiju laikā augstskolā būtiski jāsamazina, pārceļot lielāko daļu prakses uzdevumu uz stažēšanos, bet izpratne par teorijas praktisko pielietojumu iespējām jāsniedz visiem studentiem. 

Kvalitātes nodrošināšanas sistēma Latvijā

 Izmaiņas augstākajā izglītībā saista ar prasību paaugstināt kvalitāti. Kvalitātes nodrošināšana ir visvairāk apspriestā problēma Boloņas procesā. Pārskatu par augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanu nesen, 21. septembrī, ir sniegusi Eiropas Komisija (EK). Ne visam šajā pārskatā var piekrist, tomēr lielākā daļa ieteikumu ir vērā ņemami.

Latvijā augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanas sistēma tiek veidota no 1995. gada, kad tika pieņemts Augstskolu likums un noteikta augstskolu un studiju programmu regulāras akreditācijas nepieciešamība. 1994. gadā dibinātais Augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas centrs (AIKNC), sākot ar 1996. gadu, organizē akreditācijai nepieciešamo novērtēšanu.

Pirmais sešu gadu cikls noslēdzās 2001. gadā ar lielākās daļas Latvijā īstenojamo studiju programmu un visu augstskolu novērtēšanu un akreditāciju. AIKNC iekļāvās Eiropas augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanas sistēmā, kļuva par Eiropas kvalitātes nodrošināšanas institūciju asociācijas (ENQA) pilntiesīgu dalībnieku (2002. gadā). Kvalitātes nodrošināšanas sistēma Latvijā tiek veidota, iekļaujoties Boloņas procesā un sekojot EK un citu starptautisku organizāciju rekomendācijām. Pašlaik ir uzsākts un sekmīgi turpinās trešais visu Latvijas studiju programmu ārējās vērtēšanas cikls, tiek vērtētas arī jaunizveidotās koledžas un augstskolu un koledžu filiāles.

Visas akreditācijai nepieciešamās novērtēšanas Latvijā veic AIKNC. Vairākas augstskolas paralēli AIKNC organizētajai vērtēšanai ir rīkojušas savu studiju programmu papildu brīvprātīgu novērtēšanu, ko veic dažādas starptautiskas organizācijas, kuras darbojas augstākās izglītības kvalitātes vērtēšanas jomā. Kad tas ir iespējams, pēc vienošanās ar augstskolām augstākās izglītības kvalitātes vērtēšanā Latvijā iesaistās arī dažādu starptautisku projektu ietvaros strādājoši eksperti. Tomēr visus Augstskolu likumā prasītos lēmumus par akreditāciju Latvijā pašlaik pieņem Augstākās izglītības padome (par augstskolām un koledžām) un Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) apstiprinātā Augstākās izglītības programmu akreditācijas komisija (par studiju programmām), bet akreditācijas lapas paraksta izglītības un zinātnes ministrs.

"Saistība ar zinātni ir ļoti svarīga, izšķirīga. Šo uzdevumu atzīst arī Latvijas valdība, lai gan pilda vāji. "

EK ieteikums sadarboties ar citām augstākās izglītības kvalitātes vērtēšanas institūcijām tiek pildīts daļēji, attiecībā uz informācijas apmaiņu un kopēju ekspertu izmantošanu. Būtu ieteicams vienoties par citu valstu augstākās izglītības kvalitātes vērtēšanas institūciju lēmumu atzīšanu, jo sevišķi vērtējot transnacionālo izglītību (pirmkārt, ārzemju augstskolu filiāles) un kopīgas studiju programmas ar citām valstīm.

EK uzsver, ka galvenā atbildība par augstākās izglītības kvalitāti gulstas uz augstākās izglītības mācību iestādēm. Ārējās kvalitātes vērtēšanas uzdevums ir galvenokārt informēt sabiedrību, visus ieinteresētos, radīt uzticamību augstākajai izglītībai un nodrošināt diplomu atzīšanu. Galvenās  ārējās kvalitātes vērtēšanas iespējamās sastāvdaļas, kuras visas eksistē arī Latvijā (ne visas pilnā apjomā) ir:

1. kvalitātes vērtēšana (audits);
2. salīdzināšana (benchmarking);
3. akreditācija, kura garantē noteiktu prasību (standartu);
4. dažādu kvalitātes zīmju (balvu) piešķiršana par izcilību (ekselenci).

EK ziņojumā nav uzsvērta ārējās kvalitātes vērtēšanas loma studiju procesa uzlabošanā. Kvalitātes vērtēšana ir vērsta uz nākotni, tās rezultāts ir valsts garantijas turpmākai darbībai un tiesību piešķiršana izsniegt valsts atzītus diplomus. Ārējā kvalitātes vērtēšana ir vadības sistēmas sastāvdaļa, nevis tikai papildu kontrole, tādēļ tā ir nepieciešama gan sekmīgai augstskolu un koledžu darbībai, gan rezultātu (diplomu) atzīšanai. Šis aspekts (virzība uz nākotni, uz attīstību) nav pietiekami uzsvērts EK ziņojumā.

Turpmākā attīstība Eiropā un Latvijā

 EK ziņojumā atzīmēti trīs indikatori kvalitātes nodrošināšanas attīstībai: ārējās vērtēšanas organizācija, studentu līdzdalība, internacionalizācijas līmenis. Latvijā ir iespējami uzlabojumi visās trijās jomās.

1. Latvijā tiek izmantoti Eiropas standarti un vadlīnijas kvalitātes nodrošināšanai (ESG) un Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūra (EQF), bet nav oficiāli apstiprināta nacionālā kvalifikāciju ietvarstruktūra, IZM nav oficiāli akceptējusi ESG izmantošanu kvalitātes nodrošināšanā.
2. Latvijā studentu līdzdalība ir nodrošināta visos etapos: pašnovērtējuma ziņojumu gatavošanā augstskolās un koledžās, ārējā vērtēšanā, Augstākās izglītības padomē, Akreditācijas komisijā, AIKNC valdē. Tomēr visos nosauktajos līmeņos nepieciešami uzlabojumi. Lai studentu līdzdalība nebūtu tikai formāla, kā tas bieži ir pašlaik, nepieciešama studentu atbilstoša apmācība efektīvai līdzdalībai kvalitātes vērtēšanā. Novērotāja statusu ārējās vērtēšanas procesā vajadzētu izmantot, lai iegūtu pieredzi eksperta funkciju pildīšanai, kā tas sākotnēji bija plānots. Lai nodrošinātu studentu plašāku līdzdalību ārējā vērtēšanā, varētu palielināt ekspertu skaitu novērtēšanas komisijās. Pašlaik novērotāju (studentu pārstāvja un darba devēju pārstāvja) pilnvaras un darba apmaksa ir būtiski mazāka kā ekspertiem, studentu pārstāvja (un arī darba devēju pārstāvja) izvēle un apstiprināšana atšķiras no ekspertu izvēles un apstiprināšanas un rada nevajadzīgus sarežģījumus ārējās vērtēšanas procesā.
3. Internacionalizācijas līmenis ārējās vērtēšanas procesā Latvijā pašlaik ir apmierinošs. Lielākā problēma ir nepieciešamība līdz 19.09.2010. pabeigt AIKNC ārējo vērtēšanu, iesaistot ārzemju ekspertus. Grūtības rada neskaidrības par veidu, kādā IZM pilnvaro AIKNC organizēt ārējās vērtēšanas procesu. Svarīgs pašlaik risināms uzdevums internacionalizācijas līmeņa palielināšanai ārējās vērtēšanas procesā ir ārzemju ekspertu skaita noteikšana novērtēšanas komisijās. Lai gan noteikumi tagad pieļauj tikai viena ārzemju eksperta iesaistīšanu, būtu vēlams iesaistīt vismaz divus, nodrošinot ārzemju ekspertu pārsvaru rekomendāciju izstrādāšanā augstskolām. Šāds lēmums gan nedaudz sadārdzinātu vērtēšanu, bet nodrošinātu daudz lielāku rezultātu objektivitāti un internacionalizāciju, palielinātu vērtējumu daudzpusību.

 EK ziņojumā norādīts, ka ESG un nacionālās augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanas sistēmas nepietiekamu uzmanību pievērš netradicionālajām augstākās izglītības formām. Šis secinājums attiecas arī uz Latviju. Sevišķi daudz neskaidrību ir par metodiskajām atšķirībām klātienes, neklātienes un neklātienes paveida – tālmācības – vērtēšanā. Svarīgi ir vērtēt atšķirības  ne tikai studiju intensitātē (pilna vai nepilna laika studijas, tas ir 40 kredītpunkti gadā vai mazāk  par 40 kredītpunktiem gadā), bet arī kontaktstundu īpatsvarā. Neklātienes un, jo sevišķi, neklātienes paveida – tālmācības – izmantošana paplašinās, jo neklātienes forma ļauj samazināt kontaktstundu  skaitu, samazinot izmaksas un padarot studijas pieejamākas.

Tomēr neklātienes un tālmācības izmantošana rada nepieciešamību pastiprināti sekot kvalitātei, nodrošināt atbilstošu kvalitātes līmeni visās netradicionālajās augstākās izglītības formās: tālmācībā, pieaugušo izglītībā, e-izglītībā, izglītībā filiālēs un transnacionālajā izglītībā. Lielāka uzmanība Latvijā jāpievērš akadēmiskā personāla un ekspertu atbilstošai apmācībai, ESG jāpapildina ar rekomendācijām izmantot EQF un Eiropas studiju kredītpunktu pārneses sistēmu (ECTS).

EK ziņojumā liela uzmanībā veltīta ENQA un Eiropas kvalitātes nodrošināšanas institūciju reģistram (EQAR). Dalība šajās organizācijās apliecina kvalitātes prasību izpildīšanu, rada uzticību un nodrošina diplomu atzīšanu. AIKNC ārējā vērtēšana, iesaistot tajā ārzemju ekspertus un studentus, nodrošinās iespēju reģistrēties EQAR un iekļauties EK atbalstītajos Eiropas augstākās izglītības telpas (EHEA) veidošanas procesos. Otra problēma, kas Latvijai būtu jāatrisina, ir Latvijas kā valsts līdzdalības nodrošināšana EQAR veidošanā un uzturēšanā.

EK aicina lielāku uzmanību pievērst Eiropas dimensijai, kas nozīmē:

• augstskolām ir iespējas iegūt dažādas ārzemju organizāciju, kuras darbojas augstākās izglītības kvalitātes vērtēšanā, kvalitātes zīmes (balvas);
• augstākās izglītības kvalitātes vērtēšanas institūcijas darbojas ārpus to nacionālajām robežām;
• nacionālās valdības un kvalitātes vērtēšanas institūcijas atzīst citu valstu kvalitātes vērtēšanas institūcijas, kuras ir reģistrētas EQAR, un atzīst to slēdzienus.

 EK konstatē, ka pašlaik ir maz citas valsts kvalitātes vērtēšanas institūciju veiktas vērtēšanas un akreditācijas rezultātu atzīšanas piemēru, un iesaka šo iespēju izmantot plašāk. EK ieteikums būtu jāizmanto, vērtējot transnacionālo izglītību un kopīgās studiju programmas. Jāatbalsta un jāstimulē augstskolu un koledžu iespējas iegūt dažādas ārzemju organizāciju kvalitātes zīmes (balvas), tai pašā laikā saglabājot Latvijas atbildīgo institūciju kontroli pār augstākās izglītības kvalitāti Latvijā.

 EK atbalsta augstskolu ranžēšanu un reitingu izmantošanu atklātības palielināšanai. Diskusijas dažādās starptautiskās organizācijās, konferencēs, akadēmiskajā vidē liek izturēties ļoti piesardzīgi pret šo EK pozīciju. Nesenā diskusija ENQA Ģenerālajā asamblejā (28.-29.09.09., Barselonā) parādīja, ka atklātību efektīvāk spēj nodrošināt kvalitātes nodrošināšanas sistēmas. Reitingus varētu izmantot kā palīglīdzekli esošās situācijas atainošanai. Reitingus labāk lietot līdzīgu studiju programmu salīdzināšanai, jo augstskolu daudzveidība ir pārāk liela, lai to varētu precīzi raksturot ar dažiem indikatoriem. Jāizmanto indikatoru kopas, aprakstot kontekstu un metodiku, nevis atsevišķus vai pat tikai vienu skaitlisku raksturojumu.

EK pamatoti atzīmē, ka augstākās izglītības kvalitātes vērtēšanas institūcijām ir nozīmīga loma EHEA veidošanā, diplomu atzīšanas un studentu mobilitātes nodrošināšanā. Jānodrošina  kvalitātes vērtēšanas institūciju neatkarība un profesionālisms, jāpaplašina to sadarbība, izmantojot ENQA un citas organizācijas. EK uzsver EQAR nozīmi diplomu atzīšanā un EHEA veidošanā, atbalsta sadarbību ar diplomatzīšanas organizāciju tīklu ENIC-NARIC.

Latvijai jāaktivizē jaunu kontaktu un sadarbības partneru meklēšana augstākās izglītības kvalitātes vērtēšanas jomā. Būtu ieteicams atjaunot Baltijas Augstākās izglītības koordinācijas komitejas darbu, veidot kopīgu augstākās izglītības telpu ar ziemeļvalstīm.

Latvijai būtu jāseko EK ieteikumam pilnveidot un aktīvi izmantot ESG, izmantojot EQF, iekļaujot atsauces uz Boloņas procesā izstrādāto Diploma pielikumu un ECTS. Latvijai sevišķi svarīgi būtu pievērst uzmanību ieteikumiem augstākās izglītības iestāžu iekšējā kvalitātes nodrošināšanā iekļaut konsultāciju un pakalpojumu sistēmu studentiem, finanšu vadību un zinātnes atbalstīšanu.