Kāpēc LSA tik dedzīgi iestājās pret plānoto augstākās izglītības reformu?
Valdība saprot, ka augstākās izglītības jomā ir problēmas un ka ir nepieciešamas reformas, taču apvienošana tika piedāvāta kā vienīgais risinājums. Pirmo reizi ideja izskanēja jūnija sākumā, kad ar to klajā nāca Latvijas Universitātes (LU) rektors Mārcis Auziņš un tūlīt viņu atbalstīja Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs Jānis Vētra. Policijas Akadēmija ir pirmais precedents tam, kā tiek likvidēta viena valsts augstskola un pievienota LU.
Līdz šim reformas ir bijušas drīzāk idejas līmenī, jo termiņus un apvienojamās augstskolas nenosauca. Tāpat neviens neizteica racionālus pamatojumus apvienošanai un neveica aprēķinus. Taču doma par apvienošanu ir atmesta pavisam. Paneļdiskusijā studenti, augstskolu rektori parādīja – apvienošana nedos rezultātu un tā nav efektīva.
Kāpēc ideja nedos rezultātu?
Viens no paustajiem argumentiem reformām: mums ir par daudz valsts augstskolu – pārāk lieli tēriņi. Tajā pašā laikā nav padomāts par to, ka šo problēmu var risināt, nedodot tām visām naudu vai arī nedodot naudu katrai no to piedāvātajām programmām. Piemēram, ja tiek apmaksāta pedagogu izglītošana, tad valsts finansē vienu reģionālo un vienas Rīgas augstskolas programmu, nevis sešas septiņas vienlaikus.
"Studentu galvenokārt interesē tas, vai viņš var iegūt kvalitatīvu izglītību un vai viņam šajā procesā būs pietiekams sociālais atbalsts."
Savukārt augstskolas var krietni ietaupīt, neveicot blakus darbības, piemēram, nekustamo īpašumu darījumus, kas ik gadus nes kolosālus zaudējumus uz studentu rēķina tāpēc, ka darījumu veicēji nav profesionāļi.
Kas studentus šobrīd satrauc visvairāk?
Studentu galvenokārt interesē tas, vai viņš var iegūt kvalitatīvu izglītību un vai viņam šajā procesā būs pietiekams sociālais atbalsts jeb pieeja izglītībai: stipendijas, transporta kompensācijas. Latvijā pieklibo gan viens, gan otrs.
Par zemo izglītības kvalitāti liecina gan studentu, gan arī darba devēju izteiktā neapmierinātība. Darba devēji man stāsta, ka labāk maksāt mazāku algu darbiniekam ar bakalaura grādu, nevis slēgt līgumu ar maģistrantu – jo abi zina vienu un to pašu tāpēc, ka maģistrantūrā nekas jauns netiek iemācīts. Sūdzas arī par to, ka studentiem iemāca vien teoriju un pēc absolvēšanas tie nav sagatavoti reālajai darba videi. It īpaši tas attiecas uz sociālajām zinātnēm. Piemēram, es studēju starptautiskās attiecības, taču man nav skaidrs, ko iesākšu ar iegūto sociālo zinātņu bakalaura grādu politikas zinātnē. Tās institūcijas, kurās es teorētiski varētu strādāt un veidot karjeru, ir Ārlietu ministrija un vēl dažas, kurām cilvēki nav vajadzīgi, gluži pretēji – darbinieki tiek atlaisti. Citas iespējas es nesaskatu, jo es neprotu apgūtās teorijas pielietot praktiski.
Cita situācijā ir eksakto zinātņu laukā. Pabeidzot kādu no šīs jomas programmām, ir vieglāk iekļauties darba tirgū, jo cilvēks ir ieguvis konkrētas iemaņas. Piemēram, fiziskas studentam ir skaidrs, ka pēc bakalaura studijām ir jāmācās maģistrantūrā, doktorantūrā – ja viņš vēlas strādāt zinātnē, piemēram, laboratorijā.
Varbūt pie vainas ir arī paši jaunieši, kuri neapdomīgi, neizvērtējot izvēlas studiju programmas?
Pirmkārt, vidusskolā cilvēku nemāca patstāvīgi domāt – tur mēs atreferējam saņemto informāciju. Visgrūtāk atreferēt ir eksaktos priekšmetus, tāpēc uz eksaktajām un tehniskajām zinātnēm aiziet mazāk cilvēku. Labāk padodas civilzinības, ētika, sociālās zinības, un cilvēki attiecīgi labprātāk izvēlas sociālo zinātņu programmas, domādami, ka tur studēt ir vieglāk.
Otrkārt, programmām ir izdomāti ārkārtīgi skaisti nosaukumi, kas ļoti piesaista, bet neviena augstskola nepūlas topošajam studētgribētājam atklāt programmas saturu. Daudzi, aizejot studēt, nezina, kādi priekšmeti tiks pasniegti.
Atceros, kā piedalījos Liepājas Pedagoģiskās augstskolas vienas programmas akreditēšanā. Nosaukums skanēja apmēram šādi: ārējo sakaru speciālists, bet patiesībā tur gatavoja biroja administratorus, mācot, piemēram, kā apieties ar biroja tehniku. Manuprāt, valstij būtu jānodrošina caurredzama informācija par augstskolu piedāvātajām programmām, lai pieejamās ziņas nebūtu vien maldinoši augstskolu sagatavoti reklāmas teksti.
Kā jūs varat izskaidrot faktu, ka ir nozares, kurās ir pārprodukcija, piemēram, pēc komunikācijas zinātņu programmām ik gadu ir ārkārtīgi liels pieprasījums?
Neviens precīzi nav pateicis, kur Latvijā ir pārprodukcija un kur tās nav. Kad cilvēki pirms vairākiem gadiem devās studēt būvniecību, tad pieprasīti bija gan būvniecības inženieri, gan ceļu speciālisti. Tagad studijas beigušie ir izmisumā, jo nevar dabūt pat prakses vietu – būvniecība ir apstājusies.
"Pabeidzot kādu no eksakto zinātņu programmām, ir vieglāk iekļauties darba tirgū, jo cilvēks ir ieguvis konkrētas iemaņas."
Darba tirgus ir tik neprognozējams, ka neviens līdz šim veiktais pētījums par darba tirgu pēc pieciem līdz desmit gadiem nav apstiprinājies. Protams, ir viegli noteikt, cik daudz ārstu, skolotāju un policistu mums ir vajadzīgs, ko varam izrēķināt attiecībā pret iedzīvotāju skaitu. Sociālajā nozarē ir savādāk – to, cik žurnālistu, ekonomistu, komunikācijas speciālistu mums ir nepieciešams, nosaka valsts ekonomiskā attīstība. Parasts iedzīvotājs nav spējīgs izvērtēt, būs krīze vai nebūs.
Kur var saskatīt zemās izglītības kvalitātes cēloņus?
Latvijā vienā studentā tiek ieguldīts pārāk maz naudas salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, un arī mācīšanas metodes īsti nedarbojas. Tādās valstīs kā Nīderlande, Beļģija tiek uzsvērta uz studentu vērsta augstākā izglītība. Tas nozīmē, ka lektors man nav Dieva vietā, kura sacīto es cītīgi pierakstu un pēc tam atražoju eksāmenā, bet tieši students ir centrā. Lektors viņam ir tikai viens no informācijas avotiem līdzās bibliotēkai un diskusijām ar darba devējiem, zinātniekiem – cilvēkiem, kas strādā nozarē. Students atlasa vajadzīgo informāciju, apstrādā to un veido patstāvīgus spriedumus – jaunas idejas. Latvijā izglītošanas metodēm uzmanību nepievērš un vairāk koncentrējas uz to, kā izglītību padarīt pēc iespējas lētāku, nevis kvalitatīvāku.
Studiju maksa taču ar katru gadu tiek palielināta...
Pasniedzēju algām tiek atdoti 80% no naudas, kas tiek iekasēta par studijām. Atlikušie 20% tiek izlietoti stipendijām, grāmatu iegādei, telpu uzturēšanai. Jo tiek celtas pasniedzēju algas, jo dārgāka ir viena studiju vieta. Pēdējos gados visā valstī cēla algas un arī pasniedzējiem tās palielināja – studijas kļuva ievērojami dārgākas. Bet ir jautājums: kāpēc tagad, kad pasniedzēju algas tiek samazinātas, studiju maksa nekrītas? Kur paliek tā starpība?
Kas būtu jādara situācijas uzlabošanai?
Manuprāt, ir jāpadara stingrāka augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas sistēma. Tām programmām, kuras tiek akreditētas uz sešiem gadiem, ne reizi šajā laikā netiek pievērsta uzmanība. Atkārtota akreditācija norit krietni vieglāk, nepadomājot, ka pa šo laiku izglītības kvalitāte varbūt ir pasliktinājusies.
Tāpat ir nepieciešams uzlabot pasniedzēju metodiku. Daudzi profesori ir lieliski savā nozarē, bet tiem ir jābūt ar pedagoģiskām iemaņām, lai studenti spētu saklausīt un saprast viņu runāto.
"Ir jautājums: kāpēc tagad, kad pasniedzēju algas tiek samazinātas, studiju maksa nekrītas?"
Treknajos gados mēs uz vienu studentu sākām izdot vairāk naudas, taču nesapratām, kā piešķirtos līdzekļus ieguldīt, tāpēc tērējām tos, izveidojot augstskolās nevajadzīgas institūcijas, departamentus un palielinot algas pasniedzējiem. Taču aizmirsām iepirkt grāmatas, uzlabot pasniegšanas kvalitāti, aizmirsām palielināt studentu sociālo nodrošinājumu. Krīze ir tas laiks, kad mēs varam izpētīt, kā nauda augstskolās tiek izmantota, lai labvēlīgākā situācijā zinātu, kur to lietderīgi ieguldīt.
Kādas problēmas studenti saskata sociālās nodrošinātības laukā?
Šobrīd aktuālākā problēma ir kredīti. Pēdējos gados ir noticis kolosāls absurds un ir skaidrs, ka pie mums ir spēcīgs banku lobijs. Piesakoties valsts galvotajam kredītam, studentam tiek noteikta 5% likme. Savukārt valsts nomaksā atlikušo bankas izsludinātās kredīta procentu likmes starpību – tie ir aptuveni 7%. Tādējādi valsts bankās ir ieguldījusi vairākus desmitus miljonu latu. Rodas jautājums: kāpēc valsts pati neizsniedz kredītus? Ietaupīto naudu taču varētu ieguldīt izglītībā, nodrošinot vairāk budžeta vietu, samazinot procentu likmes, palielinot stipendijas.
Notikusi ir vēl viena nejēdzība. Kad students piesakās kredītam, banka saka: tev jāmaksā valsts galvotā kredīta 5% likme. Students taču var izdomāt pārtraukt mācības, ja viņam aptrūkst naudas, ir kāda personiska problēma vai arī nepatīk izvēlētā programma. Banka šādā situācijā pēkšņi paziņo: mēs gan tevi nebrīdinājām, bet gadījumā, ja tiek pamestas studijas, kredīta procentu likme aug līdz 15%. Šī, tā saucamā Rigibor likme, ir ārkārtīgi mainīga, un šogad tā sasniedza 26,20%. Problēma nav tajā, ka studentam ir jāatmaksā paaugstinātie procenti, bet tajā, ka viņam neviens par to iepriekš nepaziņoja.
Tas, ko mēs – LSA – esam nolēmuši mēģināt darīt, ir brīdināt studentus, ja neviens cits to nedara.
Kam būtu jānotiek, lai situācija izglītības jomā uzlabotos?
Pirmkārt, ir jāmaina filozofija. Latvija nav bagāta ar dabas resursiem, ar tiem naudu mēs nepelnīsim. Latvija arī ir pārāk maza, lai attīstītu ražošanu lielos apmēros. Piemēram, Japāna, kura arī ir samērā maza valsts bez ievērojamiem dabas resursiem un ar nelielu iedzīvotāju skaitu, naudas pelnīšanas nolūkā uzbūvēja zināšanu sabiedrību. Nevis tā, kā to dara Latvija: kad mums ir treknie gadi, mēs būvējam un, kad mums ir krīze – mēs sagraujam, bet gan ejot uz to mērķtiecīgi ilgtermiņā.
"Krīze ir tas laiks, kad mēs varam izpētīt, kā nauda augstskolās tiek izmantota, lai labvēlīgākā situācijā zinātu, kur to lietderīgi ieguldīt."
Japāna panāca, ka valstī ražo mikroshēmas ar dažu santīmu pašizmaksu un citās valstīs pārdod par vairākiem simtiem latu. Lai šādas preces saražotu, ir nepieciešami izglītoti cilvēki. Mums ir jāsaprot, ka izglītots cilvēks ir vērtība! Audzējot un pārdodot kartupeļus, mēs nekad nenopelnīsim tik daudz, lai pabarotu valsti.
Otra lieta – augstskolām, katram rektoram, dekānam ir jāatmet personīgās ambīcijas un ir jāizlieto nauda racionāli. Vadībai ir jācenšas celt augstskolas reputāciju ar labu izglītības kvalitāti, nevis jāapmierina personīgās ambīcijas, nosakot sev lielāku algu vai ieceļot brālēnu dekāna amatā.
UZZIŅAI
- Latvijas Studentu apvienība dibināta 1994. gadā.
- Latvijas Studentu apvienība apvieno 34 Latvijas akreditēto augstākās izglītības institūciju studējošo pašpārvaldes.
- Latvijas Studentu apvienības mērķis ir pārstāvēt Latvijas studentus un cīnīties par viņu kā nozīmīgas sabiedrības sociālās grupas tiesību un interešu ievērošanu nacionālā un starptautiskā mērogā.
- Latvijas Studentu apvienība ir Eiropas Studentu apvienības biedrs.
