Ekonomisko efektivitāti mēra pēc noteiktiem kritērijiem (to veic šīs nozares profesionāļi), taču šāda pieeja liek atteikties no uzskata, ka augstākā izglītība pati par sevi ir neapšaubāms labums. Tiesa, izglītību var pielīdzināt investīcijai cilvēkresursos, tomēr šoreiz jautāts tiek kas cits: vai ieguvumi no izglītības attaisno ieguldītos līdzekļus vienā vai otrā izglītības veidā (vispārējā, profesionālajā, akadēmiskajā)?
Vienlaikus nevar noliegt, ka kopš neatkarības atgūšanas Latvija izglītības sistēmā nebūtu veikusi pārmaiņas. Šīs izmaiņas pilnībā var samērot ar citu ES reģiona valstu izglītības sistēmu reformām. Tomēr eksperti ir nobažījusies par progresa tālāko gaitu, kas būs atkarīga no Latvijas iespējām izstrādāt stratēģiskāku, saskaņotāku un sistemātiskāku pieeju izglītības reformām.
Eiropas Savienības dalībvalstu uzdevums arī 2010. gadā paliek nemainīgs – nodrošināt pilnībā funkcionējošu zināšanu trīsstūri: izglītība-pētniecība-inovācija. Pašmāju uzņēmēji gan izsaka pārmetumus par Latvijas izglītības sistēmu, jo viņi, maksājot nodokļus un ieguldot līdzekļus izglītībā, neredz izglītības atdevi – inovatīvus uzņēmumus. „Kur ir šie inovatīvie uzņēmēji, kurus būtu jāsagatavo Latvijas izglītības sistēmai?” jautā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētāja Žanete Jaunzeme-Grende.
"Atsevišķas iniciatīvas jāaizstāj ar vienotu Latvijas nākotnes veidošanas programmu, kas atbilstu Latvijas iedzīvotāju dzīves realitātei un interesēm."
Latvijas Studentu apvienība kā vienu no galvenajiem trūkumiem izglītības nozarē min valsts amatpersonu politiskās gribas trūkumu. Septembrī izveidotās darba grupas ziņojums par nepieciešamajām strukturālajām reformām augstākajā izglītībā un zinātnē tā arī nepiedāvāja konkrētu redzējumu, kādai ir jābūt augstākajai izglītībai Latvijā un kādiem mērķiem tai jākalpo.
Lai izprastu izglītības un ekonomikas sasaisti, der atgādināt, ka Latvijas izglītības politika kopš neatkarības atgūšanas veidojusies ciešā saistībā ar Latvijas kā demokrātiskas valsts attīstību.
Izglītības demokratizācijas posmi
Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) uzskata, ka pārsvarā visas valstis ar padomju laika centralizēti vadītās plānveida ekonomikas pagātni iziet cauri vairākiem attīstības posmiem. Pirmo posmu raksturo eiforija par jaunatgūto brīvību, kas saistīta ar vēlmi vēlreiz apliecināt savas tradīcijas un sistēmas, kuras pastāvēja pirms ārējās varas ienākšanas, kā arī jaunu iniciatīvu strauja izplatīšanās un spēcīgas decentralizācijas tendences. Toreiz valdīja uzskats, ka galvenais ir dot brīvību, pārējais atrisināsies pats no sevis. Bet pastāvēja arī pārliecība, ka eksistē kaut kāds „pareizais modelis”, atliek vien to noskaidrot un ieviest.
Ne vispārējās, ne profesionālās, ne augstākās izglītības problēmas nevar skatīt atrauti no tā, kā izglītības sistēma attīstījusies kopumā gandrīz divdesmit Latvijas neatkarības atjaunošanas gados.
No 1989. gada līdz 1995. gadam Latvijā tika atcelta obligātā vidējā izglītība un ar likumu noteikta pamatizglītība. Tika dibinātas nacionālo minoritāšu skolas un privātskolas, pieauga skolu brīvība mācību programmu izveidē. Skolās tika ieviesti izvēles priekšmeti un virkne jaunu mācību priekšmetu, kā ekonomika, vides mācība, veselība, civilzinības, informātika, kultūras vēsture, politika un filozofija, izvēles svešvalodas u.c. Tika likvidēta vienotā skolotāju kvalifikācijas sistēma.
Augstskolas ieguva autonomijas tiesības, un tika ieviesta arī maksas augstākā izglītība. Augstskolu brīvība vēl izpaudās pedagoģisko un citu programmu izstrādē. Mācību sasniegumu vērtēšanā notika pāreja uz 10 ballu sistēmu, tika atceltas skolēnu formas un zināmā mērā liberalizēti skolu iekšējās kārtības noteikumi. Skolu tīkls pārgāja pašvaldību kontrolē, un vecāki varēja brīvi izvēlēties, kurā skolā bērnu sūtīt. Notika skolotāja lomas maiņa klasē – mācību procesa centrā izvirzījās skolēns.
Otrais posms no 1995. gada līdz 1999. gadam ir saistīts ar sabiedrības reakciju uz straujajām pārmaiņām un decentralizāciju. Tika pieliktas pūles, lai atgūtu vadības grožus valsts līmenī un izveidotu standartus decentralizēti funkcionējošām sistēmām. Saeima pieņēma jaunus likumus: 1995. gadā – Latvijas izglītības koncepciju un Augstskolu likumu, 1998. gadā – no jauna Izglītības likumu un 1999. gadā – Vispārējās izglītības likumu un Profesionālās izglītības likumu, kas mainīja darbu Latvijas skolās un augstskolās. Līdzīgi kā sākumā, arī šie jaunievedumi tika izstrādāti „no malas” un bija specifiski kādam konkrētam sektoram. Progress izglītības sistēmā pārsvarā tika vērtēts pēc tā, cik labi tiek realizēti „no augšas” nākušie norādījumi, nevis pēc tā, kā, sastopoties ar jaunajiem izaicinājumiem, mainījās izglītības iestādes, audzēkņi un pedagogi. Šā posma reformām trūka ciešas saiknes ar valsts tradīcijām un kultūru.
"Latvijas zinātnes un augstākās izglītības dzīve ir visai stingri satīklota, hierarhiska un slēgta plašai publikai un starptautiskajai ekspertīzei."
I.Brikše
Latvijā to raksturoja jaunās institūcijas – Izglītības satura un eksaminācijas centra – darbība, standartu, programmu izstrādes process, centralizēto eksāmenu ieviešana. Tomēr joprojām demokrātiskas reformas tika īstenotas nedemokrātiskā formā: netika ņemta vērā sabiedriskā doma, un sabiedrība netika iesaistīta lēmumu apspriešanā un pieņemšanā, situācija netika analizēta un modelēta. Turpinot to pašu vadības racionālo, taču autoritatīvo stratēģiju, izglītības reformas sastapās ar pirmo nopietno sabiedrības pretestību. Nopietnas domstarpības izraisīja centralizēto eksāmenu vērtēšana, bezatzīmju sistēmas ieviešana sākumskolā, bilingvālās izglītības ieviešana skolās ar krievu mācībvalodu, studentu kreditēšanas sistēma.
Nākamais attīstības posms izglītībā seko pēc 1999. gada ar prasību pēc jauna izglītības sistēmas vadības modeļa, ko raksturo cieša un atgriezeniska saikne ar sabiedrību, funkciju deleģēšana, kā arī jauna līmeņa analīzes un modelēšanas spējas. Par pozitīvām izmaiņām izglītības sistēmā varētu runāt nevis pēc tā, kā tiek realizētas jaunās reformas, bet gan – kā šīs izmaiņas ietekmēs valsts iedzīvotāju nākotni, ekonomiku un dzīves kvalitāti tālākā laika posmā.
OECD šķiet, ka Latvija atrodas uz kritiskās robežas, pārejot no otrā attīstības posma uz trešo. Lai Latvijas izglītības sistēma spētu attīstīties jaunā kvalitātē, šobrīd atsevišķas dažādu izglītības institūciju iniciatīvas jāaizstāj ar vienotu Latvijas izglītības sistēmas nākotnes programmu, kas atbilst Latvijas iedzīvotāju vairākuma dzīves realitātei un interesēm.
Izglītības valsts politiku izstrādā un īsteno ministrija
Atbilstoši Izglītības likumā, Vispārējās izglītības likumā, Profesionālās izglītības likumā, Augstskolu likumā, Zinātniskās darbības likumā, Sporta likumā, Valsts valodas likumā un Izglītības un zinātnes ministrijas nolikumā noteiktajam Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ir vadošā valsts pārvaldes iestāde izglītības un zinātnes nozarē, kā arī sporta un valsts valodas politikas jomā; ir atbildīga par nozares reglamentējošo tiesību aktu un politikas plānošanas dokumentu projektu sagatavošanu un politikas īstenošanas pārraudzību ministrijas padotības institūcijās.
IZM sadarbībā ar Ekonomikas, Labklājības, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijām un Latvijas Darba devēju konfederācijas pārstāvjiem (LDDK) ir izstrādājusi koncepciju „Valsts attīstībai atbilstošs augstākās izglītības studiju programmu un studiju vietu sadalījuma modelis” (ar koncepciju var iepazīties IZM mājaslapā http://izm.izm.gov.lv/normativie-akti/politikas-planosana.html). Koncepcija ir apspriesta Augstākās izglītības padomē un 2009. gada 13. janvārī apstiprināta Ministru kabineta sēdē.
Šīs koncepcijas uzdevums ir izstrādāt tādu valsts budžeta finansēto augstākās izglītības studiju programmu un studiju vietu sadalījuma modeli, kas sekmētu augstākajai izglītībai izlietoto valsts budžeta līdzekļu atbilstību Latvijas un Eiropas Savienības stratēģiskajos plānošanas dokumentos izvirzītajiem mērķiem un darba tirgus prasībām, nodrošinātu nepārtrauktu un līdzsvarotu valsts ilgtermiņa attīstību, kā arī veicinātu līdzekļu efektīvu izmantošanu.
IZM uzsver, ka augstākās izglītības ieguve ir ilgstošs process – tas nozīmē, ka, domājot par katra gada budžeta vietu sadalījumu, rezultāti būs vērojami ātrākais pēc trim gadiem.
Kā veidojas izglītības valsts pasūtījums
Augstskolu, valsts institūciju un sabiedrības sadarbību augstākās izglītības jomā īsteno un augstākās izglītības kvalitāti pārrauga Augstākās izglītības padome (AIP). Viens no AIP pamatuzdevumiem ir izvērtēt valsts attīstībai nepieciešamo studentu skaitu valstī kopumā un izstrādāt priekšlikumus par valsts budžeta finansēto studentu skaitu katrā nozarē.
Saskaņā ar Augstskolu likumu no valsts budžeta līdzekļiem finansējamo studentu skaitu augstskolās nosaka izglītības un zinātnes ministrs pēc AIP priekšlikuma. Šo studentu skaitu un sadalījumu katrā nozarē apstiprina katru gadu, ņemot vērā AIP, citu ministriju un attiecīgās nozares darba devēju pārstāvju izstrādātos priekšlikumus.
IZM ir pārliecināta, ka valsts ar finanšu mehānismu var pietiekami efektīvi regulēt no budžeta finansējamo studentu (mazāk nekā ceturtā daļa no studentu kopskaita) izvēli. Šo darbu ministrija ir uzsākusi jau pirms 4-5 gadiem, kad tika palielināts uzņemamo studentu skaits informācijas tehnoloģiju studiju programmās, bet samazināts – sociālajās zinātnēs un skolotāju izglītībā.
Tajā pašā laikā izglītības tematiskajā jomā „Pedagogu izglītība un izglītības zinātne” tiek palielināts budžeta vietu skaits augstāka līmeņa studiju (maģistru un doktorantu) programmās, lai nodrošinātu nozares attīstību. Tā, piemēram, 2009. gadā valsts finansēto budžeta vietu skaits maģistra studijām pedagogu izglītībā un zinātnē bija 446 vietas pret 341 vietu 2008. gadā, skaidro IZM speciālisti.
Informācijas tehnoloģiju joma tika izvēlēta, gan pateicoties darba devēju iniciatīvai un aktivitātei, gan arī faktam, ka informācijas tehnoloģijas ir viena no tām industrijas nozarēm, kas strauji attīstās kā Latvijā, tā arī ārpus tās. Studentu un nepieciešamo speciālistu skaita prognozes modelis informācijas tehnoloģijās būtu labs piemērs studiju vietu skaita noteikšanai arī citās studiju tematiskajās grupās. Šis modelis balstās uz IZM, Augstākās izglītības un zinātnes padomes, citu attiecīgo ministriju un attiecīgās nozares darba devēju pārstāvju sadarbību.
Par izglītības nozari atbildīgā ministrija piebilst, ka valsts budžeta finansēto vietu skaita palielināšana prioritārajās nozarēs pēdējos 3-4 gados ir devusi rezultātus – studējošo skaits dabaszinātnēs un inženierzinātnēs šajā laikā ir palielinājies vairāk nekā par 1000 studentiem.
"Būtu interesanti uzzināt, cik Latvijā ir cilvēku, kurus ir iespējams iesaistīt ražošanas jomās, turklāt – ražošanā ar augstu pievienoto vērtību."
Latvijas Universitātes Inovāciju centra vadītājs Matīss Neimanis dalās savās pārdomās par Uzņēmēju iespēju forumu, ko organizē organizācija „Connect Latvija”. Te uzņēmumi ar savu biznesa plānu iepazīstina investorus un potenciālos partnerus, un būtisks ir viņa atklājums, ka ar pakalpojumu sniegšanu saistīto ideju ir tieši divas reizes vairāk nekā ar ražošanu saistīto. Diemžēl tikai dažas no „ražojošajām” idejām ir tādas, kuras vērts izvērtēt detalizēti, stāsta M. Neimanis. Gandrīz visās „ražojošo” ideju komandās, kurās ir norādīta persona ar tehnoloģisko kompetenci, šī persona ir vecumā no 50 gadiem un vecāka.
Iepriekš minētajam skaidrojums ir vienkāršs, teic Inovāciju centra vadītājs. Aplūkojot statistikas datus par studentu skaita sadalījumu pa izglītības tematiskajām grupām augstskolās un koledžās laikā no 1997. gada līdz 2006. mācību gadam, redzams: kumulatīvi ar pakalpojumiem saistītās jomās ir vairāk nekā 516 000 cilvēku, bet ar ražošanu – mazliet vairāk nekā 160 500 cilvēku.
Izglītības un zinātnes ministrija gan sola: lai panāktu studiju vietu skaita efektīvu sadali, darbs tiks turpināts arī turpmākajos gados. Stratēģija šajā virzienā ir pietiekami skaidra – apstākļos, kad valsts budžeta finansējums netiek palielināts, ir nepieciešama studiju vietu pārdale, palielinot studiju vietu skaitu vienās studiju jomās un samazinot citās.
Neskatoties uz EM plāniem tautsaimniecības attīstību balstīt ražojošajās nozarēs, praksē vairums biznesa ideju ir saistītas ar pakalpojumu sniegšanu, norāda M. Neimanis. Viens no pamatiemesliem – cilvēkiem trūkst zināšanu ar ražošanu saistītās jomās. Nelielā ražošana, kas ir mums Latvijā, lielā mērā balstīta uz „vecajām” zināšanām, kuras iegūtas vēl pirms 90. gadiem.
Pēc M. Neimaņa domām, būtu godīgi atzīt, ka īsā un pat vidējā termiņā ražojošās nozares nebūs tautsaimniecības balsts, jo Latvijā nav kritiskās masas ar izglītotiem cilvēkiem, kuri tajās varētu darboties. Ceturtdaļai Latvijas iedzīvotāju izglītība ir saistīta ar pakalpojumu sniegšanas jomu, bet lielākajai daļai no Latvijas aizbraukušo – ar ražošanu, jo šajā jomā bija vieglāk atrast darbu ārvalstīs. Inovāciju centra vadītājs domā, ka būtu interesanti uzzināt, cik Latvijā ir cilvēku, kurus ir iespējams iesaistīt ražošanas jomās, turklāt vēl – ražošanā ar augstu pievienoto vērtību.
Turpmāk vēl.
