Kā Latvija nonākusi līdz 60 augstskolām
Diskusijās par augstāko izglītību secināts – tik mazai valstij kā Latvija 60 augstākās izglītības iestādes (kopā ar koledžām), kur liela daļa šo iestāžu piedāvā līdzīga satura izglītību, ir par daudz.
Valsts dibināto augstskolu prioritāte atšķirībā no maksas augstskolām ir piedāvāt valsts budžeta finansētās studiju vietas. Tas, protams, neapmierina privātās augstskolas. Lai augstskolas nodrošinātu sev lielāku finansiālo labklājību, valsts dibinātajām augstskolām ir būtiski panākt maksimāli lielu budžeta vietu skaitu, savukārt maksas augstskolas cīnās par katru maksātspējīgo studentu. Augsta pieprasījuma situācijā pēc jebkādas augstākās izglītības Latvijā plaukst mazbudžeta studiju programmas – tās tiek piedāvātas ar jauniem un jauniem nosaukumiem, bet neattīsta nekādus inovatīvus virzienus, jo netiek balstītas ilglaicīgā pētniecībā.
Šeit gan būtu jāpiebilst, ka humanitāro un sociālo zinātņu studiju programmu realizēšanai ir nepieciešams ievērojami mazāks finansējums salīdzinājumā ar inženierzinātņu, dabaszinātņu un veselības zinātņu programmām, kurām nepieciešama zinātniski tehniskā bāze, ko nevar izveidot dažu gadu laikā. Līdz ar to šajās programmās ir lielāks valsts finansēto budžeta vietu skaits.
LU Komunikācijas studiju nodaļas vadītāja Inta Brikše uzskata, ka „Latvijas zinātnes un augstākās izglītības dzīve ir visai stingri satīklota, hierarhiska un slēgta plašai publikai un starptautiskajai ekspertīzei. Neatkarīgu starptautisku ekspertu piesaistīšana, izmantojot, piemēram, Ziemeļvalstu datubāzes, valstij noteikti izmaksātu lētāk nekā finansējumu virzīšana pa attiecību tīkliem, jo praktiski parādītu mūsu stiprās un vājās puses, vienlaikus dodot arī iespēju aptvert savas kvalitātes starptautiskajā apritē”.
Augstākās izglītības finansēšanas politika
Par finansējuma modeļiem Latvijā diskutē jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem. Ja jānovērtē, kas mainījies, tad pozitīvi vērtējama studiju un studējošo kredītu sistēmas sakārtošana. Kopumā var izdarīt secinājumu, ka, finansējot augstāko izglītību, finanšu slogs ir pārlikts no valsts uz studentu un viņu vecāku pleciem. 2008. gadā par saviem līdzekļiem Latvijā studēja 75% no studējošo skaita, bet studiju maksa pēdējo gadu laikā ir augusi, un pieaugums tiek prognozēts arī turpmāk.
Protams, šobrīd var runāt par drastisku valsts budžeta līdzekļu samazinājumu augstākajai izglītībai un zinātnei (valsts finansējums 2010. gadā augstskolām būs par 10 miljoniem latu mazāks nekā 2009. gada rudens semestrī, kad tas tika samazināts jau par 43%), tomēr nedrīkst aizmirst, ka arī labajos laikos līdzekļu palielināšana vien bez prasībām nodrošināt kvalitatīvu izglītību nav pozitīva parādība – apliecinājums tam ir pašreizējā situācija.
"Finanšu slogs ir pārlikts no valsts uz studentu un viņu vecāku pleciem."
Pēdējos gados strauji auga augstskolu mācībspēku atalgojums, taču praktiski nepalielinājās līdzekļi citām augstskolu vajadzībām, piemēram, infrastruktūras uzturēšanai, kas savukārt ļoti strauji sadārdzinājās. Tāpēc valdības noteikumiem atbilstošu minimālo darba samaksu augstskolas varēja nodrošināt, tikai palielinot studentu skaitu uz vienu mācībspēku vai studiju vidi un resursus uzturot trūcīgus.
Šāda pieeja neveicina arī akadēmiskā personāla kvalifikācijas izaugsmi, jo normatīvie finansējuma raksturojumi ir vienādi visiem docētājiem, neraugoties, vai augstskolā docētāju vairums ir maģistri vai doktori.
Priekšplānā izvirzās arī jautājums, kā augstskolas spēs piedāvāt tirgus un sabiedrības vajadzībām atbilstošas kvalitātes izglītību, kas savukārt piesaistīs sistēmas izdzīvošanai nepieciešamos kvalificētos studentus demogrāfiskās krīzes apstākļos. Pasaules Bankas aprēķini liecina, ka līdz 2025. gadam tradicionālās vecuma grupas studentu skaits (17–23 gadi) samazināsies par 40 procentiem.
Eksperti uzskata, ka Latvijas augstskolām vairāk būtu jādomā, kā piesaistīt ārzemēs dzīvojošos studētgribētājus Latvijā, bet pagaidām šie apstākļi esot nelabvēlīgi. Patlaban Latvijas augstskolās no visiem studējošiem tikai 1% ir ārzemnieki, lai gan Eiropas Savienības uzstādījums ir – ikvienā valstī vismaz 10% studējošo būtu jābūt ārvalstniekiem.
Studiju programmas dublējas, augstskolu sadarbība vāja
Patlaban Latvijā nav izveidota efektīva darba koordinācija starp ministrijām jautājumos, kas skar vienotas informācijas iegūšanu un kopīgu lēmumu pieņemšanu. Visas ministrijas, kuru pārziņā ir izglītības iestādes, darbojas neatkarīgi.
Turklāt Latvijā valsts augstskolas ir ne tikai IZM, bet arī citu četru ministriju – Veselības, Zemkopības, Kultūras un Aizsardzības – padotībā. Rezultātā atšķiras augstskolu pastāvēšanas un finansēšanas kārtība, piemēram, veltot vai neveltot līdzekļus tām studiju programmām, kas ministrijas pārvaldītajā augstskolā neattiecas uz konkrēto nozari. Raugoties pēc augstākās izglītības iestāžu piedāvāto studiju programmu nosaukumiem, paralēlu studiju programmu pastāvēšana vai to līdzība vairākās augstskolās ir acīmredzama. Piemēram, socioloģiju var apgūt Latvijas Universitātē, Rīgas Stradiņa universitātē, Latvijas Lauksaimniecības universitātē, Daugavpils Universitātē.
Oficiāli universitātes ir noslēgušas sadarbības līgumus, saskaņā ar kuriem teorētiski studenti var apmeklēt lekcijas un nodarbības citā universitātē, taču reāli ne tik bieži studenti var izvēlēties studiju priekšmetus no sadarbības universitātes piedāvātā saraksta, jo tajā nav ieinteresēts studiju programmas turētājs.
"Valdības noteikumiem atbilstošu minimālo darba samaksu augstskolas varēja nodrošināt, tikai palielinot studentu skaitu uz vienu mācībspēku vai studiju vidi un resursus uzturot trūcīgus."
Lai sekotu līdzi izmaiņām darba tirgū, Ekonomikas ministrijā (EM) darbu uzsākusi Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta Darba tirgus prognozēšanas koordinācijas nodaļa; ir izveidota Darba tirgus prognozēšanas konsultatīvā padome. EM ir izstrādājusi „Informatīvo ziņojumu par prognozēm darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma atbilstībai vidējā termiņā” (http://www.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=30331943&mode=mk&date=2008-06-03).
EM uzskata, ka izstrādātās darba tirgus vidēja termiņa prognozes ir būtisks informācijas avots, risinot darbaspēka piedāvājuma un pieprasījuma noteikšanas un to savstarpējās atbilstības nodrošināšanas uzdevumus, lai darba tirgū radītu līdzsvaru.
Uz jautājumu, vai Latvijā pastāv tautsaimniecībā un valsts nākotnes vīzijā un ilglaicīgā pētniecībā balstīts praktisks studiju piedāvājums augstskolām, ministrija atbild: „Sākot ar 2008. gadu, EM sagatavo ikgadējo informatīvo ziņojumu par prognozēm darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma atbilstībai vidējā termiņā. Šajā ziņojumā ir iekļautas vidēja termiņa darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma prognozes tautsaimniecības nozaru, kvalifikācijas līmeņu un profesiju grupu griezumā, t.sk. arī pa augstākās izglītības profesijām. Šis dokuments būtībā parāda nākotnes darbaspēka piedāvājuma atbilstību pieprasījumam un atzīmē vēlamos darba tirgus politikas virzienus vidējā termiņā. Ņemot vērā šo dokumentu un izstrādātās darba tirgus prognozes, IZM iespēju robežās veido arī atbilstošu izglītības politiku.”
Kā jau zināms, lai sagatavotu priekšlikumus augstākās izglītības un zinātnes reformām Latvijas starptautiskās konkurētspējas paaugstināšanai, ņemot vērā Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim iesniegto bijušo valsts prezidentu, universitāšu rektoru, zinātnieku parakstīto vēstuli par nepieciešamajām reformām augstākajā izglītībā un zinātnē, lai sekmētu šo sektoru stratēģisko attīstību, kvalitātes un starptautiskās konkurētspējas paaugstināšanos, kā arī valsts budžeta līdzekļu efektīvu izlietošanu, valdībā tika izveidota darba grupa, kuru rotācijas kārtībā vadīja divi līdzpriekšsēdētāji – ekonomikas ministrs Artis Kampars un izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe.
Darba grupā darbojās Latvijas universitāšu un augstskolu rektori un pārstāvji, finanšu ministrs, Latvijas Studentu apvienības prezidente, zinātnieku, LDDK, LTRK un uzņēmēju pārstāvji. Darbā tika iesaistīta Saeimas komisijas pārstāve un IZM speciālisti. 17. decembrī notika darba grupas pēdējā sēde.
"Neatkarīgu starptautisku ekspertu piesaistīšana valstij noteikti izmaksātu lētāk nekā finansējumu virzīšana pa attiecību tīkliem."
I.Brikše
Darba grupa strādāja atbilstoši trim galvenajiem mērķiem:
- starptautiski konkurētspējīgi un Latvijas tautsaimniecībai nepieciešami absolventi,
- tautsaimniecības vajadzībām atbilstošs mūžizglītības piedāvājums,
- starptautiski konkurētspējīgi zinātniskā darba rezultāti, kas tiek sekmīgi pārnesti uz Latvijas tautsaimniecību.
Lai sasniegtu izvirzītos mērķus, tika noteiktas četras veicamo uzdevumu grupas: resursu izmantošanas efektivitāte un atdeve; studiju un zinātniskās darbības kvalitāte; internacionalizācija un globālā konkurētspēja; integrācija ar tautsaimniecību, sabiedrības attīstība un inovatīvā darbība.
Informatīvajā ziņojumā aprakstīta plānoto strukturālo reformu iespējamā ietekme uz tautsaimniecību. Prognozēts, ka kopējiem pētniecības un attīstības izdevumiem 2015. gadā jāsasniedz 229 miljoni latu jeb 1,5% no IKP. Ziņojuma pielikumu veido tabulas, kas raksturo augstākās izglītības un zinātnes finansējumu, studējošo skaitu un sadalījumu, akadēmiskā personāla struktūru, augstākās izglītības institūciju skaitu atsevišķās valstīs.
Valdībai ieteiks trīs augstākās izglītības reformu ceļus
MK protokollēmuma projektā paredzēts, ka Izglītības un zinātnes ministrija sadarbībā ar Ekonomikas ministriju līdz 2010. gada 1. martam noteiktā kārtībā iesniedz Ministru kabinetā izskatīšanai pasākumu plānu nepieciešamajām pārmaiņām augstākās izglītības un zinātnes nozarē Latvijas tautsaimniecības starptautiskās konkurētspējas uzlabošanai, kur ņemti vērā informatīvajā ziņojumā iekļautie priekšlikumi.
Darba grupa nav spējusi vienoties par vienu augstākās izglītības un zinātnes reformu modeli – tā piedāvā trīs iespējamos attīstības scenārijus, bet gala lēmums būs jāpieņem valdībai. Budžeta vietu sadalījums pa nozarēm darba grupā netika skatīts – tā 17. decembra LTV raidījumā 100. pants apliecināja izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe. Par to lemj Augstākās izglītības padome. Vienas budžeta vietas izmaksas 2010. gadā vidēji būs 1600 lati.
Viens modelis paredz, ka augstskolu apvienošanās notiek pēc brīvprātības principa, taču valsts izvirza augstākas kvalitātes prasības un vairāk naudas piešķir tām augstskolām, kurām ir labāki izglītības rezultāti. Pēc šā modeļa IZM Augstākās izglītības departamenta pārstāvji tiekas ar augstskolām, vērtē to darbu. Ja studiju programmas dublējas, aicina dublēšanos novērst. Augstskolu darba rezultāti ir atkarīgi nevis no tā, cik studentu iestājas augstskolā, bet cik speciālistu tiek sagatavots.
Otrā modeļa īstenošana nozīmētu vienas zinātnes augstskolas izveidi. Līdzās vienai zinātnes universitātei varētu pastāvēt arī reģionālās, mākslas un profesionālās augstskolas.
Trešais modelis paredz, ka tiek konsolidētas augstskolu zinātniskās institūcijas, veidojot šaurāka profila universitātes, piemēram, dabas un inženierzinātņu universitāti, sociālo un humanitāro zinātņu universitāti.
Darba grupa ir secinājusi, ka augstskolu un zinātnes attīstībai nepieciešams stabils finansējums vismaz četriem gadiem. Koncentrēties uz augstskolu skaitu nav nozīmes, jo valsts finansēs nevis vietu skaitu, bet augstskolu.
Ar Informatīvā ziņojuma projektu „Par nepieciešamajām strukturālajām pārmaiņām augstākajā izglītībā un zinātnē Latvijas starptautiskās konkurētspējas paaugstināšanai” detalizēti var iepazīties Ekonomikas ministrijas mājaslapā internetā - http://www.em.gov.lv/em/2nd/?lang=lv&id=23126&cat=621.
