IZM plāns neparedz finansējuma samazinājumu ne nākamajā, ne aiznākamajā gadā
Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi „Pasākumu plānu nepieciešamajām reformām augstākajā izglītībā un zinātnē”, kas jāiesniedz izskatīšanai Ministru kabinetā līdz 30. aprīlim. Kā vērtējat šo plānu?
Ir diezgan grūti uzreiz pateikt, kā vērtēju plānu. Par augstākās izglītības strukturālo reformu nepieciešamību ļoti daudz runāts darba grupas sēdēs. Pašlaik kā augstskolas rektors mūsu augstākās izglītības pamatproblēmu saredzu centienos visu laiku dzīvot reformās. Visu laiku kaut ko reformējam. Varbūt tā ir arī visas Latvijas problēma.
Manuprāt, daudzas lietas jau varēja atrisināt sen un samērā vienkārši – kaut vai pieņemot Augstākās izglītības likumu. Ir saprotams – tas visu nesakārtos, un pēc šī likuma pieņemšanas būtu jāsāk rakstīt jauns likums, jo piecos gados, kamēr Saeima strādā pie Augstākās izglītības likuma, daudz kas ir mainījies.
Kāpēc Augstākās izglītības likums tik ilgi kavējas?
Latvijā daudzas lietas norisinās visai dīvaini, arī izglītības jomā ir daudz spēlētāju, un katram no viņiem ir savi politiskie lobiji. Acīmredzot ir jautājumi, kurus grūti saskaņot un rast kompromisu. Iespējams, arī kāda likumā paredzētā norma kādam traucē. Bet, paldies Dievam, vismaz pašlaik likuma pieņemšana virzās uz priekšu - likumu skata Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija otrajā lasījumā, arī es piedalos šajās sēdēs. Ir cerība, ka vasarā likumu varētu pieņemt galīgajā redakcijā.
Vai valsts valodas politika ir jāmīkstina attiecībā uz studijām Latvijas augstskolās? Vai valsts augstskolās ir jāatļauj valsts finansēta izglītība citās valodās?
Par to esmu daudz runājis un, maigi sakot, dabūjis pa galvu gan no medijiem, gan Saeimas deputātiem. Tāpēc īpaši pat negribētu par to izteikties, jo saprotu, ka šie jautājumi Latvijā vismaz tuvākajā laikā nav risināmi. Mēs esam diezgan provinciāla valsts, un valodu jautājums mums ir nepārkāpjams tabu. Turklāt dažreiz liekas - kādu gan kvalitāti mēs gribam prasīt, ja augstskolām ir tik daudz ierobežojumu.
Ja mēs sakām, ka Latvijas darba tirgum ir jāsagatavo speciālisti, kuri zina valsts valodu, tad ir jāievieš pilnīgi vienādi noteikumi visiem spēles dalībniekiem. Pašreizējā situācijā, manuprāt, šī lieta ir pilnīgi izkropļota. Privātās augstskolas var gatavot speciālistus Latvijas darba tirgum krievu valodā, un tas ir normāli, savukārt, ja valsts augstskolas kaut ko tādu pasaka, ir slikti. Runa nav par budžeta programmām, kurās izglītības ieguvei tiešām jābūt valsts valodā.
Pašlaik paveras nedaudz plašākas iespējas mācīt Eiropas Savienības valodās, un tas ir solis uz priekšu, lai augstskola varētu piesaistīt studentus.
IZM pasākumu plānā ietvertie darbības vārdi – pilnveidot, veicināt, sekmēt, radīt – attiecas uz jūtu, nevis gribas un fizisko darbību. Vai šāda pieeja liecina par konkrētu ideju un konkrētu darbu trūkumu?
Domāju, laikam ir zināmas formas un noteikumi, pēc kādiem Ministru kabinets šādus dokumentus sagatavo. Taču, manā skatījumā, trīs gadi šāda veida plānam varētu būt pārāk īss laika posms. Gribētu redzēt konkrētu plānu ilgākam laika periodam. Kaut ko sagraut var ļoti ātri (aizvērt augstskolu var ar vienu politisko lēmumu), bet, ja pēc dažiem gadiem vajadzētu vietā radīt jaunu, paietu padsmit gadi. Lai izveidotu akadēmisko vidi, vajadzīgs daudz laika, naudas un citu resursu, tāpēc gribētu redzēt nevis sasteigtu, bet ilgtermiņa izglītības plānošanu.
"Es gribu, lai valsts pasaka, vai valstij turpmāk būs vajadzīgi izglītoti cilvēki."
Visus šos 20 gadus nepārtrauktās izmaiņas un nepietiekamā nozares politika ir novedusi tur, kur tagad esam. Būdami Boloņas procesa ieviešanas līderi, mēs esam daudz ko sasteiguši. Kā tad mēs veidojām jaunās programmas? Piecgadīgās bakalaura programmas pārveidojām par trīsgadīgajām. Varbūt prātīgāk būtu bijis šīs programmas veidot no jauna? Daudz nācies dzirdēt arī pārmetumus no biznesa pārstāvjiem par nelielo kontaktstundu skaitu un nepietiekamo studentu patstāvīgo darbu pārbaudi.
Kas gan tā par augstskolu, kurā mācības notiek tikai pāris dienu nedēļā? Pārējais laiks it kā atvēlēts patstāvīgām studijām, lai gan ticamāk, ka tad pasniedzēji piepelnās citur, bet studenti strādā, lai nopelnītu studijām.
Jā, pēdējos gados arī liela daļa augstskolu dzinās pēc lielās peļņas, palielinādamas maksas studentu skaitu un reformas uzlūkodamas kā – nu tik saliksim visus studentus kopā un uztaisīsim stadionā lekciju! Bet kāda no tā jēga? Kāda kvalitāte?
Šai ziņā grēkoja zinātņu jomas, kurās pamatā ir sociālie priekšmeti. Uz tām jaunieši skrēja, jo, godīgi sakot, tās ir vieglāk mācīties nekā eksaktās zinātnes. Par referātu varēja dabūt vajadzīgos kredītpunktus un pozitīvu vērtējumu. Turklāt, maigi sakot, mums bijis pietiekami daudz dažnedažādu kantoru, kuros ir pāris auditorijas un tiek uzskatīts, ka notiek nodarbības.
Te ir problēmas, un mēs tās redzam, un visiem, arī ministrijai jāpanāk, lai augstskolas šīs problēmas novērstu.
Eiropas prasība – atklāta un saskaņota kvalitātes sistēma
Kā to iespējams panākt Latvijas augstākās izglītības sistēmā, kas, pēc LU profesores Intas Brikšes vārdiem, ir hierarhiska, stipri satīklota un slēgta plašai publikai?
To ir iespējams panākt. Katrai augstskolai šā brīža demogrāfiskajā situācijā tomēr ir svarīgs augstskolas tēls. Mūsdienās, veidojot augstskolas tēlu, ļoti nopietni jādomā par studiju kvalitāti. Tikai ar kaut kādām atvieglotām prasībām studentus ir pagrūti piesaistīt – viņi nāk uz augstskolu aizvien motivētāki. Viņi grib iegūt izglītību, nevis tikai diplomu.
Vairāk jāsakārto augstskolu akreditācijas prasības. Ministrijas sagatavotajā pasākumu plānā ir virkne jauninājumu saistībā ar augstskolu akreditāciju. Tos vērtēju pozitīvi, un to ieviešana dzīvē varētu palīdzēt uzlabot studiju kvalitāti.
Kam būtu jāveic augstskolu akreditācija – IZM vai Augstākās izglītības padomei? Šo institūciju funkcijas daudzviet pārklājas.
Tas ir garš, dziļš, filozofisks jautājums. Nākamajā Rektoru padomes sanāksmē mēs runāsim par to un Saeimai sniegsim savu atzinumu, bet ar dažiem rektoriem jau esmu paspējis aprunāties. Pēc Eiropas pieredzes tas ir dažādi. Vairāk valstu gan sliecas uz to, ka ar šiem jautājumiem jādarbojas kādam citam, ne ministrijai, bet Latvijas apstākļos, akreditācijas funkcijas pārņemot Augstākās izglītības padomei (AIP) un īpaši nezinot šīs padomes sastāvu un kā tas veidosies, rektoriem ir zināmas bažas, vai atkal nesāksies kādu jomu lobēšana. Lai arī ministrijas prasības augstskolu akreditācijai līdz šim varēja būt stingrākas, daudzi rektori tomēr uzskata, ka ministrija varētu būt neatkarīgāka šādu lēmumu pieņemšanā.
Nav noslēpums, ka pašlaik Augstākās izglītības padomē universitātes oficiāli nav pārstāvētas (par to vairākkārt runāts Latvijas Universitāšu asociācijā), kaut gan universitātes ir augstākās izglītības pamats. Tai pašā laikā caur dažādām darba devēju organizācijām, kā Latvijas Darba devēju konfederācija, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera un citas, privātās augstskolas AIP pārstāv vairāki cilvēki. Pagaidām līdz Rektoru padomes sanāksmei es atturētos paust savu viedokli.
Lai citās valstīs lasītu sēnes un ravētu zemenes, nekāda dižā izglītība nav vajadzīga
Ministrija studiju kvalitāti vērtē pēc starptautiskajām zinātniskajām publikācijām un akadēmiskā personāla izglītības līmeņa un zinātniskajiem sasniegumiem, bet Rietumos – pēc tā, cik mazās kompānijas ir dzimušas no augstskolas darba vides. Kādi ir jūsu priekšlikumi augstskolu darba vērtēšanai?
Ir svarīgi gan vieni, gan otri kritēriji. Latvijā ir virkne augstskolu, kur zinātniskie pētījumi ir augstā līmenī. Ļoti būtiski, lai pasniedzēji veiktu zinātniskos pētījumus un tos ieviestu studiju procesā, tāpēc es ļoti apšaubu tās augstskolas, kur šo pētījumu nav vai tie ir vāji. Jāsaka – līdz šim augstskolas naudu varēja pelnīt citādi un izmantoja šo situāciju. Visi šie jautājumi ir risināmi, vienīgi es visu laiku uzdodu jautājumu: kurp īsti Latvija iet? Neviens par to nerunā un nedomā.
Mēs izveidojām Nacionālās attīstības plānu – dokumentu, kurā pateikts arī par policentrisko izglītību. Ko mēs esam paveikuši pēc šī plāna? Vai mēs sekojam šā plāna izpildei? Mēs veidojam dažādas vīzijas 2030. gadam, kurā augstākā izglītība tā īsti netiek pieminēta. Es gribu, lai valsts pasaka, vai valstij turpmāk būs vajadzīgi izglītoti cilvēki vai arī valsts maina kursu un iet uz to, ka mēs gatavosim sēņu lasītājus, zemeņu ravētājus vai novācējus rietumvalstu fermām. Ja valsts atbildēs uz šiem jautājumiem, mēs zināsim, kā augstskolām tālāk attīstīties.
"Pagājušajā gadā augstākās izglītības finansējums samazināts par 48%, šogad – par 18%, tagad Pasaules Bankas eksperti bez kādas dziļākas analīzes pasaka, ka augstskolām budžeta vietas jāsamazina par 50 procentiem."
Spriežot pēc pašlaik notiekošā, man liekas, ka valsts apzināti vai neapzināti sāk izvēlēties otro ceļu. Pagājušajā gadā augstākās izglītības finansējums samazināts par 48%, šogad – par 18%, tagad Pasaules Bankas eksperti bez kādas dziļākas analīzes pasaka, ka augstskolām budžeta vietas jāsamazina par 50 procentiem. Man tas liek domāt, piedodiet, ka Latvija būs viena no valstīm, kas gatavos mazkvalificētu darbaspēku un ar to nodrošinās Rietumeiropas valstis.
Augstskolas pašas atbild par izglītības kvalitāti
Vai varat teikt, ka par valsts piešķirto naudu augstskolās tiek sasniegts vislabākais rezultāts?
Ja man visu laiku pārmet, ka augstākā izglītība Latvijā nav līmenī, jā, es piekrītu – ir problēmas. Bet, piemēram, eksaktajās zinātnēs mēs joprojām gatavojam labus speciālistus. Ar Eiropas struktūrfondu naudu ir ļoti modernizēta augstskolu materiālā bāze. Jautājums ir cits – cik daudz studentu piekļūst šai aparatūrai. Kā piemēru varu minēt Daugavpils universitātes un Latvijas Universitātes sadarbību dabaszinātnēs. Mēs esam saskaņojuši savas darbības jomas un cenšamies nedublēt šos virzienus. Abās universitātēs ir laba, moderna aparatūra. DU studentiem ir iespēja pēc mācībām brīvajā laikā 3-4 stundas nedēļā strādāt pētniecisko darbu kopā ar mūsu laborantiem asistentiem vai arī uzsākt patstāvīgus pētījumus. Ja studentus iesaista un viņiem ir interesanti, viņi izaugs par labiem speciālistiem.
Bet tur, kur zinātne ir atdalīta no izglītības, galvenais ir iekalt teoriju. Šobrīd tā vietā, lai sniegtu zināšanas un atklātu likumsakarības, kuras students nevar tik viegli atrast ne grāmatās, ne internetā, daudzi augstskolu pasniedzēji aizrāvušies ar prezentācijām un grupu darbiem.
Jūs iebilstat pret to, uz ko mūs visu laiku mudina – vajag grupu darbu, dažādas interaktīvās metodes! No vienas puses, tās ir labas un pievilcīgas metodes, ja vien spēj nodrošināt kvalitatīvu mācību saturu, tomēr man zināmā mērā ir bažas, ka, piemēram, sociālajās zinātnēs šur tur pasniedzēji varētu būt pārlieku aizrāvušies ar spēlēšanos un studenti neiegūst zināšanas. Pasniedzējam ir jājūt līdzsvars, cik un ko viņš drīkst atļauties, lai neciestu studiju kvalitāte.
Pēdējā laikā daudz runā par studiju programmu dublēšanos. Kā to novērst?
Ne vienmēr divas vienādas programmas nozīmē programmu dublēšanos. Šīs programmas var izveidot ļoti dažādas, lai arī tām ir viens un tas pats nosaukums. Jā, kāds teiks – diplomi taču būs vienādi abās programmās. Bet diploma pielikumi parāda, uz ko katrs ir specializējies. Piemēram, Daugavpilī mēs vairāk mācām dabas bioloģiju, lai arī dabas bioloģijas mācīšanā izmantojam visas modernās bioloģijas metodes, savukārt LU māca molekulāro bioloģiju, ģenētiku un dabas bioloģiju māca tik daudz, cik nepieciešams eksperimentālās bioloģijas apgūšanai. Te skolēnam ir iespēja izvēlēties, kurš virziens viņam tuvāks. Un mums nav jākonkurē, mēs varam sadarboties. Esam runājuši arī par studentu apmaiņu prakses laikā. Šeit ir vajadzīga pašu ieinteresētība. Saviem dekāniem saku: brauciet, runājiet un mēģiniet atrast katrs savu nišu programmā!
Bet slikti, piemēram, ir tas, ka vienā reģionā divās vietās māca vienu un to pašu un abās vietās katrā grupā ir septiņi vai desmit studenti. Te, domāju, ministrijai jāiedarbojas uz augstskolām, lai paliktu tā programma, kurai ir spēcīgāka kapacitāte. Ja augstskolu akreditācija turpmāk būs pa jomām, kā tas ieteikts pasākumu plānā, un tā būs pietiekami objektīva, pieļauju, ka akreditācijas procesā šīs vājās vietas parādīsies.
"Ir vesela virkne faktoru, kas mani nepārliecina, ka valsts ir ieinteresēta, lai cilvēki šeit paliktu."
Programmu dublēšanās izteiktāka ir Rīgā, kur daudzas augstskolas gatavo vienus un tos pašus speciālistus. Bet tas, ka Rīgā un reģionālajās augstskolās ir vienādas programmas, ir pieļaujams, jo mums ir atšķirīgas misijas. Daugavpils universitāte gatavo augstskolu beidzējus savam Austrumlatvijas reģionam, jo maz ir to, kas, mācījušies Rīgā, atgriežas, piemēram, Latgalē, savukārt reģionālo augstskolu beidzēji paliek strādāt uz vietas, reģionos. Līdz ar to arī šeit, ne tikai galvaspilsētā veidojas intelektuālā vide.
Pēc IZM domām, augstskolām pašām jāsaskata apvienošanās iespējas, un to nevar regulēt „no augšas”. Kāpēc augstskolas tik gausi un negribīgi ievieš pārmaiņas?
Problēmu varētu iezīmēt ar pretjautājumu: ja ministrija pateiktu „Latvijas Vēstnesim” un kādam citam medijam apvienoties, domāju – katrs no viņiem maksimāli gribētu saglabāt savu suverenitāti. Tāpat ir ar augstskolām. Katrai augstskolai ir savas tradīcijas un vēsture. Ikviena augstskola ir kultūras, izglītības un zinātnes centrs pilsētā, reģionā. Apvienojoties bieži vien nākotne paliek neskaidra.
Es piekrītu ministrijas viedoklim, ka augstskolu apvienošanai ir jābūt brīvprātīgai. Nevaru pieņemt iepriekš radušos ideju – apvienot visas universitātes vienā lielā universitātē. Nav viegli administrēt tik lielu saimniecību, un agri vai vēlu, vienalga, tas novedīs pie šīs sistēmas sabrukšanas. Šādi mehāniski veidojumi ilgi pastāvēt nespēj. Atcerieties, kas notika ar padomju impēriju!
Citu ceļu iet Somija, kur tiešām augstskolām piedāvā apvienoties, bet apvienošanās rezultātā tām piešķir lielu bonusu, piemēram, uzceļ augstskolām kopīgu studentu pilsētiņu. Ja tā notiktu Latvijā, augstskolas, pieļauju, ietu šo ceļu, jo, protams, tā izdzīvot būtu daudz vieglāk, bet pašreizējā situācijā vairāk vai mazāk visiem tas saistās ar augstskolu likvidāciju, jo ne vienmēr pievienošanās nozīmē attīstību. Ļoti bieži pievienošanās ir tikai tāpēc, lai augstskolu slēgtu.
Vai nav tā, ka visi redz un saprot pārmaiņu nepieciešamību, tikai nespēj pakustēties ārpus savas komforta zonas?
Jā, ne vienmēr mūsu darbi sakrīt ar mūsu vārdiem. Vēl arī gribu teikt – amats ir visai pārejoša lieta. Nezinu, cik daudz rektoru šodien varētu sacīt, ka viņi cīnās par savu augstskolu amata dēļ. Ja cilvēks ir kļuvis par rektoru, domāju – viņš bez darba nepaliks, viņš atradīs, ar ko nodarboties. Runa ir par to, ka aiz katra rektora stāv augstskola. Tie ir cilvēki, kolektīvs, tradīcijas. Augstskola ir akadēmiskā vide, un akadēmiskās vides valstī, manuprāt, nevar būt par daudz.
Augstākās izglītības uzdevums nav tikai gatavot speciālistus tautsaimniecībai. Patiesībā augstākās izglītības uzdevums ir daudz, daudz plašāks. Ja cilvēks mācās, piemēram, kaut vai par to pašu ekonomistu un juristu, un arī pat ja viņš nestrādās šajā jomā savā mūžā varbūt nevienu dienu, teorētiski valstij tas būtu jāatbalsta, jo galu galā šī cilvēka zināšanu līmenis tikai paaugstināsies. Jo augstāks sabiedrības izglītības līmenis, jo šī sabiedrība ir sakārtotāka, mazāk ir dažādu negatīvu parādību. Par šo aspektu krīzes apstākļos neviens nerunā. Mums būtu jāpriecājas, ka cilvēki iegūst izglītību.
Pat ja students par mācībām maksā pats, bet viņa intelekts ir augstskolai neatbilstošā līmenī, studiju rezultāts diskreditē Latvijas augstāko izglītību. Ko darīt?
Šī problēma ir globāla, īpaši saistībā ar plaģiātismu. Ja izdodas to konstatēt, būtu jācīnās pret to represīvi, līdz pat studenta atskatīšanai no augstskolas. Iespējams, Latvijā par maz runāts par šīm problēmām. Savukārt pasniedzējiem ir jāpiedāvā tādas tēmas, kur var runāt par studentu reālo devumu.
Vai valsts ir ieinteresēta, lai cilvēki te paliktu?
Reģionālajās augstskolās students nav tikai studiju naudas maksātājs. Viņš var brīvi aprunāties arī ar augstskolas rektoru.
Augstskola, pirmkārt, ir domāta nevis rektoram vai pasniedzējam, augstskola ir studentam. Man tiešām prieks, ka man ar studentiem ir labas attiecības. Varbūt lielāko universitāšu rektori to pat nevar atļauties... Arī mūsu universitātes pasniedzēji neskrien uz citu augstskolu un var strādāt ar studentiem daudz vairāk.
Lai arī bieži nākas dzirdēt pārmetumus par reģionālo augstskolu nelielo kapacitāti, tomēr uzskatu, ka daudzējādā ziņā reģionālās augstskolas Latvijā pašlaik ir noturējušas savu programmu kvalitāti pat labākā līmenī nekā vienā otrā galvaspilsētas augstskolā.
Vai uzskatāt, ka budžeta studentiem obligāti būtu jānostrādā valsts iestādēs noteikts laiks, lai atpelnītu no valsts budžeta subsidētās studijas?
Nē, jo tā būtu tirgus kropļošana, bet, ja valsts spētu nodrošināt studentus ar darbavietām, absolūtais studentu vairākums būtu tikai priecīgi un šo laiku atstrādātu.
Spriežot pēc Nodarbinātības valsts aģentūras datiem, pašlaik augstākās izglītības zināšanu praktiskais pielietojums ir zems. Turklāt bez augstākās izglītības pelna vairāk nekā ar augstāko izglītību. Atbildīgus amatus valstī ieņem dažādu partiju biedri, nevis attiecīgu izglītību ieguvuši profesionāļi. Vai šādos apstākļos studentiem rodas motivācija studēt Latvijas augstskolās?
Vēlreiz saku – valstij ir jāpasaka, uz kurieni valsts ies. Pēdējā laikā diezgan daudz studentu aizbrauc no Latvijas mācīties uz citām valstīm. Pašlaik tautas maksātspēja ir tāda, ka studēt reāli nāk uz budžeta vietām. Visās augstskolās ir ļoti būtiski samazinājies maksas studiju vietu skaits.
Ja šie jaunieši aizbrauks studēt uz valstīm, kur ir bezmaksas augstākā izglītība, uz Latviju viņi diemžēl tik ātri neatbrauks, ja vispār jebkad atbrauks. Tāpēc, manuprāt, valstsvīriem vajadzētu visādi censties atbalstīt savus jauniešus, lai viņi paliktu šeit, lai viņiem būtu pietiekams budžeta vietu skaits. Ir vesela virkne faktoru, kas mani nepārliecina, ka valsts ir ieinteresēta, lai cilvēki šeit paliktu.
Kādu redzat augstākās izglītības iestāžu nākotni? Tajās strauji samazinās studējošo skaits...
Nākotni tomēr redzu normālu. Ziniet, kāpēc? Esmu diezgan daudz braukājis pa skolām, un, kad sāku runāt ar skolēniem, tomēr ne visi grib skriet kaut kur projām. Ir gudri un talantīgi jaunieši, kuri paliek un studē šeit, Latvijā. Piemēram, pēdējos divos gados vismaz Daugavpils universitātē kopējais pirmkursnieku līmenis ir krietni augstāks, nekā tas bija pirms trim četriem gadiem. Arī ikgadējā 52. zinātniskā konference Daugavpilī, kas pulcēja ap 600 dalībnieku no dažādām Latvijas un deviņu citu valstu augstskolām, ir apliecinājums tam, ka šai valstij ir nākotne, ja vien, protams, valsts neizlems, ka mēs gatavosim lēto darbaspēku citām valstīm.
Valsts nākotne un valsts drošība ir izglītotos cilvēkos, un tā ir pietiekami liela valstsvīru atbildība izlemt, kuru ceļu Latvijai iet. Arī ES prasība ir, ka valstij jāpanāk, lai vismaz 40 procenti iedzīvotāju būtu ar augstāko izglītību.
