Kas maksā, tas pasūta mūziku? Iedzīvotāji tikai maksā

Pirmais līmenis eksistē gluži citā, varētu teikt, pat pretējā plaknē nekā trešais. Pērn LG patērētājiem pārdeva dabasgāzi un sniedza pakalpojumus par 330 milj. latu un uzņēmuma peļņa bija aptuveni 20 miljoni latu. LG akcionāru sapulcē 2. jūlijā lielāko sadalāmās peļņas daļu – 15, 96 milj. latu - nolēma izmaksāt dividendēs, bet 2,37 milj. latu - iekļaut LG statūtos paredzētajos fondos. Šā gada pirmajā ceturksnī LG peļņa sasniegusi 6,7 miljonus latu - par 17,5% vairāk nekā attiecīgā laikposmā pērn, liecina uzņēmuma pārskats NASDAQ OMX Riga.

Bet no 1. jūlija stājās spēkā jaunie dabasgāzes tarifi, kas mājsaimniecībām palielinājās no 17% līdz 31 procentam. Mājsaimniecībām, kuras gadā patērē līdz 500 kubikmetriem gāzes, tarifi pieauga par 21%, bet tām, kuras gadā patērē no 500 līdz 25 000 kubikmetru - par 38 procentiem. Attiecīgi cenas paaugstina arī siltumapgādes uzņēmumi.

Valdības līmenī arī ir savi papildu naudas iegūšanas plāni. No 1. jūlija ieviests akcīzes nodoklis dabasgāzei, ko izmanto kā kurināmo (15,6 latu apmērā par 1000 kubikmetriem) un degvielu, un Finanšu ministrija cer valsts budžetā no tā iegūt astoņus miljonus latu. No šā nodokļa atbrīvoti diezgan daudzi komersanti, toties to spiesti maksāt siltumapgādes uzņēmumi, kas ražo 33% no valsts kopējā enerģijas patēriņa un nodrošina siltumapgādi iedzīvotājiem, kuriem jau tā radušies parādi un ar to saistītās sociālās problēmas pašvaldībās. Šis nodoklis, protams, skars arī tās mājsaimniecības, kuras gāzi izmanto ne tikai gāzes plītij, bet arī apkurei.

Papildus vēl pēc vienošanās ar starptautiskiem aizdevējiem vismaz līdz šim tika izvērtēts priekšlikums, ka siltuma tarifam jāpalielina pievienotās vērtības nodoklis (PVN) no līdzšinējiem 10% līdz 21 procentam. To attiecinātu uz siltuma ražošanai izlietotās gāzes cenas, akcīzes nodokļa un piegādes izdevumu summu.

Savukārt trešais līmenis – kredītu sloga, bezdarba un algas samazinājuma spaidītie iedzīvotāji – jau tagad ir nonākuši tik lielos parādniekos kā vēl nekad iepriekš.

Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) ir apkopojusi pašvaldību sniegto informāciju par siltumapgādes parādsaistībām, un tā liecina, ka 74 pašvaldību kopējais parāds līdz 1. maijam pārsniedz 19 milj. latu. Tomēr arī šie dati nerāda situācijas reālo kopainu, jo namu apsaimniekotāji siltumapgādes parādsaistības nereti sedz no saviem līdzekļiem. Parādi par siltuma apgādi Rīgā ir 8,9 milj. latu, citās pašvaldībās kopā - vairāk nekā 30 milj. latu.

LPS veikusi aprēķinus, ka nākamajā sezonā, ņemot vērā akcīzes nodokli gāzei un 21% likmi PVN, siltuma tarifs būs 58 lati par megavatstundu un tā pieaugums būs 47%, ja mainīgās izmaksas veido 70% no kopējām ražošanas izmaksām.

Pašvaldības, kas saskaņā ar likumu organizē siltumapgādi, var izmantot sociālo pabalstu, lai iedzīvotāji mazinātu savus siltuma parādus. Šogad plānots, ka pašvaldības no saviem līdzekļiem izlietos 13,98 milj. latu, bet valsts šim nolūkam atvēl tikai 20% jeb 2,79 milj. latu. Šā gada četros mēnešos no sociālā pabalsta jau izlietots 61%, un tā saņēmēju skaits strauji aug. LPS norāda - ja valsts uzliek paaugstinātus nodokļus mājokļu siltumapgādei, tad no kompensējošā sociālā pabalsta valsts daļai, kura ietver siltumapgādes pabalstu, jābūt apgrieztā proporcijā - nevis 20%, bet gan 80 procentiem. Tā nu var gadīties, ka valsts budžetā ieguvums nemaz nebūs tik liels, kā cerēts: nauda vienkārši tiks pārlikta no vienas kabatas otrā.

Par šo situāciju savu pozīciju lūdzām paust ekonomikas ministru Arti Kamparu, LZA akadēmiķi ekonomisti Raitu Karnīti,  LPS padomnieku enerģētikas jomā Pauli Baronu un RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta direktori profesori Dr.hab. ing.sc. Dagniju Blumbergu.

LV.LV jautā: Kas, jūsuprāt, valdībai būtu neatliekami jādara, lai atvieglotu iedzīvotāju situāciju saistībā ar siltumapgādes pakalpojumu komplekso sadārdzināšanos? Vai nepieciešamas izmaiņas enerģētikas politikā (un kādas), lai mazinātu atkarību no dabasgāzes monopola?

Foto: Boriss Koļesņikovs, LV

„Ar premjeru Valdi Dombrovski esam vienojušies, ka sauksim kopā visas iesaistītās atbildīgās personas – gan pašvaldības, gan siltuma ražotājus, gan atbildīgos politiķus un ministrijas, runājot par sociālo spilvenu tieši maznodrošinātajiem ar sociālā atbalsta tīkla palīdzību. Tādējādi maksājumu slogs tiks pārnests no trūcīgajiem uz tiem, kuri spējīgi maksāt. Patiešām, pašlaik ir liela daļa iedzīvotāju, kuru maksātspēja ir būtiski apgrūtināta, bet joprojām ir arī pietiekami daudz tādu, kuri spēj maksāt. Es gan gribu atgādināt, ka tarifs šobrīd atgriežas 2008. gada līmenī, ņemot vērā, ka pagājušā gada ziemā šie tarifi bija ievērojami zemāki.

Otrkārt, kā jau esmu teicis, pastāv cerība, un es darīšu visu, lai no nākamā gada 1. janvāra, kad mūsu zemē parasti iestājas bargākais sals, gāzes iepirkuma cenu tomēr samazinātu. Man pavisam nesen bija saruna ar Krievijas dabasgāzes kompānijas „Gazprom” valdes priekšsēdētāja vietnieku Valēriju Golubevu par gāzes cenu veidošanās mehānisma pārskatīšanu. Viņš pauda atvērtu nostāju šīm sarunām un arī to, ka redz iespēju līdz gada beigām šīs sarunas noslēgt pozitīvāk Latvijai, ka arī no „Gazprom” varētu nākt kādi priekšlikumi. Taču, protams, negaidot janvāri, rīcība būs arī no valdības puses.

Bet ilgtermiņā ir svarīgi sadalīt riskus energoresursu piegādē, dažādot piegādātājus. Ja mums nebūs gāzesvada no citām valstīm caur Poliju, piegāžu iespējas vai nu no Norvēģijas, vai Kataras, vai arī Polijas krājumiem, tad „Gazprom” vienmēr uzvedīsies kā šobrīd – kā monopolists un vienmēr mēģinās noteikt iespējami augstāko cenu savās interesēs. Tāpēc šis darbs tiek veikts visos līmeņos, un tā, protams, ir viena no valdības lielākajām prioritātēm.

Pazeminātās jeb 10% pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes atcelšana siltumapgādei šobrīd ir tikai Finanšu ministrijas piedāvājums šā jautājuma izskatīšanai, un tas vēl nav pat pietuvojies noslēguma diskusijai. Man ir zināms arī premjera viedoklis, kurš uzskata – šajā apkures sezonā PVN apkurei paaugstināt nedrīkstam. Šķiet, ka šis jautājums pašlaik tomēr ir izsmelts. Saistībā ar akcīzes nodokli jāuzsver – tam uz dabasgāzes tarifu ir ļoti niecīga ietekme – 3-4%, un tas nekādi nevar jūtami ietekmēt apkures cenas. Svarīgākais tomēr ir šie gāzes cenu veidošanas principi.

Dabasgāze Latvijā galvenokārt tiek izmantota apkurē un elektroenerģijas ražošanai un maksa par šiem pakalpojumiem veido nozīmīgu iedzīvotāju un uzņēmumu izdevumu daļu. Tāpēc Latvijai ir būtiski meklēt alternatīvu risinājumu un vairāk veicināt vietējo resursu izmantošanu siltuma un elektrības ražošanai, kas šobrīd ir viens no Ekonomikas ministrijas prioritāriem rīcības virzieniem - aktīvi tiek strādāts pie Atjaunojamo energoresursu likumprojekta izstrādes, kas viesīs izmaiņas esošajā primāro energoresursu izmantošanā un valsts atbalstā."

Foto: Arnis Blumbergs, LV

„Ja aukstā ziemā iedzīvotājus atstāj bez apkures (un tā dažviet jau ir noticis), ja divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas cilvēki strādā aukstās telpās un bojā savu veselību, kaut kas ļoti nav kārtībā, situācija veidojas dramatiska. To valsts līmenī nedrīkst pieļaut, valdībai ir jārīkojas. Un rīkoties var, ne tikai pieņemot vai nepieņemot kādus nodokļus, jo tā arī ir nūja ar diviem galiem (nodokļi ir jāmaksā, jo sabiedrība taču faktiski dzīvo no nodokļiem).

Runa var būt par otru valsts institūciju – sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju (SPRK). Regulatoram ir jāuzņemas atbildība par lēmumu, ko tas pieņem saistībā ar gāzes tarifiem, ja šādu paaugstinājumu „Latvijas Gāze” prasa. Ja gāzes tarifu paaugstinājums nav nācijas interesēs, SPRK var pieņemt noraidošu lēmumu. Regulatoram ir divi ierobežojumi: lēmums nedrīkst kavēt uzņēmējdarbību, komersanta attīstību un nedrīkst nodarīt arī kaitējumu sabiedrībai. Ir jāatrod līdzsvars starp sabiedrības un uzņēmuma interesēm. Regulatoram ļoti profesionāli, ekspertu līmenī ir jāizvērtē argumenti, kādēļ cena jāpaaugstina. Par saistību ar pasaules naftas cenām, manuprāt, ekspertam var pat nestāstīt, jo šis nav pietiekami nopietns pamatojums. Naftas cenas kāpj un krīt, bet gāzes cenas nemaz tā līdzi nesvārstās. Gāzes piegādes uzņēmumam ir jāpierāda ar skaitļiem, ka tam nav peļņas, nav iespējams veidot uzkrājumus, investēt attīstībā. Cenu svārstības ir dabisks risks, kas jārisina pašai kompānijai.

Ja runājam par sadārdzinājumu, tad vienmēr ir jāskatās – kādos segmentos tas ir, ko ietekmē un cik liels naudas izteiksmē ir šis cenas kāpums. Par to ļoti plaši ir jārunā informatīvajā telpā un vislabāk - ar pētnieku komentāriem. Jo tas ir nenovērtējams katras idejas izskaidrošanas instruments. Tomēr jāteic, ka Latvijā līdz šim gāze nav bijusi pārmērīgi dārga. Bet, no otras puses, nevar pieļaut, ka cilvēkiem būtu jāsalst. Izskaidrošana galvenokārt nepieciešama tādēļ, lai uz šī gāzes tarifa paaugstināšanas rēķina neiedzīvotos citi, ko tūdaļ mēģinās darīt.

Tomēr par viedokļiem, ka vajadzētu pāriet uz citiem kurināmā resursiem, gribu teikt – notiks tas, kas notiek jebkurā tirgū, kur ir aizstājami resursi: ja gāze kā kurināmais kļūs pārāk dārga, patērētāji pārsviedīsies uz elektrību, ja tā kļūs dārgāka, meklēs citus veidus. Bet tajā sektorā, kur pieprasījums palielināsies, cenas ies uz augšu. Kur klientu būs par maz – cenas tiks pazeminātas. Tādi ir tirgus likumi. Bet zaļā enerģija ir ļoti dārga, un cilvēkiem ar mazu rocību tā diemžēl nav pieejama."

Foto: www.windpower10.com

„1.  Valdībai (īpaši Ekonomikas, Finanšu, Vides un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai) beidzot jāizvērtē siltumapgādes politika, to neatstājot tikai pašvaldību decentralizētām pūlēm un alkatīgu energoresursu importētāju (gāze, naftas produkti, ogles, elektrība) biznesam.

Viens no svarīgiem uzdevumiem - samazināt patēriņu, neupurējot tam iedzīvotāju dzīves kvalitāti. To var risināt ar aktīvu rīcību un atbalstošiem finanšu instrumentiem  (publiskā un privātā partnerība (PPP) + Eiropas fondi + Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta (KPFI) līdzekļi), nevis kulstot gaisu un ražojot šķēršļus (likumus un MK noteikumus),  kas ierobežo un sarežģī darbību energoefektivitātes un enerģijas gala patēriņa sektorā.

Piemēram iesaku skatīt  Sorosa fonda finansēto pētījumu „Latvijas enerģētikas politika: ceļā uz ilgtspējīgu enerģētikas sektoru", kuru veikuši profesionāļi, nevis no politiskiem grupējumiem  atkarīgi ierēdņi.

Problēmas, kuras valsts radījusi (akcīzes nodokļi, paaugstināts PVN) mazturīgajiem iedzīvotājiem, kompensējamas no valsts finansēta sociālā pabalsta, nevis pārliekamas uz pašvaldību budžetu.

2. Enerģētikas politika (Pamatnostādnes 2007-2016) ir dokuments, kas sastādīts atšķirīgos ekonomiskos apstākļos, un tas koriģējams atbilstoši esošai ekonomiskajai un vides situācijai, ņemot vērā (bet ne akli kopējot!) Eiropas Savienības direktīvas un tās izmantojot mūsu valsts iedzīvotāju interesēs, nevis dažādu ārvalstu augļotāju un ekonomisku grupējumu iegribu apmierināšanai.

Dabasgāzes komersantu monopola peļņas ierobežojumi nav vienkārši īstenojami, jo Krievija šo instrumentu lieto imperiālistiskas politikas īstenošanai; tomēr ar  neatlaidību un valstisku pieeju (līdzīgi kā savas nacionālās intereses aizstāv Izraēla) rezultāti ir sasniedzami. 

Taču šie jautājumi ir svarīgi un aktuāli, un tādēļ nepieciešama plaša publiska diskusija.”

Foto: Inga Kundziņa, A.F.I

„Pirmkārt, steidzami ir jānosaka maksimālā siltumenerģijas tarifa robeža (piemēram, 40 Ls/MWh), kuru nedrīkst pārsniegt. Tas rosinās siltumapgādes uzņēmumus sākt energoefektivitātes pasākumus dabasgāzes izmantošanā. Valsts nedrīkst naudu izšķiest sociālām subsīdijām, balstot augstos tarifus, kuri radušies tāpēc, ka dabasgāze tiek tērēta nevajadzīgi un neracionāli.

Otrkārt, steidzami nepieciešams pabeigt Nacionālo atjaunojamo energoresursu rīcības plānu (tas bija jāiesniedz Briselē 30. jūnijā) un jāapstiprina ar Ministru kabineta noteikumiem, kurā jāiestrādā divi īstermiņa jautājumi:

1. subsīdijas investīcijām katlumājās dabas gāzes aizvietošanai ar koksni, kā arī panākt to, ka visās katlumājās, kurās ir uzstādīti katli koksnes izmantošanai, tie tiek darbināti ar maksimālu slodzi;
2. subsīdijas tām pašvaldībām, kuras iniciē biomasas energoresursu sagādi, lai nodrošinātu koksnes šķeldas uzkrājumus, un palīdz attīstīt atjaunojamo energoresursu tirgu, tīrot grāvmalas un atmatā aizlaistos laukus no krūmiem.

Protams, jāveic arī ilgtermiņa pasākumi, kuri valdībai un Saeimai ir jau sen zināmi. Vajadzīga tikai politiskā griba.”