Nodokļu slogs, ko veido nodokļu ieņēmumi procentos no iekšzemes kopprodukta (IKP), Latvijā 2008. gadā bija 28,9%, aiz sevis atstājot vien Rumāniju ar 28%, un tādējādi atrodoties stipri zem ES vidējā nodokļu sloga, kas bija 37% no IKP. Pēdējos divos gados Latvijas nodokļu sistēmā gan veiktas vairākas būtiskas izmaiņas, paaugstinot iedzīvotāju ienākumu nodokli (IIN), pievienotās vērtības nodokli (PVN), ieviešot nodokli kapitāla pieaugumam, dividendēm un procentu ienākumiem, un veicot vēl vairākas izmaiņas. Par to rezultātiem un ietekmi uz nodokļu ieņēmumiem un slogu varēs spriest tikai 2011. gadā. Katrā gadījumā līdz šim kopš iestāšanās ES Latvija vienmēr nodokļa sloga rādītājā bijusi zemāko piecu dalībvalstu vidū, atkarībā no tā, kā attiecīgajā gadā veicies ar IKP.
Tomēr 28,9% ir tikai skaitlis, kas Latviju tabulā tehniski novieto zemā nodokļu sloga valstu grupā. Varētu pieņemt, ka Latvijas iedzīvotājiem jābūt ļoti apmierinātiem, dzīvojot valstī, kur viņus nenospiež augsts nodokļu slogs. Tomēr 2010. gada Eirobarometrs parāda – sestā daļa Latvijas respondentu kā svarīgāko problēmu personiskajā līmenī norāda valsts nodokļu sistēmu. Patiesībā, lai sajustu sabiedrībā pastāvošo noskaņojumu par pārāk bargiem nodokļiem, statistika nav nepieciešama. Zināmā mērā šeit vienmēr darbojas subjektīvais faktors – reti kurš labprāt šķiras no nopelnītās algas daļas vai uzņēmuma ieņēmumu daļas, neatkarīgi no tā, cik liels vai mazs ir nodoklis.
Apskatoties, kā veidojas nodokļu slogs, ieraugāma medaļas otra puse. Runa ir par to, cik vienlīdzīgi nodokļu slogs sadalās starp dažādām pozīcijām. Viens piemērs. Darbinieks, kas 2008. gadā saņēma algu, nomaksāja 9% valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) un 25% iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN), kas kopā, atskaitot iespējamos atvieglojumus, šim cilvēkam veido ap 33% nodokļu slogu. Savukārt citam cilvēkam, kas guva ienākumus no bankā veikto noguldījumu procentiem, kam tobrīd vēl nebija piemēroti nekādi nodokļi, attiecīgi bija 0% nodokļu slogs. Aprēķinot valsts kopējo nodokļu slogu, vērā tiek ņemti abi. Respektīvi, jautājums ir par to, uz kura pleciem šis, kaut arī pret ES vidējo rādītāju salīdzinoši nelielais, nodokļu slogs tiek uzlikts un vai tā pārdale ir taisnīga.
"Cipari uz papīra rāda, ka kopumā Latvija ir zema nodokļu sloga valsts."
Finanšu ministrijas (FM) Nodokļu un nodevu sistēmas attīstības pamatnostādņu projektā, kas šobrīd ir saskaņošanas stadijā, ir veikts aprēķins, ka cilvēks, saņemot minimālo algu, nespēj sev nodrošināt pat iztikas minimumu. Tam seko secinājums: „Tas rada sociāli smagu situāciju, veicina ēnu ekonomikas pieaugumu un priekšstatu, ka nodokļu sistēma ir netaisnīga un nesamērīga.” Līdz ar to projektā tiek uzsvērts, ka, ņemot vērā iedzīvotāju pirktspēju, algu samazināšanos, bezdarbu un ēnu ekonomikas pieaugumu, tālāka ienākuma nodokļa likmes palielināšana nebūtu lietderīga.
„Punkti, kas tur [projektā] tiek paredzēti, ir nodokļu sloga daļēja pārnese no ienākuma nodokļa uz patēriņa nodokļiem. Piedāvājums ir samazināto PVN likmju atcelšana, tātad vienas likmes ieviešana visām precēm, un nekustamā īpašuma nodokļa paaugstināšana,” iespējamo risinājumu izklāsta FM Nodokļu analīzes departamenta direktors Ilmārs Šņucins, skaidrojot, ka šādā ceļā papildus gūtos nodokļu ieņēmumus tālāk varētu novirzīt IIN neapliekamā minimuma pakāpeniskai paaugstināšanai, tādējādi atvieglojot indivīda nodokļu slogu efektīvākā veidā. Ilgākā termiņā pie zināmiem nosacījumiem būtu izskatāma iespēja pakāpeniski samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi.
Eksperti norāda, ka samazināta PVN likme pēc būtības nav efektīva nodokļu atvieglojuma forma. I. Šņucins: „Tā ir subsīdija gan mazturīgam, gan turīgam cilvēkam – viņi saņem to vienādā apmērā. Turklāt, ja turīgais var atļauties lietot šo produktu [ar pazeminātu PVN] vairāk, viņš arī saņem šo subsīdiju lielākā apmērā nekā mazturīgais, kas arī pie zemākas cenas nevar atļauties tik daudz šo produktu lietot. Tāpēc ir uzskats, ka efektīvāk ir iekasēt lielāku naudu no visiem un tieši riska grupām piešķirt to kā atbalstu, nevis kā vispārēju subsīdiju visai tautai.”
Uzņēmumu ienākumu nodokļa (UIN) likmei ES jau ilgu laiku ir tendence samazināties. 15 gadu laikā vidējā UIN likme ES ir sarukusi no 35,3% līdz 23,3%. Atšķirībā no IIN UIN samazināšanās tendenci nav apturējusi ekonomiskā krīze. Dažviet Eiropā (piemēram, Čehijā un Lietuvā) šī nodokļa likme tika samazināta vēl šogad, neviena no dalībvalstīm to nav paaugstinājusi. Arī Latvijā šis nodoklis tika pakāpeniski samazināts no 25% 1995. gadā līdz 15% kopš 2004. gada, kas pret ES vidējo ir zema likme.
"Cilvēks, saņemot minimālo algu, nespēj sev nodrošināt pat iztikas minimumu."
Akmens nodokļu maksātāju dārziņā ir nespēja izšķirties, kādu nodokļu sistēmu viņi Latvijā vēlas redzēt. Vai nu ‘amerikāņu’ pieeju ‘katrs pats par sevi’, t.i., zems nodokļu slogs + maksas izglītība, maksas medicīna, šaurs valsts sektora pakalpojumu klāsts, vai Eiropai vairāk raksturīgo tradīciju ‘visi par visiem’, respektīvi, augsts nodokļu slogs + bezmaksas medicīna, bezmaksas izglītība, infrastruktūra utt. Katrai no formām ir vājās un spēcīgās puses, taču viens ir skaidrs – maršēt ar abiem lozungiem reizē ir visai bezjēdzīgi.
„Ir grūti pārraut šo burvju loku, izmainīt izpratni, kura arī padomju laikos bija izveidojusies, ka mums vajag mazus nodokļus un bezmaksas medicīnu un izglītību. Nezin, no kurienes tad tie līdzekļi nāks?” retoriski jautā Banku augstskolas Biznesa un finanšu pētniecības centra direktors Andris Nātriņš.
„Mums parasti mēģina stāstīt: ja ir zems nodokļu slogs, tad ir labi. Tad pie mums brauks investori. Bet, no otras puses, nodokļu slogs parāda to summu, to apjomu, ko valsts sektors var izmantot savām kolektīvajām vajadzībām. Starp šīm kolektīvajām vajadzībām ir arī izglītība, medicīna, infrastruktūra. Un – jo mazāks ir valsts sektora apjoms, jo mazāk valsts sektors var izlietot,” jautājuma divējādo dabu skaidro RTU Inženierekonomikas fakultātes asociētais profesors Kārlis Ketners.
Cipari uz papīra rāda, ka kopumā Latvija ir zema nodokļu sloga valsts. Visi uzrunātie eksperti norāda, ka būtu jāvirzās pretim augstāku nodokļu ieviešanai, tikai tam jānotiek pareizajās pozīcijās un pareizajā laikā. Jautājums ir par to, cik veiksmīgi atbildīgās personas šādu soļu nepieciešamību spēs argumentēt sabiedrībai, radot ticību, ka nodokļus maksāt ir vērts un tie noteiktā apjomā un noteiktu labumu formā atgriezīsies pie maksātāja.
