NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Mudīte Luksa
LV portāls
22. novembrī, 2010
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Problēma
TĒMA: Ekonomika
8
8

Parādi par siltumenerģiju: samilzuma tagadne un nākotne

Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Aino Salmiņš: „Cilvēki cenšas parādus nomaksāt, bet viņi to nespēj izdarīt ziemā.”

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Lielajās Latvijas pilsētās vidējā parāda summa par piegādāto siltumenerģiju sasniegusi trīs līdz sešu mēnešu (bet Ventspilī pat divu gadu) apmēru, mazākās pašvaldībās, kur atrodas ne vairāk par 20 daudzdzīvokļu mājām, parādi atbilst piecu līdz astoņu mēnešu maksājumu kavējumiem. Šādus skaitļus lasām 9. novembrī Ministru kabinetā izskatītajā Ekonomikas ministrijas Informatīvajā ziņojumā par situāciju saistībā ar siltumapgādes pakalpojumiem.

Parādi par piegādāto siltumenerģiju nav tikai pāris pēdējo gadu problēma, kad tā izskanējusi visskaļāk. Vidējā parādu pieauguma dinamika lielajās pilsētās salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir 2,08 procentpunkti (pret 2006. gadu – 10,5 procentpunkti), bet pārējās pašvaldībās – 5,81 procentpunkts (pret 2006. gadu – 9,39 procentpunkti). Informatīvajā ziņojumā, analizējot datus, mēģināts noteikt saistību starp parādu īpatsvaru un siltumenerģijas tarifu pieaugumu, kā arī bezdarba līmeni gan valsts lielajās pilsētās, gan novados.

Bez saistības ar tarifiem un bezdarbu

„Parādnieku skaita pieaugums procentuāli ievērojami pārsniedz tarifu vidējo pieaugumu Latvijā. Tarifu pieaugums ir tikai viens no faktoriem, kas var ietekmēt parādnieku skaitu un parādu apjoma pieaugumu,” norādīts ziņojumā.

„Otrs parāda apjomu pieaugumu veicinošs faktors var būt bezdarba līmenis un vidējās darba algas izmaiņas. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes apkopoto informāciju, strādājošo vidējā darba samaksa 2010. gada 1. pusgadā, salīdzinot ar 2008. gadu, ir samazinājusies attiecīgi par 8,6% (bruto) un 10,9% (neto), turklāt būtiski ir palielinājies bezdarba līmenis. 2008. gada oktobrī bez darba bija 5,65% iedzīvotāju, turpretī 2010. gada augustā – jau 15% iedzīvotāju.

Tomēr, izlases veidā analizējot datus par tarifu izmaiņu, parādnieku un bezdarba ietekmi uz parāda apmēru, kopsakarības nav saskatāmas. Atsevišķās pašvaldībās, saglabājoties nemainīgam tarifam un vienlaikus samazinoties parādnieku skaitam, parāda apmērs pieaug, savukārt citās, nemainoties tarifam un samazinoties bezdarba līmenim, joprojām turpina pieaugt parādnieku skaits un parādu apjoms. Ietekmi uz parādnieku skaitu neatstāj arī tarifa lielums -analizējot pašvaldības ar augstāko un zemāko tarifu, parādu problēmas (nemaksātāju skaits, parādu īpatsvars) ir līdzīgas.”

Astoņās lielajās pilsētās pēdējās divās apkures sezonās siltumenerģijas tarifs vidēji paaugstināts par 3,3% (trijās tas samazināts). Piemēram, Ventspilī un Jelgavā tas palicis nemainīgs, tāpat kā bezdarbnieku skaits, bet parādnieku kļuvis vairāk. Pārējās pašvaldībās siltumenerģijas tarifs pēdējos divos gados paaugstināts vidēji par 6,7 procentiem. Centralizētā siltuma piegāde kļuvusi dārgāka tur, kur tai pieslēgtas tikai pāris mājas (par 8,6%).

Pašlaik papildu atbalsts nav vajadzīgs

Analizējot šeit minētos un vēl daudzus citus datus, ziņojumā secināts:

  •  savlaicīga nenorēķināšanās par piegādāto siltumenerģiju ir ilgstoša problēma, ko nav izraisījusi tikai ekonomiskā krīze, jo kopš 2006. gada parādsaistību apmērs pret rēķinos izrakstīto maksājumu apmēru pārsniedz vidēji 14% katrā teritorijā;
  • apkures parādi 2010. gada apkures sezonas sākumā salīdzinājumā ar situāciju gadu iepriekš ievērojami palielinājušies tikai atsevišķās pašvaldībās. Tādās pilsētās kā Rīga, Liepāja, Ventspils, Valmiera, Jūrmala un Jēkabpils parādu pieaugums pret iepriekšējo apkures sezonu ir zem 10 procentiem.

Ekonomikas ministrijas gala secinājums līdz ar to ir šāds: „Kopumā kavēto maksājumu apmēra pieaugums nav tik būtisks, lai apkures sezonu sāktu ar papildu kompensējošiem pasākumiem.”

Ja tieša saistība starp parādu apjomu, siltumapgādes pakalpojuma cenām un bezdarba līmeni nav skaidri saskatāma, tad nemaksāšanas cēloņi acīmredzot jāmeklē kaut kur citur. Arī ziņojumā teikts: „Viens no faktoriem, kas mazina maksājumu disciplīnu, ir kontroles un uzraudzības trūkums par maksājumu apjomu (proti, tiek pieļauta situācija, ka parāds veidojies vairāku gadu garumā). Salīdzinoši maz tiek celtas prasības par attiecīgo parādu piedziņu. Ir pašvaldības, kurās pret parādniekiem prasības tiesā nav celtas vispār. Salīdzinot datus par parādnieku skaita un parādu apjoma izmaiņām, konstatēts, ka daļā pašvaldību, pie nemainīga vai pat mazāka parādnieku skaita parādu apjoms pieaug. Tātad pieaug nevis nemaksātāju skaits, bet esošo nemaksātāju parādi.

"Izlases veidā analizējot datus par tarifu izmaiņu, parādnieku un bezdarba ietekmi uz parāda apmēru, nav saskatāmas kopsakarības."

Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks Aino Salmiņš ielaisto parādu situācijai redz objektīvu cēloni: „Tiek pārmests, ka pašvaldības ar ilglaicīgiem nemaksātājiem netiesājas un neko nedara, lai parādus mazinātu. Taču, ja pašvaldība maznodrošināto vai trūcīgo cilvēku ar tiesas spriedumu izliek no dzīvokļa, tai pašai ir jāmeklē mājokļa alternatīva: bez pajumtes atstāt viņu nedrīkst. Bet arī attiesāto dzīvokli izsolē pārdot nedrīkst, un tādējādi pašvaldība nonāk tikai zaudētājos, jo parādsaistības pārmanto savā budžetā.

Savukārt, lai tiesātos ar dzīvokļu īpašniekiem, Latvijā vidēji ir jāgaida pusotrs gads, līdz lieta nonāk pirmajā instancē. Tā kā tiesāšanās parasti turpinās arī otrajā un trešajā instancē, šis process var ievilkties trīs gadu garumā.”

Turklāt, uzver A. Salmiņš, lielai daļai parādnieku bankās ir hipotekārais kredīts. Tad tiesas procesā līdzekļu atgūšanā priekšroka ir tieši hipotēkas turētājam, tātad bankai, un pašvaldība atkal neiegūs neko. „Ministru kabineta sēdē mēģinājām panākt, lai protokollēmumā saistībā ar šo informatīvo ziņojumu tiktu ierakstīts, ka situācijas uzlabošanai nepieciešams izstrādāt grozījumus Civilprocesa likumā, mainot secību par parādu piedziņu. Lai pašvaldību prasības kaut nedaudz būtu priekšā hipotēkai vai vismaz vienā līmenī ar to, jo citādi tiesai nav jēgas. Ekonomikas ministrijā tādi priekšlikumi bija izstrādāti, bet tālāk virzīti netika.”

Trūcīgo arvien vairāk

Ja atstājam ārpus redzesloka tā dēvētos ļaunprātīgos nemaksātājus, kuri, apzinoties, ka iepriekš minēto iemeslu un siltumsistēmas īpatnību (kas lielākoties neļauj parādnieku dzīvokļiem siltumu atslēgt individuāli) dēļ nekādas bargas sankcijas nepiedzīvos, tad atliek tie iedzīvotāji, kas par šo pakalpojumu norēķināties vienkārši nespēj.

„Pēc pašvaldību iesniegtajiem ikmēneša operatīvajiem datiem, 2010. gadā, salīdzinot ar 2009. gadu, ir būtiski palielinājies trūcīgu personu skaits un attiecīgi īpatsvars starp iedzīvotājiem. 2010. gada augustā trūcīgas personas statuss bija spēkā 167 219 personām, kas ir 7,47% no iedzīvotāju skaita. Līdz ar to ir pieaudzis to personu skaits, kuras var pretendēt uz pašvaldību sociālo palīdzību. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums nosaka, ka sociālo palīdzību sniedz, pamatojoties uz personas materiālo resursu – ienākumu un īpašuma – novērtējumu. Sniedzot sociālo palīdzību, pašvaldības no pamatbudžeta prioritāri izmaksā pabalstu garantētā minimālā ienākuma (GMI) līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa pabalstu.

Pēc pašvaldību operatīvās informācijas datiem veiktie aprēķini liecina, ka, samazinoties iedzīvotāju ienākumiem, pieaug prioritāri izmaksājamo, t.i., GMI un dzīvokļa, pabalstu īpatsvars pašvaldības sociālajai palīdzībai izlietotajos līdzekļos. Dzīvokļa pabalstu daļa īpaši pieaug apkures sezonā.

"2010. gadā, salīdzinot ar 2009. gadu, ir būtiski palielinājies trūcīgu personu skaits un attiecīgi īpatsvars starp iedzīvotājiem."

Izmaksāto dzīvokļu pabalstu īpatsvars starp visiem pašvaldības izmaksātajiem sociālās palīdzības pabalstiem 2010. gada janvārī, februārī un martā bija attiecīgi 39,5%, 43,2% un 44,1 procents. Valsts statistikas pārskatu dati liecina, ka 2010. gadā, salīdzinot ar 2009. gadu, ir pieaudzis gan dzīvokļa pabalsta saņēmēju skaits, gan dzīvokļa pabalstam izlietotie pašvaldību budžeta līdzekļi. 2009. gadā dzīvokļa pabalstos izmaksāti 12,4 miljoni latu, bet 2010. gada 8 mēnešos pašvaldības šim mērķim izlietojušas jau 11,8 miljonus latu (ieskaitot AS „Rīgas Siltums” dāvinājumu rīdziniekiem). 2009. gadā dzīvokļa pabalsti izmaksāti 134 136 personām, 2010. gada 8 mēnešos tos saņēmušas 160 390 personas.

Palielinoties izdevumiem par siltumapgādi, nepieciešamība izmaksāt dzīvokļa pabalstus vēl lielākam iedzīvotāju skaitam un lielākā apjomā uzliks papildu slogu pašvaldību budžetam un prasīs lielāku valsts budžeta līdzfinansējumu Sociālās drošības tīkla stratēģijas ietvaros.

Savukārt, ja personas ienākumu līmenis ir augstāks par normatīvajos aktos noteikto trūcīgas vai maznodrošinātas personas ienākumu līmeni, tā uz sociālo palīdzību pretendēt nevarēs (izņemot uz pabalstu, ko pašvaldības piešķir ārkārtas situācijā, neizvērtējot ienākumus), kaut arī tās izdevumi par siltumapgādi būs palielinājušies. Īpaši smagi šīs izmaiņas skars cilvēkus, kuru ienākumi normatīvajos aktos noteikto līmeni pārsniedz minimālā apmērā. Līdz ar to vēl vairāk pieaugs sociālā spriedze.”

Šāda aina attēlota Informatīvajā ziņojumā.

Nākamgad pabalstiem būs vajadzīgi 40 miljoni latu

A. Salmiņš situāciju redz vēl skarbāku. „Gada laikā trūcīgo cilvēku skaits ir pieaudzis no 100 tūkstošiem līdz 181 tūkstotim, pieaug arī parādu skaits un apjoms. Pavasarī parādu summa bija 26 miljoni latu, līdz septembrim tā bija sarukusi līdz 20 miljoniem, tagad ir aptuveni 15 miljoni. Tas ļauj domāt – īsti pamatots nav apgalvojums, ka galvenie vainīgie ir ilglaicīgie nemaksātāji. Viņu skaits ir pieaudzis, bet tā ir aptuveni trešā daļa no visiem. Cilvēki cenšas parādus nomaksāt, bet viņi to nespēj izdarīt ziemā.

Pašlaik 50% no GMI veido sociālā tīkla līdzekļi (valsts daļa), otra puse ir pašvaldību maksājums. Par priekšdienām domājot, esam izteikuši priekšlikumu (arī Labklājības ministrija ir aprēķinājusi un sniegusi prognozes), ka GMI valsts daļu vajadzētu paaugstināt līdz 75 procentiem. Savukārt dzīvokļu pabalstos sociālā tīkla daļa ir 20 procenti, bet pārējā - pašvaldību. GMI šogad bija plānots 9,5 miljonu apmērā, taču realitātē nepieciešami 18 miljoni. Dzīvokļu pabalstiem vajadzīgi 16,2 miljoni.

Pēc mūsu prognozēm, nākamgad GMI apmērs varētu pieaugt vismaz līdz 22,5 miljoniem, dzīvokļu pabalsti – līdz 20 miljoniem. Tātad kopumā trūcīgo un maznodrošināto cilvēku pabalstiem būs vajadzīgi 40 miljoni latu. Pašvaldības, protams, to nodrošināt nespēs. Zinot, ka trūcīgo skaits arvien palielinās, norisinās diskusijas ar Labklājības ministriju, ka pašvaldības dzīvokļu pabalstos neprasītu valsts atbalstu maznodrošinātām personām, kuru statusu pašvaldības nosaka ar saistošajiem noteikumiem, bet tikai trūcīgajiem.

Nemitīgi tiek apgalvots, ka samazinās gāzes cenas. Bet tas ir salīdzinājumā ar cenām pavasarī un vasarā; reāli pret iepriekšējo apkures sezonu tās ir paaugstinājušās aptuveni par 20 procentiem. Pārējam kurināmajam – par septiņiem līdz desmit procentiem. Turklāt neviens nevar pateikt, kādas būs gāzes cenas janvārī. Tāpēc jau lūdzam kompensācijas šim kurināmā patēriņam, protams, ievērtējot to, ka siltumapgādes pakalpojumiem var tikt paaugstināts pievienotās vērtības nodoklis.”

"Salīdzinoši maz tiek celtas prasības par attiecīgo parādu piedziņu. Ir pašvaldības, kurās pret parādniekiem prasības tiesā vispār nav celtas."

Informatīvā ziņojuma pievienotā vērtība vēl ir arī tā, ka šis datu un faktu apkopojums un tā apspriešana valdībā varētu viest lielāku skaidrību par iespējamiem ieguvumiem un zaudējumiem valsts budžeta līdzsvarošanā, atceļot pazeminātās PVN likmes šajā sektorā.

Valdības sēdē Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas valdes loceklis Andris Akermanis šādu viedokli – tā kā, pastāvot pašreizējiem tarifiem, veidojas lieli parādi, tad PVN paaugstināšana situāciju tikai pasliktinātu.

Arī A. Salmiņš uzskata: „Labi, valsts budžets iegūs 16 miljonus. Tajā pašā laikā iedzīvotājiem ievērojami pieaugs tēriņi par siltumu un pašvaldībām - GMI un dzīvokļu pabalstu maksājumi. Tādējādi netiešās izmaksas būs divreiz lielākas nekā tiešie ieņēmumi valsts budžetā. Vēl jāņem vērā arī tas, ka vidēji Latvijā parādu apmērs pret rēķinos izrakstīto summu pašlaik ir 22,9 procenti. Tas nozīmē pusotra mēneša atpalicību pret apkures sezonu. Iznāk, ka vidēji valstī siltuma ražotāji kompensē iedzīvotāju parādus par pusotru miljonu latu, un ir skaidrs, ka parādu procentu maksas tie iekļaus nākamajos tarifos.

Tātad – ja ceļam nodokļus, ir jābūt kompensācijas mehānismam. Mūs salīdzina ar Lietuvu - arī tur esot atcelts pazeminātais PVN. Bet Lietuvā neapliekamais minimums ir 90 latu, Latvijā – 35 lati.

Labi ir tas, ka tagad tomēr tiek diskutēts par PVN nepaaugstināšanu siltumapgādes pakalpojumiem; tiek runāts par kompensāciju sistēmas pilnveidošanu. Esam panākuši arī to, ka mūsu valsts institūcijas beidzot kaut nosacīti sāk interesēties par siltumapgādes lietām. Vienpadsmit gadus faktiski nebija nekādas datubāzes par šo sektoru (un nav arī tagad). Tad rodas jautājums – kā starptautiskajiem aizdevējiem varējām apsolīt, ka budžetā ietaupīsim 16 miljonus, paaugstinot PVN siltumapgādei, ja nezinām, kāda ir reālā situācija?”

Informatīvo ziņojumu var izlasīt Ministru kabineta interneta vietnē http://www.mk.gov.lv/doc/2005/EMZino_261010_siltums.2892.doc

Labs saturs
8
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU