Vienlaikus uguns ir bīstama un pievilcīga, un neviens nevar izskaidrot, kādēļ naktī, raugoties ugunskura liesmās, ir tik īpaša noskaņa. Varbūt tieši tādēļ uguns kurināšana Jāņu laikā ir centrālā darbība, kura izdzīvojusi cauri visdažādāko kungu, valdību un iekārtu laikiem, kamēr citas līgošanai raksturīgas izdarības gājušas mazumā.
Tagad mums līgotnes jāmācās no jauna, no grāmatām un folkloristiem, sieru siet un pūdeli sliet arī jāmācās no jauna. Un no jauna jāmācās arī gatavoties svētkiem, sakārtot, satīrīt, izravēt - ne jau tikai savu āra vai balkona, bet arī savu iekšējo dārzu.
Arī uguni iedegt īstenībā mums jāmācās no jauna. Jāiemācās atšķirt svinību ugunskuru no tā, kurā nokurinām drazas. No jauna jāiemācās pietāti pret uguni. Jo – uguns mūs pavada vienmēr un visur, un tās izpausmes ir visdažādākās.
Sveces liesma. Sīcoša tējkanna uz plīts. Ugunskurs. Ugunsgrēks. Ugunīgs temperaments. Liesmojošs naids. Mīlestības uguns. Radošā uguns. Saule.
Ievietosim šajā liriskajā atkāpē pragmatisku, dabaszinātnisku skaidrojumu: degšanas process ir skābekļa piesaistīšana, daļa no sadegošās vielas, piesaistot skābekli, pārtop ogļskābajā gāzē un/vai ūdenī, bet daļa – pārtop pelnos. Faktiski arī katrā no mums pulsējošā dzīvība ir tas pats skābekļa piesaistīšanas process – arī mūsu ķermeņi ir tādi mazi ugunskuri. Un arī šajos mazajos ugunskuros mēs arvien vairāk cenšamies nokurināt drazas. Laikmeta zīmogs – cilvēka attālināšanās no dabas? Vai vienkārši apziņas un gribas vājums ērtību priekšā? Lai atbilde uz šo retorisko jautājumu paliek pašu lasītāju ziņā.
Senajās kultūrās ugunij tika ziedots. Cilvēki apzināti ziedoja ugunij lietas, kurās ieguldīts viņu darbs un enerģija. Kādēļ? Tādēļ, ka ziedojums turpat acu priekšā zaudēja savu materiālo, šīs zemes esību, daļai sabirstot pelnos, bet daļai – kopā ar dūmiem paceļoties augšējā pasaulē. Un cilvēki ticēja, ka arī viņu tiekšanās, vēlēšanās un lūgšanas līdz ar šo sadegošo ziedojumu arī paceļas – tur, Augšā.
Mūsdienu kultūra daudz vairāk balstās mūsu pašu tehniskajos sasniegumos un sava veida visvarenības apziņā nekā cieņā pret pastāvošajām likumsakarībām uz šīs planētas un harmoniskā sadzīvošanā ar tām. Taču atsevišķos, īpaši svarīgos brīžos Daba mūs uzrunā vēl joprojām.
Varbūt ir vērts ieklausīties? Izbraukt ārpus pilsētas, ieelpot vīstošas zāles un miljoniem citu smaržu, izslēgt atskaņotāju un sadzirdēt putnus, izslēgt auto lukturus un prožektorus un iedegt uguni? Tīru, no sausas malkas, ar tīrām domām. Ar apziņu, ka tā pati uguns deg gan mūsos, gan mūsu kurtajā ugunskurā, gan Saulē. Saulē, kura sasniedz savu augstāko punktu tieši Saulgriežu naktī. Un mums ir ļauts piedzīvot šo mistēriju, kas atkārtojas gadu no gada, kamēr vien Saule un Zeme pastāv. Pieskarties laikam, kas ir nesamērojami garāks par mūsu ikdienas laiku. Aizmirst par vēsturi un biogrāfiju un uz vienu nakti iekāpt mūžībā. Līgo!
