Kā jūs raksturotu pašreizējo situāciju tūrisma nozarē Latvijā?
Visas valstis cīnās par to, lai tūrisma īpatsvars ekonomikā būtu pēc iespējas augstāks, jo šī nozare visās valstīs veic sociālo funkciju, nodarbina sabiedrību, lielākoties mazkvalificēto darbaspēku. Tas ir ļoti liels īpatsvars – apkopēji, sētnieki, trauku novācēji, mazgātāji. Tie ir darbi, kur nevajag augstu kvalifikāciju. Tā ir dzīves realitāte, vienalga, vai tā ir Latvija vai Luksemburga. Pie mums darbaspēka ir daudz, bet mēs šo sociālo funkciju nespējam veikt, un cilvēki brauc projām, strādā Anglijā, Grieķijā.
Šā brīža situācija nozarē Latvijā ir vairāku apstākļu sakritības rezultāts un sekas ekonomikas straujās krišanas laikā.
Pirmā lieta ir valsts atbalsta zudums tūrisma nozarei, no tā cieš visi. Tiklīdz valsts caur saviem instrumentiem neinvestē valsts mārketingā, šo zemi ir grūti pārdot. Otra lieta bija ļoti neveiksmīgi savulaik izraudzītais PVN pieaugums no 5 līdz 21 procentam. Mēs spējām sadarbībā ar opozīcijā esošo Tautas partiju un LC/LPP izstrādāt argumentāciju, kas arī pozīcijā esošajām partijām bija pieņemama, un panācām 10% PVN likmes noteikšanu viesnīcām no šā gada 1. maija, taču pagaidām ir inerce, šogad visi līgumi jau ir noslēgti, un uzlabojumus no PVN pazeminājuma jutīsim tikai 2011.gadā.
Trešā lieta - esam nonākuši viesnīcās pie ekonomiski nepamatoti zemām cenām, kas nesedz pašizmaksu. Lielbritānijas tūrisma eksperti atzinuši, ka Eiropas Savienībā mēs esam zeme, kur ir ar atrāvienu viszemākās viesnīcu cenas. Kaut kad tas mainīsies, bet pagaidām ir grūti.
Ceturtā problēma, kas tagad ir radusies, mums ir par daudz gultu un galdiņu pret pircēju skaitu – piedāvājums ir krietni lielāks par pieprasījumu. Tas rada nervozitāti mūsu finansētājos – bankās, jo tās redz: nosacīti ir 2,2 miljoni viesu nakšu gadā, ir 15 tūkstoši istabas ar, pieņemsim, 30 tūkstoš gultām, vidējais noslogojums ir nedaudz virs 6 tūkstošiem gultu dienā, tātad viesnīcu vidējais noslogojums ir zem jebkādiem rādītājiem, lai šis bizness varētu turēties. Tagad ir ļoti svarīgi dabūt kopsaucēju projektu finansētājiem, lai viņi nepielieto represīvas metodes un neslēdz ciet viesnīcas. Ko tas nozīmē? Mēs varam ātri izlidot no šī tirgus un pazaudēt iespēju apkalpot lielākus pasākumus, jo mums vienkārši nebūs vairs kapacitātes.
2009. gadā mēs pazaudējām naudīgo tūristu – Igaunija mūs apsteidza konferenču, kongresu un semināru jomā. Tas ir nopietns zaudējums visām viesnīcām. Mums bija 21%, viņiem – 9% PVN. Uz pasākumu 50 cilvēkiem tā ir jaunas mašīnas “Audi” starpība. Igauņi necēla PVN viesnīcām, viņiem blakus ir Somija, kur ir 8% PVN – ja paceltu, visi tūristi novirzītos uz Helsinkiem.
Ar restorāniem ir tas pats, mēs zaudējam profesionāļus – pavārus, bārmeņus, kaut kādā mērā oficiantus, arī uzņēmumu vadītājus un finansistus, jo šie cilvēki meklē iespējas, kur var vienkāršāk attīstīt savu biznesu un turpināt darboties. Ēdināšanas uzņēmumi, tai skaitā restorāni, ir saistīti ar mūsu labklājību, un, kamēr tautsaimniecība brauks lejā, tikmēr šai nozarei būs ļoti sarežģīti. Es neparedzu šeit strauju uzlabojumu.
Kāda situācija ir ar viesnīcām?
Salīdzinot ar 2009. gadu, ir dzīvības pazīmes. Pozitīvais šogad ir ievērojams pieaugums noslogojuma ziņā 4-5 zvaigžņu sektorā, tās ar savām cenām ir iekļuvušas trīs zvaigžņu segmentā, tādēļ ienākumu ziņā pieauguma nav. Cenas ir tik katastrofāli nokritušās, ka ir ļoti grūti sabalansēt ienākumus ar izdevumiem. Nevar vienā dienā pārvākties uz piecām istabām un laimīgi darboties tālāk. Par tām aizslēgtajām 95 istabām arī ir jādomā. Var daļēji atslēgt apkuri, bet izdevumi vienalga saglabājas. Ekspluatācijā ir fiksētās izmaksas, par kurām zemāk nevar nolaisties, teiksim, ūdens, gāze, kanalizācija, elektrība, nodokļi, ieguldījumi ēku uzturēšanā. Tagad radikāli tiek notērēti iepriekšējo gadu uzkrājumi, ļoti jāsavelk jostas, lai varētu izdzīvot.
Mēs visi 2009. gadā esam iemācījušies ievērojami samazināt savas izmaksas. Šajā sektorā ievērojami – par 35-40% – ir kritušās algas. Cits jautājums, vai mēs nežonglējam uz kvalitātes pazušanas robežas. Latvijā ir problēma, ka nav ieviests kvalitātes standarts, tādēļ tā ir grūti mērāma lieta, vadāmies pēc izjūtām. Valdība pirms četriem pieciem gadiem no Šveices nopirka kvalitātes sistēmu, tā ir vajadzīga lieta, taču pietrūkst naudas, lai to laistu apgrozībā.
Hosteļi turas. Bet „mazajām zvaigznītēm” klājas ļoti bēdīgi, praktiski tās ir izspiestas no tirgus. Celtniecība ir apstājusies, tādēļ lētajām viesnīcām nav noieta, parasti kādu labumu gūst lielāku celtniecības objektu tuvumā esošās viesu mītnes. Tiklīdz ekonomika iet lejā, šāds klients izzūd.
Savulaik tika atvērti daudzi viesu nami.
Perifērijā stāvoklis ir vēl sarežģītāks, jo lauku tūrismu vairāk izmanto iekšzemes iedzīvotāji, kritums ir milzīgs, ārzemju tūristu kritums ir nedaudz mazāks.
Ekonomikas atdzišana atstāj ļoti smagu iespaidu, ir pazuduši korporatīvie pasākumi, ne valsts, ne privātās struktūras vairs nerīko divu dienu izbraukumus. Lauku tūrisms ļoti cieš. Tomēr arī perifērijā ir veiksminieki, kas ir izveidojuši pilnu servisu, vienmēr ir pieejami, ir atraduši nišas, ko perfekti spēj piedāvāt.
Lauku tūrismam ļoti labs palīgs ir “Lauku ceļotājs”. Asnāte Ziemele lieliski un profesionāli dara savu darbu, veiksmīgi piesaista Eiropas naudu bukletu, ceļvežu sagatavošanā, veido labu mārketingu, dara, ko var.
"Vairs nenotiek korporatīvie pasākumi, ne valsts, ne privātās struktūras tagad nerīko divu dienu izbraukumus."
Mēs labi pārstāvam sevi gadatirgos Helsinkos, Gēteborgā, vēl citur, bet tas ir par maz. Igaunijai, piemēram, ir pierasta lieta, ka somi brauc vasaras brīvdienas pavadīt Igaunijā, dzīvo perifērijā, tur nav valodas barjeras. Mums tas ir mazliet sarežģītāk. Kamēr iekšējais tūrisms nesāks attīstīties, lauku tūrismam būs grūti.
Jāsaka, ka Latvija šobrīd ir trešā valsts Eiropas Savienībā pēc ārzemju tūristu īpatsvara, mūs apsteidz tikai Malta un Kipra, mūsu kopējais ārzemju tūristu īpatsvars ir 73%, mēs esam krietnu gabalu priekšā Spānijai, Itālijai, Portugālei, Francijai. Bet no tā vieglāk nekļūst, šis ārzemju tūristu īpatsvars ir tik liels, jo iekšējā pirktspēja ir katastrofāli zema, nav vietējā tūrisma. 90-95% sabiedrības ir ievērojami samazinājusi savus izdevumus.
Kā Latvija izskatās kā tūristu mērķis?
Tūrisma attīstības stratēģijā ir vairāki virzieni – Rīga, un tās apkārtne, Rīga un Latvija, un tad ir atvasinājumi, piemēram, Jūrmala, Liepāja, Ventspils. Mēs strādājam pie kompleksajiem produktu piedāvājumiem.
Katrai vietai ir savs smeķis. Ir Jūrmalas un ir Liepājas gars jeb dvēsele, ir Turaida ar savu Vidzemes Šveices pieskaņu. Jūrmalā tūrisma sezonā ir vairāki pīķi, ja tā var teikt, nopietnākais ir „Jaunais vilnis”. Liepājā notiek masu pasākumi, bet to ir par maz spēcīgai attīstībai. Liepājas tūrismam neglābjams sitiens bija lidojumu Rīga–Liepāja atcelšana. Šo reisu var kritizēt, grūti pateikt, kāds bija pats lidojums, bet Liepājas viesnīcām un krogiem tas būtiski palielināja apgrozījumu. Prāmis uz Gēteborgu kā fakts ir labs, bet situāciju tas neglābj.
Cēsis ir spēcīgas ar savu unikalitāti, ziemā tā ir viena no apdzīvotākajām vietām, ņemot vērā Žagarkalna un Ozolkalna sadarbību. Abi šie kompleksi pierādīja, ka sinerģija ir labāka par konkurenci, abi kalni ir savienoti, tos var apmeklēt ar vienām biļetēm, abi apkalpo lielāku cilvēku skaitu un tādējādi nopelna. Ir labi, ka mēs varam piedāvāt šādu daudzveidību.
Redzams, ka kritumi nozīmīgi mazāki ir pašvaldībām, kas ilgtermiņā nopietni piestrādā pie tūrisma jomas un rūpējas par darbaspēku. Manuprāt, tūrisma jomā visveiksmīgākā pašvaldība, kas ļoti agresīvi attīsta mārketingu, ir Ventspils. Skatoties uz kopējiem cipariem valsts līmenī, Ventspilij ir vismazākie kritumi gan viesnīcās, gan ēdināšanas iestādēs. Viņi ir radījuši infrastruktūru, tur ir interesanti, ir ko darīt, vienā dienā visas lietas pat nevari izbaudīt un jāpaliek vismaz vēl vienu dienu.
Mums reizēm nākas saskarties ar sašutumu, ka pasākumu laikā ir augstākas cenas. Cilvēki, kas brauc, piemēram, uz Monako uz pirmās formulas sacensībām, nebrīnās, ka Monako Grand Prix F1 laikā cenas viesnīcās ir trīskāršotas un četrkāršotas 150-180 km rādiusā. Viesnīcas nav noslogotas visu laiku, ir pieprasījums, ir piedāvājums. Vēl viens moments ir attālums – Jūrmalas pasākumu laikā Rīgas viesnīcas ir reāli konkurenti Jūrmalai. Maskavā attālums 10-15 km starp viesnīcām tiek uzskatīts par normālu, bet Latvijas neblīvajā vidē liekas, ka Jūrmala un Rīga ir rīts un vakars, liekas pārbraucienam jāpatērē visa diena, tādēļ viesi meklē viesnīcas lielākoties tikai Jūrmalā.
Kā jūs vērtējat transporta iespējas?
Mūsu nozares galvenie barotāji ir lidosta “Rīga” un “Tallink”, kas ieved lauvas tiesu viesu. Lidostas jautājums ir ar steigu jārisina, jo lidostas caurlaides spēja vairs nenodrošina iebraucošo un izbraucošo apkalpošanu. Lieldienās mēs redzējām, kas notiek, ja dienā cilvēku plūsma ir vairāk nekā 15 tūkstoši. Šobrīd ir panākta vienošanās starp valdību un “airBaltic” par zemes iznomāšanu un termināļu būvi. Jācer, ka tur nav kaut kādas iekšējās nianses, kas kavēs šī projekta virzību uz priekšu.
“Tallink” joprojām rada pasažieru skaita pieaugumu. Pēc apjoma nākamais ir dzelzceļš. Nozarei tā ir nozīmīga, bet niecīga daļa. Darbojas posmi Rīga-Maskava un Rīga-Sanktpēterburga. Vilcienam ir ierobežota kapacitāte, un laikam vairāk sastāvu nevar palaist.
Starptautiskie autobusu sakari nav paredzēti lielām masām. Mēs to redzējām, kad vulkānisko pelnu dēļ bija paralizēta lidosta – lai no valsts varētu izceļot esošais pasažieru un tūristu skaits, vajadzēja daudz dienu. Tas nozīmē, ka iekļūšana valstī ar autobusiem ir tikpat sarežģīta.
Kas asociācijai pašreiz ir aktuālākais?
Latvija ir ziemeļu valstu viesnīcu sertificēšanas zonā, tādēļ viesnīcu sertificēšana zvaigžņu piešķiršanai notiek pēc kritērijiem, kas ir vienādi visām ziemeļu valstīm. Tagad mūsu asociācija strādā pie šīs alianses paplašināšanas Vidus un Centrāleiropā. Nākotnē tas nozīmē vienādus standartus zvaigznēm jebkurā no šīs alianses valstīm.
Mūsu asociācijas meitasuzņēmums Viesnīcu un restorānu centrs un tā direktors Edvīns Buka nodarbojas ar šiem jautājumiem, notiek pirmās konsultācijas ar attiecīgo valstu birojiem, kas nodarbojas ar viesnīcu sertifikāciju.
"Viņi uz Latvijas pusi pat nebūtu skatījušies, paskatījās tikai bēdīgā noformējuma dēļ."
Tagad lielu uzmanību pievēršam restorāniem un PVN samazināšanai restorānu pakalpojumiem. Tas ir ļoti komplicēts jautājums. Sociālais taisnīgums tiek izlīdzināts, ja ir pazeminātas nodokļu likmes pārtikai, tās ir ikdienas preces. Neikdienas un ilgtermiņa precēm PVN var būt augstāks. Ir ļoti daudzas valstis, kur šīs lietas ir saskaņotas. Tā varētu būt ilgtermiņa lemšana, trīs piecus gadus vācot argumentāciju, lai samazinātu PVN kaut kādiem pārtikas produktiem. Es saprotu, ka visvieglāk ir administrēt, kad visur ir vienādas PVN likmes, bet Eiropā tā nav.
Viens piemērs: Itālija ir atradusi veidu, kā vienam no produktiem – sieram, piemērot stipri samazinātu, ja nemaldos, 4% PVN likmi. Ir kaut kāda argumentācija – nodarbinātība, vides vai reģionu attīstība, kāpēc tas ir vajadzīgs. Šajā jautājumā ir jāiedziļinās.
Šā gada martā Berlīnē tūrisma izstādē Latvijas stends izsauca negatīvas atsauksmes Latvijas medijos.
Ar šo izstādi vārdos sanāca krietni lielāks misēklis nekā īstenībā. No darījumu noslēgšanas viedokļa pārlieku necietām, mēs strādājam ar profesionāļiem, un viņi saprot mūsu kritumu un nabadzību. Daži apmeklētāji atnāca un kaut ko pateica, bet viņi uz Latvijas pusi pat nebūtu skatījušies, paskatījās tikai bēdīgā noformējuma dēļ.
Mēs lielā mērā darbojamies uz entuziasma un 2009. gada radītās nabadzības pamatiem, nozarei nav līdzekļu, ko investēt mārketingā, nav iespēju aizņemties naudu no valsts, lai investētu attīstībā. Cita lieta, ka arī pie visas nabadzības varējām būt labāki, bet tā būs rūgta mācība nākotnei. Jāizdara secinājumi par organizatoriem, lai turpmāk tādi misēkļi nenotiktu.
Kādas ir prognozes?
Es domāju, ka ļoti lielas veiksmes gadījumā mēs 2007.-2008. gada līmenī atgriezīsimies pēc pieciem sešiem gadiem, ne ātrāk. Bet būs labi, atgriezīsimies normālā dzīvē. Tūrisma attīstības valsts aģentūra, kurā kā eksperti darbojas nozares profesionāļi, ir izstrādājusi jaunu valsts tēlu, jācer, ka šī stratēģija dos rezultātus. Daudz dara TAVA, labi strādā Rīgas Tūrisma attīstības birojs ar savu “Live Riga”. Šo projektu var kritizēt, bet tas ietekmē.
Situācijas stabilizēšana atkarīga no daudziem faktoriem. Pirmkārt, iekšējās pirktspējas strauja palielināšanās tuvākajā laikā nenotiks. Otrkārt, Rietumu pasaulē krīzes ietekmē tērē mazāk un populārāki ir tuvāki braucieni. Mums ir svarīgi iekļauties šo tuvo braucienu sarakstā, tagad galveno uzsvaru liekam uz astoņiem deviņiem tirgiem kaimiņos.
Austrumu pusē ir lielas valstis, daudz potenciālo tūristu.
Mēs strādājam šajā virzienā, tur ir daudz nianšu. Vīzu izsniegšanas dēļ mēs nedabūsim radikālu tūristu skaita pieaugumu no Krievijas. Kaut kā var uzlabot situāciju, ja atradīsim kompromisu uz privātās un publiskās partnerības pamata, palīdzēsim algot darbaspēku, kas konsulātos nodarbojas ar vīzām. Otrs jautājums ir nepieciešamība izveidot tiešos reisus, jo varam aizmirst par šīm zemēm, ja ir pārsēšanās Maskavā. Maskavā pārsēšanās dēļ ir pazaudēta diena. Šeremetjeva ir starptautiskā lidosta, Vnukovo iekšzemes – kamēr no vienas uz otru cauri pilsētai aizbrauc, jau esi iedzīts ārprātā. Tas attiecas uz visu Krieviju, kas ir aiz Maskavas, ir ļoti daudz neapgūtas lietas, ir par ko domāt, jāmeklē tikai risinājumi.
Mums ir interese piesaistīt Kazahstānas tūristus, taču šajā valstī ir rūgtums sirdī par vienu otru lietu, tas apgrūtina sadarbību. Zināms kavēklis ir mezgli, kas saistīti ar izvēli starp diviem nopietniem spēlētājiem – veco galvaspilsētu Almatu un jauno – Astanu. “airBaltic” speciālisti nodarbojas ar jautājumu, uz kuru pilsētu veikt lidojumus.
Baltkrievijai ir īpašas attiecības ar Eiropas Savienību, vīzu izsniegšana ir garāka un sarežģītāka, es neticu ātrai virzībai šajā tirgū. Ukrainā mazliet vieglāk, bet tur ir politiskie sajukumi, kas visu kavē.
Mēģinām sadarboties ar Ķīnu. Šajā valstī ir radusies pastiprināta interese par mums, laikam pieaug arī pirktspēja, cilvēki var tālāk braukt. Mēs esam augstākajā līmenī pieņēmuši nozares profesionāļus no Ķīnas, kas tagad darbojas kā ekonomikas ministra padomnieki.
Tūrisms atzīts kā valsts prioritāte. Vai darbi saskan ar vārdiem?
2009. gadā valsts nevarēja palīdzēt ar valsts mārketingu, bet izdarīja ļoti daudz pozitīvu lietu ar dažādiem administratīviem un politiskiem uzstādījumiem. Daži piemēri – tika atvieglota vīzu izsniegšana, atļāva vasaras kafejnīcās tirgot alkoholiskos dzērienus, tika sakārtots jautājums ar nelegāliem klubiem, šogad vairs nedzird tādas pretenzijas no tūristiem, kādas pērn bija masveidā. Viens negodīgs pasākums iesit pa kabatu pieciem-desmit citiem normāliem iestādījumiem. Mēs esam iesaistījušies Finanšu ministrijas Ēnu ekonomikas apkarošanas darba grupā, jo šī parādība atstāj ļoti negatīvu iespaidu uz visu nozari.
Runājot par likumdošanu, nozaru asociāciju pienākums ir sekot līdzi valsts jaunradei šajā jomā, tā ne vienmēr ir vērsta pozitīvā virzienā un bieži apgrūtina uzņēmējdarbību. Mēs ļoti sekojam līdzi situācijai viesnīcu un restorānu nozares likumdošanā, gatavojam atzinumus, piedalāmies ministriju sēdēs, ekspertu grupās, komitejās un valdības sēdēs, Saeimā. Es domāju, ka ar šādu jaunradi nodarbojas ne tikai mūsu valstī, vienkārši mēs to asi jūtam, jo lietas nekustas. Latvijā tūrisma nozarē ir pāri par 30 tūkstoš nodarbināto un katru šādu muļķību izjūt ļoti daudzi pakalpojumu sniedzēji.
Pirms vēlēšanām partijas ar solījumiem neskopojas.
Pirms pašvaldību vēlēšanām mēs gājām uz partiju mītiņiem. Visas partijas tūrisma nozares jautājumā par īpašuma nodokli, kas ir pašvaldību ziņā, solīja nākt mums pretī. Tagad reti kur tiek piemērotas atlaides, ko solīja. Varbūt tās partijas, kas to solīja, nav pie teikšanas? Tas var būt arguments, bet runāja pilnīgi visas. Visi saprot, ka tūrismā ir milzīgs īpatsvars nodarbināto, un ar šiem vēlētājiem var tikt pie varas. Bet pēc vēlēšanām solījumi piemirstas.
Ir ļoti svarīgi, lai pirms vēlēšanām netiktu pieņemti absolūti populistiski lēmumi, lai pēc vēlēšanām nesekotu liela vilšanās. Būs „vienas nakts lēmums”, un nozare nevarēs saprast, kā dzīvot. Labāk neveikt straujas izmaiņas, bet pēc kaut kādas sistēmas lēnām virzīties uz priekšu.
