VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
22. februārī, 2010
Lasīšanai: 19 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Lauku attīstība
1
16
1
16

Par veterinārmedicīnu, dzīvnieku un vides veselību

LV portālam: LITA KONOPORE, Latvijas Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas vadītāja vietniece

FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV

Veterinārmedicīnas nozare balstās uz trim galvenajām nozares vērtībām – praktizējošiem veterinārārstiem, kurus apvieno Latvijas Veterinārārstu biedrība ar savām struktūrvienībām, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultāti kā izglītības bāzi un Pārtikas un veterināro dienestu, kas ir Zemkopības ministrijas pakļautībā, – tā veterinārmedicīnas pamatus raksturo Latvijas Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas vadītāja vietniece, praktizējoša veterinārārste Lita Konopore sarunā par situāciju un problēmām šajā jomā.

Kā veterinārārstu darbu ietekmē krīzes negatīvās izpausmes – naudas deficīts?

Kā jebkurā citā nozarē nevar runāt par vienādu situāciju, jo ir veterinārārstu prakses, kas attīstās, ir tādas, kas saglabā iepriekšējo līmeni un diemžēl daudzi piedzīvo strauju lejupslīdi. Labākā situācijā ir veterinārārsti, kas sniedz pakalpojumus tā dēvētajā mīļdzīvnieku sektorā pilsētās, kā arī tie, kas strādā ar dzīvniekiem, kas saistīti ar naudas plūsmu, piemēram, zirgu sektorā. Vienmēr un arī pašreiz visu nosaka klienta maksātspēja. Jo tā labāka valstī kopumā, jo izlīdzinātāk un straujāk vērojama jebkuras nozares attīstība. Darba tirgū uz vienu darba vietu pretendē 150 cilvēki, un ir skaidrs, ka liela daļa no tiem ir mūsu klienti. Daļa no viņiem nav spējīgi maksāt par pakalpojumiem, daļa baiļojas iztērēt pēdējo naudu, un tas atstāj iespaidu uz viņu iespējām un vēlmi tērēt naudu saviem dzīvniekiem.

Attīstītajās valstīs veterinārārsts izraksta rēķinu un zina, ka tas tiks apmaksāts likumīgajās 10–14 dienās. Ja tas nenotiek, parādu piedziņas iestādes nodrošinās to samaksu, paralizējot visu nemaksātāja dzīvi. Mūsu valstī veterinārārsts nevar paļauties, ka šis rēķins tiks apmaksāts. Un no kā tos neapmaksātos rēķinus piedzīt, ja pilna Latvija ar tādiem, no kā nav ko piedzīt. Katrā klīnikā ir parādnieku saraksts, neapmaksātos rēķinus nākas norakstīt zaudējumos.              

Cilvēki visādi mēģina saņemt veterinārmedicīniskos pakalpojumus bez maksas vai pamet dzīvnieku likteņa varā aiz klīnikas durvīm. Ir agresīvi ļaudis, ir mierīgi, ir tādi, kas godīgi izstāsta par savu maksātnespēju, un ir tādi, kas tikai pēc pakalpojumu saņemšanas paziņo, ka nemaksās, jo naudas nav. Cilvēkiem ir jāuzņemas atbildība par savu situāciju un saviem lēmumiem, nevar savu atbildību uzvelt uz veterinārā ārsta pleciem, piecērtot kāju un paziņojot, ka naudas nav, bet kādam viņš būtu par velti jāapkalpo.

Šodien nevar paļauties uz godavārdu. Ja pieņemam, ka veterinārārstam, kā cilvēki bieži uzskata, pret savu profesiju un darbu vajag izturēties ar misijas apziņu un sniegt pakalpojumus neatkarīgi no tā, vai viņš saņems samaksu, tad visas veterinārārstu prakses bankrotēs un klīnikas tiks aizslēgtas. Veterinārārsta darbs ir tāds pats kā jebkurš cits, ar kuru ir jānopelna iztika savai ģimenei un prakses attīstībai.

Kāda ir situācija lauksaimniecībā?

Zemkopības ministrijai nav noteiktas stratēģijas šai nozarei. Zemnieks nezina, kas būs rīt – šodien piena cena kāpj, rīt varbūt kritīs un atkal viņa pienu nevienam nevajadzēs. Bet lopus nevar salikt kaudzē, lai lietotu vēlāk, kad to produkciju atkal vajadzēs. Nav stabilitātes, zemnieks cenšas uz visu ietaupīt, arī uz veterinārajiem pakalpojumiem. Tas atstāj iespaidu uz veterināro pakalpojumu jomu lauksaimniecībā. Izņēmums ir zirgi, šajā sektorā ieguldīta liela nauda un rūpīgi tiek sekots līdzi dzīvnieku veselības stāvoklim. Pēdējā laikā arvien vairāk zirgu īpašnieki izmanto augsti kvalificēto zirgu speciālistu pakalpojumus ārzemēs.

Latvijā nav valsts apmaksāto veterinārārstu, visi strādā privāti – ar vai bez noteiktas prakses vietas. Veterinārais ārsts laukos šobrīd ir ķīlnieka lomā. Valsts ir izstrādājusi programmas, kas nosaka, ka veterinārārsta pienākums ir zemniekam piedāvāt savus pakalpojumus par maksu un zemnieka pienākums ir izmantot šos pakalpojumus, ja viņš grib realizēt savu produkciju. Valsts ir noteikusi obligātas prasības, kuras audzētājam ir jāizpilda, maksājot par to no sava maka. Šīs prasības nenosaka veterinārārsts, tās diktē valsts.

Agrāk bija arī valsts apmaksātas dzīvnieku infekcijas uzraudzības programmas, kas paredzēja vakcināciju un citas procedūras no valsts budžeta naudas. Šobrīd praktiski visas šīs programmas ir nogrieztas, zemniekam par visu ir jāmaksā no savas kabatas.

Kāda nozīme ir mājdzīvnieku nodevai?

Katrai pašvaldībai ir tiesības, nevis pienākums iekasēt nodevu par mīļdzīvnieku turēšanu. Ja pašvaldība ir lēmusi šo nodevu neiekasēt, netiek veikta dzīvnieku uzskaite un nav nekādu datu. Rīgas pašvaldības uzskaites dati par mājdzīvnieku skaitu ir maz ticami, jo, pirmkārt, iedzīvotājiem nodevas maksāšana par dzīvnieku turēšanu ir uz labprātības principiem, otrkārt, vienreiz piereģistrētie dzīvnieki nekad netiek "norakstīti". Neviens neinteresējas, vai cilvēks pārtraucis maksāt nodevu, jo vairs nav tā dzīvnieka, vai tādēļ, ka nav naudas, ko maksāt.

Pēdējos gados ir ļoti ievērojams nodevas iekasēšanas kritums. Cilvēki nemaksā, jo ir sapratuši, ka Rīgas dome, pat ja nodeva nav samaksāta, nesūta rēķinus un policija arī nemaksātājus nekontrolē. Rīgas domes sistēma nav saprotama, kā tas ir – cilvēks reģistrē suni, bet nodevu par suņa turēšanu nemaksā. Situāciju būtiski uzlabos Vienotā suņu reģistra izveidošana, kas paredz visu suņu uzskaiti vienotā sistēmā.

Savukārt klaiņojošie dzīvnieki ir risks cilvēkiem.

Likums par pašvaldībām, Dzīvnieku aizsardzības likums un Ministru kabineta izdotie Klaiņojošu suņu un kaķu izķeršanas noteikumi paredz, ka pašvaldībām ir jāveic klaiņojošo dzīvnieku ķeršana. Darbus var organizēt pati pašvaldība, var slēgt līgumus par līgumdarbu, bet problēma ir nauda. Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētāja padomniece lauku attīstības un pagastu pašvaldību jautājumos Sproģes kundze pastāvīgi norāda uz to, ka pašvaldībām nav naudas un valsts nevar pašvaldībām likt pildīt funkcijas, kurām neiedala finansējumu. Pašvaldībai nav pienākuma pildīt likumu, ja tam nav nodrošināts finansējums. Jāpateicas tām pašvaldībām, kas cenšas to darīt.

Nokusīs sniegs un aktualizēsies jautājums par suņu ekskrementu piegānītajiem zālājiem un ielām, par draudiem, ja suns ir bez uzpurņa.

Ministru kabineta noteikumi labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai paredz, ka dzīvnieku īpašniekam ir pienākums ir rūpēties par dzīvnieku un netraucēt sabiedrības interesēm un citiem indivīdiem. Sabiedrības negatīvo attieksmi pret dzīvniekiem veido viņu īpašnieki, kas ignorē līdzcilvēku intereses. Visi pienākumi ir likumā uzskaitīti, taču bez kontroles šādas lietas nedarbojas. Kādreiz pašvaldības policijas patrulēja ielās, tas nodrošināja noteikumu ievērošanu. Arī šodien policijas patrulēšana atrisinātu dažādus jautājumus.

"Saskaņā ar MK noteikumiem dzīvnieku ir atļauts vadāt bez uzpurņa, ja dzīvnieka īpašnieks ir spējīgs dzīvnieku kontrolēt."

Saskaņā ar minētajiem MK noteikumiem dzīvnieku ir atļauts vadāt bez uzpurņa, ja dzīvnieka īpašnieks ir spējīgs kontrolēt dzīvnieku. Man kā veterinārārstei tas liekas ļoti diskutējami. Jo bieži ir bravūra – es tak spēju kontrolēt savu suni! Problēma ir tā, ka nav noteikti katra kabatai sāpīgie sodi, un nav paraugprāvu, kad sabiedrība redzētu, kas notiek, ja tu neesi atbilstoši izvērtējis savu spēju kontrolēt suni. Teiksim, ja cilvēks zinātu, ka viņam ir jāizvērtē iespēja kontrolēt savu suni un neizvērtēšanas gadījumā viņam būs sods 500 latu, domāju, daudzi labāk uzliktu uzpurni, vai piesprādzētu suni pie pavadas. Šobrīd arī šajā jomā kontroles mehānisma nav un sistēma nedarbojas.

Kā Latvijā notiek dzīvnieku apglabāšana?

Eiropas Savienības tiesību akti nosaka, ka dzīvnieka īpašnieks ir tiesīgs sava dzīvnieka līķi iznīcināt aprokot. Tas ir veiksmīgs risinājums privātajās zemēs un attālākās vietās. Rīgas pilsētā nekādā gadījumā nedrīkst kaut kur mežmalās aprakt dzīvnieku līķus.

Dzīvnieku līķi klasifikācijā ir definēti kā blakusprodukts. Dzīvnieka eitanāzijas cena veidojas no iemidzināšanas procedūras, līķa uzglabāšanas un izvešanas pakalpojumiem. Piemēram, viena kaķa līķa aizvešana vien maksā apmēram sešus latus.

Šobrīd Latvijā ir trīs dzīvnieku kapsētas un oficiāli viena lielā pārstrāde, kur dzīvnieku līķus utilizē. Kapavietas izvēle – individuālā vai kopējā kapā, ir atkarīga no dzīvnieka saimnieka maciņa biezuma. Ņemot individuālo kapa vietu, ir jārēķinās ar nopietnām izmaksām.

Latvijā, atšķirībā no citām valstīm, nav nevienas dzīvnieku krematorijas, kur dzīvnieku īpašnieks individuāli varētu kremēt savu dzīvnieku. Visi, kas šeit ir vēlējušies atvērt dzīvnieku krematorijas, ir cietuši fiasko tajā vai citā procesa stadijā. Lieta tāda, ka ir izvirzītas absolūti nesamērīgas vides prasības, ko līdz šim nevienam nav izdevies izpildīt. Sabiedrības interesēs būtu dzīvnieku krematoriju izveidošana, taču pati sabiedrība iebilst pret to izveidi.

Cik būtiska nozarei ir likumdošanas vide?

Veterinārijas nozare saskaras ar kopējo valsts sistēmas nesakārtotību, nav dažādu dienestu koordinācijas. Viens no aktuālajiem jautājumiem ir nesamērīgās prasības klīniku telpām. Piemēram, ja veterināro klīniku paredzēts ierīkot telpās, kas pilnībā atbilst visām drošības un sanitārajām prasībām, teiksim, bijušās kafejnīcas telpās, tad likums paredz, ka šīs telpas funkciju maiņas veikšanai ir jāņem būvatļauja. Pat ja telpās nav plānota nekāda pārbūve, jāņem no nulles tehniskie noteikumi būvvaldē un procesa beigās telpas ir jānodod ekspluatācijā. Godprātīgākie iziet šo procedūru un veidojas negatīva konkurence ar tiem, kas, ietaupot līdzekļus, šo prasību nepilda. Kontrolējošās iestādes prasības izvirza, bet kontrole ir neefektīva, tāpēc nevilšus rodas jautājums, kam ir izdevīga šāda valsts iestāžu dubultā morāle.

ES tiesību aktiem ir vistiešākā ietekme uz nozari, jo tās prasības daļēji vai pilnā apmērā tiek izstrādātas Latvijas normatīvajos aktos. Ne visas ir saturiski kvalitatīvas, taču ceļš, lai panāktu izmaiņas ES tiesību aktos, ir neizsakāmi garš, un laiks, kas jāpavada absurdu prasību izpildē, var izrādīties diezgan ilgs. Tas, vai absurdo prasību izpildes kontrole tiks veikta vai ne, ir atkarīgs no kontrolējošās iestādes vadītāja gudrības.

Veterinārārstu biedrība seko līdzi normatīvo aktu izstrādei valstī, ja izskatāmais jautājums skar nozari, vienmēr piesakāmies atzinumu sniegšanai Ministru kabineta normatīvo aktu izstrādē, piedalāmies Saeimas komisiju darba sēdēs. Zemkopības ministrija mums sūta projektus, kas ir saskaņošanas stadijā, jo viņi ir pārliecinājušies, ka svarīgi ir uzklausīt speciālistus, kuriem būs likums jāpiemēro dzīvē.

Taču visa likumdošanas sistēma Latvijā ir smagnēja. Dažbrīd no brīža, kad tu konstatē problēmu kādā likumā, līdz tās novēršanai paiet ļoti ilgs laiks. Piemēram, zāļu iegādes un aprites jautājumu sakārtošana kopā ir aizņēmusi apmēram 10 gadus.

Nesen plašsaziņas līdzekļos parādījās ziņa, ka ar likumu tiks aizliegta kaķēnu slīcināšana.

Latvijā sen ir spēkā Dzīvnieku aizsardzības likums, kas aizliedz šādā veidā nogalināt dzīvnieku. Zemkopības ministrija virza Eiropas Konvenciju par mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzību uz ratifikāciju un šajā dokumentā vienkārši precīzāk ir pateikta frāze par dzīvnieku slīcināšanu. Istabas dzīvniekiem ir atļauta tikai veterinārā ārsta veikta eitanāzija un nekad nav bijis citādi.

Lielajiem dzīvniekiem ir alternatīvas metodes kā, piemēram, kaušana. Bet arī šeit ir noteikts, ka dzīvnieks ir vispirms jāapdullina. Diemžēl ir pieņemts likums, kas atļauj tā saukto rituālo kaušanu ar asins noliešanu. Likums tika izstrādāts attiecībā uz konkrētu uzņēmēju grupu un atšķirībā no citiem likumiem, ko nekādi nevar izskatīt, tika pieņemts ļoti ātri. Sabiedrība asi kritizēja šādu likumu, kas ignorē sabiedrības un speciālistu viedokli, virzības metodi.

Likums paredz kriminālatbildību par nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Šajā lietā ir arī sabiedrības attieksmes aspekts – pilsētvidē par likumpārkāpumu uzskatīs pavisam kaut ko citu nekā lauku vidē. Laukos neviens nesūdzēsies par suņu turēšanu pie ķēdes, pilsētā to uztvers pavisam citādi.

Latvijā dzīvnieku aizstāvji ir ļoti aktīvi un reaģē uz šādām lietām. Diemžēl trūkst policijas ieinteresētības šo noziegumu atklāšanā. Problēma ir arī šādu noziegumu grūtā pierādāmība, ļoti daudzas krimināllietas tiek ierosinātas, bet tiek izbeigtas pierādījumu trūkumu dēļ.

"Latvijā, atšķirībā no citām valstīm, nav nevienas dzīvnieku krematorijas, kur dzīvnieku īpašnieks individuāli varētu kremēt savu dzīvnieku."

Dzīvnieku īpašniekiem arī vajadzētu būt piesardzīgiem, atdodot šķirnes kucēnus vai pieaugušus suņus. Vēl nesenā atmiņā ir Talsu suņu lieta, kad plašsaziņas līdzekļos tika izvietoti sludinājumi, ka paņems labās rokās šķirnes sunīti, bet beigās izrādījās, ka šie suņi tika izmantoti kucēnu ražošanai un tirdzniecībai par ļoti lētām naudām. Es apbrīnoju policistus, kas risināja šo lietu, par viņu godprātīgo attieksmi pret savu darbu, jo viņi konfiscēja apmēram 50 suņus, taču rezultātā viņiem par personiskajiem līdzekļiem vairākas dienas nācās tos uzturēt un sargāt, kamēr izdevās iekārtot dzīvniekus patversmēs.

Liellopu konfiscēšana par nežēlīgu izturēšanos pret tiem ir ļoti sarežģīta lieta. PVD ir tiesības ierasties un, konstatējot, piemēram, faktu, ka dzīvnieki netiek pienācīgi baroti, uzsākt procesu par viņu konfiskāciju. Pirmkārt, rodas jautājums, uz kurieni pārvietot govju vai zirgu ganāmpulku un par kādiem līdzekļiem paēdināt. Valstij nav dzīvnieku patversmju šādiem gadījumiem. Otrkārt, ja runājam par zirgiem un govīm, jāņem vērā, ka viņi ir identificējams privātīpašums, un paradoksāli, ka bieži vien dzīvniekus neviens nebaro un viņi nevienam nav vajadzīgi, bet, tikko ierodas PVD un sāk konfiskācijas procesu, izrādās, ka īpašniekam ir līdzekļi advokātam, kurš iestājas par šīm īpašumtiesībām.

Taču, ja bankas konfiscē liellopus, tad kaujot arī grūsnas govis...

Saskaņā ar Dzīvnieku aizsardzības likumu grūsnu govju kaušana ir aizliegta, izņemot atsevišķus gadījumus, kas saistīti ar dzīvnieka veselību. Situācijas, kad bankas saimniecībām, kas nespēj atmaksāt ņemtos kredītus, konfiscē liellopus un nokauj arī grūsnas govis, netiek iepriekš afišētas, un tehniski tas notiek ļoti ātri. Bankas pret dzīvniekiem izturas sausi kā pret savu īpašumu. Govis ir iegādātas par banku naudu, var uzskatīt, ka tās ir bankām līzingā. Veterinārārsti un PVD varētu iejaukties situācijā, ja iepriekš uzzinātu par šādu rīcību.

Kur Latvijā var iegūt veterinārārsta izglītību?

Veterinārmedicīna ir ļoti perspektīva un pasaulē novērtēta. Augstāko izglītību var iegūt tikai Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU), veterinārārstu asistentus sagatavo Smiltenes tehnikumā pilnas klātienes studijās.

Veterinārārsti ir ieinteresēti, lai viņiem būtu asistenti, taču realitāte ir tāda, ka Latvijā par asistentiem gatavo tikai jaunus  cilvēkus, kas asistenta prasmes iegūst vienlaikus ar vidējo izglītību, un pārsvarā šie jaunie cilvēki pēc izglītības saņemšanas neiet strādāt par asistentiem. Asistenta izglītība tiek izmantota kā starpposms, lai tālāk mācītos LLU Veterinārmedicīnas fakultātē. Situācija ir nepareiza no valsts politikas viedokļa, jo faktiski tiek dota izglītība, kas turpmāk netiek izmantota, jo LLU arī var uzsākt studijas ar vidējo izglītību. Speciālisti tiek gatavoti, taču tajā pašā laikā veterinārārsti cieš no veterinārārsta asistentu trūkuma.

Ārzemēs veterinārā ārsta asistenta izglītību var apgūt kā klātienes, tā neklātienes studijās jebkurš pieaudzis cilvēks, kam ir vidējā izglītība, šādu studiju laiks var būt no dažiem mēnešiem līdz gadiem. Cilvēks jau daudz labāk orientējas savās interesēs, ir motivēts iegūt izglītību vai pārkvalificēties, lai turpmāk zināšanas izmantotu darba gaitās, un viņam ir iespēja gada laikā iegūt papildu specialitāti. Latvijā daudzi pieaugušie vēlētos apgūt šo profesiju. Bezdarba laikā šis ir nopietns jautājums, par ko vajadzētu domāt un risināt.

Kādreiz Latvijā bija ļoti augsti godāta veterinārfeldšera profesija. Tagad licencētie veterinārfeldšeri strādā vairs tikai novados, kuros trūkst apkalpojošo veterinārārstu. Pārējie strādā tikai veterinārārstu uzraudzībā.

Lai ko teiktu nozares skeptiķi, veterinārārsta profesijai ir augsta pievienotā vērtība. Bagāts nevar kļūt, tā ir smaga profesija, bet darbu vienmēr atradīsi un nopelnīsi iztikai. Tā ir arī ļoti plaša specialitāte, veterinārārsti jau sen nav tikai dzīvnieku ārstētāji, šīs profesijas pārstāvji strādā pārtikas rūpniecībā, veikalos, dažādās inspekcijās, higiēnas jomā. Faktiski, ja mēs skatāmies, kādi speciālisti ir vajadzīgi attīstītajās valstīs – Kanādā, Austrālijā, Dānijā, tad veterinārārsti tur vienmēr ir vajadzīgi. Un arī Latvijā tai krīzei kaut kad būs jābeidzas un nozare nostāsies uz kājām.

Pārtikas un veterinārajā dienestam pagaidām nav pastāvīga vadītāja. Kāds ir jūsu redzējums par šī dienesta uzdevumiem?

Nozares attīstībai ir ļoti svarīgi, lai Pārtikas un veterinārajā dienestā attīstības virzība būtu eiropeiska, lai ne vēlāk kā tuvākajos trijos gados PVD ieņemtu uzņēmēju dzīvē kompetenta konsultanta, nevis barga kontrolētāja seju, kā tas vēsturiski iegājies. Tas gan nenozīmē, ka PVD neapkaros ar kontrabandu, pārtikas marķējumu viltošanu un citus apzinātus likumpārkāpumus.

Labs saturs
16
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU