Pēc pievienošanās ES piena cena palēcās. Arī veikalos. Jāsaka, radušos situāciju pārstrādes uzņēmumi izmantoja ļoti sekmīgi, kas ne vienmēr izdevās zemniekiem – piena ražotājiem. Pārstrādātāji joprojām saglabāja savas spēka pozīcijas, kas nedaudz vājākas tapušas pēdējos piecos gados. Pateicoties tam, ka piena ražotāji, izmantojot ES Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) nosacījumus un atbalstu, ir kļuvuši daudz modernāki, sākuši apvienoties un sajutuši savu spēku. Tagad piena karš ir nevaldāms un neapgāžami argumenti ir katrai pusei.
Pēdējais uzbrukums, kas izskanēja arī plašsaziņas līdzekļos, notika šā gada sākumā. Akciju sabiedrība „Preiļu siers” nosūtījusi vēstuli Eiropas Komisijai ar lūgumu izvērtēt nevienlīdzīgu valsts atbalstu piena pārstrādes uzņēmumiem Latvijā. Argumenti, ko klāstīja uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Jāzeps Šņepsts, no Latvijas lielāko piena pārstrādes uzņēmumu puses jau bija dzirdēti ne reizi vien. Tieši tādēļ, ka Latvijas sabiedrībai, kas nav tieši saistīta ar procesiem lauksaimniecībā, ne vienmēr ir skaidrība par sektora nosacījumiem, par KLP un no tās izrietošajām ekonomiskajām niansēm un stimuliem, dažiem ļoti skarbiem argumentiem skaidrojumu meklēju Zemkopības ministrijā. Sarunai, nevairoties komentēt pārstrādātāju asākos izteikumus, piekrita Zemkopības ministrijas Starptautisko lietu un stratēģijas analīzes departamenta direktors Aivars Lapiņš.
Lūdzu, izskaidrojiet uzņēmuma „Preiļu siers” valdes priekšsēdētāja teikto: ”... ZM turpina atbalstīt kooperatīvus, kuri savāc un izved pienu uz kaimiņvalsti, nemaksājot nodokļus tādā apjomā, kā to dara pārstrādes uzņēmumi.” Vai tā ir?
Jā un nē. Atbalsts ir dažāds, un kooperatīvās sabiedrības Eiropas naudas atbalstu tiešām saņem, taču jaunam atbalstam piena nozarē pieteikties vairs nav iespējams. Atbalstu tā sauktajām ražotāju grupām maksā tikai saskaņā ar iepriekš iesniegtajiem un apstiprinātajiem pieteikumiem. Tas ir ierobežots uz pieciem gadiem katrai ražotāju grupai un ar gadskārtēju samazinājumu. Pieteikties uz šāda veida atbalstu vairs nav iespējams Lauku attīstības programmas ietvaros. Vienīgais sektors, kurā pašlaik pastāv iespēja pieteikties atbalstam, ir augļu un dārzeņu ražotāju grupām kopējā tirgus organizācijas ietvaros. Bet ir svarīgi ir – par ko šīs ražotāju grupas atbalstu saņem!
Tas, par ko Šņepsta kungs un citi pārstrādes uzņēmumu vadītāji un īpašnieki tik ļoti satraucas, un viņus var izprast, ir atbalsts no apgrozījuma ražotāju grupām. Šis ES atbalsta pasākums ražotāju grupām, t. sk. kooperatīvajām sabiedrībām, vairāku gadu garumā paredzēja finansiālu stimulu, ko aprēķināja kā procentus no apgrozījuma, nepārsniedzot kopējo apgrozījuma augšējo slieksni - 100 tūkstošus latu. Kad slieksnis tika sasniegts, atbalsts momentāni beidzās.
"Pēdējais uzbrukums, kas izskanēja arī plašsaziņas līdzekļos, notika šā gada sākumā."
Šis atbalsts skaidri, nepārprotami un politiski tika mērķēts ražotāju grupām, kas pieder zemniekiem. Un – ne tikai piena ražotājiem. Arī gaļas ražotājiem. No cita avota, bet arī ES naudas, tiek balstīta dārzeņu un augļu ražotāju grupu izveide un darbība. Tādēļ uzskatīt, ka atbalsts bijis tikai un vienīgi piena kooperatīvajām sabiedrībām, nav korekti, turklāt šogad šis atbalsta veids piena ražotājiem vairs nepastāv.
Šņepsta kungam ir zināma taisnība tajā ziņā, ka atbalsts nudien netieši stimulēja piena savākšanu un pārstrādi. Jā, nenoliedzami! Bet, ja skatāmies dziļāk – stiprināja tikai tos piena savācējus, kuri darbojas pēc kooperācijas principiem un kuri pārstrādāja saviem kooperatīvās sabiedrības biedriem piederošo pienu. Tā ir šā atbalsta jēga – stiprināt kooperāciju, zemniekiem piederošas kooperatīvās sabiedrības, tajā skaitā arī caur piena savākšanu. Nevis piena savākšanu kā darbību un piena pārstrādi kā darbību, ko veic kapitālsabiedrības.
Atšķirība ir idejā un ekonomiskajā būtībā. Jo zemnieki caur ražotāju grupām apvienojas, un valsts, lai veicinātu apvienošanos, to stimulē. Jā, varētu teikt, ka kooperāciju nevajag vispār, bet tā ir kopējā ES lauksaimniecības politika un stratēģija. Kapitālsabiedrības var dusmoties un dumpoties, bet jebkurš atbalsts kādu netieši diskriminē. Un, jo atbalsts ir mērķtiecīgāks, jo lielāka ir atbalsta nesaņēmēju vēlme pretoties.
Tātad ražotāju grupām domāto atbalstu saņēma arī tās kooperatīvās sabiedrības, kuras tiešām savāca savu biedru – Latvijas ražotāju – saražoto pienu un pārdeva to Lietuvā, kas ir daļa no kopējā ES tirgus. Vai tā?
Jā, tā tiešām bija. Te varbūt var runāt – nezinu pat, kā lai precīzāk nosauc – par ekonomisko ētiku, kaut šāda jēdziena nav. Tā arī gluži nav biznesa ētika, nedz arī uzņēmējdarbības protokols. Vienkārši – kur un ar kādiem līdzekļiem ir panākta vienošanās ar sadarbības partneri un kādas metodes izmantotas, lai saņemtu vēlamo rezultātu. Piemēram, abām pusēm nosakot un vienojoties par cenu. Ja Latvijā piedāvātā piena cena ir zem tās, ko vēlas saņemt piena ražotājs, tad Lietuvas pārstrādātājs, piedāvājot augstāku samaksu, šo pienu dabūs sev. Elementāri. Bet ar sekām būs jārēķinās tajā brīdī, kad arī Lietuvas pārstrādātājs vairs nevarēs vai negribēs maksāt šo augstāko cenu un Latvijas pārstrādātāja piedāvājums tad šķitīs pievilcīgāks. Jautājums ir – cik ilgi ražotājs varēs ar savu izejvielu šādi spēlēties un radīt problēmas pārstrādātājiem ar savu svārstīšanos. Un, protams, ir svarīgi, kādā veidā tiek pārtrauktas līgumattiecības – vai normālu biznesa sarunu ceļā vai ar durvju aizciršanu.
"Jā, varētu teikt, ka kooperāciju nevajag vispār, bet tā ir kopējā ES lauksaimniecības politika un stratēģija."
Šīs divpusējās ekonomiskās attiecības valsts mērogā noregulēt nav iespējams. Un tas, ka mēs visi dzīvojam kopīgā Eiropas Savienības tirgū, ir arguments, kas šajā brīdī spēlē par labu zemniekiem.
Tātad tā nav konkurences kropļošana, ja zemnieki savu saražoto pienu pārdod Lietuvas pārstrādātājiem?
Nē, noteikti un nekādā gadījumā tā nav konkurences kropļošana. Konkurences kropļošana ES izpratnē nav arī mūsu pārstrādes uzņēmumiem no Igaunijas zemniekiem atvestais piens.
Ko mēs uzskatām par konkurences kropļošanu? Piemēram, tev bez kāda pamata ir samaksāts par to, par ko nav samaksāts citam. Konkurenci kropļo kartelis. Konkurenci kropļo dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana. Konkurenci kropļo tirdzniecības un citas barjeras. Teorētiski konkurenci kropļo arī jebkurš atbalsts, bet jautājums – vai šis atbalsts kropļo tirgu tik tālu, ka atbalsta mērķu sasniegšana sabiedrībai kopumā vairs nav produktīva. Tādā gadījumā varam arī apgalvot, ka konkurenci kropļo nodokļi. Ja saražotās preces ievedam no kaimiņiem, uz robežas taču nenotiek nodokļu korekcija, ja nodokļu likmes abās darījumā iesaistītajās valstīs ir atšķirīgas. Nodokļu lielums starp ES dalībvalstīm un ražošanas sektoriem ir atšķirīgs. Teorētiski mēs varam aizrunāties ļoti tālu.
Citēju: “ZM ir veikusi uzskaiti un secinājusi, ka starpība, ko pārstrādes uzņēmumi samaksā par vienu tonnu piena, ir 16,50 lati, salīdzinot ar kooperatīviem, kuri savāc pienu un izved uz Lietuvu, nesamaksā nodokļus, turklāt vēl saņem subsīdijas no valsts.” Vai tad kooperatīvās sabiedrības maksā citādus nodokļus?
Kooperatīvajā sabiedrībām ir likumā noteikti nodokļi, ko tās arī maksā. Apgalvojumi, ka kooperatīvās sabiedrības nemaksā nodokļus, ir neargumentēti un demagoģiski, ja pretī nav skrupulozu faktu un visa procesa aprēķinu bez interpretācijas kropļojumiem.
Tas, ka likumos iekļautas normas, kas ļauj izvairīties no viena un tā paša ekonomiskā darījuma vai objekta dubultas aplikšanas ar nodokļiem, ir fakts. Tas nepieciešams, lai izvairītos no dubultas nodokļu nomaksas par vienu un to pašu preci.
"Protams, ir svarīgi, kā tiek pārtrauktas līgumattiecības – vai normālu biznesa sarunu ceļā vai ar durvju aizciršanu."
Kooperatīvā sabiedrība savāc preci, kas pieder tiem pašiem uzņēmējiem, kuriem pieder arī kooperatīvā sabiedrība. Jo šī kooperatīvā sabiedrība nav starpniece, bet gan pašu sabiedrības biedru izveidota saimnieciskā vienība, un tā ir milzīga atšķirība. Milzīga! Kādēļ? Tādēļ, ka piena ražošanas laikā kooperatīvās sabiedrības biedrs, savā saimniecībā saražojot pienu, ir nomaksājis visus nodokļus. Ar to kooperācija atšķiras no piena pārstrādātāja – kapitālsabiedrības, kura pievieno vērtību produkcijai, ko ir saražojis cits. Jo kapitālsabiedrība nav pašu biedru – piena ražotāju - izveidota saimnieciskā vienība. Tas ir jāņem vērā.
Tātad sistēma paredz, ka par vienu un to pašu produktu, ko kooperatīvā sabiedrība bez jebkādas papildu vērtības pievienošanas caur sevi „izlaiž”, netiek maksāts nodoklis divreiz: atzītai lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvai sabiedrībai kā uzņēmuma ienākuma nodoklis un zemniekam – tās biedram kā ienākuma nodoklis. Ja kādam nav skaidras šīs fundamentālās atšķirības, tad viņam jāiepazīstas ar kooperācijas pamatprincipiem.
Kā saprotams šis izteikums: „Latvijā stimulē spekulatīvas darbības, no kurām Latvijā nekas nepaliek, nevis stimulē vietējo ražošanu.”
Ja sakām: „pievienosim vērtību Latvijā saražotajām izejvielām”, tad šis sauklis ir atbalstāms. Tam es varu piekrist. Mums jādara viss, lai paši radītu preces ar iespējami augstāku pievienoto vērtību un šādas preces pārdotu citiem. No Latvijas izvest izejvielu un pēc tam ievest atpakaļ šo izejvielu jau kā galaprodukciju ar citur pievienotu vērtību – tā nav ilgtermiņa domāšana. Piekrītu.
Bet tas nonāk pretrunā ar ES brīvā tirgus principiem. Ko nozīmē brīvais tirgus? To, ka iekšējā ES tirgū notiek brīva preču un pakalpojumu kustība. Piens kā izejviela arī ir prece, kurai ES dalībvalstīs nav uzliekami kaut kādi ierobežojumi. Šeit veidojas pretruna.
"Ar to kooperācija atšķiras no piena pārstrādātāja – kapitālsabiedrības, kas pievieno vērtību produkcijai, ko ir saražojis cits."
Jāsaka, Zemkopības ministrija vienmēr ir uzsvērusi pamatprincipu, ka Latvijā saražotai produkcijai tepat Latvijā jāpievieno iespējami lielāka vērtība. Tas, ka izejvielas eksportē uz kaimiņvalstīm, nekad mums nav šķitis kaut kas saprātīgs un stimulējams.
Tajā pašā laikā – nebūsim divkosīgi! Ja neapstrādātu pienu ievedam no Igaunijas – viss kārtībā, berzējam rociņas! Bet, ja tādu pašu izejvielu vedam uz Lietuvu,– kādēļ izpaliek priecīgā rociņu berzēšana? Kurā gadījumā tad ir šīs spekulatīvās darbības? Vienā vai otrā, un vai vispār ir?
Man īsti nav skaidrs, ko cilvēks ir domājis ar jēdzienu „spekulatīvās darbības”.
Es varu tikai pieņemt, ka te domātas attiecības starp ražotāju un pārstrādātāju, izmantojot situāciju, ka kāds cits pārstrādātājs maksā vairāk. Spekulējot uz it kā labāku cenas piedāvājumu, šajā gadījumā no Lietuvas pārstrādātājiem, ražotājs, iespējams, cer iegūt labākus līguma nosacījumus. Ja ne, tad piens tiek vests citam pārstrādātājam.
Bet vēlreiz saku – gan spēlēšanās ar izejvielu, gan piena cenas bezgalīga pazemināšana vai paaugstināšana nebūs bezgalīga. Ir teiciens: „Nespļauj akā, no kuras pašam vēl būs jādzer.” No šīs akas, visticamākais, būs jādzer gan ražotājam, gan pārstrādātājam. Tādēļ ļoti svarīgs uzņēmējdarbības nosacījums ir līdzsvars un labu attiecību saglabāšana, ko diemžēl ne vienmēr īsteno. Arī šīs ir attiecības, kurās valsts nespēj iejaukties.
Jāatceras, ka ir valstis, kurās gandrīz vai visa piena pārstrāde pieder pašiem zemniekiem – Dānijā, Zviedrijā, Nīderlandē. Tas ir modelis, kurš savu dzīvotspēju un konkurētspēju ir nešaubīgi pierādījis. Lielajā ES iestāšanās līgumā ir teikts, ka ES dalībvalstīm ir jāatbalsta lauksaimnieki – vai tas kādam patīk vai ne (šajā līgumā nav teikts, ka īpaši jābalsta pārstrāde un tirgotāji). Un mēs esam ES daļa, un mums šīs pašu parakstītās saistības pret lauksaimniekiem ir jāpilda.
"Jo tā vienmēr bijis un būs, ka kapitāluzņēmēja intereses ir pretējas kooperatīvās sabiedrības interesēm."
Ja kādam ir viedoklis un pretenzijas – tas ir apsveicami kā normāla demokrātijas izpausme. Bet vēlams būtu visas pretenzijas pamatot ar precīziem aprēķiniem. Bez puspatiesībām un tendenciozām interpretācijām. Par spīti ne-zemnieku, ne-ražotāju grupu un ne-kooperatīvo sabiedrību veiktajai pretdarbībai un sūdzībām Latvijas Konkurences padomē un Eiropas Komisijā, kooperācijas atbalsts ir likumīgs. Izvēle to īstenot vai ne – tā vienmēr ir bijusi un būs stratēģija un politika.
Gribu vien teikt, ka šo ražotāju grupu atbalstu Lauku attīstības programmā, par kuru runājām sākumā, atcelt lūdza pašas kooperatīvās sabiedrības. Acīmredzot spriedze piena tirgū bija pārāk liela. Tātad šā konkrētā atbalsta kooperācijai Latvijā vairs nav. Kaut varēja joprojām būt. Tātad tas, par ko tika sacelta brēka, patiesībā jau ir vēsture.
Vēsture arī ir tā, ka 1995. gadā toreizējais kooperācijas valsts ministrs Vilnis Edvīns Bresis, kārtējās piena krīzes laikā pie galda savā kabinetā sapulcējis piena ražotājus un pārstrādātājus, teica: „Pārstrādātāji, lūdzu, mīliet un cieniet savus piegādātājus!” To es ļoti labi atceros. Tolaik pārstrāde bija varena, barga un nepiekāpīga. Ir pagājuši 15 gadi, un piena sektors visu šo laiku bijis nemitīgā spriedzē starp ražotājiem un pārstrādātājiem, un arī tirgotājiem. Tas, no kā Bresis brīdināja, acīmredzot tagad piepildās – piena ražotāji, tolaik zaudējuši savu lielo iespēju pārvaldīt viņiem atdotos piena kombinātus, nu beidzot ir kooperējušies, kļuvuši spēcīgāki. Viņi tagad sāk pieprasīt pārstrādei un tirgum savus noteikumus. Svaru kausi sākuši, ja ne pārsvērties, tad cilāties.
Ministrs Bresis teicis viedus vārdus! Varu viņam tikai piekrist.
Bet par ko tad ir strīds? Par to, ar cik lielu vai mazu morālu, likumisku un finansiālu atbalstu jāregulē ekonomiskās varas līdzsvars starp dažādiem uzņēmējdarbības veidiem un segmentiem. Starp viena tirgus dažādiem ķēdes posmiem.
Ja paskatāmies uz dāņu bekonu – visa pārstrāde ir zemnieku īpašumā. Un zemnieka garantija ir tā, ka viņš ir viens no pārstrādes uzņēmuma īpašniekiem un ka neviens kapitāluzņēmējs (kāds šajā uzņēmumā nemaz nav iespējams) pēkšņi nevarēs palielināt savu peļņu uz viņa kā ražotāja peļņas rēķina. Tā ir visa lielā loģika. Visa ķēde no lauka līdz galaprodukcijai ir vienās, zemnieku rokās. Jo tā vienmēr bijis un būs, ka kapitāluzņēmēja intereses ir pretējas kooperatīvās sabiedrības interesēm. Bet kooperatīvajai sabiedrībai struktūra ir radikāli citādāka, un savu labumu sabiedrības biedrs iegūst caur savai sabiedrībai piegādātās izejvielas – piena, gaļas – cenu. Ja sabiedrībai galaprodukciju izdodas veiksmīgi pārdot, tad sabiedrības biedra – izejvielas piegādātāja - guvums par nodoto izejvielu ir lielāks.
Ja piegādātājs nav sabiedrības biedrs, tad ar viņu neviens dalīties negrasās. Līdz brīdim, kamēr šī sabiedrība nekļūst par jaukta veida saimniecisko vienību, kur daļa akcionāru ir zemnieki, bet daļa – kapitāluzņēmēji. Tā tas Latvijā bija pagājušā gadsimta 90. gadu vidū, un mēs labi atceramies, ar ko tas viss beidzās, jo akcionāru (tādu, kuri nav zemnieki) un kooperatīvo sabiedrību biedru zemnieku intereses bija krasi atšķirīgas.
„Preiļu siers” ir nosūtījis vēstuli Eiropas Komisijai, lūdzot izvērtēt nevienlīdzīgu valsts atbalstu piena pārstrādes uzņēmumiem Latvijā. Vai ir zināms, kā šis process virzās?
Cik zinu, vēstule Komisijā ir nonākusi un atbildi pašlaik gatavo. Bet pieprasījums esot apjomīgs un skarot dažādus aspektus, daži apgalvojumi esot vispārīgi, ka neesot izslēgta vēl precizējošu papildu jautājumu uzdošana uzņēmumam. Bet, cik tālu šis process ir konkrēti, nezinu.
Katrā ziņā varu pateikt, ka Komisijas varā nav mainīt vairākus lauksaimniecības atbalsta politikas jautājumus. Ja ir nolemts, ka ES atbalsta ražotāju grupas, investīcijas viņu pārstrādes uzņēmumos, investīcijas lauku saimniecību modernizācijā, ekonomikas dažādošanā un lauku tūrismā, tad tas ir atļauts. Tur diskusiju nevar būt. Ja Latvija to dara, viss ir likumīgi. Turklāt par to ir jāstrīdas Rīgā, kur notiek atbalsta pasākumu izvēle, nevis Briselē, kur notiek Latvijas izvēles apstiprināšana.
"Lai zemnieki man piedod, bet reizēm trūkst konsekvences viņu rīcībā un lēmumos."
Jā, konstruktīvu diskusiju rezultātā jau ir samazināts atbalsts kooperatīvajām sabiedrībām, bet tas ir panākams vienošanās ceļā, nevis nav juridiski risināms jautājums. Un rezultāts nebūs ne sodi, ne naudas atmaksāšana, ne robežas slēgšana.
Tātad diskusiju ceļā panākts, ka Latvijā vairs nepastāv lauksaimnieku agrā pensionēšanās, nepastāv atbalsta programma jaunajiem zemniekiem un atbalsts ražotāju grupām. Agrā pensionēšanās nestimulēja ekonomisko darbību, jauno zemnieku pasākums vilināja veidot dažādas „shēmas”. Bet atbalsts ražotāju grupām tika izbeigts gan tādēļ, ka sektorā radās nevajadzīga spriedze, gan tādēļ, ka kooperācija Latvijā jau ir atspērusies. Tas bija kompromisa lēmums.
Kooperatīvo sabiedrību likums Latvijā jau ir sen, kopš 1998. gada. Kooperācijas valsts ministra gan vairs nav 13 gadus. Toties pati kooperācija, izrādās, audzē muskuļus. Kas noticis?
Laikam zemniekos radusies pārliecība, ka viņi kopā kāda ne-zemnieka, bet spējīga administratora vadībā var sasniegt vairāk. Sniega pika sākusi ripot no kalna lejā, veidojot ticību pašiem sev un ļaujot ieraudzīt kopīgu mērķi. Uzskatāms piemērs ir „Latraps” ar Edgaru Ružu kā sabiedrības ilggadēju izpilddirektoru un galveno administratoru priekšgalā. Rapšu audzētāji noticēja, ieguldīja sabiedrībā paši savus resursus, izcīnīja savu vietu tirgū un tagad ir ieguvēji. Labs paraugs ir arī kooperācija piena sektorā. Arī dārzeņu audzētāji ir kooperācijai atspērušies un izskatās cerīgi. Kooperācija pagaidām ne pārāk veiksmīgi risinās tikai gaļas sektorā.
Latvijas piena nozares pārstrukturēšanai Eiropas Komisija atvēlējusi 13 miljonus eiro. Tad būs vai nebūs Latvijā liels piena pārstrādes uzņēmums – kooperatīvā sabiedrība, kas piederēs pašiem piena ražotājiem? Vai ministrija spers šo soli?
Mēs jau ilgi runājam, ka zemniekiem savu pārstrādi vajadzētu un tas būtu labi. Uzņēmums netiks pirkts, to darīt tiešā veidā nedrīkstam. Varētu būt cits ceļš, bet dažkārt šķiet, ka tiek spēlētas paslēpes un paši ražotāji vieniem saka vienu, citiem – citu. Viens saka – darīsim, otrs saka – ne. Vienā dienā projekts ir, bet nākamajā – nav. Nonākam līdz gandrīz gala lēmumam, tad pēkšņi process tiek nobremzēts. Lai zemnieki man piedod, bet reizēm trūkst konsekvences viņu rīcībā un lēmumos.
Nauda, tie 13 miljoni eiro guļ un gaida, lai to investē. Iespēja kooperatīvajām sabiedrībām ir. Teorētiski nauda var gulēt līdz pat 2013. gadam, bet tas nebūtu ieteicams.
Bet varbūt zemkopības ministram ir jāpasaka – būs tieši šai vajadzībai un tikai kooperatīvajai sabiedrībai? Tā, kā to izdarīja Lietuvas ministrs.
Tas būtu politisks lēmums. Neatkarīgi no tā, kāds arī šajā stāstā būs lēmums, noteikti būs neapmierinātie. Ja tiks atrasts vidusceļš, tad pārmetīs, ka trūcis mērķtiecības. Neaizmirsīsim arī, ka šis ir Saeimas vēlēšanu gads, kas vēl jo vairāk politizē jebkuru nozīmīgu, lielu naudu skarošu lēmumu.
Visus apmierināt nav iespējams, bet gala lēmums tomēr drīzumā būs ministrijai jāpieņem. Nav labi, ka miljoni tā vienkārši guļ un neieplūst Latvijas ekonomikā.
