Lisabonas process tika pārvērtēts un aktualizēts 2005. gadā, koncentrējot stratēģiju uz diviem galvenajiem uzdevumiem – izaugsmi un nodarbinātību, kā arī Eiropas un nacionālajā līmenī nosakot darbības pasākumus, kuri palīdzētu sasniegt izvirzītos mērķus. Tomēr to sasniegšanu traucēja gan nepilnības stratēģijas pārvaldībā, gan arī tas, ka sabiedrība kopumā un atsevišķu dalībvalstu valdības līdz galam neizprata un nenovērtēja tās nozīmīgumu.
Desmit gadu posms pagājis, tagad jādomā, ko darīt tālāk. Eiropas Komisijā kopš pērnā rudens sācies aktīvs darbs stratēģijas ES-2020 izstrādē, kurā ar savām nostādnēm un priekšlikumiem piedalās arī dalībvalstis.
Par stratēģijas pārvaldības mācībām un pārvaldības problēmām Latvijā Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Iveta Šulca apspriedē Ekonomikas ministrijā pauda šādu viedokli.
Divdesmit septiņas valstis, katrai savas intereses
Ikvienam stratēģiskam dokumentam ir divi līmeņi: tie ir mērķi, bet, manuprāt, vēl svarīgāks ir pārvaldības līmenis. Tieši pie tā vēlos pakavēties padziļināti. Ja runā par Lisabonas stratēģijas mācībām, tad, manuprāt, svarīgas ir divas.
"Ikvienam stratēģiskam dokumentam ir divi līmeņi: tie ir mērķi, bet vēl svarīgāks ir pārvaldības līmenis."
Pirmkārt, mērķis bija ļoti ambiciozs – apņemšanās līdz 2010.gadam kļūt par bagātāko, konkurētspējīgāko, uz zināšanām visvairāk balstīto ekonomiku pasaulē. Šis uzsvars nav pareizs, drīzāk būtu bijis jārunā par konkurētspējīgāko ekonomisko bloku, jo vienmēr atgādinu, ka Eiropas Savienībā nav vienas ekonomiskās vai sociālās politikas, bet runa ir par 27 dažādām nacionālām ekonomiskajām interesēm. Tieši tāpat jārunā par dažādām izglītības politikām, kas ir ļoti nopietna daļa Lisabonas stratēģijā, transporta politikām vai sociālajām politikām.
Otrkārt, izšķirīgs iemesls, kāpēc neizdevās sasniegt šos ļoti ambiciozos mērķus, slēpjas pārvaldības kvalitātē. Kā zināms, tieši dalībvalstis, nevis kāds ārējs spēks, diktēja lēmumu par stratēģijas koordinācijas metodi – tā bija atklātās koordinācijas metode. Salīdzinot ar skolām, tas nozīmē, ka darbojās labākā skolēna paraugs. Uzcītīgākām valstīm bija patīkami saņemt novērtējumu no pārējām valstīm, bet tas nenozīmē, ka citas obligāti sekoja šim paraugam.
Atceros Ministru prezidenta Valda Dombrovska jaunā gada uzrunu, kurā viņš ar lepnumu teica, ka Latvija ir viena no valstīm, kas iedzīvinājusi mikrouzņēmumu atbalsta programmu. Bet – tajā pašā laikā es uzreiz skatos uz sociālajiem partneriem un saku lielu paldies arī viņiem, jo zinu, ka iniciatīva nāca no viņu puses, saņemot atsaucību no Ekonomikas ministrijas. Tas principā bija darbs tandēmā, kas liecina – ja ir vienprātība un partnerība, tad viss notiek daudz ātrāk, labāk un gūst plašāku sabiedrības atbalstu un arī valdības darba novērtējumu. Tas ir abpusēji izdevīgi.
Labā prakse – sabiedriskas konsultācijas
Ekonomiskās krīzes apstākļos viena no mācībām visās ES dalībvalstīs ir tā, ka vēl svarīgāka kļūs tieši pārvaldības dimensija, it sevišķi, ja runā par ES-2020 stratēģiju. Labas pārvaldības elements, protams, ir politikas konsultācijas. Jau ierasti konsultāciju mehānismi ES līmenī ir tā dēvētās Zaļās grāmatas, Baltās grāmatas, tās ir konsultācijas Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā, Reģionu komitejā.
"Ir svarīgi, ka konsultācijas norisinās jau no politikas iniciatīvas agrīnā stadijā, nevis tad, kad lēmums pamatvilcienos jau ir gatavs un apspriešanai vairs ir tikai formāls raksturs."
Ž.M. Barrozu vadītās Eiropas Komisijas jauninājums savulaik bija tas, ka ikvienas politikas iniciatīvas dokuments tiek nodots vispirms sabiedriskai apspriešanai. Kā zināms, Lisabonas līgums to tagad noteicis par obligātu nosacījumu. Īstenībā to kā prasību tepat Latvijā ļoti labi var izmantot arī sociālie partneri. Ir svarīgi, ka konsultācijas norisinās jau no politikas iniciatīvas agrīnā stadijā, nevis tad, kad lēmums pamatvilcienos jau ir gatavs un apspriešanai vairs ir tikai formāls raksturs. To mēs redzējām tad, kad tika runāts par ekonomikas stabilizācijas programmu, kā Latvijā iziet no krīzes 2008.gada beigās. Sociālie partneri bieži vien izskatījās kā karikatūrā, skrienot pakaļ kaut kam, ķerot informāciju koridoros. Tas gada laikā ļoti strauji mainījās, pat tiktāl, ka sociālie partneri iesaistījās izpildvaras funkcijās, kas, manuprāt, arī nav labās pārvaldības piemērs, bet drīzāk krīzes menedžments. Sociālo partneru loma zināmā mērā ir arī lobijs nozarēs, un labāks tomēr ir apaļā galda sarunu formāts nekā, teiksim, krīzes menedžmenta veidojumi. Līdz ar to es vēlreiz uzsveru, ka ir svarīgi, lai politikas iniciatīvas tiktu apspriestas agrīnā stadijā, kā, piemēram, debatējot par Lisabonas stratēģiju pēc 2010.gada Ekonomikas ministrijā.
Stratēģija izaugsmei un nodarbinātībai
Vai Lisabonas stratēģija ir kaut kas ārējs, nesaistīts ar Latviju? Es gan ierosinātu, ka mēs Lisabonas stratēģiju Latvijā dēvētu otrajā vārdā, kas arī ir pareizs –izaugsmes un nodarbinātības stratēģija. Pirmkārt, tādējādi tas ir saprotamāks cilvēkiem, otrkārt, ar šādu izpratni arī sarunas vedīsies citādi. Jo patlaban, runājot par Lisabonas stratēģiju, ar to saprotam it kā Eiropas Komisijas konsultāciju dokumentu par kaut kādu Eiropas Savienības konkurētspēju, taču vienlaikus aizmirstam, ka Latvija ir viena no 27 dalībvalstīm. Mēs kopā ar pārējām 26 valstīm esam konkurētspējīgākais tirdzniecības bloks, bet arī Francija vai Vācija, piemēram, Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) sarunās acīmredzot negūtu tik labus rezultātus, ja Eiropas Savienība nestrādātu šajā formātā. Dažkārt gan veidojas zināmi kuriozi, varbūt viens no tiem nesen bija (es teiktu, vētra ūdensglāzē) satraukums, ka Eiropas Savienība tūlīt mums te Latvijā uzspiedīs jaunas prasības šprotu pārstrādes rūpniecībai. Īstenībā tā bija politikas veidošanas sākuma, nevis noslēguma stadija. Proti, runa bija par konsultāciju dokumentu, PTO rekomendāciju un diskusijas formātā, kurai būtu jānotiek, piemēram, ja Ekonomikas ministrija uzskatīs, ka tieši šī ir Latvijas stratēģiskā nozare un tā būtu nākotnē jāaizstāv. Tā ir viena no mācībām, ja atgādina, piemēram, stāstu jeb mītu, ka ES ir iznīcinājusi Latvijas cukura pārstrādes industriju. Tas ir stāsts par konkurenci un nacionālajām interesēm.
Pārvaldības kvalitāte kā atbildības rādītājs
Lisabonas stratēģijas mērķi, ja tos iedzīvina, ir tiešā veidā vērsti uz dzīves līmeņa paaugstināšanu un iedzīvotāju nodarbinātības uzlabošanu, tās ir pavisam konkrētas lietas, un īstenībā tam būtu jānotiek. Ja mēs paskatāmies uz Latvijas demogrāfisko situāciju, tad redzam, ka 2065.gadā varam nonākt situācijā, ka Latvijā 65 procentiem iedzīvotāju būs 65 un vairāk gadu. Tātad jau šodien būtu jādomā par ietekmi, kādu sociālās un izglītības politikas lēmumi nesīs pēc piecdesmit gadiem. Tieši tagad jau būtu jāstrādā ar mūžizglītības programmām, vēl viens rīks ir izglītības politika. Starp valsts ekonomisko labklājību un pārvaldības kvalitāti vienmēr ir liekama vienādības zīme. Tas zināmā mērā ir arī atbildības rādītājs.
"Ž.M. Barrozu vadītās Eiropas Komisijas jauninājums savulaik bija tas, ka ikvienas politikas iniciatīvas dokuments tiek nodots vispirms sabiedriskai apspriešanai."
Ja runā par ES-2020 stratēģiju, tad jāatgādina formālā puse: Eiropas Komisija nāca klajā ar konsultāciju dokumentu par šo topošo stratēģiju 2009.gada novembrī. Beigu datums sabiedriskai apspriešanai ES dalībvalstīs ir 15.janvāris. Tāpēc priecājos, ka esam sarīkojuši šo konferenci laikus, kas vēl var dot ieguldījumu arī apspriešanas procesā kopīgi ES līmenī. Pēc tam sāksies, manuprāt, daudz ērkšķaināks ceļš caur Eiropas Padomes mehānismiem, kad no 27 pozīcijām sarunu ceļā dalībvalstīm būs jānonāk pie kompromisa.
"Būtu labi, ja šī valdība atstātu nākamajai mantojumu – mērāmus mērķus mērāmam laikposmam ar mērāmiem darba uzdevumiem."
Latvijai līdz ar citām dalībvalstīm ir jālemj ne tikai par ES 2020 stratēģijas mērķiem un prioritātēm, bet arī par to, kāds pārvaldības mehānisms būtu labākais to sasniegšanai. Prezidējošā valsts Spānija nākusi klajā ar priekšlikumu šai stratēģijai un šim posmam noteikt dalībvalstīm saistošus kvantitatīvus mērķus un sankcijas par to neievērošanu. Tas ir interesants pavērsiens. Varbūt tā ir viena no krīzes mācībām, kas var noderēt arī Latvijas nacionālajā pozīcijā. Kā zināms, ir vairākas valstis, kas šo ideju vērtē atturīgi. Tajā pašā laikā vērtējot, kā veicies iepriekšējā periodā, tieši atvērtās koordinācijas metode tiek uzskatīta par vienu no šķēršļiem, kāpēc neizdevās īstenot izvirzītos mērķus.
Mērķi, kas vērsti uz rezultātu
Protams, allaž vienkāršāk ir izvēlēties mazākas pretestības ceļu un palikt pie nesaistošiem mērķiem. Bet mans jautājums ir – vai tie ir atbilstošākie Latvijas ilgtermiņa interesēm un palīdzēs sasniegt nospraustos uzdevumus un nodrošināt, lai netiek atkārtotas tās kļūdas, kas izveidojās iepriekšējā desmitgadē? Manuprāt, ja tiešām runā par darbību un lēmumiem, kas vērsti uz rezultātu, tad ļoti svarīgs priekšnosacījums ir izvērtēt arī iepriekšējā perioda Lisabonas stratēģijas nacionālās reformu programmas ietvaros paveiktā ietekmi. Tas ir uzdevums, ko var veikt arī šī valdība, tas ir mērījums par to, kā ir darbojusies mūžizglītības programma, ko devusi, piemēram, 7.ietvarprogramma un investīcijas zinātnē, jo viens no stratēģijas mērķiem ir zināšanu ietilpīga sabiedrība. Tālab jau tagad būtu jādomā, nosakot reālus mērķus, kas piemēroti Latvijai, par divām citām lietām (kas arī varbūt ir no krīzes mācībām). Proti, būtu labi, ja šī valdība atstātu nākamajai mantojumu – mērāmus mērķus mērāmam laikposmam ar mērāmiem darba uzdevumiem. Tad lietas virzīsies daudz, daudz labāk un būs integrēta pieeja dažādām programmām. Tiek runāts par ļoti daudziem stratēģiskiem dokumentiem, kas Latvijā ir un nebūt nav slikti uzrakstīti, bet nav savstarpēji savietojami un tātad nav nodrošināta efektīva pārvaldība.
