Lisabonas stratēģija tika apstiprināta Eiropas Savienības dalībvalstu un valdību vadītāju sanāksmē Lisabonā 2000. gada martā. Tās sākotnējais mērķis bija ar ļoti lielām pretenzijām: desmit gadu laikā padarīt ES ekonomiku par konkurētspējīgāko, uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē.
Lisabonas stratēģijas pirmsākumi
Šā mērķa īstenošanai tika izveidota plaša reformu programma, kas laika gaitā vairākos samitos, piemēram, Stokholmā (2001), Barselonā (2002) un Briselē (2003), tika arvien papildināta un konkretizēta. Ekonomikā šī programma paredz palielināt galvenokārt izaugsmi un nodarbinātību, veicināt jauno tehnoloģiju izplatību, interneta pieejamību, liberalizēt gāzes un elektrības tirgu, vienkāršot uzņēmējdarbības regulējumu, veicināt konkurenci un samazināt subsīdijas utt. Cita starpā - ES arī jānodrošina stabila un ilgtspējīga enerģijas piegāde.
Starp sociālās un vides nozares prioritātēm minēta tālākizglītības veicināšana, pensiju sistēmu modernizācija, nabadzības mazināšana, lietderīgāka dabas resursu izmantošana un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana. Vairākās jomās ES līderi vienojās par konkrētiem rezultātiem, kurus būtu vēlams sasniegt līdz 2010. gadam. Tas ir finansējums pētniecībai un attīstībai 3% apjomā no iekšzemes kopprodukta (divas trešdaļas no šā apjoma - privātā sektora finansējums); izglītībai - 2% no iekšzemes kopprodukta; kopējais nodarbinātības līmenis - 70%, sieviešu nodarbinātības līmenis – vairāk nekā 60%; uz pusi paaugstināt vidējās izglītības īpatsvaru 20 līdz 24 gadus vecu jauniešu starpā; nodrošināta dienas aprūpe 90% bērnu no trīs gadu vecumam līdz sākumskolai.
"Īstenojot Lisabonas stratēģiju, ES dalībvalstis izmanto tā saukto atvērtās koordinācijas metodi – ir noteikti kopīgi stratēģiskie mērķi, taču to sasniegšanai katra valsts piemēro individuālu programmu un instrumentus."
Īstenojot Lisabonas stratēģiju, ES dalībvalstis izmanto tā saukto atvērtās koordinācijas metodi – ir noteikti kopīgi stratēģiskie mērķi, taču to sasniegšanai katra valsts piemēro individuālu programmu un instrumentus, jo katrai valstij ir sava ekonomika. Latvijas iesaisti Lisabonas stratēģijas īstenošanā koordinē Ekonomikas ministrija (EM), un katra ministrija stratēģijas ietvaros realizē savai nozarei atbilstošās sadaļas. Stratēģijas īstenošanas uzraudzība ir paredzēta ar 2005. gadā izveidoto uzraudzības padomes palīdzību. Latvijas prioritātes Lisabonas stratēģijas ieviešanā ir makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšana, konkurētspējas veicināšana, nodarbinātības un sociālās iekļaušanas veicināšana un ilgtspējīga attīstība.
“Caurkritušie” augstie mērķi
Stratēģijas mērķus aizvadītajos gados kopumā tomēr nav izdevies sasniegt; to atzīst arī Eiropas Komisija.
Piemēram, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) atzinuma projektā par tematu „Lisabonas stratēģija pēc 2010. gada” galvenais ziņotājs Volfgangs Greifs (Wolfgang Greif) pērnā gada 27. oktobrī cita starpā norādīja: „Daudzās jomās izvirzītos mērķus līdz 2010. gadam labākajā gadījumā izdosies sasniegt vidēji visā ES, bet ne katrā dalībvalstī atsevišķi. Tas attiecas, piemēram, uz mērķi palielināt (līdz 3% no IKP) finansējumu pētniecības un izstrādes jomai, kurā lielākajai daļai ES dalībvalstu un arī ES kopumā nav izdevies gūt ievērojamus panākumus, tāpat arī nav sasniegts mērķis samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju. Arī mērķus nodarbinātības jomā, piemēram, sieviešu nodarbinātībā, ir izdevies sasniegt tikai daļēji, jo vienlaikus ir būtiski palielinājusies nepilna laika nodarbinātība (kas daļēji nav brīvprātīga izvēle)[1], nodarbinātība uz noteiktu laiku un maz apmaksāta nodarbinātība, nereti izmantojot nestandarta darba līgumus./../
Sasniegt Lisabonas stratēģijas mērķus kavējusi dalībvalstu nespēja īstenot mērķtiecīgāku un uz minēto mērķu sasniegšanu vērstu politiku; arī atklātās koordinācijas metode pietiekami neveicina aktīvu rīcību dalībvalstu un Kopienas līmenī. Vienlīdz svarīgs iemesls ir arī tas, ka nav izveidota Eiropas makroekonomikas politikas un sociālās politikas sistēma, kas ES dalībvalstīm dotu iespēju saskaņotā veidā īstenot vajadzīgās reformas un sasniegt izvirzītos mērķus, kā arī nepieļautu valstu reformu savstarpēju konkurenci. EESK jau vairākkārt ir norādījusi uz kopīgas atbildības trūkumu, ko tā daļēji izskaidro ar sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības nepietiekamu iesaistīšanu.”
Stratēģijas īstenošanas pasākumus koordinējošās iestādes Latvijā - EM -secinājumi sasaucas ar iepriekš minēto. „Lisabonas stratēģijas īstenošana ir veicinājusi izaugsmes potenciāla stiprināšanu Latvijā. Tomēr vienlaikus jāatzīmē, ka strukturālās reformas valstī nebija konsekventi īstenotas un Latvija nepildīja atsevišķas Eiropas Komisijas rekomendācijas, piemēram, attiecībā uz Latvijas ekonomikas pārkaršanas mazināšanu ar atbildīgas ierobežojošās fiskālās politikas palīdzību. Globālās finanšu krīzes apstākļos situācija Latvijā būtu daudz labāka, ja iepriekšējos gados būtu pieņemti atbildīgi lēmumi, kas ierobežotu nesamērīgu patēriņa kreditēšanu un nekustamā īpašuma burbuļa veidošanos, veiktas nepieciešamās reformas valsts pārvaldes, izglītības un veselības sistēmas efektivitātes paaugstināšanai.
Iepriekšējos gados pietrūcis gan politiskās gribas īstenot EK rekomendācijas, gan arī sapratnes par Lisabonas stratēģijas būtību un tās īstenošanas procesu kopumā.
Lai gan Lisabonas stratēģijas īstenošanas uzraudzība Latvijā tika nodrošināta ar 2005. gadā izveidoto augstā līmeņa Lisabonas stratēģijas uzraudzības padomes palīdzību, tās darbs bija formāls. Kā vēl vienu trūkumu stratēģijas pārvaldībā gan Eiropas līmenī, gan arī Latvijā varētu minēt to, ka šī stratēģija netika efektīvi komunicēta sabiedrībai.”
Ar atpalicību ceļā uz jauno stratēģiju
Ja palūkojamies kaut vai uz dažiem statistikas datiem, ir skaidrs, ka mūsu valsts ir starp dziļām atpalicējām (ES atpakaļvilcējām) visai svarīgās jomās, kas Lisabonas stratēģijā minētas starp nozīmīgākajām. Piemēram, finansējums zinātnei un pētniecībai 2008. gadā tika atvēlēts tik vien kā 0,61% no IKP, turpretī Zviedrijā – 3,63% un Somijā - 3,38%. Skopākas par Latviju savas nākotnes bruģēšanā zinātņietilpīgas ražošanas (kas pasludināta par mūsu valsts ekonomikas izaugsmes perspektīvu) virzienā ir tikai dažas mazāk attīstītas valstis. Rezultāts arī labi redzams - augsto tehnoloģiju uzņēmumos Latvijā nodarbināti 4,4% strādājošo, gandrīz trīsreiz mazāk nekā vidēji ES.
Te gan jāņem vērā, ka arī ES tikai Zviedrija un Somija izpildījušas mērķi par finansējumu zinātnei un pētniecībai 3% apmērā no IKP. Latvijā naudu nedz zinātnei, nedz izglītībai nevarēja atrast pat nosacīti turīgajos gados, bet tagad finansējums, protams, vēl iet mazumā. Mūsu dziļo atpalicību raksturo labā apņemšanās līdz 2020. gadam sasniegt 1,5% robežu, kas ir zemāka nekā ES-27 bija 2007. gadā (1,84%). Augstākajai izglītībai ES dalībvalstīs 2008. gadā tika piešķirts finansējums 1,32% apjomā no IKP (arī atpaliekot no stratēģijas mērķiem), bet Latvijā – 0,91%; pērn tas noslīdēja līdz aptuveni 60%. Protams, līdztekus te parādās jautājums par līdzekļu izlietošanas un vispār augstākās izglītības sistēmas efektivitāti kopumā.
"Iepriekšējos gados pietrūcis gan politiskās gribas īstenot EK rekomendācijas, gan arī sapratnes par Lisabonas stratēģijas būtību un tās īstenošanas procesu kopumā. "
Mūsu valsts ekonomiskos un strukturālos samilzumus arī turpmāk būs iespējams risināt Lisabonas stratēģijas pēc 2010. gada jeb tās turpinājuma - stratēģijas „ES-2020” ietvaros.
Jau 2008. gada maijā nacionālie Lisabonas stratēģijas koordinatori vienojās, ka stratēģijas īstenošana jāturpina arī pēc 2010. gada. Kopš tā laika notikušas sanāksmes dažādās Eiropas Padomes struktūrās, piemēram, Nodarbinātības un sociālo lietu padomē, ekonomisko un finanšu jautājumu padomē (ECOFIN padome) un citās, un katra no tām gatavoja savu ieguldījumu 2009. gada 10.-11. decembra Eiropadomes secinājumiem, kurā viena no sadaļām bija par Lisabonas stratēģijas nākotni pēc 2010. gada („ES-2020” stratēģija).
EK konsultācijas dokumentā par „ES-2020” stratēģiju minētās pamatnostādnes vairs nav tik ambiciozas kā iepriekš. Tagad mērķis ir izveidot ilgtspējīgu sociālā tirgus ekonomiku, kurā labklājības līmenis tiek veicināts ar inovācijas un resursu efektīvas izmantošanas palīdzību, galveno uzsvaru liekot uz zināšanām. Noteiktas trīs prioritātes:
- zināšanas izaugsmei (izglītība, pētniecība, inovācija, digitālā ekonomika);
- iekļaujošā sabiedrība (darba tirgus, nabadzības un atstumtības mazināšana);
- zaļā ekonomika (transports, enerģētika, rūpniecība).
Kā „ES -2020”palīginstrumenti norādīti ES iekšējais tirgus, ārējā dimensija (G-20, Pasaules tirdzniecības organizācija) un stabilitātes un izaugsmes pakts.
Tagad sācies dalībvalstu priekšlikumu saņemšanas un vērtēšanas laiks. Janvāra vidū beidzās konsultatīvā dokumenta apspriešana, un EM pēc plašas apspriedes un viedokļu saskaņošanas ar citām ministrijām un sociālajiem partneriem 18. janvārī nosūtīja EK vadītājam Žozē Manuelam Barrozu vēstuli, kurā atspoguļota Latvijas pozīcija par Lisabonas stratēģiju pēc 2010. gada. Minētajā sanāksmē ministrijas prezentēja savas nostādnes, un arī šeit iezīmējās ierastā Latvijas problēma – grūtības pārkāpt katra atsevišķa resora skatījuma slieksnim, nonākot pie vienotas valsts interešu aizstāvības ES valstu apvienībā.
To vajadzētu izdarīt līdz februārim, kad ārkārtas Eiropadomes sanāksmē Latvijas premjeram būs jāpauž iepriekš starp ministrijām saskaņota pozīcija par mūsu valsts prioritātēm saistībā ar stratēģiju. Martā Eiropas Padomē turpināsies stratēģijas apspriešana, ko paredzēts pabeigt jūnijā. Pēc tam līdz septembrim jāveic mājasdarbs - jāsagatavo Latvijas nacionālā (reformu) programma, kas oktobrī jāapstiprina valdībā un jāiesniedz Eiropas Komisijā.
Stratēģijā jāiekļauj arī Latvijas intereses
Saistībā ar Lisabonas stratēģijas jauno posmu ekonomikas ministrs Artis Kampars sanāksmē 14. janvārī teica: „Lisabonas stratēģija ir Eiropas Savienības kopējais virziens, un pēc 2010. gada gan mums, dalībvalstīm, gan Eiropas Savienībai kopumā jānosprauž jauni pieturas punkti savai attīstībai.” Ministrs norādīja vairākas atslēgas lietas – pasākumus ekonomiskās lejupslīdes seku pārvarēšanai un konkurētspējas paaugstināšanai gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā; iesaistīšanos globalizācijas procesos; demogrāfiskās situācijas un sociālo jautājumu risināšanu saistībā ar iedzīvotāju novecošanos; virzību uz zaļāku ekonomiku; energoapgādes jautājumus, it sevišķi saistībā ar Latvijas enerģētisko izolētību Eiropas telpā. „Taču Latvijas attīstības tempam neapšaubāmi ir jābūt ātrākam, lai tā šajos desmit gados daudz būtiskāk pietuvinātos ES vidējam labklājības līmenim. Lai to panāktu, ir jābūt vienotai, skaidrai programmai, kura integrējama Latvijas politikas plānošanas dokumentu struktūrā kā vidēja termiņa plānošanas dokuments.
Es būtu ļoti priecīgs, ja atbildīgo ministriju iesaiste šajā darbā būtu krietni lielāka, jo tā noteikti nav tikai Ekonomikas ministrijas programma. Šis ir valdības un sociālo partneru kopdarbs, arī piedaloties parlamentam, un būtu labi, ja tas tiktu veikts ieinteresētāk un ar lielāku izpratni.”
"Latvijas attīstības tempam neapšaubāmi ir jābūt ātrākam, lai tā šajos desmit gados daudz būtiskāk pietuvinātos ES vidējam labklājības līmenim."
Saeimas Eiropas lietu komisijas konsultante Lilija Stelpe uzskata: „Saņemot šo jaunās ES stratēģijas „ES-2020’ dokumentu, būtu nepieciešams jau pirms nacionālās programmas izstrādes izveidot atbildīgu un efektīvu programmas vadības un uzraudzības mehānismu, kā arī noteikt programmas vietu valsts budžetā.”
Arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis un stratēģijas direktors Daniels Pavļuts pauda viedokli: „ Lisabonas stratēģijā tika nosprausti ambiciozi mērķi un pēc tam secināts, ka to īstenošanai fiskālas iespējas nav nedz Eiropas Savienībai, nedz dalībvalstīm, nedz reģioniem. Līdz ar to mūsu uzstādījums ir tāds: nosaucot stratēģijas mērķus un prioritātes, ir arī jāzina, par kādiem resursiem tos ieviesīsim. Desmit gadi ir ļoti prognozējams periods, valstīm krīzes dēļ ir lielas parādsaistības, un grūti iedomāties, ka tās spēs vienoties par lielāku Eiropas Savienības budžetu nekā šobrīd. Stratēģija katrā ziņā ir jāsaista ar budžetu, un solidaritāte caur ES fondiem būtu jāturpina, domājot par to, lai arī Austrumeiropas reģions līdz 2020. gadam kļūtu par konkurētspējīgu reģionu.”
Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas valsts sekretāre Laimdota Straujuma: „Man šķiet ārkārtīgi svarīgi, ka stratēģijā jābūt norādei: konkurētspējīga ES ekonomika ir jāveido, nodrošinot ekonomisko atšķirību mazināšanu starp pašām Eiropas valstīm.”
[1] Sk. http://www.eurofound.europa.eu/ewco/reports/TN0403TR01/TN0403TR01_3.htm, “Part-time work in EUrope”, Dublin Foundation, 2004. gads.
