Situācija kļuvusi vairāk prognozējama
Kurp šobrīd virzās ne tikai Latvijas, bet arī pasaules ekonomika, ar ko esam cieši saistīti?
Pašlaik situācija pretēji tam, kā bija 2008. gada beigās un pērnā gada sākumā, kļūst vairāk prognozējama. Iekšzemes kopprodukta (IKP) kritums Latvijā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu joprojām gan ir ārkārtīgi liels. Bet ekonomikas lejupslīde salīdzinājumā ar 2009. gada sākumu vairs nav tik strauja. Kopš Latvijas ekonomikas augstākā punkta 2007. gada beigās IKP ir sarucis par gandrīz ceturto daļu, un ekonomika pašlaik ir atgriezusies 2004.–2005. gada līmenī.
Nav noliedzams, ka Latvijas valdība pārāk ilgi ļāvās ārvalstu kapitāla pieplūduma vilinājumam, gandrīz neko nedarīja vai rīkojās novēloti, lai mazinātu nekustamā īpašuma sektora izplešanos un ierobežotu tēriņus, tādēļ arī esam lielākie cietēji krīzē.
Tam var piekrist. Tomēr jāatzīmē, ka daudzi eksperti, tostarp arī mēs, norādīja uz ekonomikas pārkaršanas pazīmēm un to, ka Latvijā veidojas neilgtspējīga ekonomikas struktūra. Uzskatu, ka ar attiecīgu politiku bija iespējams labot situāciju. Tomēr tas nenotika. Tagad politiķi atzīst – jā, vajadzēja ierobežot valsts patēriņu un kreditēšanu, taču toreiz šajā virzienā nekas netika darīts.
"Ir stājies spēkā cits ekonomiskais modelis, kurā galvenais dzinējspēks ir eksports."
Igaunija rīkojās citādāk - veidoja valsts budžetu ar pārpalikumu. Tādēļ ziemeļu kaimiņiem pašlaik ir krietni labāka situācija. Bet arī viņiem IKP kritums pērnā gada 3. ceturksnī salīdzinājumā ar to pašu laikposmu 2008. gadā sasniedza 15,6 procentus. Krīze pašlaik ir vērojama visās ES valstīs, gandrīz visur IKP ir ar mīnusa zīmi. Piemēram, 2009. gada 3. ceturksnī Beļģijā, Nīderlandē un Spānijā kritums bija vairāk nekā trīs procenti, Zviedrijā, Slovākijā, Vācijā – ap pieciem, bet Somijā – pat vairāk nekā deviņi procenti.
Kāpēc poļi joprojām ir „plusos”
Tomēr ar divciparu skaitli ekonomikas kritums mērāms tikai trijās Baltijas valstīs...
Jā, jo Baltijas valstīs ekonomikas pārkaršana bija visdziļākā, par to liecina maksājuma bilances tekošā konta deficīta divciparu skaitļi 2007. gadā.
Kādēļ Polija ir spējusi izvairīties no ekonomikas krituma, pat pērnā gada 2. un 3. ceturksnī saglabājot izaugsmi 1,2 procentu līmenī? Tā ir vienīgā ES dalībvalsts, kas globālās ekonomiskās krīzes apstākļos saglabājusi pozitīvu attīstību.
Polija noturējās vairāku iemeslu dēļ. Poļiem bija ļoti konservatīva banku uzraudzība, kas neļāva tik ļoti ieplūst ārvalstu kapitālam. Nākamais – Polijai kā valstij ar lielu iedzīvotāju skaitu ir relatīvi liels iekšējais tirgus un attiecīgi mazāka atkarība no eksporta. Tā ir lielas valsts priekšrocība. Kad Polijai, tāpat kā citām valstīm, sabremzējās eksports, poļi to varēja līdzsvarot ar iekšējo patēriņu. Viņi darīja vēl divas lietas. Diezgan nozīmīgi (par 40 procentiem pret eiro) devalvēja savu valūtu. Tas sekmēja ne tik daudz eksporta palielināšanos kā importa aizstāšanu ar vietējās izcelsmes ražojumiem. Turklāt iekšējā tirgus attīstību sekmēja arī pensiju indeksācija un iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšana. Tas viss kopumā radīja šos nelielos plusus. Bet jāņem vērā, ka Polijā ir gluži cita ekonomikas struktūra un tādēļ nevajag domāt, ka mēs arī varētu rīkoties līdzīgi.
Tomēr arī Polijā pieaug gan bezdarbs, gan budžeta deficīts (turklāt ievērojamā apmērā), krītas eksporta un investīciju apjomi, un tautsaimniecības rādītāju struktūra kopumā liecina, ka arī šo valsti ir ietekmējusi globālā finanšu krīze.
Globālā krīze mazinās. Pateicoties fiskālā atbalsta spieķim
Visās attīstītajās Eiropas valstīs un arī ASV, un Japānā IKP, kaut arī joprojām mīnusos, tomēr pērnā gada 2. un 3. ceturksnī, dažviet arī agrāk, parāda stabilu samazināšanās tendenci. Cik droši varam paļauties, ka šie iepriecinošie skaitļi jau apliecina globālās krīzes beigas un tautsaimniecības atdzīvošanos?
Jā, statistikas dati apstiprina, ka globālā krīze tuvojas beigām, tomēr pastāv vēl daudzi riski. Pērnā gada sākums bija ļoti pesimistisks, bet monetārās un fiskālās stimulēšanas pasākumi, ko īstenoja šajās valstīs, ir devuši pat labākus rezultātus, nekā bija gaidīts. Tas ir galvenais iemesls pozitīvajām pārmaiņām gan pagājušā gada beigās, gan šā gada sākumā.
Visiem zināms, ka, piemēram, Vācijā atlīdzināja daļu tēriņu tiem iedzīvotājiem, kuri vecās, pat vēl itin labās mašīnas nodeva lūžņos un pirka jaunas, tādējādi balstot mašīnbūves industriju un iekšējo tirgu. Taču tas ir tikai viens pasākums... Kas vēl?
Fiskālie atbalsta pasākumi tiek īstenoti caur budžetu. Galvenokārt tā ir finansējuma piešķiršana infrastruktūras objektu būvniecībai, ceļu, tiltu remontam, lai tādējādi aktivizētu saimniecisko darbību, iepludinot ekonomikā naudu, nevis nežēlīgi samazinot izdevumus. Attīstītajās Eiropas Savienības valstīs netika samazinātas algas kā trijās Baltijas valstīs, tur to nemaz nevarētu izdarīt spēcīgo arodbiedrību dēļ.
Cik lielu budžeta deficītu ārvalstis drīkst atļauties? Latviju uzrauga starptautiskie aizdevēji, bet kas notiek tur?
Lai uzraudzītu valstu finanšu disciplīnu, pastāv Māstrihtas kritēriji. Ja krīzes laikā tiek pārsniegts fiskālā deficīta pieļaujamais slieksnis, ES dalībvalstis izstrādā laika grafikus, kā nonākt atpakaļ budžeta deficīta pieļaujamās robežās, un tas tiek saskaņots Ekonomisko un finanšu jautājumu padomes sanāksmē. Kā jau minēju, daudzās attīstītajās valstīs budžeta deficīts ir pieaudzis dramatiski. Kopumā eirozonā, piemēram, tas ir pieaudzis no mīnus diviem procentiem 2008. gadā līdz mīnus 6,9 pērn un sagaidāms, ka tas sasniegs 7,5 procentus šogad. Bet atsevišķās valstīs, kā, piemēram, Īrijā, gan pagājušajā, gan šajā gadā tas pārsniedz 10 procentus. Līdzīgi ir Grieķijā, Spānijā, Lielbritānijā. Šīs ir valstis ar vislielāko budžeta deficītu. Un tas ir vēl augstāks nekā Latvijā. Arī Vācijā šogad tas sasniegs augstu līmeni - piecus procentus. Fiskālais deficīts nozīmē lielas nākotnes saistības. Parādus nāksies atdot, un šie sarežģījumi vēl ir priekšā.
"Latvijā akūta bezdarba problēma saglabāsies vēl vismaz trīs četrus gadus."
Pašlaik par to jau runā Eiropas līmenī, un ES dalībvalstis atzīst, ka pērn un šogad fiskālos stimulus vēl var atļauties, bet no nākamā gada tos jāsāk mazināt. Pastāv bažas – kas notiks tad, kad valstis sāks mazināt budžeta deficītu. Kā uz to reaģēs ekonomika? Vai privātais sektors jau būs atguvies un bez šā atbalsta varēs iztikt?
Kā tiksim augšup, un kādi draudi pastāv
Atgriežoties pie Latvijas - IKP salīdzinājums starp 2009. gada ceturkšņiem, īpaši 2. un 3. ceturksni (-0,2 un -4%), šķiet, apliecina, ka lielais kritums tomēr ir beidzies.
Savstarpēji salīdzinot datus ceturkšņu līmenī, rezultāti var izrādīties ļoti svārstīgi. Taču par pirmajām stabilitātes pazīmēm patiešām varam runāt. Kopš aprīļa ir sākusi stabilizēties apstrādes rūpniecība, kaut gan gada griezumā apstrādes rūpniecībā kritums joprojām saglabājas. Lielo samazinājumu rūpniecībā galvenokārt nosaka dramatiskais ražošanas kritums tieši gada sākumā. Bet, skatoties pa mēnešiem, ražošanas apjomi pēdējos mēnešos jau pieaug kokapstrādē, ķīmiskajā rūpniecībā, metālapstrādes, kā arī papīra ražošanas un poligrāfijas sektorā. Kokapstrāde ir vienīgā nozare, kurā 2009. gada pirmajos vienpadsmit mēnešos ir pieaugums salīdzinājumā ar šādu periodu iepriekšējā gadā.
Kopumā domājam, ka jau šā gada vidū IKP rādītājs pret iepriekšējo ceturksni varētu kļūt pozitīvs, un tad mēs patiešām varēsim apgalvot, ka bedres dibens ir sasniegts un nākamajā gadā jau sagaidām izaugsmi ar plusa zīmi.
Eksportā ļoti svarīgs konkurētspējas rādītājs ir ražotāju cenas. Statistikas dati liecina, ka tās pēdējā laikā kritušas ļoti strauji. Iepriekš tieši augstā cena daudziem bija klupšanas akmens.
Mēs ejam pa tā dēvēto iekšējās korekcijas ceļu, samazinot dažādas izmaksas, tostarp darba algas, lai uzlabotu savu konkurētspēju. Ražotāju cenas rūpniecībā un, protams, arī patēriņa cenas liecina, ka šie pasākumi ir devuši rezultātus. Bet arī šeit ir jāskatās ne tikai Latvijā ražoto preču cenu dinamika, bet arī jāseko, kas notiek mūsu partnervalstīs, kurp eksportējam vai no kurienes importējam. Latvijas relatīvo konkurētspēju pasaules tirgos labi raksturo Latvijas Bankas aprēķinātais lata reālais efektīvais kurss pret 13 galveno tirdzniecības partnervalstu valūtām. Tas rāda, ka kopš 2009. gada marta pamazām sākam atgūt savu konkurētspēju.
Kas mūs vilks ārā no bedres?
Šobrīd ir skaidrs viens: beidzis pastāvēt ekonomiskais modelis, kad, pateicoties ārējā kapitāla pieplūdumam, tika attīstīts iekšējais pieprasījums un daudziem uzņēmumiem nemaz nebija vajadzības domāt par eksportu. Tagad stājies spēkā cits modelis, kurā galvenais dzinējspēks ir eksports. Jau redzam arī pirmās pazīmes, ka tajās nozarēs, kurās ir eksporta iespējas, situācija reāli sāk uzlaboties. Arī uzņēmēju noskaņojums šajās nozarēs ir diezgan optimistisks. Savukārt uz iekšējo pieprasījumu balstītajās nozarēs, piemēram, tirdzniecībā, būvniecībā, kritums arvien pat padziļinājās, un tikai šogad kritums varētu mazināties. Tad, kad būs vairāk ienākumu no eksporta, pamazām sāks uzlaboties arī situācija iekšējā tirgū. Ekonomika nonāks uz pareiziem pamatiem un rūpniecība kļūs par dzinējspēku. Bet mums ir daudz neizmantotu iespēju ne tikai apstrādes rūpniecībā, kuras īpatsvars mūsu IKP ir salīdzinoši neliels, bet arī pakalpojumu sfērā – informācijas un komunikāciju tehnoloģijās, transportā un loģistikā, tūrismā u.c.
Ekonomikas ministrija pērn ekonomikas atveseļošanas plānā noteica prioritārās nozares Latvijā. Tikko minētās industrijas ir to skaitā. Bet ekonomistu viedokļi par šo nozaru noteikšanu ir visai pretrunīgi.
Valsts resursi ir ierobežoti, tāpēc valsts atbalstam ir jābūt mērķtiecīgam un selektīvam. Vai pēc nozarēm, vai citiem kritērijiem. Nosakot prioritātes, ministrijas speciālisti pirmām kārtām vērtēja, kāds ir nozares ieguldījums ekonomikas atveseļošanā un kādas ir tās eksporta perspektīvas.
"Polija noturējās, jo poļiem bija ļoti konservatīva banku uzraudzība, kas neļāva tik ļoti ieplūst ārvalstu kapitālam."
Tālāk ir jautājums – ko valstij darīt, lai šīs nozares tiešām kļūtu par prioritārām. Te redzu vairākus atbalsta virzienus. Pirmkārt, atbalsts izglītībai un zinātnei. Augstskolām varbūt vajadzētu piešķirt vairāk budžeta vietu speciālistu sagatavošanai tieši šīm nozarēm. Izglītības lietas ir ļoti jāplāno. Latvijā tagad ir ļoti daudz speciālistu ar humanitāro ievirzi, kuri bija noderīgi tolaik, kad attīstījās uz iekšējo tirgu vērstie pakalpojumi, bet pašlaik daudziem no viņiem nav darba. Ja šī ievirze turpināsies, klāt nāks daudz bezdarbnieku. Otrkārt, atbalstam prioritārajām nozarēm vajadzētu būt saistībā ar nodokļu atvieglojumiem. Atsevišķas lietas jau ir iezīmētas attiecībā uz kokrūpniecību, vēl citām nozarēm, kas iekļautas tā dēvētajā ekonomikas atveseļošanas plānā. Un trešais pretimnākšanas veids būtu saistīts ar ES struktūrfondu un finanšu atbalsta instrumentu apguvi.
Kā tikt galā ar bezdarbu
Pašlaik valstī par ļoti nopietnu problēmu izvēršas bezdarbs. Kā tik galā ar to?
Ja ekonomika ir vērsta uz eksportu, tai jābūt konkurētspējīgai, un tad pirmajā vietā nostājas produktivitāte. Tātad turpmāko ekonomisko attīstību noteiks produktivitātes pieaugums un mazākā mērā nodarbinātības palielināšanās. Tāpēc akūta bezdarba problēma saglabāsies vēl vismaz trīs četrus gadus. Tā ir fundamentāla problēma, par ko jādomā jau šobrīd. Arī šeit vienas noteiktas atbildes nebūs.
Ko krīzes laikā šajā ziņā dara citas valstis?
Kam ir vairāk naudas, cenšas attīstīt infrastruktūras objektus, tā īstermiņā dodot cilvēkiem darbu. Par to jau minēju. Bet ir jādomā par ilgāku laikposmu. Nīderlandē, Dānijā un citās valstīs darbojas modelis, ka darbiniekus juridiski ir viegli atlaist, bet viņus sagaida ļoti liels nodarbinātības dienestu atbalsts, palīdzot pārkvalificēties atbilstoši darba tirgū pieprasītām specialitātēm. Tas ir virziens, kurā būtu jāiet arī Latvijai. Bet... tas maksā dārgi. Te ļoti svarīga ir mūžizglītība, tās kvalitāte. Pieprasījums pēc darbaspēka Latvijā pašlaik ir niecīgs - pāris tūkstošu brīvu darbavietu. Tātad ir jādomā par to, kāds varētu būt darba pieprasījums pēc trim, pieciem gadiem. Izglītība jāorganizē saskaņā ar šīm prognozēm. Otrs virziens, ko mēģina attīstīt arī Ekonomikas ministrija, ir nodrošināt tādus atbalsta mehānismus, lai nodrošinātu labvēlīgu vidi pašnodarbinātības, mazo uzņēmumu veidošanai.
"Attīstītajās Eiropas Savienības valstīs netika samazinātas algas kā trijās Baltijas valstīs, tur to nemaz nevarētu izdarīt spēcīgo arodbiedrību dēļ."
Ekonomikas ministrija prognozē nākamā gada IKP kritumu Latvijā četru procentu apjomā, Latvijas Bankas paredzējums ir uz pusi optimistiskāks. Kā skaidrosit šo atšķirību?
Septembrī un oktobrī gan mūsu, gan Latvijas Bankas un Finanšu ministrijas prognozes sakrita. Gada beigās Latvijas Banka šo prognozi ir uzlabojusi, mēs esam piesardzīgāki. Par situācijas uzlabošanos patiešām ir daudz pozitīvu signālu. Bet, piemēram, apstrādes rūpniecības, kurā saskatām iepriecinošus skaitļus, īpatsvars valsts ekonomikā ir tikai deviņi procenti. Tādēļ tās augšupeja nespēs jūtami ietekmēt makroekonomiskos rādītājus. Ļoti liels īpatsvars ekonomikā joprojām ir tirdzniecībai, transportam, citiem iekšzemes pakalpojumiem. Tā kā bezdarbs turpina pieaugt, iedzīvotāju ienākumi – kristies, ir skaidri redzams, ka iekšējais pieprasījums šogad nepieaugs. Tieši šis faktors liek mums būt piesardzīgiem. Arī ārējā vidē joprojām pastāv dažādi jau minētie riski. Piemēram, Eiropas Komisija norāda, ka pieprasījuma atdzīvošanās dēļ citur pasaulē varētu sākt celties naftas un pārtikas cenas. Negatīva ietekme var būt protekcionismam. Tas, kas nesen ar kravas pārvadātājiem notika uz Krievijas robežas, ir skaidra tā izpausme.
Pasaules ekonomika atveseļojas, bet – tā nav vesela, un varam sagaidīt nepatīkamus pārsteigumus, piemēram, ar lielu uzņēmumu bankrotiem, kas var atkal pastiprināt bezdarbu un sašūpot banku bilances. To visu ņemam vērā, tomēr šie četri procenti varētu būt pesimistiskākais variants.
