Kā veidojas kopābūšana, kāda lielajā slimošanas laikā ir jaunā novada veselība? Par to saruna ar Ogres novada domes priekšsēdētāju Edvīnu Bartkeviču.
Līdz gada beigām – ar pašu sāpīgi gādātu rezervi
Kādā sarunā sacījāt, ka ar pašvaldībām ir tāpat kā ar vidējo temperatūru slimnīcā. Kamēr vienas kratās drudzī, citas jau metas aukstas. Pie kurām jūs pieskaitītu Ogres novadu?
Nu jā, vidējā temperatūra mūsu valstī visu laiku ir normāla... Mēs dzīvojam tāpat kā visi. Varbūt pat mazliet labāk nekā dažas citas pašvaldības, kuras šobrīd jau iet uz finanšu izlīdzināšanu, tātad dotāciju. Jo pamats ir mazliet cits: pēc valsts budžeta pusgada grozījumiem sapratām, ka tas nevarēs pildīties Finanšu ministrijas prognozētajā apmērā, un pašvaldībai paredzējām vēl lielāku ieņēmumu kritumu.
Pēdējie mēneši to arī pierādījuši – septembrī iedzīvotāju ienākuma nodokļa izpilde bija par 17% mazāka, oktobrī – par 14% un novembrī tāpat. Jūlijā par 10% samazinātā budžeta ietekme parādījās septembrī. To paredzējām laikus un samērā smagi visās pašvaldības budžeta iestādēs samazinājām gan atalgojumu, gan visus pārējos izdevumus, atsakoties arī no daža projekta, līdzekļus ietaupījām un likām rezervē. Tas šobrīd mums ļauj izdzīvot līdz gada beigām.
Šī rezerve arī ļauj segt pārtēriņu sociālajam budžetam, kas parādās garantētā minimālā ienākuma (GMI) 114% apjomā un dzīvokļu pabalstiem 108% apjomā, kopumā par 30 tūkstošiem latu?
Pašlaik arī gatavojam pēdējos grozījumus šā gada budžetā saistībā ar turpmāk gaidāmajiem apstākļiem. Pagājušajā mēnesī novadā bija trīsarpus tūkstoši bezdarbnieku un aptuveni pusotrs tūkstotis iedzīvotāju, kuriem jau beidzies bezdarbnieka pabalsts. Tātad cilvēki, kas palikuši bez jebkādiem ieņēmumiem. Tas, protams, atspoguļojas arī visos komunālajos maksājumos. Iedibinātā pabalstu sistēma mūsu iedzīvotājiem ir ļoti svarīga: tos tūkstošus taču uz ielas neizliksim.
Ogres pilsētai 2002. gadā pievienoja Ogresgala pašvaldību un izveidoja novadu. Līdz ar reformu klāt pienāca vēl astoņi pagasti. Kāda tagad veidojas šī kopu dzīve?
Jā, tas bija ļoti dzīvelīgs novads. Pluss bija tas, ka gan Ogresgala pagasts, gan Ogres pilsēta bija Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda donori, nevis finansējuma saņēmēji. Bet visi pagasti, kas pēc tam nāca klāt, izņemot Suntažus, bija dotācijas saņēmēji. Būtībā tās nav salīdzināmas lietas, jo tolaik dzīvojām samērā stabilā ekonomikā.
Kad mūs aicināja uz reformu, bija plānots, ka būs novadu attīstības finansējums un programmas, iespējas veidot jaunus štatus un tamlīdzīgi. Jebkura reforma prasa papildu finansējumu, pārstrukturizēšanos kaut vai elementārās lietās – grāmatvedības, darba laika uzskaites sistēmā, visu pakalpojumu sniegšanā un līdzsvarošanā, visu esošo pašvaldības noteikumu vienādošanā, jo, piemēram, sociālo pabalstu piešķiršanai nevar būt dažādi principi vecajā un jaunajā Ogres novadā. Taču ekonomiskā lejupslīde izdarīja pretējo. Mēs vienmēr esam bijuši ļoti taupīgi daudzās lietās, esam viena no pašvaldībām, kur ir centralizētā grāmatvedība. Nevienai no mūsu 28 iestādēm nav savas grāmatvedības. Tā ietaupām gan štata vietas, gan naudu.
"Līdzekļus ietaupījām, likām rezervē, un tas šobrīd mums ļauj izdzīvot līdz gada beigām."
Bet šobrīd situācija ir paradoksāla tajā ziņā, ka tiem pašiem jau iepriekš pietiekami noslogotajiem darbiniekiem, lūzt vai plīst, ir jātiek galā ar veselu virkni jautājumu, bet atalgojums ir samazināts. Turklāt nākamajā gadā novadam jāpārņem arī tās funkcijas, ko iepriekš pildīja rajons. Minēsim kaut vai bērnunamu, pansionātu, muzeju, tūrisma informācijas centru. Tajā pašā laikā finansējums samazinās. No kā to visu uzturēt un finansēt? Šādi raugoties, jaunajā novadā klāsies grūti. Mūs diemžēl sagaida smagi lēmumi gan par mazajām skolām, gan citām iestādēm. Neviena no tām nevarēs dzīvot ar tādu budžetu, kā iepriekš rajona pakļautībā.
Gandrīz puse iedzīvotāju strādā Rīgā
Kas Ogrē pašlaik notiek ar darbavietām, uzņēmējdarbību?
Ir uzņēmumi, kuri joprojām strādā veiksmīgi. Protams, pieprasījuma kritums pasaulē ietekmējis arī tos: samazināts darbinieku skaits, dažkārt slēdz arī kādus ražošanas iecirkņus. Piemēram, Ogres trikotāžas kombināts likvidēja dzijas un vērpšanas cehu, un atlaistie 300 darbinieki šobrīd ir to skaitā, kas vairs nesaņem bezdarbnieku pabalstu. Šā ceha slēgšana vienubrīd Ogres novadu padarīja par teritoriju ar lielāko bezdarbnieku īpatsvaru valstī.
Ceļu tīkls salīdzinājumā ar citiem novadiem mums ir ja ne labs, tad ciešams, izbraucams. Tas ir pietiekami labi savienots arī ar Rīgu. Tradicionāli gandrīz puse ekonomiski aktīvo iedzīvotāju (45%) brauc uz Rīgu strādāt. Bet vēl citi izvēlas doties projām pavisam. Situācija ir problemātiska. Savulaik plānojām, ka mums būs nepieciešami divi bērnudārzi, jo rindā gaidīja 600 bērnu. Bet šobrīd ceļam tikai vienu bērnudārzu Pārogrē, kaut arī projekti ir abiem.
Vai viens no tiem nebija iecerēts kā publiskās un privātās partnerības projekts?
Jā, bet tas ir apturēts, un apsveram, vai vispār sāksim būvniecību. Viena lieta, protams, ir celtniecība, bet dārziņš vēl ir arī jāuztur. Tagad ar to parādās grūtības jau esošajos bērnudārzos.
Kā sokas ar Eiropas Savienības struktūrfondu projektiem?
Visā novadā, arī pagastos, pedantiski tiek apgūti tie finanšu resursi, kas bija pieejami gan saistībā ar pagastu pavienošanos, gan citas projektu naudiņas. Arī jau minētais bērnudārzs tiek būvēts daļēji par Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) naudu. Tagad beidzot ir aizgājis Kohēzijas projekts, un arī visi pārējie mazie projekti šobrīd ir ievērojams atspaids gan ekonomikas sildīšanai, gan pašvaldības budžeta pārprofilēšanai.
Nupat ar Vides ministriju parakstījām līgumu programmā par pašvaldību ēku siltināšanu. Pirmais būs kultūras centrs, savulaik uzbūvēts kā rajona kultūras nams, plašs un varens, kur vēji cauri svilpoja. Nākamā būs Ogres ģimnāzija, arī padomju laikā būvēta. No energoietilpības viedokļa raugoties, lielākie rēķini par siltumu ir tieši šīm mūsu pašvaldības iestādēm.
Vai Ogres pusē siltina arī dzīvojamās mājas?
Novadam ir pašam sava programma dzīvojamo māju siltināšanai - to darām jau piekto gadu ar pašvaldības līdzfinansējumu. Apsaimniekotājs vienojas ar iedzīvotājiem, gatavo tehnisko projektu, nosiltina šo māju par 40-50% pašvaldības finansējuma, pārējais ir pašu iedzīvotāju un apsaimniekotāja maksājums, kas iekasēts par māju apsaimniekošanu.
Tie nav pašvaldības aizdevumi, bet granti?
Jā, neatmaksājams finanšu atbalsts. Energoefektivitātes nozīmīgums mums bija skaidrs jau sen. Ogrē ir gan automatizēta energopatēriņa uzskaites un regulēšanas sistēma, gan apkure ar koģenerācijas stacijām. Pilsētu apsildām ar gāzi, un tarifs Ogrē ir par dažiem procentiem zemāks nekā Rīgā.
ERAF īpašajā siltināšanas programmā dzīvojamo māju apsaimniekotāji neiesaistās?
Mums ir atsevišķas dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības, ar ēku pārvaldniekiem diskutējām par iespējām piedalīties programmā un ņemt šīs Eiropas naudas – tas būtu vēl izdevīgāk, ņemot vērā arī pašvaldības papildu finansējumu. Bet mēs nekādi nevaram atrast kopīgu valodu ar Ekonomikas ministriju - lai tā atļautu šajā programmā piedalīties arī pašvaldības aģentūrām. Esam par to runājuši Eiropas Komisijā, tā piekrīt, bet EM uzskata, ka šī programma ir paredzēta, lai veicinātu dzīvokļu īpašnieku biedrību veidošanu, nevis lai siltinātu mājas. Ja ERAF līdzekļus konsolidētu viena mērķa sasniegšanai, tas notiktu daudz efektīvāk un ātrāk, varētu izdarīt daudz vairāk. Pašlaik mums pēc pašvaldības atbalsta siltināšanai rindā stāv kādas desmit mājas. Nevaram to atļauties, jo trūkst finansējuma, bet tajā pašā laikā Eiropas 40 miljoni guļ neizmantoti.
Instrukcijas kā svētā govs
Kas pašvaldībai pašlaik traucē visvairāk?
Ir lietas, ko mēs varētu izdarīt daudz ātrāk, ja likumdevējs būtu elastīgāks un nenoteiktu, kā katrs ķeksītis jāpieliek. Tiklīdz ieliekam drusku citādāk, esam lieli likuma pārkāpēji. Instrukcijas ir mūsu svētā govs. Pirmām kārtām ļoti ierobežojošs ir Valsts pārvaldes iekārtas likums, tad vēl visi saistošie Ministru kabineta noteikumi, kas sīki nosaka – ko drīkst un ko ne, kā ir jādara. Pat to ieraksta, ka nogāzes slīpumam jābūt 18%, lai rekultivētu izgāztuves. Kad sakām, ka tas projektu sadārdzina par miljonu, mums atbild - mainīt neko nedrīkst. Paldies Dievam, tagad Vides ministrija tomēr šos MK noteikumus maina.
Saeima neatbalstīja tā dēvēto krīzes likumu, kur pašvaldības krīzes laikā pēc saviem ieskatiem varētu kādu no stingrajām prasību normām neizpildīt vai pildīt mazāk. Kā tagad tiekat galā ar prasību stingrību un naudas trūkumu vienlaikus?
Uzsvēršu - mēs nevēlējāmies dot ziņu, ka iesim pilnīgi pretējā virzienā, jo normatīvajos aktos ir iestrādātas arī ļoti labas lietas. Mēs lūdzām iespēju nevilkt ķeksīšus un nepildīt galīgi absurdas prasības.
Piemēram, Izglītības un zinātnes ministrija norāda: ir noteikta pedagoga likme, cik daudz viņam jāmaksā. Esmu apbraukājis visas mūsu pagastu skolas, izrunājies gan ar direktoriem, gan skolotājiem, un jautājums skan citādāk – vai ir līdzvērtīgs atalgojums pedagogam, kurš strādā ar pieciem skolēniem klasē, un tam, kurš strādā ar trīsdesmit? Vai ir starpība – labot piecus vai trīsdesmit kontroldarbus? Mēs lūdzām pašvaldībai dot tiesības līdzsvarot šīs atalgojuma lietas, mēs būtu meklējuši risinājumu, atraduši kopīgu valodu ar skolotājiem lielās un mazākās skolās.
"Tradicionāli gandrīz puse ekonomiski aktīvo iedzīvotāju (45 procenti) brauc uz Rīgu strādāt."
Tas ir arī jautājums par izdzīvošanu. Ministrija redz tikai valsts mērķdotācijas daļu uz vienu skolēnu. Ministrija nerēķina, cik pašvaldībai izmaksā skolas uzturēšana, cik daudz ģimenei izmaksā skolēna uzturēšana. Tiklīdz bērns dzīvo tālāk no skolas, tā ģimenei jāmaksā vairāk. Ceļš, ēdināšana un vēl daudz kas cits. Vai mēs varam no tiem pašiem Mazozoliem skolēnu vest uz vidusskolu Ogrē deviņdesmit kilometru attālumā? Bērni tajos Mazozolos ir jāsavāc, tam vajadzīga stunda laika. Tad vēl tikpat ilgi jāved līdz skolai. Ja mums arī būtu autobusi un finansējums, tad noliekam pretī laika grafiku un palūkojamies – cik agri šim bērnam jāceļas? Un cikos viņš tiks mājās?
Ir virkne neloģisku lietu, kuras tik vienkārši ar noteikumiem atrisināt nevar. Kaut vai tā pati skolu uzturēšana – pašlaik uzturēt skolu Mazozolos uz vienu skolēnu iznāk uz pusi lētāk nekā skolu Ogrē, kaut arī šeit mācās tūkstotis. Ogrē skola tiek kurināta ar gāzi, ir jātīra ļoti plašas telpas, bet tur mazā skoliņā izmaksas ir mazākas. Tad, redz’, parādās, no kura skatupunkta katrs kalkulē.
Ar skolu reformu - soli pa solim
Esat kādu skolu slēguši, kādi ir jūsu plāni?
Neesam, bet savos plānos aplūkojam iespēju mazajos pagastos, kur ir bērnudārzs un skola, saglabāt vai nu 1.-4., vai 1.-6. klasi, bet lielākos bērnus pārvest uz tuvāko skolu. Mazozoli, Meņģele, Taurupe - ar vēsu prātu analizējot dzimušo bērnu skaitu un to perspektīvu, kas mūs sagaida, ir redzams, ka vidusskolas acīmredzot būs Madlienā, Suntažos un Ogrē. Pārējās paliks kā šīs mazās skoliņas. Neko neforsējam, ejam soli pa solītim un lūkojamies, ko varam atļauties un izdarīt.
Trakākais ir kas cits (ir jau sava daļa taisnības Izglītības un zinātnes ministrijai, jo viņi redz kopīgo statistiku) - ja vienā lauku skoliņā 1999. gadā mācījās 150 bērnu un 160 bērnu bija bērnudārzā, tagad attiecīgi ir 50 un 20 bērnu... Bet pagājis tikai desmit gadu. Rodas loģisks jautājums: kas būs vēl pēc desmit? Ņemot vēl vērā tagadējo ekonomisko lejupslīdi, cik daudz mēs vairs būsim palikuši? Tas nav tikai laukos. Arī pilsētās. Ja nebūs darbavietu, kur cilvēki varēs nopelnīt naudu, lai nodrošinātu elementārās vajadzības – iztiku, jumtu virs galvas –, neizbēgami radīsies lielas problēmas.
Pagastu pārvaldēs pavācām informāciju, un skaitļi rāda, ka 45 mūsu novada ģimenes šoruden pametušas Latviju. Izņēmušas bērnus no skolas un aizbraukušas.
Par ko vēl pašvaldības pašas gribētu lemt?
Mēs dzīvojam krīzes apstākļos, bet normatīvo aktu bāze pamatā tapusi pie augšupejošas attīstības rādītājiem. To tad punkts punktā tagad cenšamies izpildīt. Bet tajā pašā laikā realitāte ir gauži skarba. Joprojām velkam ķeksīšus, ko drīkst, ko nedrīkst saistībā ar struktūrfondu finansējumu, un ilgi un dikti debatējam par riskiem. Bet mums šobrīd lielākais risks ir visiem kopā nobeigties. Jo nebūs vairs, kam te dzīvot, nebūs ne pensiju, nekā!
Visapkārt būvē, mēs vilcināmies
Kā, jūsuprāt, vajadzētu rīkoties ar Eiropas naudām? Ko paveiktu, ja šī nauda būtu vieglāk pieejama?
Mums tā ābece nekur tālu nav jāmeklē. Paskatīsimies, kas notiek kaimiņos. Ja mēs savu struktūrfondu naudu esam ielikuši garantiju fondos un to uzskatām par labu apguvi, tad no infrastruktūras projektiem paredzētās naudas apgūti, kā lasīju biznesa avīzē, 0,22 procenti no šā plānošanas perioda finansējuma. Tagad izskanējis, ka kopumā apgūti kādi pieci procenti. Ja paskatāmies, kas notiek apkārt, sākot ar to pašu Zviedriju, redzam, ka pašvaldību budžetos papildus ieliktas ļoti lielas naudas klāt. Vienā Upsalas pilsētā kā papildu finansējums infrastruktūras uzlabošanai ir ieguldīti 34 miljoni eiro. Viņi remontē ceļus, būvē tiltus, pārvadus, pārbūvē skolas, siltina mājas. Mums struktūrfondu finansējums infrastruktūras sakārtošanai būtu pieejams jau minētajā policentriskās attīstības programmā, tāpat kā tas jau tagad ir lielajām Latvijas pilsētām.
"Joprojām necīnāmies, lai laistu apritē katru latu un no tā iekasētu nodokļus."
Taču šobrīd ir tikai paredzēts, ka tā būs; acīmredzot nākamā gada laikā tiks iziets cauri visiem tiem MK noteikumiem, un paredzu, ka programmu izsludinās labi ja nākamā gada beigās.
Tad šai programmai vēl vajadzēs tikt klāt. Katrā pagastā un novadā pirms reformas bija izstrādāta sava attīstības programma. Tagad, lai saņemtu struktūrfondu naudu, ir jāizstrādā jauna. Tas arī prasīs gadu. Tad varētu būt, ka šī policentriskā programma novadu pašvaldībām būs pieejama tikai aiznākamajā gadā.
Kad pērn decembrī tikāmies ar Rīgas plānošanas reģiona sadarbības partneriem – Reinzemes-Pfalcas reģiona pārstāvjiem – un viņiem jautājām, ko viņi domā darīt ekonomikas bremzēšanās laikā, Vācijas kolēģi teica tieši to pašu: siltinās ēkas, remontēs ceļus, kaut gan es nesaprotu, ko tur vēl remontēt... Viņi šo programmu palaida ļoti ātri. Pašlaik Vācijā ēku siltināšanas programmā, kas faktiski bija domāta Vācijas bezdarbniekiem, strādā arī viens no Ogres celtniekiem. Viņš aizbrauca aprīlī, tad augustā vēl paņēma sievu un bērnus un pārcēlās pavisam uz Vāciju. Lūk, tā.
Bet mēs nevaram iešūpoties ne uz kādiem darbiem. Tikai runājam. Vides ministrijai gan tā siltināšanas programma patiešām ir laba, un arī operatīvi tika iedarbināta apritē. Šobrīd jau noslēgti pirmie līgumi. Mūsu projekta kopējā summa ir aptuveni seši miljoni latu. Tas cilvēkiem dod darbu, tiek samaksāti nodokļi, nav jādod sociālie pabalsti.
Reģionu komitejas speciālisti, ekonomisti Eiropas Parlamentā Briselē, salīdzinot Latvijas kapacitāti ar struktūrfondu piešķirto finansējumu, mums apliecinājuši: ja šo finansējumu efektīvi palaistu apritē, tad valsts krīzes bedrē tik ļoti nekristu. Bet mēs naudu nespējam apgūt! Kāpēc mēs necīnāmies par katru latu, kam vajadzētu strādāt mūsu labā?
