Kāds ir jūsu skatījums uz šā brīža situāciju veselības nozarē?
Labi nav. Īstenībā veselības nozare visus šos gadus dzīvo hroniskā mazasinības stāvoklī. Par valsts attieksmi pret nozari kopumā liecina nozarei atvēlētie procenti no IKP, kas ir viszemākie Eiropā – bijām pat noslīdējuši zem 3%, kamēr Eiropā ir valstis, kas nozarei velta 6–12% no IKP. Latvijā veselības aprūpē no valsts budžeta tiek tērēti 294 eiro uz iedzīvotāju gadā, kamēr citur tērē 2–3 tūkstošus eiro.
Taču tas vien nenodrošina labklājību, jo ir svarīgs veids, kā šo naudu administrē. Valsts tērē maz, līdz ar to par veselības aprūpi maksā iedzīvotāji paši vai darba devēji, izmantojot veselības apdrošināšanu, kas Latvijā pēdējos gados bija ļoti populāra un šobrīd piedzīvo problēmas.
Vienīgais labums, ka finansējuma trūkums izraisījis strukturālās reformas, kurām bija jānotiek jau sen, un sabremzējis dažus projektus, kuri, manā skatījumā, krīzes laikā ir nevietā.
Kuras strukturālās reformas, jūsuprāt, ir tie prātīgie lēmumi?
Slimnīcu skaita optimizācija un slimnīcu transformācija par ambulatoriem medicīnas centriem, arī strukturālās reformas, kas skārušas veselības nozares pārvaldes aparātu. Kritizējams ir to straujums, nesagatavošanās un kompensējoša mehānisma trūkums, piemēram, ja slēdz slimnīcu, bija jābūt gatavam neatliekamās palīdzības dienestam, kas var droši transportēt pacientus no atrašanās vietas uz citu slimnīcu. Slikti, ka pārmaiņas notiek steigā, tiek smagi iedragāti cilvēkresursi – ārsti zaudē darbu un dodas projām.
Tātad var teikt, ka lielākās problēmas medicīnā ir ekonomiska, nevis politiska rakstura?
Diemžēl politika ir pietuvojusies medicīnas ekonomikai. Tas ir galēji traģiski, ja kāds izsaimnieko veselības aprūpei paredzēto naudu. Piemēram, ja kāds nozog izglītībai paredzēto naudu, skolēni saņem nekvalitatīvu izglītību – protams, slikti. Ja izsaimnieko naudu celtniecībai – neuzbūvē pietiekami daudz māju. Bet, ja nozog kaut latu veselības aprūpes sistēmā, tas nes līdzi cilvēku dzīvības.
Cilvēki zina par korupciju, bet ir ļoti iecietīgi, jo viņi paši ir pieraduši dot naudu – gan ārstiem, gan policistiem. Ja ārzemju slimnīcā kāds kaut ko būtu nočiepis, nav pat izredžu, ka viņš varētu palikt amatā!
Uzlabojusies ārstu pieejamība
Kā krīzi izjūt privātās veselības aprūpes jomā?
Privātā medicīna no labklājības un hiperpieprasījuma pusotra gada laikā ir iestūrējusi situācijā, kad sāk pietrūkt pacientu un notiek deflācija, asa konkurence medicīnas iestāžu un ārstu privātprakšu starpā, cīņa par katru pacientu, kas ir spējīgs maksāt.
Treknajos gados bijām izlaidušies. Mūs nevarēja sazvanīt, spējām atbildēt tikai uz 30–40% zvanu – bija milzīgs pieprasījums. Kad cilvēks bija mūs sazvanījis, viņš varēja pieteikties uz konsultāciju pie ārsta pēc pāris mēnešiem.
Patlaban pieraksts ir dažas dienas uz priekšu. Pacientiem ir uzlabojusies ārstu pieejamība. Taču mediķi tagad savā ziņā saņem sodu, jo daļa no viņiem bija zaudējuši motivāciju strādāt, piemēram, ārsti strādāja vairs tikai četras dienas nedēļā. Darba tirgū valdīja darbinieku trūkums, bija grūti veikt darbinieku atlasi. Un, ja tas arī izdevās, tam bija ekonomiskās sekas, jo zinoši speciālisti pieprasīja vislabāko aparatūru. Spožums un posts, jo ik pēc 3–4 gadiem šīs iekārtas vienalga jāmaina.
Ko veselības aprūpes iestādes dara tagad, lai piesaistītu pacientus?
Strādājam sestdienās, tiek aktivizētas klientu lojalitātes programmas – izsniegtas atlaižu kartes, notiek klientu lutināšanas akcijas – konsultatīvajiem, diagnostiskajiem un ārstnieciskajiem pakalpojumiem tiek samazinātas cenas. Dodam lielas atlaides veselības apdrošināšanas kompānijām un esam spiesti par stipri samazinātiem tarifiem sadarboties ar valsts veselības aprūpes finansētājiem. No 1. jūlija valsts samazināja pakalpojumu tarifus, tajos paredzot, ka ārsta darbs ir 1,62 Ls/h, reāli sanāk ap 1,43 Ls/h.
Pakalpojumu cenu nevienmērība ir viena no lielākajām problēmām, kas saglabājas. Kādreizējā Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrā (VOAVA) jeb tagadējā Veselības norēķinu centrā (VNC) bija dienests, kas noteica valsts apmaksāto pakalpojumu cenas – tās nebija saistībā ar realitāti. Rezultātā sagrupējās specialitātes, kurās bija ļoti augstas pakalpojuma cenas, ar labi novērtētu ārsta darbu, piemēram, mikroķirurģijā, invazīvajā kardioloģijā. Ir specialitātes ar vidēju atalgojumu un tādas, kurās valsts apmaksātajiem pakalpojumiem ir neiedomājami zemas cenas, piemēram, kardiologiem, neirologiem.
"Ja veselības aprūpes sistēmā nozog kaut latu, tas nes līdzi cilvēku dzīvības."
Pacients to neizjūt, taču jūt pacienta iemaksu, kas nu ir kļuvusi par problēmu. Pacienta iemaksa (Ls 0,50–3,00) līdz šā gada 1. janvārim bija sliekšņa maksājums, lai cilvēks bez vajadzības nenāk pie ārsta. No šā gada janvāra tas kļuva par kompensējošu līdzmaksājumu. Piemēram, pieci lati par konsultācijām, desmit – par datortomogrāfiju, 20 – par magnētisko rezonansi. Ārstam šis līdzmaksājums ir svarīgs, jo ir ierēķināts pakalpojuma cenā, bet pacientam tas ir kļuvis par nepārvaramu slieksni. Daudzi vairs netiek pie valsts apmaksāta pakalpojuma. Paradokss – cilvēks ilgi gaida rindā, bet, kad tā pienāk, viņam nepietiek naudas līdzmaksājumam.
Ministri mainās, nav pēctecības
Kādi, jūsuprāt, ir bijuši pēdējā laika muļķīgākie, nesaprotamākie vai nepārdomātākie valdības lēmumi, kas skar medicīnu?
Krīze ir piespiedusi valdību pieņemt samērā prātīgus lēmumus, kurus līdz šim nebija izdevies izdarīt dažādu politisku un lokālpolitisku iemeslu dēļ. Vietējie iedzīvotāji nav sapratuši (turklāt mediji pastiprinājuši domu), ka katrā pagastā nav vajadzīga slimnīca. Jālauž priekšstats, ka veselības aprūpe ir slimnīca. Slimnīcās notiek tikai neliela daļa no visiem veselības aprūpes notikumiem! Tur nokļūst tikai tad, kad vairs nevar palīdzēt ambulatori.
Neviena veselības aprūpes sistēma nevar pavilkt tādu slimnīcu un iedzīvotāju skaita attiecību, kāds bija Latvijā. Mums vajag dažas, bet tehniski labi aprīkotas slimnīcas, kurās strādā augsti kvalificēts personāls. Visu cieņu lauku kolēģiem, tomēr ir jautājums, cik reizes gadā vai mēnesī viņi veic kādu konkrētu operāciju, lai varētu uzturēt kvalifikāciju? Tāpēc nevis slimnīcas tuvums ir noteicošais, bet izšķirīga nozīme ir ārsta kvalifikācijai.
Tātad nesaprātīgie lēmumi nozarē pieņemti pirms krīzes?
Latvijā veselības aprūpes sistēmu raksturo nepārtrauktas reformas, kas saistītas ar nepārtrauktām galveno personāliju maiņām. Rotē ministri, vidēji – viens gadā. Tas neizbēgami rada sekas, jo nav pēctecības iepriekš iesāktajam. Neviens veselības ministrs nav nostrādājis pietiekami ilgi, lai izdarītu ko nozīmīgu. Sākums, sevišķi tiem, kas pēc profesijas nav mediķi, paiet, kamēr saprot nozari un iešūpojas darbam; pēc pusgada, kad situācija zināma, sāk būvēt vīzijas un domāt, ko darīt, un tajā brīdī pienācis laiks viņu nomainīt.
Nāk nākamais, kas iepriekšējo noliedz, un tas atkarīgs no viņa specialitātes. Ja ministrs ir narkologs vai psihiatrs, sāk uzplaukt šīs jomas, ja infektologs – kļūst ļoti nozīmīgs Infektoloģijas centrs. Tas ir labi, ka tiek atbalstītas šīs nozares, bet pie ierobežotā budžeta rodas nevienmērība.
Tāpat kā dažās disciplīnās supertarifi nodrošina laimīgus mediķus, citur ir nelaimes ielejas – ir Latvijas reģioni, kuros nav pieejams neviens valsts apmaksāts ginekologs, jo viņu darbs tiek novērtēts pārāk zemu.
Varbūt tomēr ir arī kādi pozitīvi notikumi veselības nozarē?
Labā vēsts, ka krīzes iespaidā ir sadrupināta VOAVA, kas veica trīs ļoti svarīgas, bet tai neatbilstošas funkcijas. Pretendentu atlasi: izvēlējās tos, ar kuriem iestāde sadarbosies, noteica pakalpojumu cenas (nevienmērīgas) un finansējuma („kvotu”) apjomu. Normāli būtu, ja nauda sekotu pacientam, bet joprojām ir otrādi – pacients seko naudai. Lai uzlabotos pakalpojumu kvalitāte, naudai jāseko pacientam. Proti, pacients izvēlas doties uz, viņaprāt, labāko iestādi, un finansējums – viņam līdzi. Bet Latvijā visām veselības aprūpes iestādēm nauda ir sadalīta, un pacients iet tur, kur nauda vēl ir vai arī ir īsāka rinda!
Kas jums liek domāt, ka VNC šīs funkcijas veiks labāk?
VNC ir palikusi tikai pretendentu atlase. Cenu veidošana ir atdota Veselības ekonomikas centram, kur vismaz strādā cilvēki ar izglītību ekonomikā. Līdz šim cenas tika veidotas pēc lobisma principa – atnāca cienījams ārsts ar skaļāku balsi un pateica: mans darbs ir ļoti vērtīgs, būs tā! Bet specialitātēm, kur nav tik harizmātisku līderu, tika atvēlēti graši. Savukārt iedzīvotājiem ir smagi, jo notiek naudas izšķērdēšana un nav pieejamības valsts pakalpojumam.
Lobisms un naudas „izsišana”
Ko, jūsuprāt, varētu darīt, lai risinātu minētās problēmas?
Veselības aprūpes sistēmu nevar vadīt kā sociālismā, jo dzīvojam tirgus ekonomikā. Privātās veselības aprūpes iestādes cenšas naudu nopelnīt, bet valsts iestādes darbojas pēc principa, kā dabūt naudu, nevis racionāli saimniekot.
Atsevišķas valsts medicīnas iestādes vada autoritātes ar vārdu, gudri, inteliģenti cilvēki. Viņi ir saistīti ar vadošajām politiskajām partijām, nevis domā, kā racionāli saimniekot, skaitīt katru santīmu, bet gan – kā “izsist” naudu. Līdzšinējā sistēma mācīja: jo tu izšķērdīgāk darbojies, jo ātrāk tev pietrūks naudas, jo drīzāk izdosies to dabūt vēl. Rudenī pietrūkst līdzekļu., un atskan skaļi saukļi “mēs slēdzam slimnīcu”! Rezultātā – tiek saņemts papildu valsts finansējums.
"Mediķi tagad savā ziņā saņem sodu, jo daļa no viņiem treknajos gados bija zaudējuši motivāciju strādāt."
Jāpiebilst, ka ir arī valsts slimnīcas, kurām nav parādu un kuras attīstījušās pašas par savu naudu, racionāli saimniekojušas, piemēram, Madonā, Liepājā. Bet kopumā valsts medicīnu raksturo vēlme “izsist” līdzekļus. Arī privāto medicīnas iestāžu vadības pārstāvji darbojas politiskajās partijās, bet tā nav vispārēja tendence.
Un jūs?
Nekad neesmu bijis kādas partijas biedrs.
Uzskatāt, ka tas nav nepieciešams, lai sasniegtu kādus mērķus?
Drīzāk Latvijas apstākļos tas ir lietderīgi, ja esi valdošās koalīcijas komandā. Nebaudu nekādu lobismu. Viss, ko es panāku, ir ar pārliecināšanas spēku, līdz ar to man jādarbojas daudz intensīvāk un enerģiskāk.
Tas ir arī jautājums par privātā sektora noderīgumu valsts apmaksātajā veselības aprūpes sistēmā. Piemēram, iedzīvotājs vēlas saņemt valsts apmaksātu pakalpojumu – datortomogrāfiju. Viņš to var izdarīt privātajā un valsts veselības aprūpes iestādē, bet ir atšķirība viņam kā nodokļu maksātājam. Valsts slimnīcā datortomogrāfs parasti ir pirkts par nodokļu maksātāju vai Eiropas Savienības struktūrfondu naudu. Valsts pati maksā pilnu pakalpojuma cenu divreiz: iegādājoties iekārtu un tad pērkot pakalpojumu.
Taču privātais iekārtu nopērk par savu vai bankā aizņemtu naudu. Valsts maksā pilnu cenu, iedzīvotājs saņem pakalpojumu, bet šajā gadījumā nodokļu maksātāja nauda tiek tērēta vienreiz, maksājot tikai par pakalpojumu. Ietaupījums ir ļoti uzskatāms, bet veselības aprūpes administratori turpina meklēt iespēju investēt, nevis vienkārši pirkt pakalpojumu par saprātīgu cenu, nodrošinot racionāli strādājošu medicīnas iestāžu pašattīstību.
Kā uzlabot situāciju?
Jāakcentē ambulatorā medicīna, jo tā ir izmaksu efektīva un, attīstoties medicīnas tehnoloģijām, spēj veikt arvien vairāk.
Līdzsvarot medicīnas pakalpojumu tarifus un, respektējot pacientu izvēli, izveidot mehānismu valsts naudas virzībai uz tām medicīnas iestādēm, kas, prasmīgi saimniekojot, spēj pašas sevi uzturēt un attīstīties. Visu īpašumu formu reāla līdztiesība, dodot arī privātajām medicīnas iestādēm iespēju saņemt ES struktūrfondu finansējumu un iesaistīties publiskās un privātās partnerības projektos. Valsts un pašvaldību investīcijas virzīt speciāliem projektiem, piemēram, transplantoloģijā, infektoloģijā, onkoloģijā un citur, kur nav iespējama pašattīstība.
Diagnostikas centrs pastāvēs
Kas notiek un notiks ar Diagnostikas centru?
Diagnostikas centrs bija ļoti nozīmīga iestāde pagājušā gadsimta 80. un 90. gados. Tur tolaik koncentrējās labākās tehnoloģijas. Pa šo laiku tās bija novecojušas. Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca pieņēma loģisku lēmumu ambulatorās diagnostikas dienestu attīstīt slimnīcu telpās, lai racionāli izmantotu tehnoloģijas un cilvēkresursus.
Veselības ministrijai bija vairāki sarunu etapi ar citiem komersantiem, bet plāni neīstenojās, kamēr Veselības ministrijas pārstāvji vērsās pie „Veselības centra 4”, un mēs piekritām. Šādu lēmumu noteica situācija – mūsu aparatūra tāpat kā dažos citos privātajos centros ir Premium klases, jo to sekmēja gan uz kvalitāti orientētais tirgus, gan speciālistu prasības. Taču tagad tirgus ir orientēts uz cenu. Šeit nevaram pazemināt savu resursu kvalitāti, jo viss ir augstākajā līmenī, taču Diagnostikas centrā kopā ar partneriem centīsimies panākt iespējami zemāku pakalpojuma cenu, kādu vien iespējams panākt legālā uzņēmējdarbībā, neupurējot pakalpojumu kvalitāti. To plānojam darīt, neliekot uzsvaru uz vides kvalitāti un klientu servisu. Taču tehnoloģijas būs jaunas, jo Austrumu slimnīca iepriekšējās tehnoloģijas ir paņēmusi sev.
"Normāli būtu, ja nauda sekotu pacientam, bet joprojām ir otrādi – pacients seko naudai."
Mēs iznomājam telpas – 10 000 kvadrātmetru. Līgums paredz, ka telpu īpašniekam, kas ir valsts, nav nekādu izdevumu – mēs uzturam, remontējam ēku, un valsts saņem tikai ienākumus. Darījums ir godīgs, neviens nav saņēmis kukuļus, jo tos nevienam nedodu.
Lēmumu atjaunot centru nenožēlojat?
Vēl ne. Bet, kā veiksies, rādīs laiks. Izaicinājums ir liels – „Veselības centrs 4” ir izrādījies vienīgais, kas to var uzturēt, jo pagaidām tas tikai prasa dotācijas.
Kad Diagnostikas centrs atsāks darbību?
Pilnībā tas tiks atklāts janvārī, taču jau tagad tas darbojas daļējā režīmā. Kārtojam kabinetus, ir pasūtītas iekārtas. Esam arī atraduši speciālistus, kas ir gatavi atbalstīt ekonomiskās klases medicīnas centra koncepciju.
Hospitālis sirdij
Šķiet, Diagnostikas centrs nav vienīgais “Veselības centra 4” biznesa paplašināšanas virziens. Kādas saites vieno nosaukumus “Veselības centrs 4”, “Hospitālis”, “Wellslim”, “4. Dimensija"?
“Veselības centrs 4” ir modulāra daudzprofilu iestāde. Ir filiāles un saistītie uzņēmumi ar citu nosaukumu, kas vairāk vai mazāk pieder mums. Labprāt atrastos vienās telpās, bet pašreizējā adresē ir ļoti šauri, un iepriekšējos gados augsto nekustamā īpašuma cenu dēļ jaunas telpas neiegādājāmies. Tāpēc katru jaunu darbības paplašināšanos bija jāsāk citviet – skaistuma klīniku, pēdu centru u.c. Bet restorāns “Hospitālis” ir mans sirds darbs, kura ideja radās jau pagājušā gadsimta 90. gadu vidū. Tas piesaista ārvalstu tūristus un, cerams, ir interesants vaibsts Rīgas sejā.
