Privātā un publiskā medicīna: mēģinājums salīdzināt nesalīdzināmo

Visbiežāk cilvēku neizpratne par, viņuprāt, neadekvāti augstajām veselības aprūpes pakalpojumu cenām ir vērsta pret privāto medicīnas jomu, tāpēc LV.LV piedāvā “Veselības centra 4” direktora praksē balstītu skaidrojumu par to, kā veidojas pakalpojuma cena par ārsta konsultācijām, dažādām medicīniskām manipulācijām un operācijām.

Ārsta konsultācija

Atnākot uz konsultāciju pie ārsta privātiestādē, pacientam jāņem vērā, ka apmēram 50-60% no pakalpojuma cenas tiek novirzīti ārsta atalgojumam (bruto). Līdzīga vai pat nedaudz lielāka cenas daļa nonāk fizioterapeita, masiera vai citu speciālistu algas kontā.

Pārējā pacienta samaksātā nauda tiek izmantota konsultācijas apstākļu radīšanai, proti, ārsts strādā mēbelētā kabinetā, ir nepieciešami līdzekļi telpu uzturēšanai (telpu noma, komunālie maksājumi, telekomunikācijas, klimata sistēmas, baktericīdie filtri u.c.). Iestādei jāuztur noteikta kvalitātes sistēma, piemēram, jāveic personāla izglītība, sertifikācija, resertifikācija u.c.

Tāpat noteikts procents no samaksas par konsultāciju tiek novirzīts dažādu programmatūru iegādei un uzturēšanai, piemēram, ir privātās medicīnas aprūpes iestādes, kurās pastāv elektroniskā pacientu datubāze, elektroniskā pacientu reģistrācijas sistēma. Daļa ārstu lieto elektroniskās pacientu ambulatorās kartītes u.c. M. Rēvalds vēl norāda, ka būtisks konsultācijas samaksas veidošanās komponents ir palīgpersonāls, piemēram, ārstu palīgi, medmāsas, administratori, apkopējas u.c. Pakalpojuma izmaksas samazinās, ja ārstam nav palīgu vai vairākiem ārstiem ir kopējs palīgpersonāls.

Manipulācija vai operācija

Veicot veselības aprūpes pakalpojumus, kas saistīti ar tehnoloģijām, ārsts no manipulācijas cenas saņem aptuveni 25-40%, atkarībā no tā, cik dārgas tehnoloģijas tiek izmantotas.

M. Rēvalds īpaši akcentē medicīnas tehnoloģiju amortizācijas aspektu, jo tās attīstās un noveco ļoti strauji. Vidēji tehnoloģiju amortizācijas laiks ir pieci gadi. Piemēram, ginekologa kabineta standarta aprīkojums – ultrasonogrāfs – maksā no 12 000 līdz 150 000 latu par vienu iekārtu (atkarībā no tā gradācijas).

“Ja iegulda nekustamajā īpašumā, tas paliek uz visiem laikiem, vienīgi atkarībā no tirgus situācijas aug vai krītas tā vērtība. Mēs kabinetā iestumjam vienu privātmāju, ko pēc pieciem gadiem stumjam laukā kā nederīgu, un pērkam nākamo, lai turētos līmenī,” direktors skaidro visām veselības aprūpes iestādēm kopīgo problēmjautājumu par iekārtu atjaunošanu un to dārgajām izmaksām.

"M. Rēvalds iesaka pirms tam ar ārstu ļoti precīzi vienoties par gaidāmo manipulāciju un kopīgi sastādīt ārstēšanās plānu."

Pakalpojuma cenā ietilpst arī iestādes izdevumi par pacientu drošību, higiēnas prasību ievērošanu, bīstamo atkritumu apsaimniekošanu u.c.

Lai pēc kādas manipulācijas veikšanas pacients izvairītos no nepatīkama pārsteiguma par tās cenu, M. Rēvalds iesaka pirms tam ar ārstu ļoti precīzi vienoties par gaidāmo manipulāciju un kopīgi sastādīt ārstēšanās plānu. Piemēram, jāvienojas par operācijas metodi, jo daudzos gadījumos ir iespēja izvēlēties. Tāpat jāpārjautā, vai, piemēram, operācijas cenā iekļauta iemidzināšana, vai pašam nav jāmaksā par pārsiešanas materiāliem un līdzīgi.

Objektīvs salīdzinājums nav iespējams

“Veselības centrs 4” piedāvā tabulu, pēc kuras, viņuprāt, pacients var izlemt par privātās un publiskās medicīnas pakalpojumu plusiem un mīnusiem. Jāteic, ka tā ļoti nekritiski aplūko privāto medicīnas aprūpi, kamēr publiskās medicīnas sektors izpelnījies salīdzinoši negatīvu vērtējumu. 

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Viesturs Boka, lūgts aizpildīt “Veselības centra 4” piedāvāto tabulu no valsts veselības aprūpes iestāžu skatu punkta, atteicās to darīt, norādot: “Lai analizētu dotos kritērijus, ir jāmin virkne blakus faktoru un šādā griezumā nevar objektīvi runāt par atšķirībām publiskajā un privātajā sektorā. Ikviens jomā strādājošais, iepazīstoties ar šiem kritērijiem, sapratīs, ka tiem nav analītiski metodoloģiskā pamatojuma un šādā veidā veikta analīze būs sabiedrību maldinoša. Šie ir centieni salīdzināt nesalīdzināmas lietas.”

Proti, V. Boka uzsver, ka Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas prioritātes ir neatliekamā un onkoloģiskā palīdzība, apdegumi un hematoloģija, kas nekad nebūs privātā sektora pārziņā: „Mēs katrs strādājam dažādos laukos.”

Viņaprāt, privātais sektors, kura galvenais atskaites punkts ir peļņa, ir izvēlējies un pārsvarā strādā jomās, kas ir rentablas, un piedāvā pakalpojumus, kurus var izdevīgi pārdot. Piemēram, maz ticams, ka privātajās ambulatorajās aprūpes iestādēs tiks veiktas tik augstas sarežģītības pakāpes operācijas kā stacionārā, kas arī izmaksu ziņā ir ļoti dārgas.

Tam netieši piekrīt arī M. Rēvalds: “Ja kāds nomirst valsts slimnīcā, tas nešķiet nekas ārkārtējs – tātad, tam bija tā jānotiek. Ja privātajā – uzreiz ir skandāls, ka kaut kas nav bijis kārtībā! Tāpēc privātie atsevišķos gadījumos var atteikt veikt kādas ļoti riskantas operācijas, jo nedrīkst atļauties sabojāt savu statistiku.”

Komforts vai drošība

“Valsts veselības aprūpes pamatuzdevums ir nodrošināt saviem iedzīvotājiem maksimāli vienlīdzīgas iespējas saņemt veselības aprūpes minimumu. Un tas tiek darīts atbilstoši tautsaimniecības iespējām. Līdz ar to uzstādījumi ir pilnīgi atšķirīgi, tāpēc izvirzītie kritēriji ir nekorekti un nesalīdzināmi,” uzskata V.Boka.

Viņš komentē atsevišķas tabulas pozīcijas: “Nonākot slimnīcā, galvenais, par ko maksā pacients, ir atbilstoši kvalitatīvi ārstniecības pakalpojumi - operācijas, diagnostika. Būtiskākais nav palātas serviss, lai arī slimnīcas piedāvā iespēju izvēlēties paaugstināta komforta apstākļus. Tāpat, protams, iespēju robežās rūpējamies par slimnīcas sadzīves apstākļu uzlabošanu. Nesen veiktajā Pacientu ombuda aptaujā slimnīcā tika augstu novērtēta tieši papildu servisa esamība, kā kafejnīca, kiosks, grāmatveikals, remontdarbnīca, pasts, frizētava, kapela u.c.

Pieejamība ir atkarīga no resursiem, tāpēc mēs aktīvi risinām jautājumu par resursu uzlabošanu un atjaunošanu - gan cilvēcisko, gan tehnisko. Slimnīca veic nozīmīgas investīcijas, tehnoloģijas ir tās pamatā un ir slimnīcu stiprā puse, tādējādi mēs spējam nodrošināt palīdzību, kāda nav pieejama privātajā sektorā, piemēram, vēža un pacientu ar asinsvadu patoloģijām ārstēšanu.

"Privātais sektors, kura galvenais atskaites punkts ir peļņa, ir izvēlējies un pārsvarā strādā jomās, kas ir rentablas, un piedāvā pakalpojumus, kurus var izdevīgi pārdot."

V. Boka

Rindas ir kā privātajā, tā publiskajā sektorā. Turklāt pēc mūsu rīcībā esošās informācijas daudzās tautsaimniecības nozarēs ir raksturīgas iespējas veikt neformālus norēķinus, neatkarīgi no darbības veida un īpašuma formas.”

Arī M. Rēvalds atzīst, ka vienā slimnīcā var būt gan godīgi, gan negodīgi ārsti. Viņaprāt, nav ieteicams doties pie ārsta, kurš prasa papildu atlīdzību, jo tā būs pārmaksa.

“Diemžēl slimnīca nestrādā brīvā tirgus vidē, tāpēc personāla motivācija ir klupšanas akmens, kam mēs pievēršam pastiprinātu uzmanību. Kvalitātes jēdziens, protams, mums ir prioritārs - arvien uzlabojam pakalpojumu pieejamību, izmaksu efektivitāti un to kvalitāti,” saka V. Boka, atbildot uz privātās medicīnas sektora pārstāvju uzskatu, ka publiskajā sektorā pacientiem mediķi ir jāmotivē ar papildu samaksu vai dāvanām.

Lai gan M. Rēvalds kritiski izsakās par publiskās medicīnas kvalitāti, viņš atzīst, ka pacienta drošība ir augstāka lielajās valsts slimnīcās, jo tajās ir reanimācijas nodaļas un pacientu uz tām var pārvest ļoti ātri. Turpretī privātajās slimnīcās šie pakalpojumi tiek integrēti vai nu mazās slimnīcās, kur, M. Rēvalda skatījumā, drošības līmenis nav tik augsts, vai privātās ķirurģijas slimnīcas atrodas ārpus lielajām slimnīcām, un, ja notiek kas negaidīts, pacients ar ātrajiem jāved uz slimnīcu, ar kuru noslēgts līgums.

Protams, publiskās un privātās medicīnas pārstāju viedokļi atšķiras, taču pacients, balstoties uz tabulas kategorijām, pats pēc savas pieredzes var izvērtēt – vai ir vērts maksāt augstāku samaksu un pat 50 latus par gultas dienu privātajā medicīnas iestādē vai mazāku summu un samierināties ar, iespējams, zemākiem sadzīves apstākļiem valsts slimnīcā.