Kāds ir bijis šis gads Rīgas Dzemdību namam? Kādu prognozējat nākamo gadu?
Pašlaik pieejama salīdzinošā statistika par deviņiem mēnešiem. Salīdzinājumā ar 2008. gadu šogad šajā laikā Rīgas Dzemdību namā piedzimis par 583 bērniem mazāk, bet visā valstī jaundzimušo skaits samazinājies par 1530. Līdz 2008. gadam dzimstības rādītāji pieauga. Nu tie diemžēl krītas un kritīsies vēl.
Vai arī jūs slimnīcā piedzīvojāt treknos gadus un pieredzējāt, ka naudas mammām bija vairāk? Tas taču bija ieguvums arī slimnīcai!
Protams, pieredzējām. Lai arī lielākā daļa dzemdētāju visos laikos izvēlas valsts apmaksātos pakalpojumus, piedāvājām arī maksas pakalpojumus. Tos gan vairāk izmantoja māmiņas, kam bija veselības apdrošināšanas polises. Līdz ar ekonomiskās situācijas pasliktināšanos darba devēji darbiniekiem veselības polises pirks mazāk, līdz ar to arī mūsu ienākumi samazināsies.
Vai Dzemdību nama darbinieki dodas prom uz ārzemēm?
Dažas vecmātes pirms vairākiem gadiem devās darba meklējumos uz citām valstīm, taču šogad neviens mūsu darbinieks nav aizbraucis. Darbu pametuši vien daži pensijas vecuma darbinieki no jaunākā medicīnas personāla, kam līdz ar ierobežojumiem pensiju saņemšanā strādāšana vairs nebija ekonomiski pamatota.
Vai Dzemdību namam šobrīd kaut kā ir mazāk vai varbūt pat kaut kā trūkst?
Nē, nekā mums netrūkst, visus pakalpojumus varam sniegt, turklāt joprojām dzemdības Latvijā ir bez maksas – grūtniece var atnākt bez santīma kabatā un saņemt pilnu pakalpojumu klāstu. Protams, dzīvojam taupīgāk nekā līdz šim. Esam iekšēji pārstrukturizējušies, atsevišķas nodaļas sarūmējuši mazākās telpās. Piedāvājam daudz vairāk Slimokases apmaksātu pakalpojumu, samazinām izmaksas.
"Līdz 2008. gadam dzimstības rādītāji pieauga. Nu tie diemžēl krītas un kritīsies vēl."
Tomēr attīstībai šis laiks nav labvēlīgs. Neko jaunāku un modernāku šobrīd atļauties nevaram un vēl kādu laiku nevarēsim. Tai pašā laikā savu kvalitātes latiņu zemāk nolaist negrasāmies.
Kā šobrīd jūtas jaunās māmiņas?
Pašlaik par labu bērniņam izlemj pāri, kam ir cerības būt nodarbinātiem vismaz dažus gadus uz priekšu. Sievietes atzīst, ka valstī nav prognozējamas sociālās politikas, baidās par solīto garantiju samazinājumu. Sarūk arī darba devēja sociālās garantijas. Tomēr nevar teikt, ka ir pienākuši vissliktākie laiki. Kad man pašai dzima meita, apstākļi bija salīdzinoši daudz sliktāki.
Vai ir vietā spriedumi – kā tad dzima un auga agrāk: nebija ne pamperu, ne gatavo putru, un tāpat visi dzīvi?
To nevar tik tieši salīdzināt. Nevaram likt jaunajām māmiņām atgriezties pirtiņās un mazgāt marles autiņus. Tai pašā laikā ir lietas, uz kurām var ietaupīt, – pirkt vienkāršākus ratiņus, gultiņu. Tomēr – lai apzināti izvēlētos radīt bērnu, jābūt zināmai stabilitātei. Jāzina, kur un kā tu dzīvosi, ko ēdīsi, kā bērnu apģērbsi, skolosi. Nevar paļauties, ka kaut kā jau iztiksim. Vieglāk noteikti ir tad, ja ģimenē ir jau viens bērniņš, jo būs lietas, ko nevajadzēs iegādāties no jauna.
Kad septembrī slēdza vairākas mazo slimnīcu dzemdību nodaļas, sabiedrība un ārsti bija uztraukušies par nākotni... Vai izjūtat šīs pārmaiņas – vairāku Latvijas mazo dzemdību nodaļu vairs nav?
Būtiskākā pārmaiņu pazīme ir diskusija sabiedrībā par to, kā būs – kurš cietīs, kam nesniegs palīdzību, cik bērnu dzims ātrās palīdzības mašīnās utt. Patiesība ir tāda, ka dzemdētājas bez palīdzības līdz ar pārmaiņām nav palikušas, jo viņas ved uz citām tuvumā esošajām slimnīcām. Ir tikai normāli, ka dzemdību palīdzība koncentrējas lielajās slimnīcās, jo tur sievietes var saņemt mūsdienīgu, kvalificētu palīdzību, kur sievietes sagaida ne tikai vecmāte, bet arī ginekologs. Latvijā sarūk dzemdību skaits. Ja visas mazās nodaļas pastāvētu, tām darba jau tagad būtu mazāk un nākamgad – vēl mazāk.
Viens no sabiedrības argumentiem par labu mazajām dzemdību nodaļām bija mājas sajūta.
Piekrītu – dzemdēšana ir intīms process, kad gribas palikt ja ne mājās, tad vismaz savā pilsētā. Tomēr tās ir emocijas, un ar tām jau nu gan nevajadzētu manipulēt publiskajā telpā, rosinot iedzīvotājus pretoties pārmaiņām. Diemžēl sabiedrībai par maz rāda slimnīcu restrukturizāciju ieguvumus.
Un tomēr. Jo tālāk slimnīca, jo lielāka iespēja, ka grūtniece līdz tai neaizbrauks un mazulis nāks pasaulē mašīnā...
Bet arī līdz šim tā ir noticis, un nav nekāda pamata ar šādu minējumu manipulēt! Katru gadu neplānoti mājās vai automašīnā Latvijā piedzimst vidēji 100 bērni. Pat Rīgā, kur palīdzība ir tik tuvu, apmēram 30-40 sievietes ik gadu nepagūst aizbraukt līdz dzemdību nodaļai. Tuvums šādas neparedzētas situācijas neizslēdz! Turklāt neatliekamās palīdzības mediķiem jāprot pieņemt dzemdības, un viņi to arī veiksmīgi izdara. Starp citu, tas, ka dzemdības neplānoti notiek mājās vai ātrās palīdzības mašīnā, parasti liecina, ka process rit normāli un ļoti strauji. Bērns pats dzimst, un faktiski nepieciešama tikai silta, tīra vide, kur bērniņu sagaidīt.
Kā topošajai māmiņai izšķirt, kura Latvijas dzemdību nodaļa ir labāka, kura sliktāka?
Mums Latvijā nav darba kvalitātes novērtējuma sistēmas. Lai objektīvi novērtētu, vajadzētu pētīt vispusīgus datus vismaz par pieciem gadiem. Ja nelielā nodaļā nomirst viens zīdainis, procentuāli tas parādās kā ļoti negatīvs rādītājs. Tai pašā laikā nevar teikt, ka vislabākā ir nodaļa, kurā šogad nav neviena mirstības gadījuma. Būtu jāanalizē gan mātes mirstība, gan jaundzimušo un zīdaiņu mirstība vairāku gadu skatījumā.
"Lai apzināti izvēlētos radīt bērnu, jābūt zināmai stabilitātei. Nevar paļauties, ka kaut kā jau iztiksim."
Rīgas Dzemdību namā, piemēram, analizējam arī tos gadījumus, kad bērns nomirst mājās, slimnīcā. Tā varam redzēt, kas uzlabojams, kur ir mūsu trūkumi. Daudz kur Latvijā arī dara tāpat, bet esmu pārliecināta, ka ir vietas, kur tā nenotiek. Piemēram, mazā dzemdību nodaļā nāk pasaulē mazulis, pēc viņa atbrauc mediķi no Rīgas un mazo aizved uz specializētu slimnīcu. Bērniņam ir paliekošas veselības problēmas, viņš varbūt pat nomirst, bet mazās dzemdību nodaļas statistikā gadījums neuzrādās – tas nav noticis pie viņiem. Arī medicīnisko pakalpojumu sarežģītības pakāpe mazajās un lielajās slimnīcās atšķiras. Līdz ar to nav pareizas datu analīzes, tādēļ sabiedrībai bieži vien par daudzām lietām ir izkropļots priekšstats.
Kas tad būtu jādara, lai statistika būtu precīza? Latvijā galu galā ir viena no augstākajām zīdaiņu mirstībām Eiropas Savienībā. Varbūt Latvijas Ginekologu asociācija var uzņemties šo rūpi un kvalitatīvi izvērtēt, kas īsti tajā vainojams?
Asociācijai nav tiesību iegūt un analizēt šādus dokumentus, jo likums nosaka, ka pacienta medicīniskos dokumentus drīkst analizēt vienīgi ar viņa piekrišanu. Līdz ar to pagaidām nav atrasts labākais ceļš, kā kopumā profesionāli analizēt ārstu darbu.
Latvijā pagājušajā gadā notika 220 perinatālās mirstības gadījumi1. Lielāko daļu no šiem gadījumiem nevarēja novērst, bet ir tādi, par kuriem varētu diskutēt. Mums Latvijā ir jaundzimušo reģistrs, kurā atrodama informācija par visiem, arī nedzīvi dzimušajiem un tiem, kas nomirst uzreiz pēc dzemdībām.
Jaundzimušo mirstība nav atkarīga tikai no dzemdību palīdzības. Būtu jāņem vērā arī primārā veselības aprūpe, sociāli ekonomiskie apstākļi ģimenē. Jāvērtē sievietes veselība līdz grūtniecībai, jāskata grūtniecības norises karte, dzemdību un jaundzimušā dokumentācija. Diemžēl pēdējo gado laikā pieaug to dzemdētāju skaits, kas grūtniecības laikā ārstu nav apmeklējušas, kam vispār nerūp ne sava, ne bērna veselība, kas lieto narkotikas, smēķē. Nelabvēlīgs grūtniecības iznākums bieži vien ir tikai sekas dzīvesveidam, un mediķis tur neko nevar mainīt.
Kas jūs visvairāk satrauc pašreizējā veselības aprūpes situācijā?
Tas, ka finansējums samazinājās ļoti strauji, īpaši ginekoloģiskajai plānveida palīdzībai. Redz, ar dzemdībām tomēr ir citādi: tās notiek tad, kad notiek, un neko uz priekšdienām ieplānot nevar. Savukārt plānveida ginekoloģisko palīdzību var atlikt un pārcelt. Diemžēl atliktā palīdzība noved pie slimības progresēšanas, simptomu saasināšanās, un slimība kļūst akūta, pieaug ārstēšanās izdevumi. Esmu ievērojusi, ka sievietēm ir bail nākt ārstēties, jo viņām šķiet, ka būs daudz jāmaksā. Patiesībā maksa ir daudz mazāka, nekā domāts, bet bailes attur pat painteresēties. Tas ir ļoti nopietni – riskējam gan ar veselību, gan naudu.
Par Dzemdību namu visbiežāk dzirdam un atceramies tad, kad kāds pacients pasūdzas masu medijiem...
Tā tas patiešām ir. Diemžēl labās ziņas presi un arī cilvēkus neinteresē. Lai runātu labu, vajag izdarīt kaut ko TĀDU! Ikdienišķie sasniegumi un veiksmes paliek tikai mūsu ziņā. Esam mēģinājuši stāstīt par sevi labu, aicināt žurnālistus, bet tā arī palikām nesadzirdēti. Tiklīdz ir slikta ziņa, tā tiek pasniegta kā skandāls un Dzemdību nama vārds redzams gan ziņu subtitros, gan avīžu pirmajās lapās.
Ko mediķi domā par žurnālistiem?
Ļoti bieži baidās no viņiem. Vienmēr esmu teikusi, ka ar žurnālistiem jārunā, bet jādomā arī par to, ko saki. Pacienta un ārsta tiesības publiski atklātu strīdu gadījumos nav līdzvērtīgas. Pacients parasti stāsta, kā viņam šī lieta izskatās, kā viņam šķiet, emocionāli atklāj, kā viņš jūtas. Tai pašā laikā ārstam aizstāvēties ir gandrīz neiespējami: nekādu medicīnisku slēdzienu parasti vēl nav, un – ja arī būtu – par pacientu kaut ko izpaust sabiedrībai mediķim nav tiesību. Tādēļ ārsts parasti aprobežojas ar vispārīgām frāzēm: šo lietu izskatīsim un, ja būs mūsu vaina, vainīgais saņems sodu. Pieredze rāda: ja arī pacienta sūdzība nonāk līdz ekspertu izvērtēšanai, mediķu neizdarība vai kļūdas atrodamas ārkārtīgi reti. Bet par to jau pēc tam vairs nerunā – sliktā ziņa par mediķiem paliek izskanējusi, un atpakaļ to atsaukt nevar.
Kā mediķi tiek galā ar šīm situācijām?
Ir muļķīgi domāt, ka kāds mediķis netiecas pēc laba rezultāta un negrib, lai viss ir kārtībā. Kad kādam gadījumam ir sliktas beigas, grūti ir gan pacientei, gan mediķiem – vadībai jāstrādā gan ar vienu, gan otru pusi. Slimnīca šādās situācijās pakļauta vairākiem riskiem: ir apdraudēts slimnīcas tēls un varam pazaudēt labus darbiniekus. Bieži vien gan ārsti, gan vecmātes pēc neveiksmīgiem gadījumiem grib iet prom no darba, un jāvelta daudz pūļu, lai viņus atturētu.
Vissmagākie ir tie gadījumi, kad viss ir izskatījies ļoti labi, kad nav bijis ne mazāko aizdomu par sliktu iznākumu, un pēkšņi notiek kas pilnīgi neparedzēts. To pamatā nenosaka mediķu rīcība vai dzemdību vadīšanas taktika, bet iemesli ir multifaktoriāli: vide, iedzimtība, slimības. Mēs nevaram noteikt, kurā brīdī un kādu faktoru vienlaicīga iedarbība ir bijusi kritiska kādas patoloģijas attīstībai. Savulaik pēcnācējus spēja radīt tikai spēcīgākie, jo vājākie bērnu radīšanas vecumu nemaz nesasniedza. Tagad ir citādi.
"Tiklīdz ir slikta ziņa, tā tiek pasniegta kā skandāls un Dzemdību nama vārds redzams gan ziņu subtitros, gan avīžu pirmajās lapās. "
Nekad nevar pilnībā prognozēt, kā noritēs dzemdības un kā jauno pasauli pieņems mazulis, neraugoties uz dažādu mūsdienīgu izmeklēšanas metožu pielietošanu grūtniecības laikā. Patiesā situācija uzzināma vien tad, kad tā jau ir pienākusi. Auglis mātes miesās dzīvo no mātes atkarīgu dzīvi, bet pēc dzimšanas viņam pašam sevi ir jānodrošina ar elpošanu, barības uzņemšanu.
Mediķiem joprojām pārmet nerunāšanu ar pacientiem. Kā jebkurā jomā: sākot ar valsts budžeta pieņemšanu līdz pat mazuļa dzimšanai – jāskaidro, jāskaidro, jāskaidro... Kas jādara, lai kaut kas mainītos?
Cenšamies runāt, runāt, ar sausu muti reizēm, bet vienmēr var vairāk. Būtu labi, ja daudzus jautājumus grūtniece būtu izrunājusi ar savu ginekologu vai izvēlēto bērnu ārstu jau grūtniecības laikā. Tas laiks, ko viņa pavada Dzemdību namā, ir ļoti īss, daudz kas jāapgūst, un visu tik īsā laikā izstāstīt nevar. Var spēt atbildēt uz konkrētiem jautājumiem, kas rodas pacientam ar priekšzināšanām. Ir taču deviņi mēneši, kuru laikā lasīt, lūkoties internetā, pļāpāt ar draudzenēm, vaicāt ārstam.
Protams, visvairāk pārmetumu ir pēc sliktiem gadījumiem. Ir normāli, ka pacients gaida skaidrojumu par notikušo. Ja šis skaidrojums ir – viss kārtībā. Parasti problēmas rodas tad, ja tūlītēja pamatota skaidrojuma nav. Ir gadījumi, kad mediķim vienkārši nav, ko pacientam sacīt. Patiešām nav. Jo arī viņš uzreiz pēc gadījuma nezina, kas notika un kāpēc. Vajadzīgas stundas un pat dienas, lai veiktu visus izmeklējumus, lai izpētītu literatūru dažādās valodās, lai pakonsultētos ar kolēģiem un tikai tad sniegtu medicīniski pamatotu atbildi un skaidrojumu. Tas ir kā salikt kopā „puzli” – no atsevišķiem simptomiem un izmeklējumiem „saskatīt bildi” un izskaidrot situāciju. Savukārt pacientam bieži vien uzreiz ir savs viedoklis, un viņš ir gatavs savu sāpi izkliegt pasaulei, bet arī tas ir saprotami.
Saruna ar pacientu, kas zaudējis mazuli vai kam bērniņš piedzimis slims, nav vienkārša. Pacients ir agresīvs, visus skaidrojumus uztver par taisnošanos, visus vaino. Mediķim ir jābūt ar stabilu nervu sistēmu, izglītotam un gudram, lai spētu pacientam izskaidrot notikušo viņam saprotami.
Bet pacients jau neprasa daudz – viņam patiešām vajag, lai kāds viņu uzklausa, lai parunā...
Jā, mums ir psihologs, kas ir gatavs strādāt krīzes situācijās. Tomēr arī tas nav pilnīgs atrisinājums. Cilvēki ir ļoti dažādi. Vienam šis psihologs der, citam nekāds kontakts neizveidojas. Psihologs nevar palīdzēt piespiedu kārtā. Ir cilvēki, kas vispār negrib ne ar vienu runāt, kas apgalvo, ka nekāda palīdzība nav vajadzīga, bet pēc tam apgalvo, ka neviens pat nav piedāvājis palīdzēt. Mediķiem vairs nav nekāda pārsteiguma, ka grūtniece pēc stundu ilgas sarunas pasaka: ar mani vispār neviens nav runājis.
Vai ir kādas vadlīnijas, kā, piemēram, mediķim jāizturas pret mammu, ja mazulis nomirst jau pirms dzemdībām vai uzreiz pēc tām?
Jā, mums ir vadlīnijas. Izprotot sēru un bēdu procesu, rīkojamies saskaņā ar šiem cikliem. Mātei no nedzīvi dzimuša vai nomiruša bērniņa ir jāatvadās, tas palīdzēs pārvarēt bēdas. Arī šāds pārdzīvojums ir dzīves pieredze un tam jāierāda pienācīga vieta. Māti atbalstām paši, pieaicinām psihologu.
Pacienti parasti mēdz teikt, ka ārstiem sods par nodarījumu ir neadekvāts – 50, 100 lati par pārkāpumu, neizdarību vai kļūdu. Kādam tā ir atņēmusi bērniņu...
Tā nav maksa par bērniņu, jo to vispār nevar novērtēt naudā. Arī kļūdas, ar nespeciālista aci raugoties, izskatās acīm redzamas, un ļoti daudzi liekas zinoši, piemēram, sakot: kāpēc netaisīja ķeizargriezienu?! Sabiedrībai ir aplams priekšstats arī par ķeizargriezienu, kas patiesībā ir gana bīstama manipulācija ar ietekmi uz visu sievietes dzīvi. Tas, kas no pacienta vai viņa piederīgo puses izskatās kā kļūda, speciālistu vērtējumā patiesībā nav kļūda. Tā ir rīcības izvēle. Dzemdniecībā mediķu kļūdas ir patiešām rets gadījums, tādas tās diemžēl ir sabiedrības acīs.
"Dzemdniecībā mediķu kļūdas ir patiešām rets gadījums, tādas tās diemžēl ir sabiedrības acīs."
Sieviešu vidū klīst stāsti par dzemdībām, un gandrīz katrai ir ko mediķiem pārmest: vienai process ierosināts ar tabletīti, lai gan varēja pagaidīt, bet mediķi gribējuši ātrāk mājās. Citai neviena nav nebijis klāt. Vēl citai bijusi rupja vecmāte... Vai šādas sarunas nonāk arī līdz jūsu ausīm?
Jā, pacienti atnāk, dalās savos pārdzīvojumos, raksta e-vēstules, un tas ir labi, jo nepieciešama atgriezeniskā saite, kas ļauj saskatīt lietas, ko paši nepamanām un ko noteikti vajadzētu mainīt. Sliktāk, ja pacients aiziet neapmierināts, runā par to sabiedrībā, bet mēs saņemam anonīmu informāciju, kas tiek attiecināta uz visiem Dzemdību namā strādājošiem. Aptaujājam pacientus un cenšamies mainīties, lai pacients un viņa ģimenes locekļi pie mums justos labi. Reizēm nemaz nevaram iedomāties, kā pacients var interpretēt mūsu teikto – mēs sniedzam it kā pašsaprotamu informāciju, bet viņš to uztver pavisam citādi: nonācis zināmā apstākļu diktētā situācijā.
Vai ir kāds pamatots pētījums par sieviešu apmierinātību ar ginekologa vai dzemdību speciālista darbu Latvijā?
Zinu, ka aptaujas par pacientu apmierinātību tiek veiktas dažāda profila studējošo pētnieciskajos darbos, un pamatā lielākā daļa pacientu ir apmierināti. Bet nebūtu arī normāli, ja visi ar visu būtu apmierināti, tad būtu jāšaubās par aptaujas patiesumu.
Kāda ir attīstīto valstu pieredze? Vai arī tur sievietes ir tik neapmierinātas un runā sliktu par savu dzemdību pieredzi?
Slimnīcās, kurās ir kvalitātes vadības sistēma, pacientu apmierinātības aptaujas ir ikdienas nepieciešamība. Pacients ir mūsu klients, un veselības aprūpes sniedzējiem ir būtiski uzzināt, vai klients ir apmierināts ar saņemto pakalpojumu. Tas ir veids, kā identificēt problēmas un novērst tās. Latvijā tas tikai ienāk, slimnīcām jāveido sava kvalitātes vadības sistēma, to prasa likumdošana.
Vai jums pašai pacienti biežāk piezvana vai atnāk ar sūdzībām vai labu vārdu?
Tā kā esmu Dzemdību nama galvenā ginekoloģe, pie manis nāk dažādi pacienti, tomēr biežāk ar pretenzijām, retāk ar vēlmi izteikt pateicību. Domāju, ka pozitīvais ikdienā tomēr noteikti dominē, bet tas tiek uztverts kā pašsaprotams. Tā kā liela daļa mediķu strādā šajā profesijā tāpēc, ka tas ir viņu aicinājums, pacientu atzinība ir jo būtiska, un man žēl, ka mūsu sabiedrībā ir vairāk pieņemts mediķus pelt, nevis slavināt.
_______________________________
