Valsts nesteidzas apmaksāt mājdzemdības

LV portāls jautā: Kam un kas būtu jādara, lai valsts pilnībā apmaksātu vai vismaz līdzfinansētu mājdzemdības?

Līdzfinansējums nozīmē arī atbildību
 

Liene Cipule, Veselības ministrijas parlamentārā sekretāre:

Lai valsts apņemtos līdzfinansēt mājdzemdības, būtu jāizsver ļoti daudz "par" un "pret" argumentu. Mājdzemdības Latvijā nav aizliegtas. Latvijas valsts šobrīd mājdzemdības atļauj, tā katrai sievietei dodot iespēju izvēlēties, kur nākt pasaulē viņas mazulim. Katra sieviete pati var izvērtēt riskus un lemt tā, kā saka viņas sirds un prāts.

Ja ministrija mājdzemdības atbalstītu ne tikai ar sievietes izvēles respektēšanu, bet arī ar valsts finansējumu – tā jau būtu cita līmeņa attieksme, un par galveno aspektu tad kļūtu valsts līdzatbildība par dzemdību rezultātu. Proti, valsts finansējums nozīmē, ka valsts arī uzņemas atbildību par mājdzemdībās dzimstošo mazuli un viņa māmiņu.

 Tam ministrija šobrīd vēl nav gatava. Lai gan mājdzemdību skaits ar katru gadu pieaug, katrs gadījums, kad tās beidzas ar ārkārtīgi bēdīgu rezultātu, sabiedrībā izskan ļoti skaļi, atstājot daudz neatbildētu jautājumu. Un viens no tiem – vai rezultāts būtu tieši tāds, ja sieviete tobrīd būtu atradusies ārstniecības iestādē: nevis viena mediķa, bet veselas komandas uzraudzībā, ar iespēju nekavējoties veikt nepieciešamās analīzes un izmantot ārstniecības iestādē pieejamās tehnoloģijas un pieredzi. Mājdzemdības sevī ietver ārkārtīgi augstu atbildības līmeni.

Pēc būtības, lai paredzētu jaunus pakalpojumus, kurus apmaksā no valsts budžeta līdzekļiem, nepieciešams izvērtēt gan pakalpojuma izmaksas, gan arī paša pakalpojuma un to sniedzēju atbilstību noteiktām kvalitātes prasībām. Lai izvērtētu nepieciešamību no valsts budžeta apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu sarakstā iekļaut jaunus pakalpojumus, tai skaitā plānotas ārpusstacionāra dzemdības, ārstniecības iestādēm vai ārstniecības personu profesionālajām asociācijām Nacionālajā veselības dienestā jāiesniedz  attiecīgs iesniegums, kurā norādītas pakalpojuma paredzamās izmaksas un prognozējamais pacientu skaits; ārstniecības līdzekļu izmaksas, to cena un daudzums; pakalpojuma sniegšanai nepieciešamā infrastruktūra; nepieciešamo medicīnisko ierīču vērtība utt.
Nacionālais veselības dienests izskata tādu pakalpojumu iekļaušanu no valsts budžeta līdzekļiem apmaksāto pakalpojumu sarakstā, kura pamatā ir apstiprināta medicīniskā tehnoloģija un ir pieejams izvērstais medicīniskās tehnoloģijas apraksts. Pašas par sevi dzemdības nav tehnoloģija, bet tās ietver sevī vajadzību izmantot dažādas medicīniskās tehnoloģijas, kam ārspusstacionāra dzemdībās var būt vēl izšķirošāka nozīme.

Pakalpojumam jāatbilst arī Latvijas vai Eiropas Kopienas valstu nozares specialitātes profesionālo personu apvienību apstiprinātajām vadlīnijām. Plānotu ārpusstacionāra dzemdību tehnoloģija Latvijā kā atsevišķa medicīniskā tehnoloģija nav apstiprināta un iekļauta medicīnisko tehnoloģiju datubāzē. Un tā nu ir pašu pakalpojuma sniedzēju rūpe.

Un ir vēl viens aspekts. Ja valsts apņemtos līdzfinansēt mājdzemdības, iespējams, prasības no valsts puses šī pakalpojuma sniedzējiem palielinātos, un tas vēl vairāk sadārdzinātu šobrīd jau tā dārgo pakalpojumu. Manuprāt, daudz svarīgāk ir jau tagad kopīgi meklēt risinājums, kā dzemdības stacionārā maksimāli pietuvināt mājas apstākļiem un sajūtai, atrodot zelta vidusceļu: dabīgas dzemdības stingrā, bet nemanāmā mediķu uzraudzībā.

Diemžēl sabiedrībā ir pārlieku daudz mītu par dzemdībām stacionārā, un pārlieku maza uzmanība tiek pievērsta pašas māmiņas veselībai un viņas gatavībai dabiskām, harmoniskām dzemdībām.

Prasība izstrādāt jaunu metodes aprakstu ir nepamatota
 

Linda Rozenbaha, Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības pārstāve:

Plānotas ārpusstacionāra dzemdības jeb mājdzemdības Latvijā ir notikušas visos laikos. Kā varam lasīt pirmās Latvijas Republikas laika medicīnas literatūrā, tās tika uzskatītas par normu veselām sievietēm. Padomju gados mājdzemdības tika mērķtiecīgi izskaustas. Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu arvien biežāk sievietes izvēlas savus bērnus laist pasaulē mājās, paliekot juridiski "pelēkajā" zonā. Šis jautājums aktualizējās, kad 2002.gadā kāda mājās dzimuša bērna vecāki iestājās par tiesībām reģistrēt bērna piedzimšanu.

Atbildot uz tukšumu tiesiskajā regulējumā, 2006.gadā tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr.611 "Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība", iekļaujot arī plānotu ārpusstacionāra dzemdību nodrošināšanas pamatnostādnes.

Lai gan Latvijā ir izstrādāti noteikumi plānotu ārpusstacionāra dzemdību norisei, kas ir būtiski kvalitatīvas palīdzības sniegšanai, līdz galam nav atrisināts jautājums par to apmaksu. Latvijā dzemdību palīdzība ir bezmaksas, taču mājdzemdību gadījumā visu naudu maksā vecāki. Attiecīgi, lai arī vecāki, kas izvēlas plānotas ārpusstacionāra dzemdības, ir nodokļu maksātāji, šai iedzīvotāju daļai netiek segta līdzvērtīga izdevumu daļa kā tiem vecākiem, kas izvēlas dzemdības stacionārā. Tas atšķiras no Rietumeiropas valstu pieredzes, jo, piemēram, Lielbritānijā mājdzemdības ir pilnībā iekļautas valsts apmaksāto medicīnas pakalpojumu sarakstā un tiek rekomendētas atkārtoti dzemdējošām zema riska grupas grūtniecēm.

Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība ir Veselības ministriju rosinājusi jautājumu par principa "nauda seko dzemdētājai" ieviešanu iekļaut Veselības ministrijas Mātes un bērna veselības konsultatīvās padomes darba kārtībā, kā arī iekļaut šo principu Mātes un bērna veselības uzlabošanas plānā 2012.-2014.gadam, kas pagaidām nav noticis.

Nacionālais veselības dienests un daļa apdrošināšanas uzņēmumu plānotu ārpusstacionāra izmaksu nesegšanu pamato ar to, ka nav apstiprināta medicīniskā tehnoloģija (metode) tieši mājdzemdību medicīniskai vadīšanai. Apvienība uzskata, ka šāds arguments ir nepamatots, jo Latvijā ir apstiprinātas un darbojas divas medicīnas tehnoloģijas – fizioloģisku dzemdību vadīšana un ģimenes dzemdības. Tieši tādas dzemdības plānoti notiek mājās. Šo metožu detalizēts apraksts gan nav pieejams, jo visas līdz 2005.gada 2.jūlijam izmantotās metodes tikušas akceptētas bez izvērsta apraksta.

Tā kā mājdzemdības ar kvalificēta mediķa piedalīšanos Latvijā notikušas arī pirms šī datuma, uzskatām, ka prasība izstrādāt jaunu metodes aprakstu ir nepamatota. Iespējams, ka situācija tuvākajā laikā atrisināsies, jo kopš 1.februāra arī noteikumi Nr.611 vairs nemin prasību par atsevišķu metodes sertifikātu ārpusstacionāra dzemdībām.

Latvijā ir ierobežotas tiesības izvēlēties, kur dzemdēt
 

Solvita Olsena, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Medicīnas vēstures institūta docente:

Seksuālās un reproduktīvās veselības likums paredz, ka "valsts realizē seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes principus, nodrošinot bezmaksas dzemdību palīdzību un iespēju ārstniecības un izglītības iestādēs apgūt pamatzināšanas par seksuālās un reproduktīvās veselības veicināšanu un aprūpi". Tātad – likumā ir skaidri noteikts, ka dzemdību palīdzība Latvijā ir bez maksas un to nodrošina valsts.

Veselības ministrijai ir pienākums šo likuma normu pildīt neatkarīgi no tā, kur sieviete izvēlējusies dzemdēt – stacionārā vai ārpus tā, un jebkura atruna, kāpēc valsts neapmaksā mājdzemdības, ir prettiesiska.

Diemžēl Veselības ministrija jau ilgstoši meklē dažādas atrunas, lai ārpusstacionāra dzemdībām valsts naudu neatvēlētu. Viens no paņēmieniem ir izdomājums, ka ārpusstacionāra dzemdības ir medicīniska tehnoloģija. Likums nosaka, ka dzemdību palīdzības sniegšana ir ginekologa vai vecmātes sniegts pakalpojums atbilstoši savai kvalifikācijai, un šo pakalpojumu speciālists sniedz neatkarīgi no tā, kur atrodas grūtniece. Tātad - dzemdību palīdzība ir speciālista sniegts pakalpojums, nevis tehnoloģija.  

Ir divi ceļi, kā mudināt valsti pārtraukt dzemdētāju diskrimināciju (finansiālā ziņā) – vai nu miermīlīgas protesta akcijas, pilsoniskās attieksmes paušana, rūpīgs un neatlaidīgs nevalstisko organizāciju un pašu ģimeņu darbs, vai arī krietni skaļāks risinājums – tiesvedība.

Sievietēm, kas Latvijā nevar saņemt bezmaksas dzemdību palīdzību mājdzemdībās, valsts ierobežo viņu tiesības izvēlēties, kur dzemdēt. Ierobežojums nav likumīgs, un tāpēc tas ir tiesību pārkāpums. Pagaidām Latvijas sievietes samierinās ar valsts atteikumu finansēt dzemdību palīdzības saņemšanu mājās.

Prognozēju, ka agri vai vēlu kāda māmiņa tomēr saņemsies un Administratīvajā tiesā iesniegs prasību, apstrīdot šo atteikumu. Jāatceras, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesai (ECT) 2011.gadā kāda Ungārijas iedzīvotāja iesniedza prasību pret Ungāriju par to, ka valsts viņai nenodrošina iespēju saņemt kvalitatīvu ārstniecības personas palīdzību mājdzemdībās. Attiecīgi ECT šajā lietā atzina, ka tās ir cilvēka privātās dzīves tiesības - izvēlēties, kur un kādos apstākļos dzemdēt, bet valstij ir pienākums nodrošināt, lai sieviete šīs tiesības var realizēt.

Ungārijas gadījums ir precedents, un spriedums par konstatētajiem pārkāpumiem ir saistošs arī Latvijai. Turklāt konkrētajā ECT spriedumā apskatīti arī apstākļi, kas saistīti ar mājdzemdību risku un atainoti Pasaules Veselības organizācijas argumenti, ka mājdzemdības ir viens no dzemdību veidiem, un šajā ziņā nav pierādījumu, ka tas saistīts ar augstiem riskiem. Tās ir sievietes pašnoteikšanās tiesības, kas ir jāgarantē.