Augstākās izglītības pieejamība
Pagājušā gadsimta 70.-80. gados izglītība bija bezmaksas, taču ne visi studētgribētāji varēja iestāties augstākās izglītības iestādē kārotajā studiju programmā, jo bija pietiekami liels konkurss (konkurss, protams, bija atkarīgs no programmas, kuru reflektants vēlējās apgūt). Šobrīd Latvijā ir daudz augstskolu un to filiāļu, augstākā izglītība tiek piedāvāta iespējami tuvu dzīvesvietai, un šāds piedāvājums var tikt realizēts, pateicoties tam, ka mūsu valstī tiek piedāvāta augstākā izglītība arī par maksu.
Kā jau zināms, Latvijā aptuveni 75% studējošo iegūst izglītību par saviem līdzekļiem, gan valsts dibinātās, gan privātajās augstskolās. Nereti pamatā izglītības dokuments tiek nopirkts, jo lekcijas netiek apmeklētas. Lai iegūtu ieskaiti vai eksāmena atzīmi, tiek uzrakstīts referāts par kādu no studiju priekšmetā aplūkotajām tēmām, kas arī nav paša studenta rakstīts.
Valsts dibināto augstskolu prioritāte ir piedāvāt valsts budžeta finansētās vietas. Tas, protams, neapmierina privātās augstskolas. Šeit gan būtu jāpiebilst, ka humanitāro un sociālo zinātņu studiju programmu realizēšanai ir nepieciešams ievērojami mazāks finansējums salīdzinājumā ar inženierzinātņu, dabaszinātņu un veselības zinātņu programmām, kuru realizācijai nepieciešama zinātniski tehniskā bāze, ko nevar izveidot dažu gadu laikā, tam nepieciešams daudz ilgāks laika periods, tāpēc šajās programmās ir lielāks valsts finansēto budžeta vietu skaits.
Mūsdienīgs, modernizēts studiju process
Pagājušā gadsimta 70.-80. gados studiju programmas bija daudz plašākas, stingri reglamentētas. Vienam un tam pašam priekšmetam visās augstskolās bija vienāds kontaktstundu skaits, arī apskatāmo tēmu saraksts bija vienāds. Tagad studiju priekšmeta saturs ir atkarīgs no mācībspēka. Šobrīd šo kontaktstundu skaits mācību priekšmetiem ir ievērojami mazāks, paredzot studentu individuālo darbu bibliotēkās, laboratorijās, datorklasēs utt., tiek dota iespēja studēt (nevis vienkārši klausīties) izvēlētajā virzienā. Studenti ārzemēs lielu daļu sava brīvā laika pavada universitāšu bibliotēkās, reāli studējot. Salīdzinoši mūsu universitāšu bibliotēkas ir pustukšas, studenti tajās pavada ievērojami mazāk laika.
Nodarbību saraksti lielai daļai pilna laika studiju programmu liecina, ka studenti ir noslogoti nepilnu darba nedēļu, turpretim t.s. padomju laikos nodarbības tika plānotas pat sestdienās, jo darba nedēļa ilga sešas dienas. Nereti pilna laika studenti ir spiesti strādāt, lai nopelnītu iztiku, un neapmeklē jau tā minimāli ieplānotās lekcijas, kas, protams, ietekmē izglītības kvalitāti.
"Nereti izglītības dokuments tiek nopirkts. Lai iegūtu ieskaiti vai eksāmena atzīmi, tiek uzrakstīts referāts par kādu no studiju priekšmetā aplūkotajām tēmām, kas nav paša studenta rakstīts."
Katram mācībspēkam būtu jāatbild par sava darba kvalitāti. Nereti izveidojas situācija, ka pasniedzējam lekcijās ir jārunā par tēmām, kas studentam būtu jāzina iepriekš apgūtajos studiju priekšmetos. Pasniedzējs var izvērtēt studentu zināšanu līmeni pirms studiju priekšmeta apguves, veicot t.s. ieejas kontroli.
Oficiāli universitātes ir noslēgušas sadarbības līgumus, saskaņā ar kuriem teorētiski studenti var apmeklēt lekcijas un nodarbības citā universitātē, taču reāli ne tik bieži studenti var izvēlēties studiju priekšmetus no sadarbības universitātes piedāvāto studiju priekšmetu saraksta, jo tajā nav ieinteresēts studiju programmas turētājs.
Prakse
Profesionālās programmās pietiekami lielu daļu aizņem prakse, vismaz 26 kredītpunktu apjomā, lai, pabeidzot studiju programmu, iegūtu nepieciešamās praktiskās iemaņas un prasmes. Samazinoties ražošanas uzņēmumu skaitam, daudzās studiju jomās ir problemātiski studentiem nodrošināt kvalitatīvu praksi. Bieži vien esošie uzņēmumi nav ieinteresēti ņemt studentus praksē, jo universitātēm nav pietiekamu līdzekļu prakšu vadītāju finansēšanai. Tie uzņēmumi, kas ņem studentus praksē, ir ieinteresēti iegūt pēc iespējas perspektīvāku darbinieku.
Domāju, ka jaunais speciālists iegūst praktiskās iemaņas, reāli strādājot attiecīgajā jomā – medicīnā tā ir rezidentūra, kad jaunais ārsts savas iegūtās teorētiskās zināšanas izmanto praksē, savukārt gatavību ārsta praksei rezidents apliecina sertifikācijas eksāmenā, kuru izvērtē attiecīga profesionālās asociācijas nozīmēta komisija.
Valsts pārbaudījumu eksāmeni un kvalifikācijas piešķiršana
Lielākai daļai studiju programmu šajos laikos „ir pazuduši” valsts pārbaudījumu eksāmeni, kas jānokārto, lai iegūtu attiecīgu kvalifikāciju. Šo eksāmenu vietā ir diplomdarba izstrāde un aizstāvēšana. Domāju, ka būtu nepieciešami abi – gan valsts eksāmeni, gan arī diplomdarba izstrāde. Valsts pārbaudījums mobilizē tās zināšanas, kas nepieciešamas jaunajam speciālistam, iegūstot attiecīgu kvalifikāciju. Tikai aizstāvot diplomdarbu, students apliecina spēju orientēties šaurā jomā nozarē.
"Bieži vien uzņēmumi nav ieinteresēti ņemt studentus praksē, jo universitātēm nav pietiekamu līdzekļu prakšu vadītāju finansēšanai."
Šobrīd kvalifikāciju piešķir Valsts pārbaudījumu komisija, kuras sastāvā vairāk nekā puse ir profesionāļi, attiecīgā jomā kompetenti cilvēki. Domāju, ka profesionālās kvalifikācijas piešķiršanu vajadzētu deleģēt profesionālajām asociācijām, kas tad noteiktu zināšanu apjomu, nepieciešamās prasmes, iemaņas un kompetenci attiecīgajai kvalifikācijai.
Pētniecība, zinātniskā darbība integrēta studiju procesā
Pētniecībai un zinātniskajai darbībai ir jābūt integrētai studiju procesā. Ir dažāds priekšstats par to, kādam būtu jābūt bakalaura darbam: vienā gadījumā uzskata, ka bakalaura darbā par attiecīgo tēmu ir jābūt tikai teorētiskam apskatam, citā – tajā jābūt zinātniskam pētījumam un novitātei. Atbalstu tos, kuri domā, ka studenta bakalaura darbs ir neliels, zinātnisks pētījums, vēl jo vairāk tāpēc, ka jau vidusskolā skolēni apgūst zinātnisko darbu veidošanas prasmes.
Nereti viens un tas pats augstskolas mācībspēks pasniedz vairākus studiju priekšmetus, kas pārsniedz viņa kompetences robežas. Tas bieži vien ir saistīts ar finansiālām problēmām. Savu kompetenci attiecīgajā jomā mācībspēks apliecina savās publikācijās starptautiski citējamos žurnālos. Zinātnieka, mācībspēka kompetenci apliecina t.s. citēšanas indekss.
"Lai augstskola pastāvētu, tai būtu jāatrod sava vieta, savs virziens, kurā izvērst zinātnisko darbību, attiecīgi piedāvājot konkurētspējīgu izglītību."
Vēl viens iemesls, kādēļ augstskolām tik ļoti nepieciešams atbilstošs finansējums, ir novecojusī materiāli tehniskā bāze, lai gan pēdējā laikā lielu ieguldījumu materiāli tehniskās bāzes atjaunošanā dod Eiropas Savienība dažādu projektu ietvaros. Iekārtas zinātniskajiem pētījumiem tiek iegādātas pēc projektu vadītāju ieskatiem. Būtu labāk, ja šo iekārtu iegāde tiktu kaut kā reglamentēta, jo ir izveidojusies situācija, ka līdzīgas iekārtas ir iegādātas vienā augstskolā vairākās zinātniski pētnieciskās institūcijās (nereti tās arī netiek izmantotas dažādu iemeslu dēļ). Šādu situāciju varētu novērst, ja tiktu veidoti ekselences centri, lielākas zinātniski pētnieciskās institūcijas. Tad vienas un tās pašas iekārtas tiktu izmantotas dažādu atšķirīgu zinātnisku tēmu pētniecībā.
Augstskolu skaita samazināšana
Kā zināms, kopā ar koledžām Latvijā ir vairāk nekā 60 augstākās izglītības iestādes. Liela daļa šo iestāžu piedāvā līdzīga satura izglītību. Domāju, lai augstskola pastāvētu, tai būtu jāizvērtē, jāatrod sava vieta, savs virziens, kurā izvērst zinātnisko darbību, attiecīgi piedāvājot konkurētspējīgu izglītību. Koledžas būtu jāintegrē augstskolu sastāvā, ņemot vērā jomu, kurā augstskola darbojas.
