Konkurences cīņā uzvar zinošākais
Banku augstskola sevi prezentē kā augstākās izglītības iestāde, kas sniedz izcilu biznesa un finanšu izglītību radošām personībām – sagatavo akadēmiski un profesionāli izglītotus speciālistus Latvijas tautsaimniecībai. Ko viņi tai var dot?
Šis ir profesionāļu laiks, un man šķiet, Latvijā ļoti trūkst profesionālu uzņēmumu vadītāju, kas pārzina jaunākās, modernākās nostādnes uzņēmumu vadīšanā, vadībzinību teoriju. Arī uzņēmums ir jāvada ļoti zinošiem cilvēkiem, kas neskatās tikai šodienā, bet spēj paredzēt biznesa attīstību nākotnē. Ir tik daudz interesantu teoriju un ideju, ko studenti apgūst studiju laikā – jo ne velti šī ir vadībzinātne. Kā vadīt uzņēmumus, kā vadīt kolektīvu un, galu galā, kā vadīt valsti. To visu mēs studentiem mācām bakalaura, maģistra un doktora līmenī.
Kur Banku augstskolas absolventi strādā?
Latvijas un starptautiskos uzņēmumos par vadītājiem, vadošajiem speciālistiem, piemēram, auditorkompānijās, komercbankās, līzinga kompānijās, kā arī valsts pārvaldē - Valsts kontrolē, Valsts ieņēmumu dienestā, Finanšu ministrijā.
Starptautiskie uzņēmumi mūsu absolventus labprāt komandē darbam, piemēram, Krievijā, Ukrainā, jo viņi, strādājot Latvijā, ieguvuši pietiekamu kompetenci darbībai ārējos tirgos. Daudzi bijušie studenti nodibinājuši savus uzņēmumus, strādā ārvalstu kompāniju filiālēs. Piemēram, mūsu absolvents Uldis Iltners ir finanšu direktors un līdzīpašnieks SIA „Madara Cosmetics”, kas ļoti strauji iekaro ārvalstu tirgus.
Šim uzņēmumam patiešām ir apbrīnojami profesionāla un aktīva mārketinga politika, tostarp māka sevi reklamēt. Latvijā ir daudzi jauni uzņēmumi, kuru idejas ne par matu nav sliktākas, bet kuri ļoti lēni un mokoši sāk savu ceļu...
Tas ir prasmīgas uzņēmuma vadīšanas rezultāts, un tā kļūst arvien svarīgāka. Balstoties tikai uz intuīciju, iekšējo sajūtu, ne visi to spēs. Var daudz ko darīt, bet konkurences cīņā uzvarēs tas, kurš būs zinošāks. Piemēram, Hārvarda biznesa skolā studenti pusotra gada laikā no biznesa vadības viedokļa analizē vismaz piecsimt situāciju, attīstot savu analītisko prātu, līdz tas kļūst par domāšanas veidu. Un ir pat labi, ka daudziem mūsu studentiem vecākajos kursos nākas strādāt, tādējādi apvienojot teoriju ar praksi.
"Latvijā ļoti trūkst profesionālu uzņēmumu vadītāju, kas pārzina jaunākās, modernākās nostādnes uzņēmumu vadīšanā, vadībzinību teoriju."
Diemžēl jāteic, ka bieži vien darba tirgus prasības ir zemākas nekā līmenis, kādā esam sagatavojuši studentus, jo pie mums brauc arī daudz vieslektoru no ārvalstīm un jauniešiem dota iespēja zināmu studiju laiku pavadīt starptautiskā vidē, piedalīties arī starptautiskos projektos. Nereti gadās, ka viņi pēc studijām nonāk vidē, kur uzņēmumu vadītājiem ir tikai pašmācības līmenī iegūtas zināšanas un pieredze, kas, protams, ir vērtīga, bet tas liedz saredzēt jaunas iespējas.
Ja atnāk jauns students un sāk teikt, ka vajadzētu darīt pavisam citādi, uzņēmumu vadītāji viņu bieži vien neuzklausa un nenovērtē. Kādu studenti pat atlaida no darba, jo viņa uzņēmuma vadītājam atļāvās pateikt, ka tā vadības metodes ilgtermiņā nebūs sekmīgas, ka jānodarbojas ar uzņēmuma stratēģisko vadīšanu profesionālākā līmenī. Man pat nākas brīdināt studentus, sagatavot tam, ka ne vienmēr vide, kurā tie nonāks, būs gatava viņu zināšanas un kompetences akumulēt.
Pasaules ekonomika apmetusi kūleni
Jūs sacījāt, ka vadībzinātne nepieciešama ne tikai uzņēmumu, bet arī valsts vadīšanā. Ja raugāmies šodienas ekonomiskajā situācijā Latvijā, tad šķiet, ka šis kuģis stūrēts bez pietiekamām navigācijas zināšanām. Ko teiksiet?
Jā, lai vadītu valsts tautsaimniecību, pirmām kārtām ir jāpārzina likumsakarības. Bet mūsu tautsaimniecības struktūrā pārmaiņas bijušas ļoti lielas, un tādēļ nepārtraukti jāanalizē situācija, lai saprastu, kurp mēs ejam. Pasaulē pašlaik nav tikai ekonomikas krīze, tā ir arī strukturālo pārmaiņu radītā krīze visā pasaulē tautsaimniecībā kopumā.
Īsi mēģināšu iezīmēt – kāpēc un kur mēs patlaban esam, kur jāmeklē Latvijas „zelta olas”. Tautsaimniecības attīstība vēsturiski jau ir izgājusi trīs posmus (tas gan vairāk attiecas uz attīstītajām valstīm). Pirmais bija agrārā ekonomika, kuru virzīja zemkopība. Tai sekoja industriālā revolūcija, kas sāka likt pamatus industriālajai ekonomikai, kas radīja patērētāju sabiedrību – ražot vairāk un patērēt vairāk. Bet līdz ar dabas resursu noplicināšanu un jau faktiski griestus sasniegušajām preču patēriņa iespējām notika pāreja uz pakalpojumu ekonomiku jeb postindustriālo sabiedrību, ko arī palīdz virzīt jaunās informācijas un komunikāciju tehnoloģijas.
Patlaban attīstītākajās valstīs notiek pāreja uz inovācijas ekonomiku. Tajā virzošais spēks ir jaunrade un virzošais sektors – tā dēvētā radošā ekonomika un radošās industrijas. To nosaka tas, ka pasaulē strauji pieaug pieprasījums pēc emocijām, komforta, sajūtām, lietu funkcionalitātes, ko rada gan preču, gan pakalpojumu dizains, reklāmas, filmu, mūzikas, izklaides, spēļu programmēšanas industrijas un tamlīdzīgi. Pēc tā visa pasaulē pieprasījums tikai pieaugs, un tas parāda, ka ekonomika ir apmetusi kūleni.
Mums ir, ko pasaulei piedāvāt
Cik lielā mērā tai atbilst Latvijas tautsaimniecības struktūra?
Šī tendence arī nosaka, ka ražošanai jābūt ekoloģiski iespējami tīrai, ar augstu pievienoto vērtību. Piemēram, te varētu minēt optiskās šķiedras ražošanu, uzņēmuma „Real Sound Lab” izstrādāto CONEQ skaņas uzlabošanas sistēmas ieviešanu pasaules tirgū. Tās ir tehnoloģijas, kas saistītas ar ražošanu, bet tām ir ļoti augsta pievienotā vērtība. Būtu jāpāriet uz šādām ražotnēm, bet tām vajadzīgs izglītots darbaspēks.
UNESCO uzstādījums ir tāds, ka 40-50% sabiedrības locekļu būtu vajadzīga augstākā izglītība, lai varētu pārzināt šo inovāciju ekonomiku un tajā aktīvi piedalīties.
Vēl viena patiesība – jūs vairs nevarat šajā globālajā konkurencē uzvarēt vienas valsts ietvaros. Tas jādara sadarbībā ar reģionālajiem partneriem, veidojot plašākus klasterus jeb ražotāju un pakalpojumu sniedzēju kopas, mēdz arī teikt – pudurus. Mums ir, ko pasaulei piedāvāt, tikai vairāk jāattīsta kooperācija.
Jāsaprot ne tikai tas, ko mēs lielākos vai mazākos apjomos varam darīt te valsts iekšienē, bet arī noteikta galaprodukta izstrādē mēģināt sadarboties ar partneriem Baltijas reģiona mērogā. Diemžēl daudzās jomās vairāk esam resursu piegādātāji, bet jācenšas kļūt par gala produkta radītājiem. Jo tie, kas ir vērtības radīšanas ķēdes apakšā, rada zemāku pievienoto vērtību un nopelna mazāk.
"Hārvarda biznesa skolā studenti pusotra gada laikā no biznesa vadības viedokļa analizē vismaz piecsimt situāciju, attīstot savu analītisko prātu, līdz tas kļūst par domāšanas veidu."
Bet neaizmirsīsim arī par pakalpojumiem. Šajā laukā ir iespējas attīstīties tiem talantiem, ar kuriem Latvija tik bagātīgi apdāvināta, ka pat korejieši brauca pētīt, kā šādā mazā valstī var būt tik daudz radošu cilvēku. Tas, lūk, ir viens no atnākoša laikmeta – inovācijas ekonomikas – virzošajiem spēkiem. Var nosaukt trīs radošās ekonomikas T, ko pazīstamais amerikāņu pētnieks Ričards Florida šajā sakarā min, – tehnoloģijas, tolerance un talanti. Tikai jāprot šos talantus ievirzīt tā, lai mēs arī kā valsts gūtu visaugstāko atdevi. Turklāt šeit nav nepieciešams lielos apjomos būvēt fabrikas, ir tikai jāprot pavairot savu produktu, izmantot katru iespēju to virzīt pie patērētāja.
Lūk, piemērs: publiskajā vietnē „YouTube” brazīlieši bija atraduši kādas mūsu popgrupas video un devuši ziņu – atsūtiet mums šā skaņdarba izpildījumu diskā, jo interneta versijas kvalitāte ir pārāk slikta! Redzu šeit paveramies ļoti labu iespēju produkta reklamēšanai: grupas menedžerim būtu jāaizsūta nevis viens paraugs, bet jādod piedāvājums dāvināt disku katram kāzu viesim un ar atlaidēm pārdot paziņām. Arī tā reizēm sākas veiksmes stāsti... Bet, protams, plašākā mērogā ir jāizkopj un jāpopularizē Rīgas kā radošas pilsētas veidols. To, piemēram, pašlaik ļoti aktīvi dara Berlīne un citas Eiropas galvaspilsētas.
Prioritārās nozares – pretrunā ar ES nostādnēm
Šī ekonomikas modeļa maiņa prasa citādi strādāt arī valsts mēroga politiķiem?
Protams, tam vajadzīga izpratne un liels darbs ne tikai uzņēmumu, bet arī valsts līmenī. Eiropas Savienības jaunā politika ir uz klasteriem balstīta ekonomikas politika, kas liek arī valdībai veicināt reģionālo sadarbību, visdažādākajos forumos meklēt, kā aizstāvēt reģionu intereses. Par to jādomā struktūrfondu kontekstā. Sadarbībā ar kolēģiem te, Baltijas reģionā, mēs varētu radīt pievilcīgu vidi tehnoloģiju, jaunu talantu piesaistē. Mums patlaban diemžēl notiek pretējais. ES struktūrfondu atbalsts galvenokārt tiek virzīts tikai apstrādes nozarei, klasteru atbalsta programma atlikta...
Ko domājat par Ekonomikas ministrijas ierosināto prioritāro nozaru noteikšanu?
Par šo jautājumu kā eksperti diskutējām arī Nacionālās attīstības plāna darba grupā ar Kampara kungu. Prioritāro nozaru noteikšana patlaban tiešām ir pretrunā ar Eiropas Savienības jauno nostādni „Cluster-Based Economic Development Strategy”, kas vairāk paredz inovāciju ekoloģijas un vides radīšanu valstī. Kur pastāv bažas: prioritārās nozares ir noteiktas galvenokārt attiecībā uz pārstrādājošo rūpniecību. Bet nozare, kam ir 5,2 procenti IKP struktūrā, nevarēs „izvilkt” visu tautsaimniecību. Kurš var pateikt, kādēļ prioritāte piešķirta konkrētām nozarēm?
Tajās ir eksportspējīgākie uzņēmumi, „velkoņi”, kas spēj eksportēt un pelnīt, kam iespējami skaidri produktu noieta tirgi nākotnē...
Bet tajā pašā laikā valsti nedrīkst pakārtot atsevišķu uzņēmumu veiksmes stāstam. Pasaulē var notikt tik radikālas pārmaiņas, arī tehnoloģiju ietekmē, ka šo uzņēmumu veiksme, par spīti ieguldījumiem, nenoturas ilgtermiņā. Piemērs ar „Nokia”: tā deva Somijai 20 procentu IKP, bet tad pamatražotnes pārcēla uz Ķīnu un valstij radās lielas problēmas. Dod, Dievs, mūsu veiksmīgajiem uzņēmumiem ilgu mūžu, bet šādi piemēri ir jāpatur prātā.
Tirgus pieprasījums ir mainīgs, produktu dzīves cikls saīsinās, un uz inovāciju balstītā ekonomikā drīzāk ir jārada vide, kas atbilst inovāciju radīšanai un nodrošina iespējas nepārtrauktam inovāciju procesam. Bet mēs vairāk fokusējamies uz preču eksportu.
Kādā seminārā es Latvijas Bankas ekspertiem jautāju: kāpēc jūs nosakāt prioritātes tikai tur, kur ir preces? Viņi atbild: – bet mums nav datu... Tam var piekrist. Tāpēc, ka statistika Eiropā vēl joprojām, neskatoties uz mēģinājumiem to modernizēt, ir vairāk adaptēta industriālai ekonomikai. Amerikāņi, kanādieši un pat meksikāņi to aptvēra ātrāk, viņi no 2000. līdz 2006. gadam izstrādāja jaunu statistikas metodiku, kas palīdz izprast, kas notiek pakalpojumu sektorā industriju līmenī. Jo pēdējo gadu laikā strauju pārmaiņu rezultātā ir radušās jaunas industrijas, uzņēmumi, kas piedāvā jaunus produktus kādu pamatvajadzību apmierināšanai, piemēram, programmēšanas industrija, kas pagājušajā gadsimtā statistikā vispār nebija minēta. Tāpat kā mobilo pakalpojumu industrija, strauji attīstās jau pieminētā dizaina, izklaides, reklāmas, jauno mediju industrijas.
Alternatīva preču eksportam – pakalpojumi
Bet pie mums ITK sākotnēji vispār nebija iekļauta prioritāro nozaru sarakstā...
Beigās, kā saprotu, to panāca ar lobiju. Pasaulē pazīstamais vadības un ekonomikas stratēģis Maikls Porters min labu piemēru: jūs varat uzbūvēt pieczvaigžņu viesnīcu, bet, ja jums nebūs sakārtoti ceļi, ja valstij nebūs laba valsts tēla un reputācijas, ja cilvēki šeit nepratīs angļu valodu, tad viesnīca pusgada laikā bankrotēs. Mūsu valstij ir jārūpējas par šo konkurētspējīgo nacionālo priekšrocību – lai būtu attīstīta infrastruktūra, izglītoti cilvēki, sakārtota tiesiskā vide, mazināti korupcijas riski. Bet tā ir cita veida domāšana, kas ne tikai liek uzsvaru uz eksportu valsts prioritārām nozarēm, bet rada inovāciju ekoloģiju valstī.
Nesen piedalījos tikšanās reizē ar Latvijas vēstniekiem, kuri strādā Vācijā, Lielbritānijā, un sanāksmē on-line režīmā piedalījās arī vēstnieks Francijā. Un ko es redzu? Atkal uzaicināti tie paši ražotāji. Vairāk būtu jāaicina pakalpojumu sniedzēji un jāsaskata arī augstais pakalpojumu sektora eksporta potenciāls.
Piemēram, kaut arī uz Vāciju eksports nedaudz ir palielinājies, tik un tā kopumā preču eksportam ir mīnusi, bet pakalpojumu eksports ir audzis. Uz ārvalstu protekcionisma nosacītā fona, kad aicina patērēt vietējos ražojumus, konkurēt starptautiskajos tirgos ar precēm ir iespējams, taču tas kļūst arvien grūtāk.
"Patlaban attīstītākajās valstīs notiek pāreja uz inovācijas ekonomiku."
Bet arī pakalpojumu jomā trūkst domāšanas mēroga. Ja mēs, piemēram, tūrismu pozicionētu tā, ka ceļotājiem, atbraucot Rīgā, piedāvātu apceļot arī Maskavu, Pēterburgu, Helsinkus, Stokholmu, izmantojot „AirBaltic” pakalpojumus (no rīta izlido – vakarā atpakaļ), tā varētu būt jau cita ceļotāju plūsma. Un arī papildu nauda valsts budžetā.
Bet tad patiešām vajadzīga cita veida plānošana un skaidra politika, ka mēs uz to ejam... Tūrismā ir bezjēgā daudz vadlīniju un koncepciju, bet skaidra un virzoša politika nav jūtama.
Esmu viena no Nacionālā attīstības plāna ekspertēm. Plāns ir izstrādāts, bet ar to nepietiek, un to atzina arī politiķi: ir jābūt arī skaidram rīcības plānam, varbūt kādam neatkarīgam stratēģiskajam centram, kas šā plāna īstenošanu virza uz priekšu. Ir jābūt investīcijām ilgtermiņā, kas virzītu valsts attīstību nospraustajā virzienā. Nevis, katru gadu mainoties politiskajai situācijai, valsts budžets tiek pakārtots atbilstoši kādu partiju politiskajai platformai. Ja to deķi vienmēr rausta uz visām pusēm, rezultāts nav sagaidāms.
Jo vairāk zina, jo mazāk vēlas riskēt
Tagad mazliet par ko citu. Piemēram, Latvijas Lauksaimniecības universitātē veiktais pētījums liecina, ka pirmajā kursā teju visi jaunieši grib kļūt par uzņēmējiem, bet pēdējā visi domā tikai par labām darbavietām un komercdarbība vairs nav prātā. Kur meklējama vaina?
Manuprāt, tas vairāk saistīts ar nepastāvīgiem biznesa vides apstākļiem. Jo cilvēks izglītotāks, jo vairāk saprot, cik liels risks ir būt uzņēmējam. Tas atsit kāri nodarboties ar komercdarbību tik sarežģītā vidē, kāda ir Latvijā. Katru dienu ieskatos Valsts ieņēmumu dienesta mājaslapas apmeklētāju forumā. Tur skaidri redzams – nosacījumi mainās nepārtraukti, un, nedod Dievs, kaut ko pārkāpt! Cik maz cieņas Latvijā ir pret cilvēku kā valsts vērtību!
Te būtu jāņem vērā amerikāņu pieredze – viņi vērtē katru cilvēku, ir gatavi cīnīties par katru amerikāni, bet mēs esam tik vienaldzīgi, bieži vien pat nelabvēlīgi cits pret citu. Ne velti saka „Latvietis latvietim saldākais ēdiens”...
Ko dara gudrākie? Tas nebūs populāri un labi teikts, bet – mūsu studenti jau dibina uzņēmumus ārvalstīs. Man ir konkrēti piemēri par, piemēram, Lielbritānijā reģistrētiem uzņēmumiem. To dibinātāji vēlas strādāt Krievijas tirgū, un tagad jau arī nozīme tam, ka pret Latvijas vārdu varētu būt negatīva attieksme. Bet to dara ne tikai tādēļ, bet arī tālab, lai izvairītos no šī nepanesamā birokrātiskā sloga un nelabvēlīgās ierēdņu attieksmes. Nav noslēpums, ka daudzi Latvijā reģistrēti uzņēmumi tagad pārceļas uz Igauniju vai Lietuvu. Tam taču vajadzētu būt ļoti lielam brīdinājumam mūsu birokrātijai!
Kā mēs tomēr tiksim laukā no tautsaimniecības, jāteic, sabrukuma bedres? Vai jums ir padoms?
Nav vienas formulas, kā no bedres rāpties ārā. Savu viedokli, kur „zelta olas” meklējamas, mēģināju pateikt. „Financial Times” nesen bija publicēts eiromonitorigs – pētījums par to, kā dažādās valstīs iedzīvotāji jūtas pašreizējā krīzes situācijā. Latvieši joprojām ir vieni no optimistiskākajiem. Mēs esam pieraduši pie grūtībām, allaž esam dzīvojuši tādā kā pārmaiņu laikā. Nu, izkārpīsimies. Kur tad paliksim!
