Tādēļ valstu ekonomiskās politikas tiek īstenotas tā, lai šīm valstīm nodrošinātu iespējami brīvāku pieeju starptautiskajiem ražošanas faktoriem (produktu ražošanai vai pakalpojumu sniegšanai nepieciešamajiem resursiem – red.) un brīvai tirdzniecībai. Tādējādi valsts līdzdalība starptautiskajos ekonomiskajos procesos var sekmēt tās attīstību.
Ekonomiskā un politiskā globalizācija
Ekonomiskās globalizācijas iezīmes pasaulē izpaužas kā:1
- pasaules mēroga ekonomiskās darbības integrācija;
- konkurētspējas izmaiņas;
- ekonomiskās darbības telpas biežāka maiņa un darbības centru pārvietošanās;
- tautsaimniecības struktūras maiņa (galvenais augsmes dzinējs ir pakalpojumi, savukārt ražošana sekundāra);
- strauji tehnoloģisko jauninājumu procesi un inovācija ekonomiskajā darbībā;
- pieaugošs pieprasījums pēc specializētiem un augstas kvalitātes produktiem;
- produktu dzīves cikla saīsināšanās un pieaugoša uzņēmumu nepieciešamība ātrāk reaģēt uz pieprasījuma izmaiņām.
Nevar noliegt arvien pieaugošu citu dimensiju ietekmi uz ekonomiskajiem procesiem. Politiskie globalizācijas procesi nozīmē arvien spēcīgāku starptautisko organizāciju ietekmi uz ekonomisko globalizācijas dimensiju. To pastiprina arī informācijas tehnoloģiju izvēršanās.
Viducī starp bagātām un nabadzīgām valstīm
Pasaules valstis pēc to attīstības līmeņa2 nav vienādas – augsta ienākuma valstis no nabadzīgām atšķiras pēc definīcijas: attīstīto valstu nacionālais ienākums uz iedzīvotāju ir vismaz 12 reižu lielāks nekā nabadzīgās.3 Rēķinot pēc preču pirktspējas paritātes, starpība starp valsti ar augstāko nacionālo ienākumu uz iedzīvotāju un zemāko pārsniedz vairāk nekā 700 reižu. Kā liecina Pasaules Bankas (PB) statistika, valsts ar augstāko nacionālo ienākumu uz cilvēku ir Luksemburga (virs 110 tūkstošiem ASV dolāru), savukārt viszemākais nacionālais ienākums uz cilvēku ir Burundi (ap 150 ASV dolāru) 2008. gadā. Latvijas vieta pasaulē ir starp vidēji augsta ienākuma valstīm ar 15 000 ASV dolāru IKP uz vienu iedzīvotāju.
1. attēls. IKP uz iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes, USD (1980–2008)
Avots: Pasaules Banka
Kā redzams, labklājības pieaugumam ir izteikta pozitīva tendence ilgtermiņā. Izņēmums nav arī Latvija un tās kaimiņi: tautsaimniecības izlaides apjoms sasniedza pirmspārejas perioda līmeni 2003.-2005. gadā. Tas nozīmē, ka turpmākais ir attīstības posms un iespējamā atjaunojošā izaugsme ir beigusies. Tagad Latvijas tautsaimniecība ir pārveidota uz tirgus ekonomikas modeli. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā īstenotās reformas, lai nodrošinātu tirgus ekonomikas pamatu funkcionēšanu, tautsaimniecībā ienesa būtiskas strukturālas pārmaiņas.
2. attēlā redzama reālā IKP dinamika Baltijas valstīs – tās šobrīd piedzīvo pirmo lielāko lejupslīdes posmu pēc pārejas uz tirgus ekonomiku.
2. attēls. Reālā IKP pieaugums Baltijas valstīs, % (1981–2009*)
* Starptautiskā Valūtas fonda prognoze
Avots: PB, SVF
Attīstība pēc inerces
Mūsu valsts ekonomiskās politikas veidotāju svarīgākais arguments vienmēr bijuši kvantitatīvie rādītāji. No skaitliskā skatupunkta Latvijas vieta vidēji augsti attīstīto valstu starpā neapšaubāmi ir labs attīstības rezultāts. Arī tās tautsaimniecība pēc struktūras līdzinās attīstīto valstu grupai: izaugsmi uztur augsts pakalpojumu sektora īpatsvars. Taču šāda līdzība sasniegta, pateicoties krīzei 90. gadu sākumā, nevis ilgtermiņa attīstībai.
Kā jau minēts, pēc struktūras lielāko daļu pievienotajā vērtībā tautsaimniecībā veido pakalpojumu sektors - 83%, lauksaimniecība - 3%, bet rūpniecība – 14 procentus. Salīdzinājumam - 1995. gadā rūpniecībā tika radīti 26% no kopējās pievienotās vērtības tautsaimniecībā.
"Politiskie globalizācijas procesi nozīmē arvien spēcīgāku starptautisko organizāciju ietekmi uz ekonomisko globalizācijas dimensiju."
Turklāt tautsaimniecības struktūra liecina arī par to, ka tās dzinējs ir darba un kapitāla ietilpīgas nozares. Lai arī ekonomiskās politikas programmdokumentos jau ilgu laiku tiek minēta nepieciešamība mainīt attīstības modeli uz jaunu, zināšanu ietilpīgu ražošanu, tautsaimniecība attīstās pēc inerces. To sektoru, kuros ražo produkciju ar augstu pievienoto vērtību, ieguldījuma īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā ir mazāks par 4-5 procentiem.
Darbaspēks koncentrēts četros sektoros: 589 tūkstoši cilvēku (52%) 2008. gadā tika nodarbināti apstrādes rūpniecībā, būvniecībā, tirdzniecībā, transporta un sakaru nozarē (3. attēls).
3. attēls. Nodarbināto skaita sadalījums pa tautsaimniecības nozarēm, 1996–2008
Pašreizējā ekonomiskā politika – drauds nākotnes attīstībai
Šobrīd ekonomikas lejupslīde iezīmē strauju IKP samazinājumu, rūpnieciskās izlaides kritumu, bezdarbnieku skaita pieaugumu ar no tā izrietošām sociālām sekām. Pasaulē notiek plašas diskusijas par globālā finanšu stresa seku likvidēšanu, turklāt izmantotie ekonomiskās politikas instrumenti ir stimulējoša fiskālā un monetārā politika.
Latvijā, tāpat kā citās postpadomju telpas valstīs, ir aktuāli vispārējā makroekonomiskā klimata uzlabošanas jautājumi. Taču īstenotās ekonomiskās politikas rezultāts ir drauds nākotnes attīstībai un konkurētspējai.
"No skaitliskā skatupunkta Latvijas vieta vidēji augsti attīstīto valstu starpā neapšaubāmi ir labs attīstības rezultāts."
Ir skaidrs, ka tautsaimniecības depresijas cēlonis meklējams tās vājā struktūrā: augsts patēriņa īpatsvars, īpaši pievilcīgi kreditēšanas nosacījumi. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā sevišķi strauji pieauga komercdarbības intensitāte nekustamā īpašuma un būvniecības nozarēs, radot pārsātinājumu tirgū ar izteikti negatīvām sekām – šobrīd Latvijas iedzīvotāju parādu nasta ir lielāka par iekšzemes kopproduktu. Tas rada nopietnu bīstamību turpmākai attīstībai, sevišķi apstākļos, kad zema budžeta deficīta vārdā tiek samazināti izdevumi visos ilgtermiņa attīstību noteicošos valsts sektoros. Diemžēl tas tiek darīts bez nepieciešamā sociāli ekonomiskā pamatojuma un nereti ir pretrunā ar valsts ekonomiskās politikas likumsakarībām.
Konceptuāli šā brīža ekonomiskās politikas mērķis būtu izaugsmes atjaunošana, un tam pakārtotas konkrētas darbības, lai:
- stimulētu uzņēmējdarbības aktivitāti;
- veicinātu mājsaimniecību ekonomisko aktivitāti (patēriņš);
- uzlabotu valsts pārvaldes efektivitāti.
Izvēloties stimulējošu ekonomisko politiku, ir iespējams uzlabot uzņēmējdarbības vidi, veicināt investīcijas, nodarbinātību; ar stimulējošu nodokļu politiku iespējams palielināt mājsaimniecību rīcībā esošos ienākumus un tādējādi panākt pozitīvu izaugsmi. Taču, lai izvēlētos attiecīgos instrumentus un novērtētu to ietekmi uz tautsaimniecību, nepieciešama cieša sadarbība starp zinātnes, uzņēmējdarbības un valsts pārvaldes pārstāvjiem.
"Pasaulē notiek plašas diskusijas par globālā finanšu stresa seku likvidēšanu, turklāt izmantotie ekonomiskās politikas instrumenti ir stimulējoša fiskālā un monetārā politika."
Lai tautsaimniecība ātrāk atgūtos no recesijas, vispirms jāsekmē iekšējā pieprasījuma izvēršanās, jo tas ir tautsaimniecības attīstības balsts. Latvijā netiek īstenots galvenais nosacījums, kas ļautu uzturēt uzņēmējdarbības klimatu un iekšzemes patēriņu: netiek stimulēta ekonomisko aģentu aktivitāte, bet kvantitatīvo rādītāju vārdā pieņemti lēmumi, kas padziļina esošās disproporcijas ekonomikā.
Kā iedarbosies ekonomiskās politikas instrumenti
Turpmāko Latvijas tautsaimniecības attīstību vispirms noteiks ekonomiskās politikas īstenoto instrumentu efektivitāte. Šā gada budžeta grozījumi un 2010. gada budžets paredz būtisku valdības izdevumu samazinājumu visā valsts pārvaldes sektorā un tieši ietekmē arī privātā sektora attīstību. Šādas ekonomiskās politikas sekas rada šādas disproporcijas:
- samazināsies nodokļu ienākumi valsts budžetā, līdz ar to samazināsies izdevumi gan investīcijām, gan izdevumiem, lai uzturētu stratēģiski svarīgu nozaru attīstību;
- samazināsies iekšzemes patēriņš;
- pieaugs ēnu ekonomikas radītā daļa tautsaimniecībā;
- palielināsies sociālo disproporciju dziļums, ko nosaka straujš vidējās darba algas kritums tautsaimniecībā un bezdarba pieaugums;
- turpināsies nozaru stagnācija; pirmkārt, to, kuru produkcija tiek pārdota vietējā tirgū - pakalpojumi, apstrādes rūpniecība;
- finansējuma samazinājums rada ilgtermiņa draudus izglītības, veselības aprūpes, drošības un zinātnes nozarēs: pastāv turpmākais „smadzeņu aizplūdes” risks, zemas kvalifikācijas darbaspēka daļas pieaugums ilgtermiņā, inovāciju kritums tautsaimniecībā;
- tautsaimniecības strukturālās problēmas ar ierobežojošu politiku netiks atrisinātas, bet padziļināsies, sevišķi reģionu starpā.
Kopsavilkumā var teikt tā: pielietojot striktu ekonomisko politiku lejupslīdes fāzē, tautsaimniecība neatgūsies no finanšu vājuma un agri vai vēlu ekonomiskās politikas veidotāji saskarsies ar nepieciešamību risināt iepriekš minētās disproporcijas.
Ir skaidrs, ka ekonomikas lejupslīde nerada bīstamību Latvijai ierindoties zemu ienākumu valstu starpā, taču apspriešanas vērta ir tās atrašanās vieta globālā pasaulē. Vai Latvijas tautsaimniecības konkurētspējas potenciāls, kas pakāpeniski tiek zaudēts, būs pievilcīgs lielajam ārvalstu kapitālam? Šodienas realitāte rāda, ka pagaidām nav.
____________________________
[1] Philips K., Eamets R. Impact of globalisation on industrial relations in the EU and other major economies. European Foundation for the Improvement of Living and Working Conditions. Dublin, 2007, p.6.
[2] Vislabākais rādītājs, kas ļauj novērtēt valsts attīstības pakāpi, ir iekšzemes kopprodukts. Tas rāda gala preču un pakalpojumu vērtību, kas radīta noteiktā teritorijā. Tas ir indikators, kas parāda, cik ražīga ir viena vai otra nācija, izmantojot pieejamos resursus.
[3] Pasaules Bankas valstu dalījums pēc ienākuma: zema ienākuma valstīs bruto nacionālais ienākums uz iedzīvotāju nepārsniedz USD 975, vidēja ienākuma valstīs - USD 11905, bet augsta ienākuma valstīs ienākums ir lielāks par 11 906 ASV dolāriem.
