Akciju sabiedrība „Grindeks” ir farmācijas līderis mūsu valstī. Uzņēmums, kas pasaulē slavens ar Latvijā tapušo medikamentu – zīmolu mildronāta un ftorafura – ražošanu, eksportē savu produkciju uz vairāk nekā 40 valstīm, tur pārdodot 96% no tās apjoma, un šā gada pirmajā pusē pat pasaules ekonomikas pieklusumā guvis vairāk nekā trīs miljonu latu peļņu.
Nevar iedot visiem mazliet
Kā saprotat un vērtējat to, ka farmācijas un ķīmijas industriju paredzēts iekļaut starp prioritārajām nozarēm?
Tā ir liela uzticība no valdības puses, un mums tā ir jāattaisno. Bet es ceru, ka par prioritārajām atzīto nozaru uzņēmumiem būs arī kāda pretimnākšana no valsts puses, lai pēc tam varētu no mums kaut ko paprasīt. Tas nu ir apmēram tā – ja grib no govs pienu, tā ir jābaro. Vēl jau nekā nav, nozares ir tikai nosauktas.
Pazīstami Latvijas tautsaimniecības eksperti ir pauduši gluži pretējus viedokļus par šo prioritāšu piešķiršanu – vieni atbalsta, citi noliedz - kā pasaules praksē izgāzušos metodi.
Domāju, ka ekonomikas ministrs Artis Kampars pietiekami skaidri nav uzsvēris, ka atbalstīti tiks arī citu nozaru perspektīvie uzņēmumi un tādēļ rodas domstarpības un neizpratne. Bet ierobežotu resursu situācijā, kā tas ir šobrīd Latvijā, ir jākoncentrējas uz svarīgāko, kas var dot ātrāko rezultātu. Nevar iedot visiem mazliet, tad nekā nebūs. Un Latvijai šobrīd ir ļoti jāpiedomā, kur ierobežotos resursus ieguldīt.
Tas, ko mēs esam prasījuši – ja nozares noteiktas, tad nodrošiniet šo nozaru veiksmīgajiem uzņēmumiem, piemēram, lētākus kredītresursus, izdevīgas, viegli pieejamas eksporta garantijas, attiecīgajās specialitātēs augstskolās vairāk budžeta vietu. Koncentrējam tad to valsts naudu šeit!
Citu priekšlikumu starpā kā vienu no uzņēmējdarbības vides uzlabošanas instrumentiem Ekonomikas ministrija valdībai ierosināja nodokļu atlaides lielajām investīcijām ražošanā. Jūsu uzņēmumam, kas ik gadu attīstībā investē miljoniem latu, tas būtu liels atspaids.
Esam priecīgi par katru atvieglojumu, bet man grūti noticēt, ka valsts budžeta kontekstā šobrīd kāds būtu ar mieru dot lielas atlaides. Iniciatīvas, kuras nākušas caur Ekonomikas ministriju, Finanšu ministrija bremzē ar pamatojumu, ka valsts budžetu tās šodien nepiepilda, un līdz ar to visi tālejošie pozitīvie plāni tiks nokauti jau šoruden. Diemžēl.
Būtībā visa nauda, kas nāk no starptautiskajiem aizdevējiem, paredzēta budžeta izdevumu glābšanai, banku stabilitātei, nevis ekonomikas līdzsvarošanai. Tad kas būs tie, kas nopelnīs šos miljardus?
Ražot zāles nav tas pats, kas cept pīrādziņus
Kā „Grindeks” notur savas pozīcijas pasaulē un būvē jaunus eksporta ceļus?
„Grindeks” priekšrocība un vienlaikus zināms riska moments ir tas, ka mēs esam industrija, kas ir ļoti, ļoti reglamentēta. Zāles nevar izgudrot un novest līdz pārdodamam produktam ātri – tas nav kā izcept pīrādziņus un uzreiz iet tirgot. Parasti no idejas līdz tās īstenošanai paiet trīs četri gadi. Labāk, lai jūs jau esat šajā tirgū, jo nākamajam, ja viņš nokavējies, būs vajadzīgs tikpat ilgs laiks, lai nāktu nopakaļus.
Latvijā mūsu produkcijas īpatsvars visā zāļu tirgū ir aptuveni divi procenti un pārdevēju ir daudz: visi pasaules lielie ir šeit. Bet neviena tirgus daļa nepārsniedz septiņus procentus. Tieši tas pats notiek pasaulē.
"Ierobežotu resursu situācijā, kā tas ir šobrīd Latvijā, ir jākoncentrējas uz svarīgāko, kas var dot ātrāko rezultātu."
Mūsu uzņēmums Latvijas mērogiem ir daudz par lielu. „Grindeks” apgrozījumā Latvijā pārdotās produkcijas īpatsvars ir aptuveni četri procenti. Pārējo pārdodam citur. Meklējam, kur vēl varētu pārdot tās zāles, kas šobrīd ir mūsu „portfelī”, mēģinām tās pārdot tur, kur mūsu vēl nav. Pirmā lielā mūsu produkcijas kategorija ir gatavās zāles. Tās pašlaik galvenokārt pārdodam bijušās Padomju Savienības valstīs un Austrumeiropā. Kaimiņi, ierasts tirgus. Vēl mēģinām iestaigāt jaunus ceļus uz Ķīnu, Turciju.
Otrs produkcijas veids ir substances – vielas, no kā citi gatavo zāles. Tās pārdodam farmācijas uzņēmumiem galvenokārt Japānā, Austrālijā, Francijā; tās veido aptuveni 10 procentu no mūsu apgrozījuma. Tur tirgus ir mazliet brīvāks, bet ejam arī uz valstīm, kur mūsu produkcijas vēl nav, piemēram, Latīņameriku. Tātad diversifikācija pa visu pasauli, kur ņems pretim, tur tirgosim. Jauniem pircējiem cenšamies savu produkciju nepārdot ar pēcapmaksu, tālab uzņēmumam ir labs naudas atgūšanas īpatsvars. Bet pozitīvs faktors ir arī tas, ka „Grindekam” ir samērā maz partneru: produkciju pārdodam ar vairumtirgotāju starpniecību, sadarbojamies ar lieliem tirgotājiem lielos tirgos un, strādājot kopā, savus partnerus pārbaudām.
Kā tas notiek?
Sadarbojamies ar vairākām zinātniskām iestādēm Latvijā, meklējam kontaktus Krievijā, kur atrodas mūsu meitasuzņēmums. Krievijā esam nopirkuši divus produktus, kurus paši neražojam, tos pēc mūsu pasūtījuma izgatavo šīs valsts uzņēmumi, un tos pārdodam Krievijas tirgū. Lai papildinātu jau esošo produktu portfeli, ir trīs ceļi. Pirmais – no kāda nopirkt labu ideju vai patentu, un to mēs darām. Tad sākas darbs vairāku gadu garumā, kamēr nonākam līdz gatavām zālēm. Ne viss izdodas, un tas būtu brīnums, ja no visiem patentiem iznāktu zāles. Proporcija ir tāda: nopirkām daudz, sanāca mazliet.
Otrs ceļš – kādām labām, jau patentētām zālēm, kurām patenta termiņš beidzas, izgatavojam ģenētiskos medikamentus (pēcpatenta zāles) – identiskas zāles, kas ir lētākas, jo tām beidzies patenta aizsardzības termiņš. Tad vai nu pērkam licenci, vai tās izstrādājam savā laboratorijā, izejot visu zāļu ražošanas ciklu. Un tajā brīdī, kad patents beidzies, ienākam tirgū. Piemēram, tā pagājušā gada decembrī, tikko drīkstējām, ienācām Latvijas tirgū ar rispaksolu, centrālās nervu sistēmas zālēm, un ieguvām ap 25 procentiem šo zāļu tirgus Latvijā.
"Meklējam, kur vēl varētu pārdot tās zāles, kas šobrīd ir mūsu „portfelī”, mēģinām tās pārdot tur, kur mūsu vēl nav."
Treškārt, pēc pasūtījuma izstrādājam jaunas ārstnieciskas vielas. Galvenokārt tās ir zāļu substances, ko pasūta Rietumu farmaceitiskās kompānijas. Nosacījums ir tāds: jūs trīs līdz piecus gadus mūsu vajadzībām ražosiet tikai šo substanci, bet pēc tam drīkstēsiet izgatavot arī gatavo formu. Mēs, piemēram, taisām zopiklonu, kas ir viela citiem zāļu ražotājiem, bet tagad jau ražojam arī gatavo zāļu formu – somnolu, kas ir labas miegazāles, un pārdodam tajos tirgos, kur mūsu partneri netirgo savējās.
Kā ekonomikas palēnināšanās pasaulē ietekmē savstarpējos norēķinus?
Kā jebkurā nozarē, arī farmācijā naudas aprite kļūst lēnāka. Ja mums, teiksim, vidējais maksāšanas laiks bija 60 dienu, tagad tas pagarinājies līdz 75 dienām. Tas nav nekas dramatisks, bet nauda uzņēmumā ienāk lēnāk.
Ja gadās tādi klienti kā, piemēram, Latvijas slimnīcas, tad nav labi...
Laimīgā kārtā mēs Latvijas slimnīcām neko pa taisno nepārdodam. Bet mūs tas skar cieši, jo vairumtirgotāji brīdina – mēs vairs nepirksim jūsu produkciju, jo slimnīcas nav norēķinājušās par iepriekšējām piegādēm. Ja pārdoto zāļu apjoms vairumtirgotājiem, kas sadarbojas ar aptiekām, šogad salīdzinājumā ar pērno gadu nav sarucis, pat nedaudz palielinājies, tad pārdošanas apjoms slimnīcām ir nedaudz sarucis. Pieļauju, ka gada beigās situācija vēl pasliktināsies.
Tā ir problēma mums kā ražotājiem, bet vēl lielāka problēma tā ir Latvijas pacientiem, jo slimnīcās tūdaļ ārstēšanai sāks trūkt zāļu. Jāteic, Latvijā uz vispārējā fona pašlaik ir ļoti smaga situācija, un varbūt mēs paši to padziļinām.
Viss nopelnītais atstāts uzņēmumā
Lai nodrošinātu „Grindeks” attīstību, uzņēmumā ik gadu tiek investēti vairāki miljoni latu. Privātam uzņēmumam tā ir arī īpašnieku izvēle – kurā kabatā nopelnīto likt...
Uzņēmuma īpašnieki, kas nomainījās 2002. gada beigās, visu nopelnīto naudu ir atstājuši uzņēmumā. Tā kā „Grindeks” ar viņu atbalstu ir pietiekami daudz pelnījis, paliek nauda, ko varam ieguldīt divos virzienos – pētniecībā jaunu zāļu izstrādei un reālās investīcijās aprīkojumā, infrastruktūrā, dažādos pētniecības instrumentos. Pēdējos trijos četros gados ik gadu ražošanas attīstībā esam ieguldījuši astoņus deviņus miljonus latu. Esam uzbūvējuši jaunu gatavo zāļu formu ražošanas iecirkni, mērogošanas laboratoriju aktīvām vielām (tā nepieciešama saistībā ar jaunām substanču izstrādnēm), izveidojuši pilnīgi jaunas, ļoti modernas attīrīšanas iekārtas. Nupat sākām projektu par aktīvo vielu ražošanu. Vārdu sakot, mums ir nepārtraukts būvlaukums. Izskaitījām – pērn mums bijis vairāk nekā 1100 viesstrādnieku. Tolaik vienlaikus tika būvēti trīs objekti.
Tomēr ar pašu naudu vien tik lielos projektos neiztikt. Kādā diskusijā dzirdēju, ka arī „Grindekam”, finansiāli stabilam uzņēmumam, bijis gana sarežģīti tikt pie komercbankas aizdevuma.
Salīdzinājumā pret apgrozījumu, pret peļņu mūsu uzņēmums ir maz aizņēmies, kredītreitings ir labs. Bet komercbanku allaž interesē – kāds jums ir mērķis, ko taisāties darīt? Attīrīšanas iekārtu būvniecībai aizņēmāmies aptuveni pusi no vajadzīgās investīciju summas, puse bija pašu finansējums. Ceram, ka aktīvo vielu ražotnes projektam, kas ir aptuveni 8 miljoni eiro vērtībā, iegūsim Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansējumu kādu 40 procentu apmērā, miljonu ieguldīsim paši. Bet pārējā daļa būs bankas kredīts.
Šobrīd sarunas norisinās ar divām bankām, abas it kā ir gatavas aizdevumu dot. Esam patīkamas izvēles priekšā. Mūsu gadījumā projekts ir labs tādēļ, ka „Grindekam” ir līgums ar pircēju turpmākajiem septiņiem gadiem, mūsu produkciju pirks par noteiktām cenām, noteiktā apjomā, līdz ar to ir skaidri redzams, kā mēs iegūsim naudu, lai atmaksātu aizdevumu. Ja mēs pēkšņi mestos veidot, nu, izdomāsim kaut ko – piemēram, leļļu ražotni, mums jautātu – bet kur saražoto liksiet, leļļu pasaulē ir daudz...
Tātad bankas ir gatavas finansēt projektus jomā, kurā esam profesionāļi, esam specializējušies un nostiprinājušies, ieguvuši labu reputāciju un tirgus. Bet, ja mēs pēkšņi tagad sadomātu pirkt kādu uzņēmumu (par ko mēs visu laiku domājam – cenas krīt, gatavu uzņēmumu var iegūt uzreiz, neizejot visus būvniecības un dibināšanas posmus), tad vairs neesmu pārliecināts, cik daudz no šā pirkuma vērtības banka būtu gatava finansēt. Idejai ir jābūt, kā saka, izsāpētai, izdomātai, pamatotai.
Jūsu sacītais sasaucas ar Komercbanku asociācijas izpilddirektora Teodora Tverijona allaž kā mantru atkārtoto – bankas ir gatavas finansēt, bet nav pietiekami kvalitatīvu un finansiāli pamatotu projektu...
Nu jā, bet vēl arī ir ķīlas jautājums. Ja aizdevuma lūdzējs ir neliels uzņēmums ar nelielu pašu kapitālu un apgalvo – jā, es uztaisīšu lielisku projektu, Eiropas Savienība no struktūrfondiem man iedos trīssimt tūkstošus un banka – septiņsimt tūkstošus, kopā būs miljons, bet viņam tai brīdī ir tikai SIA un rakstāmgalds, un īrēts birojs, tad kur bankai ir garantija, ka tā aizdoto naudu atgūs?
Mēs arvien meklējam, kur struktūrfondu naudu mērķtiecīgi piesaistīt. Bet birokrātija ir tik milzīga, tā „papīroloģija”, kas mums ir jāveic, prasa ļoti lielu darbu. Atskaišu, paskaidrojumu, starpziņojumu ir par daudz.
Ierēdņi apgalvo, ka procedūras tagad ir daudz vienkāršākas un ātrākas...
...mēs vēl to nejūtam.
Nodokļu „lēkāšana” un plāni ilgtermiņā
Kāda, jūsu ieskatā, ir biznesa vide Latvijā?
Mēs šeit esam dzimuši, auguši, šeit ir mūsu uzņēmums, šeit dodam darbu cilvēkiem. Un mums ir ļoti svarīgi, lai šī valsts „nelēkātu” ar savu nodokļu politiku. Jo es jau teicu – zāļu bizness ir lēns un garš, un līdz ar to mums ir ļoti svarīgi zināt, pēc kādiem noteikumiem dzīvosim turpmākos divus trīs gadus. Mums ir jāveido budžets nākamajam gadam. Pasakiet, kādas lai plānojam algas? Izejot no kādiem nosacījumiem? Sakiet, vai PVN tiks paaugstināts vai ne? Kurš to var skaidri un droši pateikt?
Šobrīd „Grindeks” zāļu pētniecības departamentā strādā pie zālēm, kurām patents beigsies 2013. un 2014. gadā – mēs vienkārši esam spiesti domāt piecus sešus gadus uz priekšu. Bet – kā lai kaut ko plāno, ja varbūt pēkšņi te tiks uzlikts kāds milzīgs nodoklis kaut kam? Varbūt nekustamā īpašuma nodokli izdomās paaugstināt arī juridiskajām personām. Es nezinu!
"Pēdējos trijos četros gados ik gadu ražošanas attīstībā esam ieguldījuši astoņus deviņus miljonus latu."
Šīs svārstīgās idejas stipri var ietekmēt uzņēmuma vadības lēmumus pat līdz tam, kur izdevīgāk ir veidot ražotni – būvēt Latvijā vai pirkt kādā citā valstī. Un tad darbavietas būs nevis šeit, bet citur.
Arī „Grindeks” par to tiek domāts?
Jā. Piemēram, mums ir ziežu ražotne Igaunijā. It kā vēlamies to pārcelt uz Latviju, bet arvien vairāk šķiet, ka racionālāk būs, lai tā paliek Igaunijā. Nodokļi tur ir mazāki, politika pārredzamāka, plānveidīgāka. No otras puses, pārvaldīt visu ir vieglāk un lētāk tad, ja tas ir šeit, pa rokai. Bet varbūt ziežu ražotne nav tas raksturīgākais piemērs. Pēdējā laikā daudz domājam par injekciju ražotni. Joprojām rēķinām, kā būtu izdevīgāk – uzbūvēt to šeit, Rīgā, vai nopirkt kādu gatavu uzņēmumu. Piemēram, Baltkrievijā. Mēs meklējam iespēju par saprātīgi maziem izdevumiem iegūt maksimālu labumu.
Uzņēmēji protestē, ka Latvijā ir pārāk smags darbaspēka nodokļu slogs. Ko par to domājat jūs?
Darbinieku sociālais nodoklis un ienākumu nodoklis tieši ietekmē produkcijas pašizmaksu. Tiem ražotājiem, ar kuriem mēs konkurējam ārpus Latvijas, šie nodokļi ir zemāki. Līdz ar to Latvijas komersantam ir grūtāk. Mums kā ražotājiem daudz vairāk patiktu, ja nodokļi mūsu valstī vairāk tiktu novirzīti uz patēriņu, nevis tiešajām darbaspēka izmaksām. Labāk būtu, ja nodokļi būtu zemāki, cilvēki saņemtu vairāk un vairāk paši tērētu un maksātu patēriņa nodokļos, kurus, starp citu, ir vieglāk administrēt. Bet mūsu valsts ļoti cenšas atstāt iedzīvotājiem nelielu naudiņu un visu pārējo pārņemt savā pārvaldībā. Bet tādu nodokļu audzēšana kā, piemēram, progresīvais nodoklis, veicinās pelēko zonu izveidošanos, vajadzēs atkal aparātu, kas to visu kontrolēs. Bet, šķiet, skaidrs ir arī tas, ka Latvijas valdība, jau parakstot vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem, ir apsolījusi, ka šādi nodokļi būs.
Ja visu plānojat ilgtermiņā, ļoti apdomīgi, tad kā, jūsu skatījumā, tiek stūrēts mūsu valsts kuģis?
Problēma ir tā, ka lielākā daļa no tiem, kuri pēdējos gados ir ieņēmuši atbildīgus posteņus valdībā, ir amatos sabijuši īsu laiku. Uzņēmumu vadība mainās daudz retāk, turklāt saglabājot zināmu ekonomiskās politikas pārmantojamību. Bet valdības līmenī nāk viens partiju bloks, pēc tam atkal citi. Ko paspēj padarīt, ko nepaspēj, nāk jaunas vēlēšanas, pavasaris, rudens, un viss riņķis sākas no gala. It kā ir daudz labu ideju, kuras nekad netiek novestas līdz galam. Gandrīz visās jomās, ar kurām mēs kā Latvijas iedzīvotāji saskaramies. Vienu dienu darām tā, otru – citādi...
Un tas ir ļoti atšķirīgi, kā strādā jūsu uzņēmums, vai ne?
Jā, mēs esam kā liels kuģis, ja esam ieskrējušies, nevaram strauji nobremzēt. Ja nobremzēsim, būs grūti uzsākt gaitu. Tāpēc ir vajadzīga vienmērīga kustība.
