Kaut gan pēdējo gadu laikā Saeima ir būtiski uzlabojusi savu interneta vietni un izveidojusi apmeklētāju centru, ir nepieciešams pievērst uzmanību organizētai līdzdalības nodrošināšanai, ņemot vērā, ka organizāciju kapacitāte jeb spējas, pieredze līdzdalībā un interešu aizstāvībā ir krasi atšķirīgas.
Būtiski atzīmēt, ka viens no pirmajiem kritērijiem, kas raksturo veiksmīgu vai neveiksmīgu sadarbību starp nevalstiskām organizācijām un Saeimu, ir tas, kāda ir organizāciju līdzdalība Saeimas komisiju darbā. Otrs kritērijs kvalitatīvai līdzdalībai ir tas, kā šī brīvprātīgā, nozarē kompetentā sadarbība ietekmē pieņemto lēmumu kvalitāti, un vai organizācijas ne tikai līdzdarbojas komisijas darbā, bet tiek respektēts un ņemts vērā arī to viedoklis.
Labā prakse
Minot labos piemērus, var teikt, ka biedrībai „Latvijas Pilsoniskā alianse” (eLPA) 2009. gadā izveidojusies laba sadarbība ar Publisko izdevumu un revīzijas komisiju, kuras uzdevums ir sekot līdzi Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Komisijas piešķirto finanšu resursu izlietojumam. Nevalstisko organizāciju līdzdalība šajā komisijā nodrošina iespēju iegūt informāciju par nozaru ministriju politiku un finanšu resursu izlietojumu politikas ieviešanā. Neraugoties uz to, ka šī informācijas plūsma nereti ir formāla un nesniedz pilnvērtīgu atspoguļojumu par budžeta izdevumiem, tajā skaitā struktūrfondu un citu finanšu instrumentu ieguldījumu, parādot konkrētu virzību uz dažādo nozaru politikas mērķu sasniegšanu, izveidotais dialogs tomēr ļauj eLPA iegūt informāciju un izplatīt to citu jomu organizācijām. Aliansei tas ļauj arī pildīt drošības tīkla funkciju, vērtējot vai lēmumu pieņemšanas procesi notiek, iesaistot sabiedrību. Informācijas pieejamība savukārt palīdz biedrībām un nodibinājumiem to darbā konkrētās nozarēs, jo tā ne vienmēr ir pieejama nozaru ministrijās koncentrētā veidā.
"Sadarbībai ir izaugsmes potenciāls, un no informācijas aprites un dialoga fāzes ieteicams tiekties uz partnerības fāzi."
Formāls „jā”, praktiski „nē”
Tomēr vēl 2009. gadā minamas situācijas, kas liecina, ka sadarbībai ir izaugsmes potenciāls un no informācijas aprites un dialoga fāzes sadarbībā ar augstākajām valsts institūcijām ieteicams tiekties uz partnerības fāzi. Joprojām minami normatīvo aktu izstrādes un pieņemšanas procesi, kuru gaitā NVO viedokļi tiek ignorēti. Atsevišķās likumdošanas procesa daļās sabiedrības iesaiste nav notikusi, un normas virzītas, šauru komerciālu vai politisku interešu vadītas. Piemērs ir Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma grozījumu izmaiņas, sākotnēji paredzot samazināt valsts atbalstu ziedotājiem 2009. gada vasarā, turpretī 2009. gada septembrī plānojot atgriezt atbalsta apjomu iepriekšējā līmenī. Neraugoties uz to, ka rezultāts ir pozitīvs, sabiedrisko organizāciju līdzdalībai procesā bija gadījuma raksturs. Līdzīgi ir ar pēdējā laika pārsteidzošāko gadījumu – izmaiņām Dzīvnieku aizsardzības likumā, kur NVO ilgi piedalījās grozījumu izstrādē, bet to viedoklis netika ņemts vērā, virzot likumprojektu Saeimai apstiprināšanai steidzamības kārtā.
Pēc katras negatīvas pieredzes Saeimas un NVO sadarbība atgriežas nulles pozīcijā vismaz attiecībā uz konkrētu neveiksmi piedzīvojušo organizāciju. Tas diemžēl kopumā raksturo sadarbības procesu, tā nekonsekvenci un neparedzamo iznākumu.
Uz proaktivitāti un drosmi
Saeimas deputāti, kas piedalījās forumā, norādīja, ka arī NVO ir nepieciešams veidot sadarbības tīklus savai pārstāvniecībai un viedokļiem jābūt konsekventiem. Šo kritiku var pieņemt, tomēr ir būtiski atzīmēt, ka Latvijas likumdošana, Biedrību un nodibinājumu likums ļauj dibināt biedrības un nodibinājumus to pārstāvju izvirzīto mērķu sasniegšanai. Neraugoties uz to, ka šī mērķu diversifikācija un dažādo viedokļu uzklausīšana ir laikietilpīgs process, Saeimai ir jābūt proaktīvai likumdošanas procesā, nodrošinot dažādo viedokļu uzklausīšanu, un jāpieņem tādi lēmumi, kas ir saskaņā ar iesaistīto grupu viedokļiem un sabiedrības interesēs. Tāpat Saeimas deputātiem arī ir būtiski apliecināt drosmi gadījumos, kad sabiedrības viedoklis nav viennozīmīgs, atcelt likumprojekta tālāku virzību, nodrošinot tā izstrādi atklātā un caurskatāmā veidā.
"Analizējot līdzšinējo sadarbību starp NVO un Saeimu, paliek neatbildēti vairāki jautājumi, kurus nepieciešams risināt abām sadarbībā iesaistītajām pusēm."
Analizējot līdzšinējo sadarbību starp NVO un Saeimu, paliek neatbildēti vairāki jautājumi, kurus nepieciešams risināt abām sadarbībā iesaistītajām pusēm:
- Vai esam apzinājuši sadarbības vājās un stiprās puses?
- Vai apzināmies, kur ir trūkumi – metodēs un attieksmē abpusēji, un vai Saeima ir konsultatīvs un sabiedrību ietverošs lēmējvaras instruments?
- Vai Saeimas deputātiem ir politiskā griba pilnveidot sadarbību?
- Vai Saeimai un NVO sektoram ir vienāda vai vismaz līdzīga izpratne par Deklarācijas uzdevumiem, kas saistīti ar tās ieviešanu praksē?
- Vai ir skaidra sadarbības perspektīva – nākamie soļi pēc foruma, vai tiek pildīts iepriekšējos forumos nolemtais?
Forumu organizēja Saeimas Prezidijs, kas ir pozitīvs labas gribas apliecinājums sadarbības aktualizēšanai un uzturēšanai. Taču nevalstiskajām organizācijām ir nepieciešams ne tikai dzirdēt svētku uzrunas par to līdzdalības nozīmīgumu, bet arī redzēt apliecinājumu darbos – ka to pienesums ir gaidīts, respektēts un novērtēts. Sadarbība jāveido kā partneriem, risinot izaicinājumus ikvienā jomā - cilvēktiesībās, veselības aprūpē, izglītībā, vides aizsardzībā, sociālajā sfērā, tautsaimniecībā, Eiropas Savienības lietās un citās.
