Uzņēmuma „Eko Investors”, kurš darbojas vietējā tirgū, interešu loks ir darījumi ap vienu miljonu latu. Tradicionāli „Eko Investors”, iegulda ražojošos uzņēmumos, bet nav domājis investēt nekustamajos īpašumos. Vienkārši tādēļ, ka nopirkt īpašumu un gaidīt, pašiem aktīvi nedarbojoties, esot neinteresanti.
Kā atrast iegādei piemērotu uzņēmumu
Nav tālu jāmeklē - jāatver laikraksts. Latvijā uzņēmumu nav daudz, par tiem prese raksta, intervē uzņēmējus, un šī informācija pieejama ikvienam. Rūpīgi sekojot plašsaziņas līdzekļiem, var saprast, kas ar uzņēmumiem notiek.
Nākamais avots – bankas. „„Eko Investors” ir runājis ar visām Latvijas bankām, un visas apgalvo, ka ir daudz sarežģītu gadījumu ar grūtībās nonākušiem uzņēmumiem un ir nepieciešama palīdzība. Bet līdz šim nav noticis neviens darījums,” teica V. Tamužs.
Informācija, ko var iegūt no bankām, ir diezgan ierobežota un darījumi – vēl jo vairāk. Iespējams, tāpēc, ka banku sektors iecerējis veidot tā dēvētās sliktās bankas un uzņēmumu restrukturizāciju veikt saviem spēkiem vai arī ar „importētiem” kadriem. Pašlaik bankas ne īpaši steidz pārdot „sliktos” aktīvus vai arī grib pretī redzēt pavisam skaidru naudu, kas šādos darījumos tikpat kā nefigurē. Vērtību zaudējuša uzņēmuma iegādei pārsvarā izmanto opcijas, koncesijas, cesijas un aizdevumus. Un, protams, pieredzi, kompetenci, zināšanas un prasmes.
"Ja uzņēmums nonācis līdz ļoti lielām problēmām, tad gandrīz vienmēr bijis nepareizs uzņēmuma menedžments."
Nākamais informācijas avots - dažādi reģistri, piemēram, Komercķīlu reģistrs, kas skaidri parāda situāciju uzņēmumā.
„Un, ja nu tiešām esat galēji nocietušies investēt, tad varat ievietot pavisam necilu sludinājumu ar tekstu: “Piedāvāju finanšu līdzekļus grūtībās nonākušiem uzņēmumiem.” Tas rosinās ļoti lielu atsaucību, par to nav šaubu,” investors raksturoja situāciju reāli.
Kādēļ pirkt uzņēmumu, kam lielas grūtības
Vispirms jau tādēļ, ka pašlaik uzņēmumus var nopirkt lēti un pēc trim gadiem pārdot dārgi – tas ir interesanti no riska kapitālista viedokļa. Savulaik „Eko Investors” nopircis neveiksmīgi vadītu uzņēmumu par vienu latu. Protams, ar visām saistībām. Apmēram pēc divu gadu intensīva darba, kredītu restrukturizācijas un vairāk nekā 200 000 latu skaidras naudas ieguldīšanas uzņēmums pārdots par vairāk nekā vienu miljonu latu. „Tas ir veiksmes stāsts, kas mani pamudina teikt: ja ir iedvesma un šķiet, ka to varat izdarīt, ir vērts iesaistīties šajā biznesā!” V. Tamužs aicināja nebaidīties. „Bet, protams, šim biznesam nepietiek tikai ar vienu latu.”
Uzņēmuma un uzņēmēja savstarpējā saikne
Ir divu veidu attiecības starp uzņēmuma vadītāju un īpašnieku. Īpašnieks pats vai nu ir, vai nav uzņēmuma galvenais menedžeris, vadītājs, uzņēmējs. Ja cilvēks ir gan biznesa lielākais īpašnieks, gan arī uzņēmuma vadītājs, tas rada lielas problēmas. Ja uzņēmuma vadītājs ir atsvešināts no īpašnieka vai īpašniekiem, kuri tikai reizi gadā sanāk uz pilnsapulci, tad situācija daudz citādāka.
„Ja uzņēmuma vadītājam ir „vecāka sindroms” pret sevis „audzināto” biznesu, tad ļoti grūti pārliecināt, ka vajadzētu kaut ko mainīt,” pieredzē dalījās investors. „Arī zvērs, kurš ilgstoši trenkāts un beidzot iedzīts stūrī, lec virsū un nežēlīgi kož, lai glābtu savu dzīvību. Līdzīga reakcija ir arī uzņēmējam ar „vecāka sindromu”. Un šī psiholoģija jāsaprot, ja ir vēlēšanās darboties ar pārdodamiem uzņēmumiem.”
"Uzņēmumu nav jēgas pārpirkt, operējot ar lieliem „finanšu muskuļiem” - pareizi vadot, nauda daudzkārt vairosies."
Ja „virsū lēkšanas” stadijā netiek atrasts vidutājs – īpaši tas sakāms par banku attiecībām ar biznesmeni – tad beigas ir sliktas. Ja attiecībās tomēr iesaistās kāds starpnieks, neliels riska kapitālists - „biznesa eņģelis” –, tad nomierinās abas puses. Tad atdzimst iespēja, ka uzņēmums vēl turpinās darboties un banka atgūs savus līdzekļus.
Daudz vienkāršāk ir tad, ja uzņēmumu vada iecelts menedžeris, kas nepieder īpašniekiem vai to grupai. Tādā situācijā skatījums uz biznesa pārmaiņām ir pragmatiskāks. „Ja uzņēmums nonācis līdz ļoti lielām problēmām, tad ne jau ārējie apstākļi pie tā vainīgi. Gandrīz vienmēr bijis nepareizs uzņēmuma menedžments.” Uzņēmumus apvienojot vai pārņemot, nauda ir mazāk svarīga nekā spēja iejusties uzņēmuma pārdevēja situācijā un izprast viņa domāšanu. Uzņēmumu nav jēgas pārpirkt, operējot ar lieliem „finanšu muskuļiem” - pareizi vadot, nauda daudzkārt vairosies.
Kā izvēlēties uzņēmumu, kurā investēt
Ne jau visi Latvijas uzņēmumi izdzīvos. Bet pamatā tam, lai biznesā investētu un uzņēmumu glābtu, jābūt ticībai
- tam, ka investoriem būs labi partneri, kas uzņēmuma ideju nesīs tālāk. Ja uzticamu partneru nebūs, nav jēgas uzņēmumu pirkt un visu mainīt – vadību, partnerus, ideoloģiju. Tad labāk sākt jaunu biznesu;
- par nozares attīstību. Pašlaik nav saprotams, kuras būs tās nozares, kuras virzīs Latvijas tautsaimniecību un kurās rentējas ieguldīt.
„Tas jau nonācis līdz absurdam, ka vairākus gadus visaugstākā līmeņa darba grupas strādā pie programmatiska plāna izveidošanas, kam beigās nav pilnīgi nekādas jēgas! Jo cita darba grupa arī strādā pie līdzīga dokumenta, arī visaugstākajā līmenī un arī daudzus gadus. Un iznirst jaunas nozares, jauni uzsaukumi,” sašutis bija V. Tamužs. „Latvijā tik klupšus notiek valsts attīstības plānošana, ka uzņēmējiem grūti saprast, kuras būs attīstāmās pozīcijas, kurās investēt savus līdzekļus. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Latvijā kavējas spraiga attīstība.”
"Pašlaik nav saprotams, kuras būs tās nozares, kuras virzīs Latvijas tautsaimniecību un kurās rentējas ieguldīt."
Varbūt Latvijas demokrātijas aizstāvjiem var nepatikt Vidusāzijas valstu situācija, ka stiprs prezidents ir „valsts tētis”, kas pieņem lēmumus un seko to izpildei, piebilda investors. Bet Vidusāzijas valstīs attīstība norisinās daudz vienmērīgāk, pēctecīgi un ilgtspējīgi. Iespējams, tādēļ Vidusāzijas valstīm pašlaik klājas labāk nekā Latvijai.
Uzņēmējs un uzņēmums – „savienotie trauki”
„Pirms septiņiem gadiem, kad iestājās Krievijas krīze, strādāju starptautiskā uzņēmumā. Trīs mēnešu laikā apgrozījums nokritās par 60 procentiem, bija zaudējumi, atlaidām cilvēkus. Mātesuzņēmuma vadība bija saprotoša - krīze. Bet arī pēc pusgada, gada bija zaudējumi. Man sākās dažādas veselības problēmas, apmeklēju ārstus, tajā skaitā psihologu. Psiholoģe skatījās uz mani un vaicāja: kādi īsti ir tie skaitļi uzņēmumā – plusos vai mīnusos? Teicu, ka ļoti mīnusos, ka krīze, ka zaudējumi. Bet viņa atteica: tu esi uzņēmējs, un tava sūtība ir strādāt un pelnīt. Tādēļ vispirms ieskaties sevī un saproti, vai ar tevi viss ir kārtībā. Un nav jānāk pie psihologa, pašam jāsaprot: ja esi uzņēmējs, tev ir jāpelna. Ja pelnīsi, ar tevi viss būs kārtībā, un pretēji – ja ar tevi viss būs kārtībā, tad arī uzņēmumam klāsies labi,” iegūtajā mācībā dalījās V. Tamužs. „Tieši to redzu diendienā, strādājot ar sadarbības partneriem – peļņa būs tad, ja cilvēks iekšēji būs sakārtots. Riska investoriem, uzņēmumu pārņemot, arī tas ir jāpieņem un jānovērtē.”
Un vēl viena mācība – ja uzņēmuma vadītājs netiek skaidrībā ar savu grāmatvedi, ja nespēj laikus iesniegt kārtīgus ikmēneša finanšu pārskatus, tā ir pirmā pazīme, ka kaut kas sašķobījies. „Velns slēpjas detaļās!” uzsvēra „Eko Investors” padomes priekšsēdētājs V. Tamužs.
