Bankas pieder valstij, uzņēmumi – bankām

Kas raksturo situāciju „pirms” un „tagad”

Krasā atšķirībā no pacilājošās situācijas, kāda bija pirms krīzes, pašlaik kredītresursi vairs nav pieejami, uzņēmumu apgrozījums, peļņa un arī vērtība samazinās, aug bezdarbs un sarūk darbinieku algas. Investori vēlas panākt pozitīvu atdevi no ieguldītā kapitāla un viņu pieprasītās riska prēmijas, kā arī vēlamie investēto resursu rentabilitātes rādītāji ir tuvu līmenim, kāds bija gadu tūkstošu mijā. „Ārvalstu investori kļūst par vietējiem investoriem un no smaidīgām kundzēm un kungiem pamazām pārvēršas haizivīs. Biznesa vide mainījusies dramatiski,” vērojumos dalījās A. Tralmaks.

Pirms krīzes akcijas cenas un peļņas koeficients bija 10-12, pašlaik – stipri zem pieci. Vienlaikus – ja sagaidāmā investīciju atdeve agrāk bija 10-15%, tad pašlaik investori vēlas redzēt ne mazāk par 25 procentiem. Ja līdz krīzei investori gaidīja strauju uzņēmuma vērtības pieaugumu kaut kad nākotnē, tad patlaban viņi gaida īpašuma spēju radīt pozitīvu naudas plūsmu un segt pašreizējās saistības, nepaļaujoties uz vērtības pieaugumu nākotnē.

Pirms gada pusotra komercīpašumu ienesīgums bija 5-7%, pašlaik sagaida 1-15% lielu ienesīgumu. Pirms krīzes gaidāmā pašu ieguldītā kapitāla atdeve bija 8-12%, bet pašlaik tai jābūt 20 procentiem.

"Ārvalstu investori kļūst par vietējiem investoriem un no smaidīgām kundzēm un kungiem pamazām pārvēršas haizivīs."

Agrāk, lai piekļūtu banku kredītresursiem, pietika ar 3-4 EBIDTA rādītāja vērtībām (peļņa no saimnieciskās darbības pirms nolietojuma un zaudējumiem no pamatlīdzekļu izslēgšanas). „Bija sajūta, ka bankas ir sajukušas prātā - ja ne visi darbinieki, tad to vadība noteikti!” secinājumus neslēpa „Dienas mediji” valdes priekšsēdētājs. „Tagad banku aizdevumi balstīti uz esošo naudas plūsmu un tiek izvirzītas stingras prasības pašu kapitāla ieguldīšanai, spējai segt procentus un pamatsummu no pašreizējās naudas plūsmas, ķīlām un garantijām.”

Pirms krīzes bankas bija ar mieru aizdot kredītu pret 100% procentu nodrošinājumu no ķīlas tirgus vērtības, turpretī pašlaik aizdevumi balstīti uz reālo naudas plūsmu un spēju segt procentus un arī pamatsummu, ķīlas tiek pārvērtētas atbilstoši tirgus situācijai, bieži par pamatu ņemot ātrās realizācijas vērtību. Ja pirms krīzes aizdevuma likme bija 50-150 bāzes punkti, tad pašlaik zemāka par 400 bāzes punktiem nav redzēta.

Kam pieder Latvijas uzņēmumi

„Ko viss iepriekš teiktais nozīmē Latvijai šodien? Ja pirms krīzes milzīgs apmērs kapitāla cīnījās par ierobežotu skaitu projektu, tad pašlaik milzīgs skaits projektu cīnās par ierobežotu kapitāla apmēru, paaugstinot tā cenu,” secināja A. Tralmaks.

„Man kāds klients vaicāja: kas tad tagad vada Latvijas bankas? Es teicu, ka jānovērš skatiens no Skandināvijas, jo bankas patiesībā vada finanšu ministrs. Rietumu bankas pēdējā laikā prasa papildu kapitālu, turklāt daudzās lielajās bankās par līdzīpašnieku kļuvusi vai kļūs valsts. Mēs esam nonākuši līdz situācijai, kuru savulaik minēja arī Kārlis Markss: bankas pieder valstij. Latvijā salīdzinājumā ar Igauniju ir nedaudz labāk. Igaunijas banku sektors par 90% pieder Zviedrijas valdībai, bet Latvijā ir unikāla iespēja, jo kāda daļa no puses pieder arī Latvijas valdībai.”

Banku sistēma pašlaik ir paralizēta līdz brīdim, kad tiks rasts risinājums, ko darīt ar sliktajiem parādiem, un bankas tiks rekapitalizētas. Lai novērstu līdzīgas situācijas atkārtošanos, acīmredzot gaidāma stingrāka finanšu sektora reglametācija un valsts regulatoru uzraudzība.

"Bet - būsim atklāti - bankas ir sliktas uzņēmumu pārvaldnieces."

„No augstskolas laikiem daudziem zināms, ka banku finansējums ir lētāks un pašu kapitāla finansējums ir dārgāks un, jo vairāk bankas finansē, jo labāka ir atdeve no pašu kapitāla. Bet domāju, ka uz kādu laiku šīs zināšanas varam nolikt plauktiņā. Šāda finanšu inženierija novedusi pie tā, ka bankas uzņēmumus finansē pilnībā, ka ir kļuvušas par uzņēmumu aktīvu patiesajām īpašniecēm, bet bijušie akcionāri pilda vien aktīvu pārvaldnieka lomu bankas uzdevumā. Bet - būsim atklāti - bankas ir sliktas uzņēmumu pārvaldnieces,” atzina A. Tralmaks.

Piemērs ar jautājumu: Kam pašlaik pieder uzņēmums?

Kas mums būs vajadzīgs? Citi aktīvu pārvaldnieki (asset managers) vai jauni uzņēmumu īpašnieki, kuri būs gatavi ar zināšanām vai nelielu kapitālu palīdzēt bankām izkļūt no izveidojušās situācijas.

Mācība visai dzīvei

Daudzi pārlieku optimistiskie investori patlaban saskaras ar problēmām pildīt savas saistības. Bet investori, kuru rīcībā ir brīvi līdzekļi investīcijām, ļoti selektīvi un konservatīvi izvērtē jaunus projektus - tiek svērta katra tirgus perspektīva un katra projekta dzīvotspēja, spēja radīt pozitīvu naudas plūsmu un atpelnīt investīcijas īstermiņā.

„Kādam apmēram 70 gadus vecam investoram no Izraēlas kopā ar draugu gribējām piedāvāt apjomīgu nekustamā īpašuma portfeli. Stāstījām visas tās lietas, ko bijām apguvuši skolā par aktīvu atdevi un tamlīdzīgiem jautājumiem. Viņš klausījās un tad vaicāja: puiši, kādēļ jūs gribat man, vecam cilvēkam, piebāzt galvu ar lietām, par kurām jums pašiem īsti nav skaidrības? Labāk man pasakiet, kas būs tas naudas ienākums investētajos naudas līdzekļos (cash–on–cash), ko es dabūšu no šī darījuma? Cik naudiņas uz katru ieguldīto latu nākamgad saņemšu atpakaļ? Mēs ātri piemetām, pateicām – četrus procentus. Viņš teica: kādēļ gribat mani, vecu cilvēku, apmānīt? Kādēļ gribat man dot projektu, no kura es savu naudu nekad nesaņemšu atpakaļ? Es esmu par vecu, lai gaidītu tik ilgi. Mēs ar draugu šo mācību pieņēmām kā savējo – ir skaidri jāzina, kad tad īsti cilvēks dabūs savu naudu atpakaļ. Tas ir pats svarīgākais,” pieredzē dalījās „Dienas mediji” valdes priekšsēdētājs.

"Mēs gribētu divas redakcijas samazināt līdz vienai, izslēdzot visas dublējošās funkcijas."

Ir jāmācās no labu juristu, auditoru un investīciju baņķieru pieredzes, jo, tikai apvienojot šīs zināšanas, iespējams pārstrukturēt uzņēmumu tā, lai tas būtu veselīgs un labi funkcionētu. Un daudz kas atkarīgs no īpašnieku un uzņēmuma vadības spējas reaģēt uz esošo tirgus situāciju, pieņemt ātrus un nepopulārus lēmumus, sapratnes par nepieciešamību veikt uzņēmuma restrukturizāciju un finansējuma struktūras maiņu, piesaistot jaunu kapitālu un jaunas idejas. Iespējams, pat atstājot aiz borta līdzšinējos finansētājus vai vienojoties ar viņiem, ka finansējums bilancē maina savu definīciju.

Krīze ir īstais laiks, lai izvērtētu katra biznesa modeļa dzīvotspēju, izmaksu posteņu un funkciju lietderību, piesaistītu kvalificētu darbaspēku un domātu par jauniem produktiem un pakalpojumiem. Uzņēmumu cena šogad ir ievērojami kritusies, paverot investoriem iespējas iegādāties labus uzņēmumus nesalīdzināmi lētāk. Dažos gadījumos pat pastāv iespējas pārņemt uzņēmumus par esošo saistību vai pat diskontētu esošo saistību apjomu.

„Galvenais, manuprāt, ir tas, ka finansējums joprojām ir pieejams, vajadzīgs tikai skaidrs un saprotams redzējums par uzņēmuma nākotni un spēja pierādīt idejas dzīvotspēju ilgtermiņā un pelnītspēju īstermiņā,” uzsvēra A. Tralmaks. „Nevajag būvēt teorijas, ka atdeve būs pēc trim, četriem vai pieciem gadiem. Ir jāpierāda, ka spējat ar savu aktīvu nopelnīt jau pirmajā gadā. Bet pats svarīgākais uzdevums šai valstij, manuprāt, ir atjaunot finanšu jomu. Vienīgi nauda nodrošina ekonomikas asinsriti. Tādēļ jārada iespējas uzņēmumiem aizņemties naudu ar puslīdz saprātīgu sagaidāmo atdevi, lai varētu attīstīt dažādas nozares, un tikai pēc tam skatīties, kuras no tām ir prioritāras.”

Uz ko orientējas pārņemtā „Diena”

„AS „Diena” iegāde un restrukturizācijas darījums nav labdarība,” uzsvēra A. Tralmaks. „Protams, izskatām dažādas attīstības iespējas, bet šo darījumu nav finansējušas sabiedriskās organizācijas ar orientāciju uz mērenu bezpeļņas dzīvošanu. Runājot par kapitāla atdevi, mēs orientējamies uz adekvātu atdevi – 20-25 procenti, un tas nav nesasniedzams rādītājs. Patiesībā abi uzņēmumi ir labi. Ko vēl neesam paveikuši līdz galam? Nav sabalansēta sagaidāmā izmaksu bāze ar sagaidāmiem ieņēmumiem. Domāju, ka zviedri vienkārši krita panikā...”

Vērtējot Latvijas plašsaziņas vidi kopumā, A. Tralmaks sarēķinājis, ka Latvijā pašlaik darbojas 8 pilnas redakcijas uz 2,3 miljoniem iedzīvotāju. Igaunijā ir uz pusi mazāk – 3,5–4 pilnas redakcijas.

„Mēs uzņēmumā „Diena” gribētu divas redakcijas samazināt līdz vienai, izslēdzot visas dublējošās funkcijas – „Dienas Biznesa” un „Diena” klienti ir vieni un tie paši. Nav vajadzīgi divi mūsu darbinieki, kas aizskrien pie viena un tā paša abonenta. Un mums ir vēlme orientēties arī uz to, kas dos peļņu nākotnē, - uz jaunajām tehnoloģijām. Protams, saglabāsim šādus pasākumus kā pašlaik norisošā konference.”