Nauda un manta dancina daudzus. Bet ne visus
Savulaik valsts noteica tēriņu ierobežojumus repatriantu kustamo mantu pārvadāšanai, jo daļa rietumnieku uzskatīja, ka viņi būs vinnētāji, ja uz pliko Latviju pārvedīs vai visu mūžu krāto iedzīvi, sākot ar vecām mēbelēm un beidzot ar balkona puķu laistāmo kanniņu... Tādā veidā viņi sagādāja nesaprātīgus izdevumus gan sev, gan valstij, jo bija jau vēl arī laiki, kad par 18 tūkstošiem doičmarku Latvijā varēja iegādāties ļoti labu dzīvokli un to pilnīgi no jauna apmēbelēt. Daža kundzīte pat izteikusies: jums, dēliņi, gan kauna nav, jo tas viss ir ar sviedriem un asinīm nopelnīts, tāpēc nemāciet mūs, kā dzīvot...
Tas nekas, ka citai dāmai no ASV kontā ir pāris miljonu dolāru („es tos neaiztieku, lai pensija krājas”), tomēr viņa bada ar pirkstu normatīvos – „man pienākas, dodiet šurp”.
Cita ļaužu kārta – atbrauc, piemēram, divas māsas, katrai pa 90 gadiem. Ierēdņi viņām piedāvā kompensācijas, bet viņas atvēcinās ar rokām – viņu mammīte zārkā otrādi apgriezīšoties, ja viņas no brīvās Latvijas paņems kaut santīmu. Mūsu goda repatrianti (tā viņus dēvē J. Dombrovskis) – Vaira Vīķe-Freiberga, Nils Muižnieks, Olafs Brūvers un daudzi citi – atteikušies no likumīgajām piemaksām."Aptuveni puse Austrumu repatriantu un praktiski visi viņu ģimenes locekļi neprot latviešu valodu."
Rietumnieki, austrumnieki... Tik ļoti līdzīgi, tik dažādi
Ar dažādu dzīves un ētikas izpratni atgriežas ļaudis arī no Austrumiem. Tie ir 1941. un 1949. gadā represētie un viņu pēcteči – viņi mēdz ar tādu kā bijību pārvaicāt: vai mums tiešām kaut kas pienākas?
Taču ierodas arī tādi, kas paši aizceļojuši uz „komunisma triecienceltnēm” Krievijā, piemēram, Magņitogorsku, Baikāla-Amūras maģistrāli vai neskartajām zemēm, uz mācībām vai virsdienestu padomju armijā, bet atgriežoties gandrīz vai ar kāju nodaļā pasit durvis vaļā un, vēl uz sliekšņa stāvēdami, prasa: „A gde zdes kvarķiri dajut? Mņe polagajetsa!” (Kur šeit dod dzīvokļus? Man pienākas! – krievu val.). Diemžēl pēc likuma nepienākas gan.
Aptuveni puse Austrumu repatriantu un praktiski visi viņu ģimenes locekļi neprot latviešu valodu. Tāpēc sākumā atbraucējiem var būt grūtības atrast darbu, taču, nokārtojot dokumentus, viņi sešus mēnešus var saņemt ikmēneša pabalstu 90% apmērā no minimālās algas (šobrīd Ls 162). Rīgā un tās apkaimē dzīvesvietu atradušajiem, RN piedāvā apmaksātus valodas kursus Rīgas tautskolā, bet tiem, kas ir apmetušies reģionu pilsētās vai laukos, tiek piedāvāta valodas kursu apmaksa pēc valsts izcenojumiem.
Daudzi atbraucēji kursus labprāt pieņem, bet jaunieši mēdz atsacīties, jo valodu mācās patstāvīgi. Pēc trim mēnešiem jauneklis strādā kāda veikala radiotehnikas nodaļā, tad - lidostas bārā, bet pēc pāris gadiem – Rīgas domes vecās ēkas kafejnīcā Valdemāra ielā.
Turpretī daži nokļūst, piemēram, tādās vietās kā Liepas ciematā, kur atrodas Lodes mālu fabrika. Viņi par piedāvātajiem kursiem saka tā: „A mņe vaš latišskij i vovse ņe nužen!” (Man tā jūsu latviešu valoda nav vajadzīga! – krievu val.)."Izrādās, cilvēka gara lielumam vai maziskumam nav svarīgi, kādā sabiedrībā un ideoloģiskajā sistēmā pavadīts mūžs."
Mēs visi nākam no savas pagātnes...
... mūsu vecāku, vecvecāku un vēl attālāku senču dotā garamantu pūra un tikumu apstaroti. Izrādās, cilvēka gara lielumam vai maziskumam nav svarīgi, kādā sabiedrībā un ideoloģiskajā sistēmā pavadīts mūžs. Ne demokrātija, ne totalitārisms savā kailumā negarantē un neuzspiež nedz goda jūtas un personības spožumu, nedz zemiskumu vai postu.
