Gausais progress
Nav šaubu, ka gaidāmās saimnieciskās augšupejas progress ir pat ļoti lēns, un tas nebūt nav vienāds visā pasaulē. Dažās nozarēs vecais un ierastais mainās gausi, bet jauninājumu ieviešana daudzkārt prasa pat gadu desmitus. Šai parādībai ir vairāki cēloņi, kas atkarīgi no tā dēvētās saimnieciskās vitalitātes. To parasti saista ar katras valsts uzņēmēju masu, vadības piemērotību, uzlabojumu stratēģiskajiem mērķiem un taktisko izpildi, iesaistāmo fizisko, finanšu, intelektuālo un sociālo kapitālu, apgūstamajiem vietējiem un ārzemju tirgiem, valsts starptautiskajām attiecībām un mūsdienās arvien svarīgāko sabiedrības un privātā sektora sadarbību.
Šeit pieminētie procesi atgādina Hārvarda universitātes profesora Maikla Portera Rīgas Ekonomiskās augstskolas lekcijās pārrunāto klasteru (radniecīgu, savstarpēji papildinošu uzņēmumu ķekaru jeb puduru – clusters) izveidi. M. Portera galvenais palīgs Kristjans Ketels pašreiz ir starp tiem ārvalstu padomniekiem, kuri cenšas sasaistīt Latvijas un Eiropas uzņēmējus un valdību pārstāvjus. K. Ketels laiku pa laikam viesojas Rīgas Ekonomiskajā augstskolā, lasot lekcijas konkurences jautājumos.
Vai ar šiem padomiem pietiks, grūti pateikt. Arī tāpēc, ka tie nav pirmie, bet padomu saņēmējs ir vienīgais, kurš izlemj, kādus padomus ņemt vērā. Ir patīkami uzzināt, ka Latvijas Ekonomikas ministrija beidzot pēc ilgu gadu neizpratnes un kavēšanās nāks klajā ar pilnīgi citu, radikāli atšķirīgu Latvijas saimnieciskās attīstības vīziju. Tā gluži pareizi uzsver vajadzību pēc eksporta, konkurētspējas un darba ražīguma straujākas celšanas.
Faktori, kas kavē attīstību
Latvijas saimniecisko attīstību kavē vairāki faktori, tostarp nelielais uzņēmēju skaits un viņu zemā konkurētspēja prasīgos tirgus apstākļos gan Latvijā, gan ārzemēs, nepietiekama uzņēmēju un pārējo iedzīvotāju izpratne par tirgus ekonomiku, īpaši uzņēmēja vietu tajā, nepatika veidot jaunas stratēģijas un taktiskus plānus, lai izmantotu nebijušas iespējas, samērā zemais dažāda kapitāla līmenis un bīstami lielā paļaušanās uz ārzemju palīdzību, ierobežots un nabadzīgs vietējais tirgus, pasīva un pesimistiski provinciāla attieksme pret visu jauno un svešo, pārmērīga birokrātiskā kontrole vēl neizveidotās sadarbības vietā, kas īpaši traucē mazo uzņēmumu attīstību.
"Latvijas saimniecisko attīstību kavē vairāki faktori, tostarp nelielais uzņēmēju skaits un viņu zemā konkurētspēja, nepietiekama izpratne par tirgus ekonomiku, nepatika veidot jaunas stratēģijas un taktiskus plānus, lai izmantotu nebijušas iespējas, samērā zemais dažāda kapitāla līmenis un bīstami lielā paļaušanās uz ārzemju palīdzību."
„DnB Nord Latvijas barometrā” apkopotais pētījums par situāciju maijā rāda satrauktu un bēdīgu ainu, ko es raksturotu kā nopietnu, bet ne gluži bezcerīgu. Tautas pesimisms aizvien pieaug. Līdz ar vispārējo savstarpējās uzticības trūkumu tas raksturo vismaz puses iedzīvotāju viedokli par saimnieciskajiem procesiem. Priecāsimies par tiem nedaudzajiem 17 procentiem, kas, man šķiet, jau saredz pārkārtošanās sākumu, ko gan pagaidām var uzskatīt tikai par pirmajiem asniem. Viņi uz nākamo gadu raugās ar optimismu un sagaida uzlabojumus savā un savu ģimeņu labklājībā.
Pamats zināmam optimismam
Vēl pāragri spriest par to, cik lielā mērā valdības 8. un 11. jūnija lēmumi veicinās vai kavēs progresu. Iespējams, ka ar tiem nepietiks, lai izvairītos no valsts maksātnespējas.
Tā kā notiekošais var ietekmēt tik nepieciešamo lata stabilitāti, iepriecina fakts, ka pēdējā laikā Latvijas starptautisko maksājumu bilance ir pozitīva un kavē valūtas rezervju noplūdi. Varbūt tāpēc 13. jūnijā “The Economist” redaktori par Latviju raksta ar zināmu optimismu. Viņi pozitīvi vērtē faktu, ka ieguldījumi latos kļūst izdevīgāki, salīdzinot ar eiro. Viņiem pievienojas respektablais skandināvu ekonomists Anderss Aslunds, kurš nepieņem dažu lata devalvācijas proponētāju salīdzinājumus laikrakstā “The Financial Times” ar kādreizējo saimniecisko sabrukumu reiz bagātajā Argentīnā. Bija laiks, kas Argentīnu raksturoja kā zemi ar tirgiem bez peļņas un sociālismu bez plāna. Kaut arī šeit varam atrast zināmu līdzību, tomēr Latvija savā ziņā ir stiprāka. Kopumā ņemot, šodien jau varam runāt par to, ka vismaz daļa Latvijas iedzīvotāju vēl nav izrāpušies no lielās bedres, bet tomēr sāk atsperties kāpienam uz augšu.
No valdības es tuvākajā laikā sagaidu maz. Slīcēju vairākuma liktenis, ja neskaita Eiropas Savienības atbalsta programmas, paliek viņu pašu rokās. Šo Latvijas valsts pašreizējo nevarību ievēro arī citi. Gan tie, kuri vilcinās ieguldīt līdzekļus Latvijas saimniecībā, gan tie, kuri vēlas tai aizsteigties priekšā ar savas valdības atbalstu. Tā, piemēram, Lietuvā uzskata, ka pienācis īstais laiks stiprināt konkurētspējīgu biotehnisko nozari.
Valsts pārvaldi joprojām vērtē negatīvi
Trešā daļa Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka valdības rīcībai ir arī pozitīvas iezīmes, bet puse to vērtē tikai negatīvi. Analizējot valsts pārvaldi, trešā daļa ievērojusi tur nodarbināto skaita samazināšanos. Seko samazināts iestāžu skaits (29%), ceturtā daļa jūt gandarījumu par to, ka nu vairāk zina par valsts amatpersonu atalgojumu un gandrīz tikpat daudz (23%) uzzināts par nelietderīgiem tēriņiem. Katrs piektais iedzīvotājs uzskata, ka tagad tiek mazāk šķērdēta nauda.
Respondenti ir pārliecināti, ka vēl arvien trūkst kompetentu cilvēku pārvaldes birokrātijā, nav labi izvērtēti valdības priekšlikumi un sakārtoti likumi, nav īstenotas nepieciešamās reformas un uzlabojumu programmas, netiek ievēroti ētikas principi. Bet vismaz trešdaļa valsts pārvaldē nav pamanījusi nekādas pozitīvas pārmaiņas.
Vēl mazāk iepriecinošu pārmaiņu saskatīts uzņēmējdarbībā (47%). Tikai katrs piektais liecina, ka tiek īstenotas jaunas idejas un taupīta nauda. Jau mazāks skaits, apmēram katrs desmitais, saredz citus uzlabojumus, tostarp darbinieku apmācībā un iesaistīšanā, labākā preču un pakalpojumu kvalitātē, kā arī attīstības stratēģijās un plānos.
Dominē pesimisms
Par situāciju ģimenē. Gandrīz puse ievēro pārdomātu saimniekošanu un uzmanīgāku naudas tērēšanu. Cilvēki labāk zina, ko un kur pirkt, ko ēst, atšķir svarīgo no nesvarīgā, domā, ko un kā taupīt. Vairāk laika tiek pavadīts ģimenes lokā. Gandrīz trešā daļa pozitīvas pārmaiņas nesaredz. Tikai katrs desmitais cer uz vispārēju saimnieciskās situācijas uzlabošanos jau 2010. gadā, bet vairāk – 2011.-2012. gadā. Pesimisti pozitīvas pārmaiņas pareģo vēlāk vai nekad.
"Daļa Latvijas iedzīvotāju vēl nav izrāpušies no lielās bedres, bet tomēr sāk atsperties kāpienam uz augšu."
Uzlabošanos pēc krīzes beigām 40% saista ar pārdomātu saimniekošanu un uzsvērtu taupības režīmu. Citi, jau mazākā skaitā, sagaida uzlabotu valsts pārvaldi (25%) un konkurētspējīgāku uzņēmējdarbību, lielāku politiķu interesi par to, kas rūp sabiedrībai (19%). Tikai katrs desmitais cer uz uzlabojumiem tik svarīgajā veselības aprūpes jomā un cilvēku savstarpējās attiecībās. Jāpiebilst, ka izglītības reformu iedzīvināšana prasa vismaz desmit gadus. Par veselības jomu domājot, nāk prātā Vācijas kancleres Angelas Merkelas spriedums, proti, Latvijā to uzlabot var ne tik daudz ar naudu kā ar labāk sakārtotiem pakalpojumiem.
Skaidrs, ka jau tagad Latvijā izdzīvošana krīzes laikā ir saistāma ar apzinātu taupību un knapināšanos. Zinot, ka lieli uzlabojumi nav ātri sagaidāmi, šis noskaņojums ir gluži reāls.
Personiskās taupības programmas
Nobeigumā minēšu desmit svarīgākās personiskās taupības programmas. Tās ir: lētāk iepirkties, mazāk pirkt pārtiku, mazāk pirkt apģērbu un apavus, retāk izmantot dažādus pakalpojumus, vairāk izmantot bibliotēkas, mazāk apmeklēt kafejnīcas un restorānus, mazāk laika veltīt izklaides pasākumiem, censties vairāk dažādus darbus, ieskaitot sīkus remontus, paveikt pašiem, labiekārtot mājokli, vairāk taupīt enerģiju un ūdeni.
Aplūkojot šīs individuālās programmas, esmu gandarīts par to, ka divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju gluži nopietni cer par saviem pirkumiem maksāt mazāk. Tas ir izdevīgi patērētājam un arī samazina inflāciju. Taču visvairāk esmu norūpējies par to, ka katrs ceturtais mazāk pirks pārtiku un ka turpat puse centīsies ietaupīt uz apģērbu un apavu rēķina. Ceru, ka sociālās programmas nevienu tomēr nepametīs badā un ka pilsētnieki vairāk pievērsīsies saviem ģimenes dārziņiem. Domāju, ka krīzes laikā bērniem mazturīgās ģimenēs visvairāk trūks naudas apaviem. Šī situācija man atgādina gan kara laiku, gan pērnā gadsimta deviņdesmitos gadus, kad apavu tirgotāji kādā Kalifornijas mazpilsētā saziedoja daudz apavu baltiešu profesoriem, kuri mācījās tuvējās augstskolas vasaras kursos ASV Ārlietu ministrijas organizēto apmaiņas programmu ietvaros.
