Vairāk saules Latvijas tautai (II)

Izglītības un zinātnes “badināšana” – konkurētspējas un attīstības drauds

Eiropas Savienībā zināšanu vadītas tautsaimniecības attīstība ir ekonomiskās politikas virsmērķis. Atkal un atkal tiek uzsvērts, ka tagad, krīzes apstākļos, zinātnes un izglītības nozīme tikai pieaug. Arī Latvijā izglītības un zinātnes nozīmi valsts attīstībā neviens nav noliedzis, turpretī praksē izglītības un zinātnes pilnvērtīga pastāvēšana pastāvīgi ir apdraudēta. Izglītības un zinātnes finansējums uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir viens no zemākajiem ES valstīs.

Tas pēc neliela uzlabojuma (kopš 2006. gada) atkal tiek dramatiski samazināts, kas atpalicību var tikai palielināt. Ilgstoša izglītības un zinātnes “badināšana” ietekmē kvalitāti, un Latvija riskē zaudēt būtisku tautsaimniecības attīstības un augstas konkurētspējas nosacījumu.

Pat ja valdībai būtu grūti saprast argumentus, ka zinātne ir nepieciešama tautsaimniecībai, ir kāda joma, kuru noteikti vajadzētu ņemt vērā. Nesen notikušajā konferencē “Zināšanu sabiedrība un globālā krīze: Latvija” Andrejs Vilks sniedza satraucošu ziņojumu par zināšanu sabiedrības ietekmi uz noziedzību. Zināšanas un jaunas tehnoloģijas ir spēcīgs ierocis gan noziedznieku, gan noziedzības apkarošanas iestāžu arsenālā. Noziedzības apkarošana ir cīņa, kurā uzvar spēcīgākais. Nav grūti saprast, kurš būs spēcīgāks – tas, kura rīcībā ir zināšanas un jaunas tehnoloģijas, vai tas, kuram to nav. Masu plašsaziņas līdzekļi ziņo, ka Latvijā noziedzība pieaug. Atbildot uz šo tendenci, Latvijas valdība cenšas aizvērt profesionālu noziedzības apkarošanas zināšanu un jaunu tehnoloģiju apgūšanas avotu – Latvijas Policijas akadēmiju.

"Eiropas Savienībā zināšanu vadītas tautsaimniecības attīstība ir ekonomiskās politikas virsmērķis."

Ko šo faktu kopsalikums liecina par valdības mērķiem? Neko labu. Vai nu valdība nesaprot, ka pasaulē ir jaunas prioritātes un tās ignorējot, labklājību un drošību valstī nevar sasniegt, vai negrib to saprast.

Nesagatavoti krīzes pārvarēšanai

Valsts prezidents Valdis Zatlers, uzrunājot Saeimu 2009. gada 18. jūnijā pirms svarīgā lēmuma pieņemšanas par 500 miljonu latu samazinājumu Latvijas valsts budžetā, saka: “Krīze pārsteidza mūs decembrī pilnīgi nesagatavotus, un to vēl varētu piedot.” Ne es kā šīs valsts iedzīvotāja, ne uzņēmēji, kuri riskē ar savām pūlēm un naudu, ne pensionāri, kurus piespiež dzīvot nabadzībā, gan to piedot nevaram. To varētu piedot tikko karjeru sākušiem politiķiem, bet ne rūdītajiem Latvijas politikas “asiem”. Vai tiešām, gandrīz divdesmit gadu laikā baudot varas saldmi, šie politiķi neko nav iemācījušies? Vai viņi neredz, kā strādā politiķi citās valstīs? Lai nu kad, bet šoreiz brīdinājumi par krīzes veidošanos skanēja gan Latvijā, gan no ārpuses. Nesagatavots šādā informācijas bagātībā varēja kļūt tikai kurlais, aklais vai tāds, kurš ir tā aizņemts ar savām lietām, ka ne par ko citu domāt nav laika. Ir arī citi skaidrojumi, bet tos labāk publiski nepaust.

Valsts prezidents turpina: “Bet mēs diemžēl pagājušajā nedēļā redzējām, ka joprojām esam nesagatavoti krīzes pārvarēšanai.” Ne tikai krīzes pārvarēšanai – izrādās, arī valsts budžeta atspoguļošanai valsts institūcijas nav sagatavojušās. Piemēram, Valsts kases ziņojumā “Oficiālie dati par valsts budžeta izpildi maijā” (sk. tabulu) var atrast gan loģiskas, gan matemātiskas nesaderības.

Avots: Oficiālie dati par valsts budžeta izpildi maijā. Valsts kase, http://www.kase.gov.lv/?object_id=6517, skatīts 2009. gada 19. jūnijā.

Saskaņā ar Valsts kases datiem, maijā valsts konsolidētā budžeta finansiālais deficīts* bija gandrīz 5 miljoni latu, turklāt gan pašvaldību konsolidētajā budžetā, gan speciālajā budžetā (no kura maksāja pensijas pirms to samazinājuma) bija līdzekļu pārpalikums. Vienīgais budžeta veids, kurā konstatēts iztrūkums vairāk nekā 9 miljoni latu, ir valsts pamatbudžets. Turklāt vērojama pamatīga matemātiska nesaderība starp Valsts kases uzrādītajiem budžeta deficīta lielumiem atsevišķos budžeta veidos un uzrādītā un summētā kopbudžeta apjomu, kamēr kopbudžeta finanšu deficīta apmērs sakrīt abos novērtējumos.

"Ilgstoša izglītības un zinātnes “badināšana” ietekmē kvalitāti, un Latvija riskē zaudēt būtisku tautsaimniecības attīstības un augstas konkurētspējas nosacījumu."

No gada sākuma valsts konsolidētā budžeta finansiālais deficīts, pēc Valsts kases datiem, ir 337,85 miljoni latu. Summējot Valsts kases publicētos detalizētākos datus, tas iznāk nedaudz lielāks – 347,486 miljoni. Šo starpību varētu uztvert kā noapaļošanas kļūdu vai pieņemt, ka Valsts kases publicētie dati nav pilnīgi. Pārsteidz tas, ka piecu mēnešu deficīts salīdzinājumā ar maija deficītu ir pārmērīgi liels. Tas nozīmē, ka valsts budžeta deficītu rada nevis kārtējie, bet gan ārkārtējie maksājumi. Pirms samazināt kārtējos izdevumus, sabiedrībai būtu jāzina precīzi, kas ir šie ārkārtas izdevumi, cik lieli tie ir un kāpēc, ko sabiedrība no tiem iegūs.

Ja ārkārtas izdevumi ir apjomīgie maksājumi Parex bankas glābšanai, tad notiekošo ir jāskaidro vēl pamatīgāk. Banku taču ir paredzēts pārdot un līdzekļus atgūt iespējami ātri – tāds parasti ir pārņemšanas mērķis. Citās valstīs, kur valsts pārņēma bankas, tās jau sen ir pārdotas. Kāpēc tādas neveiksmes ar Parex bankas pārdošanu? Turklāt, ja atmiņa neviļ, bankai tika izsniegts aizdevums, nevis piešķirta nauda. Kā valdība var pārliecināt sabiedrību par krīzi budžetā, ja tās atbildīgās institūcijas nespēj pareizi uzrādīt nieka desmit svarīgus, ar valsts budžetu saistītus skaitļus un sakarības, ja krīze budžetā ir saistīta ne tik daudz ar ekonomisko situāciju valstī, kā ar valdības nepadarītajiem darbiem.

Tautsaimniecības apmēru palielināt nav paredzēts?

Stāstā par valsts budžetu ir vēl kāda grūti uztverama nianse. Paziņojumos par valsts budžeta glābšanas uzdevumiem un mērķiem izskan vēlēšanās ne tikai samazināt valsts budžeta deficītu, bet arī samazināt valsts budžetu – šogad, nākamgad un aiznākamgad. Ko nozīmē augošā ekonomikā samazināt valsts budžetu, turklāt paredzot pat iespējamu nodokļu palielinājumu deficīta segšanai? Tikai un vienīgi samazināt, nevis palielināt tautsaimniecības apmēru. Tātad valdība nemaz negatavojas uzlabot ekonomisko attīstību. Tas nav ieplānots, neskatoties uz to, ka pasaules ekonomika jau pamazām sāk atgūties. Jautājums – kāpēc? Kas izdomā šos absurdos plānus? Kā var tik klaji ignorēt pašu izvirzītos mērķus?

"Vai tiešām, gandrīz divdesmit gadu laikā baudot varas saldmi, šie politiķi neko nav iemācījušies?"

Paziņojumā Latvijas tautai pirms tautas manifestācijas Esplanādē premjers Valdis Dombrovskis saka: “Šī ir ļoti nopietna situācija, un sabiedrības konfrontācija to neatrisinās. Nostāšanās vienam pret otru nepiepildīs Valsts kases kontus un neatgriezīs mūs dažus gadus nesenajā pagātnē. Tikai tad, ja visi apzināsimies situācijas patieso nopietnību, būsim savstarpēji atklāti un atbalstoši, tikai tad varēsim būt droši, ka lietas mainīsies uz labu." Šī paziņojuma frāze liecina, ka valdības vadītājs nav sapratis vienu: tautas manifestācijas nenozīmē nostāšanos vienam pret otru, bet gan tieši pretēji – vienotību un rūpes par savu valsti. Jauni un veci, latvieši un nelatvieši bija sanākuši Esplanādē, lai pateiktu saujiņai cilvēku, kam pieder teikšana, ka būtiskas viņu intereses ir aizskartas un tā nedrīkst turpināties. Latvijas ļaudis vēlējās to pateikt ne tikai Latvijas valdībai, bet arī ES vadītājiem un pasaulei, jo nav iespējams saprast, kāpēc Latvijas iedzīvotājiem tiek liegts tas, ko citās Eiropas Savienības valstīs uzskata par neatņemamām tiesībām – tiesības un labklājību un pilnvērtīgu dzīvi.