Vai ir vērts ielūkoties nākotnē? (II)

Kā minēts iepriekš – finanšu kapitāls pats par sevi nav slikts, tas ir neatņemama modernā kapitālisma iezīme, bet tas nedrīkst izjaukt līdzsvaru starp finansēm un investīcijām. Citiem vārdiem, finanšu ekonomikas radītajiem līdzekļiem un organizācijām ir jākalpo „reālajai”, ražojošajai ekonomikai, nevis otrādi.

Ko nozīmē ekonomikas finansializācija

Endrū Vats (Andrew Watt) un Bela Galgozi (Bela Galgoczy) Eiropas Arodbiedrību institūta izdotajā žurnālā „Transfer”(2009. gada vasara) publicējuši rakstu „Finanšu kapitāls un privātie īpašumi – jauna kārtība?” (I), kurā rosina diskusiju par finanšu kapitālisma izpausmēm makroekonomikā un mikroekonomikā mūsdienās, globālās finanšu krīzes gaismā.

Makroekonomikā ekonomikas finansializācija sekmē finanšu sektora uzpūšanos; jaunu produktu radīšanu šajā sektorā un darījumu sarežģīšanos, „sapīšanos” (darījumu apdrošināšana, pārapdrošināšana, darījumi kā tirdzniecības objekts, īstermiņa un ilgtermiņa darījumu kokteilis vienā megadarījumā); politiskā spiediena palielināšanos, pieprasot finanšu sektora regulējumu samazināšanu; kontroles un regulēšanas apgrūtinājumu un sociālajā jomā – iedzīvotāju ienākumu noslāņošanos.

Pēdējā ietekme ir sabiedriski nozīmīga, jo iezīmē principiāli jaunas saistības veidošanos starp darbu un kapitālu. Ražojošā jeb industriālā ekonomikā kapitālistam ir vajadzīgi darbinieki, kas ražo. Kapitāls nevar gūt labumu bez darba, tāpēc tas nevar noniecināt darbu, un kapitāla īpašniekam - kapitālistam - ir jādalās guvumā ar darba īpašnieku  strādnieku. Tā kā rūpniecībā peļņas norma ir tuva vidējai tautsaimniecībā vai zemāka, ir grūti panākt labumu sadali būtiski par labu kapitāla īpašniekiem (jo darba algas tad būtu zemākas nekā vidēji tautsaimniecībā, darbinieki protestētu vai pamestu darba devēju). Finanšu ekonomikā kapitālists gūst labumu no tirdzniecības un cenu starpības, kuras radīšanā darba ieguldījums nav vajadzīgs. Tāpēc taisnīgai ieguvuma sadalei starp darbu un kapitālu nav ne ekonomiska, ne morāla pamata. Turklāt finanšu sektorā, kur darba ražīgums ir gandrīz divkārt augstāks nekā vidēji tautsaimniecībā, kapitāla īpašnieks, nepiesaistot sabiedrības un darbinieku uzmanību, var pievākt sev lielāku ieguvumu pat tad, ja darbinieku algas ir augstākas nekā vidēji tautsaimniecībā un darbinieka uzticība nav apdraudēta.

Finanšu kapitālisti un uzņēmuma pamatdarbība

Mikroekonomikā ekonomikas finansializācijas būtiska iezīme ir tā, ka uzņēmumu īpašnieki bieži mainās, jo kapitāla tirgus ir aktīvs investīciju avots. Ja uzņēmums nokļūst finanšu uzņēmuma (private equity company) īpašumā, tad raksturīgi, ka īpašniekiem zūd interese par uzņēmuma pamatdarbību. Finanšu kapitālists (vai uzņēmums) pērk uzņēmumu, lai pārdotu, un darbina to, lai iegūtu augstāku pārdošanas cenu, nevis tā pamatdarbības rezultātus. Vats un Galgozi atsaucas uz vācu pētnieku Vindolfu (Windolf P.) (II), kurš nošķir kapitālisma attīstības posmus atkarībā no īpašnieka attieksmes pret uzņēmumu. Kapitālisms ir pārveidojies no vadītāja kapitālisma (vadītājs ir kapitāla īpašnieks, un uzņēmums darbojas un gūst peļņu no pamatdarbības viņa labā) uz ģimenes kapitālismu (uzņēmums darbojas un gūst peļņu no pamatdarbības īpašnieka/u ģimenes labā) un mūsdienās - uz finanšu tirgus kapitālismu, kad peļņa tiek gūta no uzņēmuma pirkšanas un pārdošanas cenu starpības finanšu kapitālista labā.

Finanšu kapitālistu uzņēmuma pamatdarbība, struktūra un attīstība interesē tiktāl, ciktāl tā ietekmē uzņēmuma pārdošanas cenu paredzētajā pārdošanas brīdī – parasti trīs vai četrus gadus pēc uzņēmuma iegādes. Līdzīgi uzņēmuma pārstrukturēšanas mērķis ir augstāka pārdošanas cena, nevis pamatdarbība. Ja uzņēmuma sadalīšana un pārdošana pa daļām vai, tieši pretēji, vairāku uzņēmumu apvienošana, paaugstinās pārdošanas cenu, finanšu kapitālists veiks šīs darbības pat tad, ja tas traucēs pamatdarbībai (parasti ilgtermiņā, jo īstermiņa traucēkļi atspoguļosies cenā). Vats un Galgozi uzskata, ka šī finanšu kapitālisma iezīme būtiski ietekmē uzņēmumu ilgtspēju un līdz ar to – arī ekonomikas ilgtspēju.

"Ražojošā jeb industriālā ekonomikā kapitālistam ir vajadzīgi darbinieki, kas ražo."

Turpinot Vata un Galgozi analīzi, var secināt - ja finanšu kapitālisms valstī dominē, tautsaimniecības struktūra tiek pakļauta finanšu kapitāla „gaumei”, ko nosaka kapitāla tirgus pieprasījums, nevis saprātīgam ilgtspējīgas attīstības mērķim. Vats un Galgozi pierāda, ka ilūzija, ka finanšu kapitālistu interesē arī uzņēmuma ilgtspējīga attīstība, jo ilgtspējīgas attīstības iespējas nosaka tā cenu, mūsdienās ir maldīga. Pirmkārt, pirkšanas–pārdošanas darījumi notiek ātri, un uzņēmumus pārdod tūlīt pēc pārstrukturēšanas, kad tās rezultāti vēl nav redzami. Katrs nākamais pircējs dara to pašu cerībā iegūt peļņu no uzņēmumu cenu starpības, nevis darbības. Otrkārt, straujais tehnoloģiskais progress vispār apgrūtina uzņēmumu nākotnes perspektīvu noteikšanas iespējas. Ne velti attīstītajās valstīs ir parādījies ekonomiskās darbības veids – augsto tehnoloģiju uzņēmumu ražošana pārdošanai.    

Situācijas draudīgums slēpjas apstāklī, ka finanšu kapitāla īpatsvars uzņēmumu īpašuma struktūrā strauji pieaug. Vats un Galgozi, atsaucoties uz Vindolfa pētījumu, parāda, ka 1965. gadā tikai 10,5% no biržās kotēto uzņēmumu īpašuma piederēja investīciju fondiem, turpretī 2005. gadā tiem piederēja 66,1% uzņēmumu pamatkapitāla. Vācijas 30 lielākajos komersantos investīciju fondu daļa īpašuma struktūrā 2007. gadā bija 76%, un 54% no tā piederēja ārvalstu investīciju fondiem (III).

Attīstoties finanšu infrastruktūrai, īpašuma maiņas process paātrinās un paplašinās īpašumtiesību ģeogrāfiskais areāls. Tādējādi pasliktinās uzraudzības un kontroles iespējas un lēmumu pieņemšana globalizējas. Problēmas, kas agrāk bija uzņēmumu kompetencē, tagad tiek risinātas globāli, šajā procesā iejaucas pārnacionālās organizācijas, palielinās regulētās ekonomikas daļa, tautsaimniecības vadība globalizējas, un valstu īpašās nacionālās konkurētspējas priekšrocības kļūst arvien nenozīmīgākas.   

Vai sociālisms?

Finanšu kapitālisma radītās attīstības (vai drīzāk – neattīstības) problēmas un valdības vai pārnacinālo organizāciju lomas palielināšanos pierāda arī citi pētījumi. To rezultātu ietekmē sevišķi pēdējo divu gadu laikā, un sevišķi sociāldemokrātiskās idejas atbalstošie avoti uztur pārliecību, ka kapitālistiskā sistēma sevi ir izsmēlusi un tai jāizzūd pašai no sevis. Autori nesaka, kam būtu jānāk kapitālisma vietā, bet var saprast, ka tas varētu būt sociālisms, piebilstot, ka ”īstajam” sociālismam ir maz kopīga ar mums pazīstamo un netīkamo padomju sociālisma modeli. „Īstais” sociālisms ir tāda sabiedriskā iekārta, kurā tiek ievērotas ne tikai kapitālistu, bet arī darbinieku intereses, kurā notiek taisnīga (atbilstoši ieguldījumam) labumu sadale starp kapitālu un darbu, kas iespējams, palielinot valsts regulējošo lomu un varbūt valsts īpašuma daļu.

Atšķirība starp pašreizējo kapitālistiskās sabiedrības uzvedības modeli un vēlamo sabiedrības uzvedības modeli ir balstīta uz atšķirību starp vēlmi un vajadzību, kā to savulaik skaidrojis latviešu tautsaimnieks Kārlis Balodis (IV). Kapitālisma vadošo motīvu – gūt arvien lielāku peļņu - ir iespējams īstenot, nepārtraukti kāpinot patēriņu līdz tam, ka vēlmju izraisītais patēriņš pārsniedz vajadzību radīto patēriņu, tādējādi sekmējot izšķērdību. Turklāt peļņas motīvs sekmē ekonomikas finansializāciju, jo tieši finanšu ekonomika dod visaugstāko atdevi un piedāvā visvieglāko ceļu, kā iegūt līdzekļus tērēšanai.

Arī Vats un Galgozi meklē atbildi uz jautājumu – vai finanšu kapitāls atkāpsies pats, vai turpināsies tā postošā darbība, kas ātri vien radīs jaunu krīzi. Autori uzskata, ka finanšu kapitālisms nevēlēsies aiziet, kaut arī tā dominance nozīmē arvien biežākas krīzes. Vēl jo vairāk šo viedokli aizstāv tie, kuri ekonomikas finansializāciju saista ar pamatekonomikas stagnāciju: pēc viņu domām, finanšu ekonomikai nav aizstājēja.

"Finanšu ekonomikā kapitālists gūst labumu no tirdzniecības un cenu starpības, kuras radīšanā darba ieguldījums nav vajadzīgs."

Attīstītajā pasaulē valda uzskats, ka izeja ir meklējama valsts regulējošās lomas palielināšanā. Valstij ir jāspēj uzraudzīt finanšu kapitāla darbību un nepieļaut, ka tā rada kaitējumu. Taču nav atbildēts, kā risināt šajā saistībā radušos dilemmu: ekonomikas finansializācijai ir stingrs politisks iemesls - finanšu sektora pieprasītā regulējumu liberalizācija, kas rada iespēju pārkāpt finanšu–investīciju līdzsvara robežu.

Daži autori atsaucas uz pagātni un atgādina, ka finanšu kapitālisms jau vairākkārt ir izraisījis smagas ekonomiskās krīzes, taču kapitālisms vienmēr ir spējis atgūties un atgriezties industriālā kapitālisma modelī. Izskan cerības, ka mūsdienās virzība varētu būt uz priekšu – uz jaunām kapitālisma formām, piemēram, zināšanu ekonomikas balstītu kapitālismu. Tomēr arī šo cerību autori nevar paskaidrot, kā krīzei raksturīgajos apstākļos, kad nav pieejams finansējums mērķtiecīgu valsts politiku īstenošanai, pārvarēt konkurētspējas asimetriju starp finanšu un zināšanu ekonomiku.

Kāda ir mācība Latvijai

Latvijas ekonomika atrodas finanšu kapitālisma ietekmē. Finanšu sektora daļa valsts iekšzemes kopproduktā Latvijā 2000. gadā bija 23%, 2008. gadā – 28,7%, gandrīz tikpat kā ES-15 valstīs. Finanšu masa, ko tas iepludināja mūsu valsts tautsaimniecībā, īsā laika posmā ievērojami pieauga un ne bez finanšu organizācijas palīdzības nonāca galvenokārt nekustamā īpašuma sektorā. Banku kopējie aktīvi laikā no 2002. gada līdz 2008. gadam pieauga 5,25 reizes, bet izsniegto kredītu apjoms - 7,8 reizes (V). Pagājušā gada beigās Latvijas tautsaimniecībā kredītu veidā (neskaitot procentu maksājumus) bija 16,6 miljardi latu. Iekšzemes kopprodukts faktiskajās cenās 2008. gadā bija 16,2 miljardi latu. Aizdevumu apjoms 1,7 reizes pārsniedza noguldījumu apjomu, un tas nozīmēja, ka liela daļa no aizņēmuma resursiem bija iegūti ārvalstīs. Savukārt ražojošajā ekonomikā finanšu kapitālisms radās uzņēmumu pārdošanas buma laikā tūlīt pēc Latvijas iestāšanās ES.

Nav cerību, ka mazā, atvērtā tautsaimniecībā finanšu kapitālisma ietekme samazināsies, tāpēc Latvijai jārēķinās ar tā radītajām sekām un jāmēģina tās kompensēt. Treknajos gados finanšu sektors kopā ar būvniecību un būvmateriālu ražošanu deva vairāk nekā 70% no Latvijas IKP pieauguma. Tāpat kā citās valstīs, globālās krīzes ietekmē finanšu sektora darbība apsīka, un, tā kā tai nebija aizvietotāju, IKP samazinājās. Loģiski - jo plašāks ir finanšu sektors, jo lielāka ir tā sarukšanas ietekme uz pārējiem tautsaimniecības sektoriem; Latvijā – uz tirdzniecību un rūpniecību, un valsts budžetu. Tās ir sekas makroekonomikā, un tā ir pagātne. Nākotne makroekonomikā ir iegūstama tikai un vienīgi no uzlabojumiem mikroekonomikā – uzņēmumu darbībā.

Uzņēmējdarbības līmenī svarīgākais uzdevums ir atrast un neitralizēt ekonomikas finansializācijas negatīvās sekas. Pirmkārt, ir jānovērš riski kapitāla un finanšu tirgos, stingrāk jākontrolē ārpusbanku finanšu organizāciju darbība un tā jānovēro, lai laikus novērstu nevēlamas tendences. Vēlams, lai finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības organizācija šajā jomā darbotos neietekmēta un profesionāli.

Otrkārt, ir jāstiprina tautsaimniecības ražojošā daļa – visu ražojošo nozaru uzņēmumi, tostarp (un mūsdienās jo īpaši) tādi, kas ražo vērtīgus pakalpojumus (ārstniecības, izglītības, juridiskos un arī finanšu). Tā kā Latvijā uzņēmumi pieder ārvalstu uzņēmumiem vai ir cieši saistīti ar tiem, ir vērts ieklausīties pētījumos konstatētajā, ka finanšu kapitāla ietekme nesekmē ilgtspējīgu attīstību. Tas nozīmē, ka ir jāatklāj jomas, kur finanšu kapitāla ietekme ir lielāka (kur uzņēmumi ir kļuvuši par kapitāla tirgus preci), un jāizveido kompensācijas sistēma gadījumam, ja finanšu kapitāls pieņem lēmumus, kas izraisa finanšu ekonomikas pārņemto uzņēmumu likvidāciju tagad vai ilgtermiņā.

Valsts politikas līmenī ir jāprot aizkavēt darbības, kas atbilst peļņas gūšanai no pirkšanas–pārdošanas darījuma, vairāk virzot īpašnieka interesi un uzņēmuma pamatdarbību kā peļņas gūšanas avotu. Jāņem vērā atklājums, ka finanšu kapitālisms ir cēlies no pamatekonomikas vājuma un vienlaikus to sekmē. Tas nozīmē, ka valsts, kura iespējami ātri izies no šī burvju loka un atjaunos savu pamatekonomiku, iegūs priekšrocības tirgū, no kura piedāvājums mūsdienās samazinās, bet pieprasījums ir mūžīgs. Citiem vārdiem, ir jāspēj ekonomiskā darbība ievirzīt ilgtspējīgas attīstības gultnē, bet tas nenotiks pats no sevis. Ja tas neizdosies, stabilitāti un attīstību valstī nav ko gaidīt.

Izrādās, nākotnē ir vērts ielūkoties, vismaz tāpēc, lai atkal un atkal neuzkāptu nezināšanas un pārsteiguma grābeklim un nedabūtu pa pieri, kā tas bieži noticis pēdējo divdesmit gadu laikā. Vienīgi – kurš noticēs tam, ko par nākotni saka pētnieki, iekams pats to nebūs izbaudījis uz savas ādas?