NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
18. augustā, 2009
Lasīšanai: 9 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Ekonomika
2
2

Vai ir vērts ielūkoties nākotnē? (I)

Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Briesmas slēpjas nevis finanšu kapitālisma vai finanšu ekonomikas pastāvēšanā, bet gan tā darbības iznākumā radītajā nesaderībā starp finansēm un investīcijām.

FOTO: Arnis Blumbergs

Gan Latvijā, gan citās globālās krīzes skartajās valstīs šā brīža raksturīgākās izjūtas ir neziņa. Turpat blakus atrodas cerība. Jo lielāka neziņa, jo lielāka cerība. Tāpēc jautājums - vai ir vērts ielūkoties nākotnē? - ir vietā. Ziņa par nākotni var gan attaisnot cerības, gan tās sagraut.

Neziņa ir sliktāka par jebkuru noteiktību, pat nevēlamu, jo zināmiem nosacījumiem cilvēks var vismaz mēģināt sagatavoties. Tāpēc ārvalstīs veiktajos pētījumos parādās pārdomas par nākotni galvenokārt divos aspektos – vai esošie pasākumi globālās finanšu krīzes novēršanai attaisnosies un kas notiks tālāk.

Kas būs?

Pagaidām nav pierādījumu, ka esošie pasākumi krīzes pārvarēšanai, galvenokārt lielu finanšu organizāciju nacionalizācija un valsts budžeta līdzekļu vai starptautisko aizdevumu iepludināšana ekonomikā, attaisnojas. Daļa pētnieku uzskata, ka krīzes pārvarēšanai paredzētie līdzekļi vai nu vispār nenonāk tautsaimniecībā (kā tas ir Latvijā), vai arī to ietekme gandrīz nav jūtama (kā tas ir ASV). Citi uzskata, ka papildu līdzekļu iepludināšana ekonomikā var palīdzēt īstermiņā, bet nav risinājums ilgtermiņā un nākotnē sagaidāma jauna krīze, kuras izraisīšanā un spēkā būs arī pašreizējo finanšu injekciju devums. Sociāldemokrātisko ideju aizstāvji runā par kapitālisma galu. Būtisku sistēmisku izmaiņu nepieciešamību atzīst visi analītiķi, ieskaitot pārliecinātākos liberāļus.

"Tomēr neziņa ir sliktāka par jebkuru noteiktību, pat nevēlamu, jo zināmiem nosacījumiem cilvēks var vismaz mēģināt sagatavoties."

Lielākā daļa, ja ne visi, pieejamie analītiskie pētījumi apraujas bez nobeiguma – ar konstatējumu, ka būtiskas izmaiņas ir nepieciešamas, bet bez norādes – tieši kādas un, galvenais, kā tās īstenot. Attīstītajā pasaulē, sevišķi Eiropas Savienības valstīs, risinājumu redz ilgtspējīgas attīstības koncepcijas īstenošanā, taču nav rasta atbilde, kā šo saprātīgo piedāvājumu ieviest un kam tas būtu jādara. Nespēja piedāvāt dzīvotspējīgus priekšlikumus krīzes pārvarēšanai un prognozēt nākotni ir pārsteidzoša un iespējama tikai tad, ja krīzi izraisošie spēki ir nepārvarami.

Kas ir ekonomikas finansializācija

Par krīzes iemesliem izskanējuši dažādi vērtējumi. Daži saka, ka to izraisījusi mantrausība, citi – ka krīze esot galvās: cilvēki neprot novērtēt savas finanšu iespējas, piedzīvo zaudējumus un rada nevajadzīgu paniku. Bet pētnieki vienprātīgi atzīst, ka krīzes cēlonis ir ekonomikas finansializācija. Ar ekonomikas finansializāciju saprot tādu kapitālistiskās ekonomikas attīstību, kurā ar finansēm saistīta ekonomiskā darbība gūst pārsvaru pār pārējo ekonomiku, izpaužoties tādējādi, ka pieaug finanšu motivācijas, finanšu tirgus, finanšu ekonomiskajā darbībā iesaistīto personu un organizāciju loma. Ar jēdzienu „ar finansēm saistīta ekonomiskā darbība” saprot četru tautsaimniecības sektoru kopumu, kurā ietilpst finanšu starpniecība, apdrošināšana, darījumi ar nekustamiem īpašumiem un komercpakalpojumi. Finanšu kapitālisms ir kapitālisma veids vai jēdziens, ar kuru raksturo valsti, kurā finansializācija ir sasniegusi tādu pakāpi, ka pārsvaru gūst finanšu motivācija, finanšu tirgi, iesaistītās personas un organizācijas.

"Daļa pētnieku uzskata, ka krīzes pārvarēšanai paredzētie līdzekļi vai nu vispār nenonāk tautsaimniecībā (kā tas ir Latvijā), vai arī to ietekme gandrīz nav jūtama (kā tas ir ASV)."

Finanšu kapitālisms nav jauna parādība. Tas uzplauka attīstītajās valstīs pēc Otrā pasaules kara. Tālaika teorētiķi (piemēram, Minskis (Hyman Minsky)) finanšu kapitālismu uzskatīja par modernā kapitālisma nosacījumu, jo modernais kapitālisms prasīja dārgus ilgtermiņa kapitālieguldījumus, kuru finansējumu varēja iegūt tikai konkurences cīņā finanšu tirgū.

Finanšu kapitālismu reizēm dēvē arī par finanšu ekonomiku, pretēji iepriekšējai ekonomikas (nevis ekonomiskās) attīstības stadijai - industriālai ekonomikai, kas pamatojās ražošanā. Jāpiezīmē, ka ekonomikas attīstības stadijai, kas it kā seko industriālajai ekonomikai, tiek minēti dažādi modeļi atkarībā no iedomātā ekonomiskās attīstības pamata. Starp šiem modeļiem ir arī zināšanu ekonomika, kas pamatojas zināšanu pielietojumā un zināšanu dominancē tautsaimniecības attīstībā.

Finanšu ekonomika – neregulētas ekonomiskās attīstības rezultāts

Finanšu ekonomika no iedomātajiem industriālās ekonomikas aizstājējiem ir dabiskākais un tāpēc visvairāk iespējamais neregulētas ekonomikas attīstības rezultāts. To apliecina statistika. ES-15 valstīs finanšu sektora daļa pievienotās vērtības izlaidē 30 gadu laikā pieauga no aptuveni 16% 1970. gadā līdz gandrīz 30% 2004. gadā. Finanšu sektorā nostrādāto stundu īpatsvars kopējā nostrādāto stundu skaitā pieauga no aptuveni 6% 1970. gadā līdz 15% 2004. gadā. Starpība starp finanšu sektora īpatsvaru nodarbinātībā un pievienotās vērtības izlaidē liecina par augstu darba produktivitāti, kas ir galvenais finanšu sektora pievilcības iemesls. Finanšu sektorā radītā peļņas daļa kopējā peļņā pieauga no 21% 1970. gadā līdz 36% 2005. gadā (ASV no aptuveni 14% līdz gandrīz 40%), un banku sektorā radītās peļņas daļa šajā laikposmā palielinājās no 4% līdz 7 procentiem. Izsniegto kredītu apjoms īsā laikā palielinājās gandrīz desmitkārtīgi, sevišķi jauno produktu – kredītu vērtspapīru un pārapdrošināšanas – jomā. ASV mājsaimniecībām izsniegto uz hipotekāro kredītu bāzes radīto otrreizējo kredītu apjoms palielinājās no 56 miljardiem USD 2000. gadā līdz 508 miljardiem USD mājokļu buma augstākajā punktā 2005. gadā. ES-15 valstīs mājsaimniecību aizņēmumi pieauga no 48% no IKP 2000. gadā līdz 60% no IKP 2005. gadā, bet uzņēmumu aizņēmumi pieauga no 60% no IKP 1999. gadā līdz 80% no IKP pērn; to attiecība pret peļņu bija 300-400%.

Briesmas slēpjas nevis finanšu kapitālisma vai finanšu ekonomikas pastāvēšanā, bet gan tā darbības iznākumā radītajā nesaderībā starp finansēm un investīcijām. Citiem vārdiem, bīstama ir situācija, kad finanses kļūst par patstāvīgu tirdzniecības objektu un tāpēc nepieciešams radīt arvien vairāk preces jeb finanšu. Saderība prasa, lai finanšu darbība (arī tirdzniecība) kalpotu investīciju politikas īstenošanai un investīciju politika kalpotu uzņēmumu pamatdarbības (ražošana, sabiedrības pieprasīti pakalpojumi) veikšanai. Tā kā naudas un īpašuma tirdzniecība nodrošina ārkārtīgi ātru kapitāla apriti un, attīstoties informācijas un saziņas tehnoloģijām, finanšu sektora infrastruktūrai un finanšu produktiem, tā kļūst vēl ātrāka, finanšu ekonomika nodrošina iesaistītajiem kapitālistiem labu peļņu. Daži pētnieki šo procesu sauc par kapitāla uzkrāšanas finansializēšanās procesu.

"Finanšu ekonomika no iedomātajiem industriālās ekonomikas aizstājējiem ir dabiskākais un tāpēc visvairāk iespējamais neregulētas ekonomikas attīstības rezultāts."

Kapitālisma sistēmas bargākie kritiķi uzskata, ka ekonomikas finansializācijas cēlonis ir daudz pamatīgāks – „reālās” ekonomikas stagnācija, kas raksturīga kapitālisma piesātinājuma fāzē. Kad uzņēmumi ir sasnieguši pilnību un jauni kapitālieguldījumi vairs nenes peļņas pieaugumu, uzņēmumu fondu atjaunošanai un tehniskai modernizācijai pietiek ar amortizācijas līdzekļiem, un tam nav nepieciešams novirzīt brīvo peļņu. Tā kā arī patēriņam tā nav vajadzīga, kapitāla īpašnieki meklē vietu, kur peļņu ieguldīt. Daļu brīvo investīciju resursu savāc militārā rūpniecība, bet, kapitālismam attīstoties, ar valsti saistītā militārā rūpniecība nevar absorbēt visus brīvos investīciju resursus. Tie ieplūst efektīvajā finanšu jomā, radot burbuli pēc burbuļa.

Finanšu ekonomikas spēku stiprina arī patērētāju simpātijas – aizdevumos viegli pieejama nauda ļauj cilvēkiem kaut vai uz brīdi justies bagātiem. Lūk, kāpēc pasaule nevar atrast izeju no pasaules finanšu krīzes. Izeja ir atteikšanās no nepelnītās un faktiski neīstās labklājības, bet tā nevienam nav tīkama. Turklāt attīstītās valstis ļoti labi saprot, ka tieši patēriņa sabiedrības rīcība ir krīzes cēlonis un tieši šai patēriņa sabiedrībai vajadzētu kļūt pieticīgākai, lai izietu no krīzes, bet negribas ... Pieticība, patēriņa ierobežošana un taupība ir ilgtspējīgas attīstības koncepcijas pamatā – tāpēc to cilā, meklējot izeju no krīzes. Bet – kā lai iemāca taupīt un kā lai atņem paši sev?

Turpinājums sekos.

Watt E., Galgoczi B. (2009) „Financial capitalism and private equity – a new regime”. Transfer 2/09 15(2), 189-208 (Summer 2009), 190; Foster J.B. (2008) “The Finacialisation of Capital and the Crisis”. Monthly Review. April. http://www.monthlyreview.org/080401foster.php   

Watt E., Galgoczi B. (2009) „Financial capitalism and private equity – a new regime”. Transfer 2/09 15(2), 189-208 (Summer 2009), 191, 192.

Foster J.B. (2008) “The Finacialisation of Capital and the Crisis”. Monthly Review. April. http://www.monthlyreview.org/080401foster.php

Turpat.

Labs saturs
2
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU