Valsts pārvaldības pārstāvji – neapskaužamos apstākļos
Ir arī ieguvums – valsts pārvaldītāji ir sākuši sarunāties ar sabiedrību – vismaz mēģina to darīt. Kroplīgā veidā, tomēr ir atsācies sociālais dialogs. Ir izskanējušas atvainošanās, taču ar to vēl nepietiek. Publiski atvainoties ir grūti, taču vēl grūtāk ir atraut sev labumus. Tikai tad, kad cilvēki noticēs, ka ne tikai skolotāji un pensionāri, bet arī deputāti, ministri un Valsts prezidents tādā pašā proporcijā (nevis apjomā) valsts labā spēs atteikties no saviem ienākumiem, atvainošanās iegūs kādu morālu nozīmi.
Lai izzustu plaisa starp varu un sabiedrību, ir jāparāda rīcība, solidaritāte un sabiedrības vajadzību izpratne. Ir jāiemācās sarunāties ar iedzīvotājiem, domāt plašāk telpā un laikā. Ir jāatmet valsts pārvaldības pārstāvju šokējošā augstprātība un jāpierāda, ka profesionālisma trūkums valsts vadībā ir tikai šķietamība. Laiks rādīs, vai tas notiks, taču apstākļi, kādus valsts pārvaldības pārstāvji paši sev ir radījuši, ir savdabīgi un neapskaužami. Politiķiem un ministriem šajā brīdī neviens risinājums nav labs. Ja viņi pēkšņi sāks labi pārvaldīt valsti, tad skaidri pierādīs, ka iepriekš ir apzināti pārvaldījuši valsti slikti, un – vai tik tas nav noziegums? Ja viņi arī turpmāk nespēs labi pārvaldīt valsti, tad apliecinās, ka ir bijuši nejēgas un tādi arī paliek; tas arī nav labi.
"Apstākļi, kādus valsts pārvaldības pārstāvji ir paši sev radījuši, ir savdabīgi un neapskaužami."
Arodbiedrības nav apmierinātas ar pieņemtajiem lēmumiem un protestē, un tā ir otra labā ziņa. Arodbiedrību protests ir pamatots, jo vienmēr, kad valstī ir grūtības, visvairāk cieš viņu aizbildināmie vai jomas, kas skar valsts attīstību, nodarbinātību, un tātad atrodas to interešu laukā. Arodbiedrībām ir jāprotestē: tās Latvijā ir vienīgais neatkarīgais organizētais spēks, kas var izveidot forumu (manifestāciju, protesta akciju vai citā veidā) sabiedrības gribas izpausmei. Ja sabiedrība klusē, varai var likties, ka viss kārtībā. Labai valsts pārvaldībai sabiedrības balss ir nepieciešamība, nevis traucējums.
Latvija nav zaudētāju valsts
Trešā labā vēsts ir par to, ka Latvija nav zaudētāju valsts. Makroekonomiskie dati liecina par lejupslīdi tautsaimniecības attīstībā, taču uzņēmumos notiek rosība, turklāt darbības nosacījumi pakāpeniski uzlabojas. Latvijas uzņēmumi turpina eksportēt, turklāt kopš 2009. gada janvāra eksporta apjoms lēnām, bet palielinās. Tā kā imports sarūk, maksājumu bilance uzlabojas, un tas sekmē nacionālās valūtas stabilitāti. Nedaudz samazinās arī darba izmaksas.
Martā pirmo reizi pēc ilgstošas lejupslīdes parādījies pieaugums gandrīz visās rūpniecības nozarēs. Rūpniecības produkcijas apjoms šā gada aprīlī, salīdzinot ar martu, pieaudzis par 4,5 procentiem. Tas gan var būt tikai gadījums, jo rūpniecības ražošanai ir raksturīgas svārstības, bet var arī būt, ka uzņēmēji ir ieguvuši jaunus partnerus un turpmāk eksports varētu pieaugt straujāk. Ja komersantiem izdosies atrast ārējo tirgu, strādājošo darba samaksa stabilizēsies.
"Valsts administratīvā palīdzība noderētu virzībai tirgū, sertifikācijai un atļauju saņemšanai, saudzīgai attieksmei nodokļu jomā, izglītības nodrošināšanai."
Ieskatoties rūpīgāk, Latvijā var atrast neskaitāmus sekmīgas uzņēmējdarbības iesākumus. Blakus tradicionālus produktus ražojošiem lielākiem uzņēmumiem te ir virkne mazu, ļoti interesantu eksportējamu preču un pakalpojumu ražotāju daudzās tautsaimniecības nozarēs. Latvijā ražo unikālas elektroniskās iekārtas, optiskos instrumentus, metālapstrādes produktus, medību munīciju, dabas vielu medikamentus, unikālus linu izstrādājumus, kā arī piedāvā kvalitatīvus pakalpojumus precīzo mērījumu, kvalitātes un ietekmes kontroles, radošo industriju produktus dizaina, reklāmas, animācijas kino sfērā. Ir sagatavoti paraugprojekti bezpilota lidaparātu ražošanas uzsākšanai un teorētiskās iestrādes materiālu tehnoloģiju, optisko iekārtu, jaunu medikamentu ražošanai utt. Augsta eksportspēja ir arī tradicionālajām pakalpojumu nozarēm – izglītībai, zinātnei, ārstniecības un juridiskajiem pakalpojumiem.
Šie uzņēmumi ir Latvijas nākotnes garants, taču to attīstībai ir vajadzīgs valsts atbalsts. Ne tik daudz ir vajadzīga nauda, bet palīdzība, ko dod valsts administratīvā spēja, lai ikviens no mazajiem inovatīvajiem uzņēmumiem varētu attīstīt savu potenciālu.
Valsts administratīvā palīdzība noderētu virzībai tirgū, sertifikācijai un atļauju saņemšanai, saudzīgai attieksmei nodokļu jomā, izglītības nodrošināšanai. Diemžēl šīs darbības, kas jebkurā citā valstī būtu normāli valsts iestāžu pienākumi, Latvijā tiek uzskatītas par ārkārtas funkcijām, un to izpildi kavē mistiskais kapacitātes trūkums.
Līdzās optimismam – piesardzība
Līdzinoties 7–9 procentiem no valsts pievienotās vērtības, kas ir 2,5–3 reizes vairāk nekā veselības aprūpes daļa Latvijas iekšzemes kopproduktā (IKP) un vismaz 1,5 reizes vairāk, nekā vairumā valstu tiek atvēlēts valsts pārvaldībai, kapacitātei vajadzētu pietikt.
Ceturtā labā vēsts ir par valdības pievēršanos tautsaimniecībai. Ja šī vēsts būtu izskanējusi ātrāk, ja valdība sava maka problēmu vietā būtu sabiedrībai un uzņēmējiem rādījusi savus nodomus tautsaimniecības stabilizēšanā un attīstībā agrāk, ja būtu atzinusi, ka tikai un vienīgi uzņēmēji spēj apturēt lejupslīdi, un darījusi visu iespējamo, lai viņi varētu strādāt, tagadējie lēmumi noteikti nebūtu tik dramatiski.
"Tomēr līdzās optimismam ir piesardzība, jo nav iespējams loģiski izskaidrot tagadējo lēmumu mērķus."
Tomēr līdzās optimismam ir piesardzība, jo nav iespējams loģiski izskaidrot tagadējo lēmumu mērķus. Pēc vēsturiskā lēmuma pieņemšanas par valsts budžeta samazināšanu par 500 miljoniem latu lēmumu pieņēmēji jutās kā varoņi – esam izglābuši valsti! Pārsteidzoši, bet prieks šķita patiess. Skeptiskāk noskaņotiem tika noslēpumaini paskaidrojumi: “Jūs taču nezināt visus apstākļus”. “Citādi nebija iespējams.” Patiešām, visus apstākļus zina šaurs cilvēku loks. Tas varbūt būtu pareizi, ja šiem cilvēkiem varētu uzticēties.
Ir jau tā – mazā valstī nevar darīt, kā grib, ir jādara, kā var. Arī par to, ka valsts budžetā ir mazāk naudas, nav jābrīnās, jo izsīcis iepriekšējais valsts ieņēmumu avots – banku ārzemju finanšu plūsma. Nolaišanās no 2008. gada vidus uzpūstās ekonomikas bija nenovēršama, un tā ir saistīta ar zaudējumiem. Ar to visiem jārēķinās. Jo ātrāk tā notika, jo labāk Latvijas tautsaimniecībai, bet tikai tādā gadījumā, ja ekonomiskā cikla lejupslīdes fāzi izdodas labi novadīt. Latvijas valsts pārvaldība to nespēja, tāpēc lejupslīdes kaitējums krietni pieauga.
Lēmumi pretrunā ar stratēģiskajām nostādnēm
Jābrīnās, kādā steigā tiek pieņemti svarīgi lēmumi un kā valdība izvēlas prioritātes. Galvenais, pieņemtie lēmumi ir klajā pretrunā ar spēkā esošajām stratēģiskajām nostādnēm. Piemēram, ar pašlaik gatavoto Latvijas ilgtermiņa attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam. Šīs nostādnes ir pareizas un mūsdienīgas un varētu vest valsti uz labklājību. Ekonomikas ministrija nesen paziņoja, ka izstrādā jaunu ekonomiskās domāšanas plānu, kurā noteiks prioritārās, īpaši atbalstāmās nozares.
Taču prioritāšu un īpaši atbalstāmu objektu deklarēšana nepadara tos par attīstības dzinuļiem. Deklarēto atbalsta principu un prioritāšu ieviešanas vājums ir hroniska Latvijas problēma, tāpēc deklarētās prioritātes un īpašie atbalsta pasākumi savu patieso ietekmi nekad vēl nav parādījuši, pat ja to ieviešanai ir tērēti līdzekļi.
Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam tiek radīta, lai parādītu valsts un sabiedrības ilgtermiņa uzdevumus ceļā uz vienotu mērķi – līdzsvarotu un ilgtspējīgu valsts attīstību. Šajā dokumentā minētais pirmais stratēģiskais princips, kuru ievērojot tikšot stiprināta Latvijas ilgtspējīgas attīstības iespēja, ir jaunrade.
Jaunrades un radošas ekonomikas nepieciešams nosacījums ir zināšanu sabiedrība, bet tā nav iedomājama bez zināšanām. Zināšanu avots ir izglītība un zinātne. Latvijā vēl nav pienācis laiks, kad izglītība un zinātne kļūst par vitāli svarīgu tautsaimniecības attīstības nosacījumu, un nav arī līdzekļu, lai tās varētu izmantot tautsaimniecībā. Izglītības un zinātnes loma Latvijā nekad nav noliegta, taču izpratne par to ir formāla. Izglītībai un zinātnei tiek veltīta uzmanība tiktāl, ciktāl to nosaka “labais tonis”, ne vairāk.
