Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Jau pavasarī pašvaldības raidīja signālus, ka tām līdz gada beigām var nepietikt līdzekļu Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteikto obligāto pabalstu – garantētā minimālā ienākuma un dzīvokļa pabalsta – izmaksai. Līdzekļu nav kļuvis vairāk, toties pieaug cilvēku skaits, kas pašvaldībās vēršas ar lūgumu palīdzēt. Situācijas skaidrojums un redzējums par šīs problēmas risināšanu pēc novadu reformas – intervijā ar Latvijas Pašvaldību savienības padomnieci veselības un sociālajos jautājumos SILVIJU ŠIMFU.
Izmaksā tikai obligātos pabalstus
Kādi ir kritiskākie sociālā budžeta jautājumi pašvaldībās?
Valsts ar likumu pašvaldībām noteikusi, ka tām trūcīgajiem un maznodrošinātajiem iedzīvotājiem ir jāizmaksā divus obligātos pabalstus: garantētā minimālā ienākuma (GMI) un dzīvokļa pabalstu. Šogad pašvaldību budžets ir aptuveni par 30% mazāks nekā pērn. Turklāt šis ir pirmais gads, kad pašvaldībām netiek kompensēta Finanšu ministrijas prognozētā iedzīvotāju ienākumu nodokļa summa. Ja to neiekasē, tad starpība netiek segta.
Tāpēc pašvaldības pabalstiem ir ieplānojušas mazāk naudas, un jau gada pirmajā ceturksnī ir izmaksāta gandrīz puse no visam gadam plānotajiem līdzekļiem. Piemēram, izmaksātie dzīvokļu pabalsti par pusmiljonu pārsniedz šim mērķim paredzēto naudu.
Abi pašvaldībām obligāti izmaksājamie pabalsti veido 54,2% no visiem sociālajiem pabalstiem plānotajiem līdzekļiem. Taču arī brīvprātīgie pašvaldību pabalsti iedzīvotājiem ir ļoti svarīgi, piemēram, pabalsts veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai un zāļu iegādei. Pašvaldībās šā gada pirmajos četros mēnešos 62,3% no plānotajiem pabalstiem veselības aprūpei jau bija izlietoti.
Kādi procesi ir noteikuši šo pārtēriņu?
Pieaug pabalstu pieprasītāju skaits. Piemēram, Rīgā gada pirmajos četros mēnešos, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērn, jauno klientu skaits, kas pašvaldībā pirmo reizi vērsušies pēc palīdzības, ir palielinājies par 54 procentiem. Satrauc tas, ka no tiem 47% ir ģimenes ar bērniem. Pensionāri, invalīdi – 16%, un darbspējīgās personas – 37 procenti.
Jūrmalā pērn pirmajā ceturksnī bija 572 iesniegumi par pabalstu saņemšanu, šogad – jau 731 iesniegums. GMI saņēmēju skaits Jūrmalā palielinājies par 89 procentiem. Tas daļēji skaidrojams ar bezdarbu. Visticamāk, sakarā ar pensiju un gaidāmo minimālās algas samazinājumu pēc palīdzības pašvaldībās vērsīsies vēl vairāk cilvēku.
"Būs arvien vairāk pašvaldību, kas izmaksās tikai obligātos pabalstus, atsakoties no brīvprātīgās palīdzības, piemēram, pabalstiem sakarā ar bērna piedzimšanu, transporta izdevumu segšanai vai pabalstu bērnu izglītībai un audzināšanai."
Taču viņiem būs grūti kvalificēties par pabalstu saņēmējiem, jo Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā ir noteikts, ka pašvaldības var sniegt sociālo palīdzību tikai trūcīgajiem un mazturīgajiem. Bet trūcīguma līmenis mums ir tikai 50% no minimālās darba algas. Taču arī cilvēkiem, kuri neklasificējas kā trūcīgie, ir tik zemi ienākumi pie tik augstām komunālo maksājumu, ārstniecības pakalpojumu un zāļu cenām, ka ir lielas problēmas nopirkt zāles vai samaksāt dzīvokļa maksājumus.
Situāciju dramatiskāku padara bezdarbs, ienākumu samazinājums iedzīvotājiem un pašvaldību budžeta samazinājums vienlaikus. Tas nozīmē, ka būs arvien vairāk pašvaldību, kas izmaksās tikai obligātos pabalstus, atsakoties no brīvprātīgās palīdzības, piemēram, pabalstiem sakarā ar bērna piedzimšanu, transporta izdevumu segšanai vai pabalstu bērnu izglītībai un audzināšanai, bet iespēju robežās mēģinot saglabāt pabalstu veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai un bērnu ēdināšanai.
Kāda situācija pašvaldībās ir patlaban?
Aptaujājām pašvaldības, lai noskaidrotu, vai tām būs nepieciešama papildu nauda, ja tās atteiksies no brīvprātīgo pabalstu izmaksas, saglabājot divu obligāto pabalstu izmaksu. Lielākajai daļai pilsētu un novadu naudas nepietiks. Piemēram, Daugavpils pilsētai, kura obligātajiem sociālajiem pabalstiem bija ieplānojusi 882 340 latu, pat nemaksājot brīvprātīgos pabalstus, līdz gada beigām vajadzēs vēl 107 000 latu. Apmēram 54% no pašvaldības budžeta tiek novirzīti izglītībai, pārējo funkciju veikšanai (likums “Par pašvaldībām” paredz 23 funkcijas), paliek pāri 46% budžeta līdzekļu.
Pašvaldības ir atkarīgas no Finanšu ministrijas, Ministru kabineta un Saeimas lēmumiem. Vai nu tiks atrasti līdzekļi, ko novirzīt pašvaldībām, vai arī valstī jāgroza Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums un jāatceļ pašvaldību pienākums izmaksāt šos divus obligātos pabalstus. Lai cilvēki rēķinās, ka pašvaldības to nespēs izdarīt!
Piemēram, Ikšķiles novadā pērn līdz 1. jūnijam sociālos pabalstus pieprasījuši 140 cilvēki, līdz šā gada 1. jūnijam – jau 290. Tiek prognozēts, ka līdz 1. oktobrim tie būs jau 600 iedzīvotāji. Sociālajiem pabalstiem Ikšķiles novads šim gadam ir plānojis 15 300 latu. Ja tas izmaksās tikai divus obligāto pabalstus, papildus būs nepieciešami vēl 6000 latu.
Turklāt pašvaldības atzīst, ka naudas pietrūks arī sociālo pakalpojumu nodrošināšanai. Piemēram, Valmierā šim nolūkam līdz 1. jūnijam bija iztērēti 63% no plānotā. Pašvaldību pārziņā ir vispārējā tipa pansionāti, bērnunami, patversmes un nakts patversmes, dienas centri un citi sociālās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumi.
Būs, kas paliks zaudētājos
Kā sociālās problēmas atšķiras lauku un pilsētu pašvaldībās?
Lielai pilsētai skaitļi un problēmas ir lielas, bet mazai pašvaldībai skaitļi ir mazāki, bet problēmas – tādas pašas. Piemēram, vēl pirms administratīvi teritoriālās reformas Ilzeskalna pagasta padomē pērn līdz 1. jūnijam pabalstus pieprasīja 58 cilvēki, bet šogad – jau 67. Tiek izteikta prognoze, ka oktobrī tie jau būs 96 cilvēki. Krīze vēl dziļāk skar vietas, kur jau pirms tam bija augsts bezdarba procents jeb tā dēvētos depresīvos rajonus, bet šoku pārdzīvo arī teritorijas, kur līdz šim bijis zems bezdarba procents, tostarp Rīga.
Kā pašvaldību spēju risināt sociālās problēmas ir ietekmējušas pašvaldību vēlēšanas un novadu izveidošana?
Bijušajos pagastos paliek pakalpojumu centri, kuru darbinieki pieņem iedzīvotāju iesniegumus, piemēram, pabalstu saņemšanai. Vismaz šajā ziņā cilvēkam nav jābrauc uz novada centru.
Bet daudzu mazo pagastu budžets ir kļuvis par kopīgu lielā novada budžetu.
"Reģionu attīstība notikusi nevadīti, nelīdzsvaroti un neefektīvi."
No saskaitāmo kārtības summa jau nemainās. Ja saskaiti nulli ar nulli, tā arī paliek nulle. Ja summē vieninieku ar nulli, būs viens, bet nu jau uz divām teritorijām.
Vai tas liecina, ka turīgās pašvaldības, iespējams, tagad paliks zaudētājos?
Jā, jo vajadzēs līdzekļus pārdalīt visiem, tostarp nabadzīgākiem novada pagastiem. Par to pārdzīvo pilsētas un bijušie rajona centri, kuriem līdz reformai klājās daudzmaz labi, bet tagad jādala līdzekļi ar klāt pievienotajiem pagastiem.
Situācijas var veidoties dažādas, jo iedzīvotāju ienākuma nodokļa summa uz vienu cilvēku pašvaldībās ir ļoti dažāda. Latvijā vismazākais tas ir Gārsenes pagastā – 85 lati gadā, Litenes pagastā – 93 lati. Turpretī Rīgas rajona Garkalnes novadā – 205 lati, Mārupes pagastā – 203 lati. Bet iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir tas, kas veido pašvaldības budžeta lauvas tiesu. Apvienojoties turīgākajiem Pierīgas pagastiem, tie izmaiņas budžetā tik spēcīgi neizjutīs.
Tas rosina domāt, ka administratīvi teritoriālā reforma mazajiem pagastiem varbūt bija nelaikā?
Latvijas Pašvaldību savienība šāda veida reformu, kā tā tika realizēta Latvijā, nekad nav atbalstījusi. Mūsuprāt, vispirms vajadzēja sakārtot otro līmeni – izveidot vēlētus pašvaldību reģionus ar patstāvīgām funkcijām un budžetu. To ietvaros sociāli un ekonomiski pamatotāk varētu saplānot un izlemt, kādā veidā un cik daudz vajag realizēt šo reformu. Tas veicinātu valsts līdzsvarotu attīstību.
Tagad reģionu attīstība notikusi nevadīti, nelīdzsvaroti un neefektīvi. Ir stihiski attīstījies Rīgas un Pierīgas reģions, bet nevar teikt, ka pārējās lielās pilsētas ir augušas. Turklāt reformām ir vajadzīgi līdzekļi. Bet valdība sākotnēji tās gribēja veikt, pilnīgi neko neieguldot. Tikai vēlāk izdevās panākt, ka pašvaldībām, kuras apvienojas, tika piešķirti 100 000 latu, vēlāk – 200 000 latu.
Latvija izvēlējās Dānijas modeli – apvienot pašvaldības, radot lielākas pašvaldību teritorijas ar lielāku iedzīvotāju skaitu, bet Eiropā ir arī citi modeļi, piemēram, Šveicē, kur ir vairāk pašvaldību nekā pie mums līdz reformai un kas sekmīgi sadarbojas. Lai risinātu problēmas, ne vienmēr noderīga ir teritoriālā apvienošanās.
Bez rezervēm
Kādos veidos pašvaldības vēl var rast līdzekļus budžeta papildināšanai, ja valsts palīdzēt vairs nevar?
Pašvaldībām nekādas rezerves nav – ir gandrīz pilnībā “sasaistītas rokas” budžeta papildināšanai. Latvijas pašvaldību rīcībā praktiski nav ekonomiskās rosības nodokļu. Pašvaldības var piedāvāt vienīgi labu infrastruktūru (ja tāda ir izveidota) – ceļus, sakarus, sabiedriskā transporta nodrošinājumu, piedāvāt iespēju viegli un ātri noformēt dokumentus, kas nepieciešami uzņēmējdarbības uzsākšanai. Vairāk ne ar ko citu investorus pievilināt nevar.
Pašvaldībām ir atvēlēta pasīva loma gaidīt, ko lems valdība?
Diezgan pasīva. Protams, arī šajos apstākļos daudzi pašvaldību vadītāji, izmantojot privātos kontaktus, kas iegūti, piemēram, starptautiskās mācībās, pieredzes apmaiņā, piesaista investorus, kuri veido ražotnes un iedzīvotājiem nodrošina darbavietas. Bet ne visiem tas ir iespējams, piemēram, Latgales pierobežas pagastos „ievilināt” investoru ir gandrīz nereāli.
Saņem pabalstus, neko nedarot
Kā jūs vērtējat Cēsu rajona Vaives pagasta iniciatīvu iekārtot mazdārziņus maznodrošinātajiem iedzīvotājiem un viņu nelielo atsaucību?
Ideja ir ļoti laba un pareiza, bet tā aktualizē jautājumu: cik tālu varam iet ar sociālajiem pabalstiem un sniegt dažāda veida sociālo palīdzību cilvēkam, lai viņu nepieradinātu pie domas, ka viņš var dzīvot un iztikt nestrādājot, izmantojot tikai visu nodokļu maksātāju kopīgi sastrādāto naudu kā sociālos pabalstus? Diemžēl nākas konstatēt, ka daudziem šajā ziņā esam gājuši pretī par daudz – ir ģimenes vairākās paaudzēs, kas dzīvo no sociālajiem pabalstiem, nestrādā un negrib to darīt.
"Nedrīkst darbspējīgos cilvēkus pieradināt dzīvot no sociālajiem pabalstiem, t.i., uz strādājošo rēķina."
Paši vien esam viņus pieradinājuši pie domas “man pienākas, jo likumā tā rakstīts” vai arī “gan jau mani kāds izglābs, pagastā piešķirs pabalstu”. Taču var pienākt brīdis, kad pašvaldība viņiem nevarēs palīdzēt. Vaives pagasts iedzīvotājus par to ir laikus brīdinājis, piedāvājot palīdzību vismaz pārtikas produktu sagādāšanā. Žēl, ka ir tik maz saprātīgu cilvēku, kas izmanto šo iespēju. Cilvēki ir zaudējuši darba tikumu un atraduši veidus, kā dzīvot vieglāk – nestrādājot. Un dažs vēl smejas par tiem, kas strādā astoņas stundas dienā un saņem minimālo algu.
Par to mēs allaž esam diskutējuši ar Labklājības ministriju, kas ir uzsvērusi, ka nemitīgi jāpalielina garantētā minimālā ienākuma līmenis, pabalstu apjoms. Pašvaldību savienība tam iebildusi, jo pašvaldību sociālie darbinieki vislabāk redz, kā cilvēki zaudē darba tikumu, kā pārvēršas par pastāvīgajiem pabalstu lūdzējiem un pieprasītājiem. Valsts pienākums ir rūpēties par to, lai darbspējīgais cilvēks sev un savai ģimenei, kā arī apgādājamajiem dzīvei nepieciešamos līdzekļus nopelnītu ar darbu..
100 latu cerība
Sadarbībā ar Eiropas Sociālo fondu no septembra paredzētas jaunas nodarbinātības iespējas bezdarbniekiem jeb dažādu sabiedrisko pienākumu veikšana par 100 latu stipendiju. Kā jūs vērtējat šo Labklājības ministrijas iniciatīvu?
Tas būs nopietns atspaids cilvēkiem, kuri vairs nevarēs pretendēt uz bezdarbnieka pabalsta saņemšanu, bet joprojām būs bez darba. Ja situācija valstī neuzlabosies, tad ziemā šādu cilvēku bez jebkādiem ienākumiem varētu būt vairāki desmiti tūkstošu. Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA) par šo darbu un finanšu administrēšanu slēgs līgumus ar pašvaldībām.
Mūsu valstī ir divi sociālās drošības tīkli personām darbspējas vecumā (tā gan ir cita tēma, cik tie kompensē normāla darba un ienākumu trūkumu). Pirmais – valsts pabalsti, piemēram, bezdarbnieka pabalsts. Ja cilvēks to nesaņem, viņš var strādāt algotus pagaidu sabiedriskos darbus, ja nevar strādāt tos, tad 100 latu stipendija, strādājot mazkvalificētus darbus pašvaldībā. Otrais – pašvaldību sociālā palīdzība: GMI 37 lati un dzīvokļa pabalsts kā obligāti izmaksājamie pabalsti, ja persona atbilst to saņemšanas noteikumiem, kā arī citi pašvaldības pabalsti, ja pašvaldībai tiem ir finanses.
Par šo 100 latu stipendiju nekvalificētos un mazkvalificētos darbos būs jāstrādā astoņas stundas dienā. Tie nedrīkst būt saistīti ar valsts vai uzņēmējdarbības atbalstu (cilvēks nevar strādāt, dodot peļņu uzņēmējiem, vai valsts vai pašvaldības institūciju darbinieku vietā).
NVA uzdevums ir izveidot mazkvalificēto darbu sarakstu, kas būtu piemēroti ne tikai bezdarbniekiem vīriešiem, bet arī sievietēm. Sešu mēnešu garumā, sākot ar 2009. gada septembri, šie cilvēki saņems stipendiju 100 latu apmērā. No tās netiks atskaitīts iedzīvotāju ienākuma nodoklis un sociālās apdrošināšanas iemaksas.
