Rīgas domes 2007. gada 30. janvārī pieņemtais rīcības plāns „Palīdzības sniegšana bezpajumtniekiem nelabvēlīgos laika apstākļos Rīgā” nosaka, ka no 1. oktobra līdz 30. aprīlim pilsētā jāīsteno papildu pasākumi, lai palielinātu palīdzību bezpajumtniekiem. Tādēļ Rīgas dienas un nakts patversmēs ir pagarināts darba laiks un palielināts vietu skaits ziemas mēnešos līdz 580 vietām, papildus nodrošināti zupas virtuves pakalpojumi. Parasti nakts patversmju darba laiks ir no plkst. 18.00 līdz 8.00. Ja nakts gaisa temperatūra ir zemāka par -5ºC, tad nakts patversmes darbojas no plkst. 17.00 līdz 9.00. Ja naktī sals sasniedz -15ºC grādus, nakts patversmes strādā visu diennakti.
Līdzko ārā kļūst vēsāks, Rīgas patversmju pakalpojumus bezpajumtnieki izmanto daudz vairāk. 1. septembrī tajās uzturējās 365 personas, bet 28. septembrī – jau 396 personas, kas ir par 4 procentiem vairāk nekā līdzīgā laika posmā 2008. gadā.
Nelaimes putni, apkrāptie un izlutinātie
Latgales priekšpilsētā, Katoļu ielā 57, no plkst. 9.00 līdz 17.00 darbojas Rīgas patversmes Dienas centrs bezpajumtniekiem un maznodrošinātajiem Rīgas iedzīvotājiem. Te var saņemt sociālā darba speciālista pakalpojumu, ģimenes ārsta pakalpojumus primārās veselības aprūpes līmenī, te ir duša, dezinfekcijas un veļas mazgāšanas pakalpojumi. Pusdienas saņem tie klienti, kuri piedalās Dienas centra nodarbībās un līdzdarbojas. Dienas centru vidēji dienā apmeklē 100 personas, un tas ir pieejams arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Te darbojas noliktavas-humānās palīdzības punkts, atsevišķā telpā var skatīties televīzijas pārraides un mācību filmas, kā arī piedalīties tematiskās nodarbībās. Ar Rīgas Centrālās bibliotēkas atbalstu darbojas grāmatu izsniegšanas punkts, ir nodrošināta interneta pieeja.
Sociālā darbiniece Iveta Karašniece stāsta, ka vienā sižeta līnijā visu Dienas centrā nonākušo likteņus iekļaut neizdosies – viņi ir pārāk dažādi. Protams, liela daļa te nonāk alkohola atkarības dēļ, bet ir arī citi iemesli. Dienas centrā uzturas kundzes, kas savas lētticības dēļ veikliem darboņiem pārdevušas vai uzdāvājušas dzīvokli. Te nonāk vīri, kam vairs nekā nav – ne darba, ne māju. Lielā pārsvarā tie ir krieviski runājoši 40-50 gadus veci vīrieši, kas atzīstas: viņiem darbā prasītas valsts valodas zināšanas, bet latviski viņi neprot. Tādēļ arī strādājuši nelegāli. Nu darba vairs nav, naudas nav, nekādu sociālo garantiju nav, jo nodokļos nav maksāts ne santīms. Arī pensijas vecumu šie vīri negaida - drīzāk cer, ka tik ilgi nodzīvot neizdosies.
"Arī pensijas vecumu šie vīri negaida - drīzāk cer, ka tik ilgi nodzīvot neizdosies."
Vēl viena bezpajumtnieku grupa ir vīrieši, kas pēkšņi „atrauti no pupa”: viņus vai nu beidzot ir padzinusi sieva, vai arī tiem nomirusi māte. Viss. Vīrietim ir 35 gadi, un viņš neko neprot, neko nesaprot – nezina, ne kur iet, ne ko darīt. Reiz uz patversmi dēlu atvedusi māte: viņai jādodas uz pansionātu, jo dēls par māmuļu rūpēties nespēj, bet pirms tam 37 gadus vecais „puika” tomēr jānogādā drošā vietā – siltumā un sausumā. Tāpat patversmē nonāk braši vīri tīrās, gaišās drēbēs un pat ķēdītēm rotāti – tie izbijušie cietumnieki, kas katru patversmē no malas ienākušo sievieti apbērs komplimentiem, cerībā, ka nokļūs viņas paspārnē. Patversmē nonāk arī tie, kas ilgstoši raduši visu saņemt gatavu – bāreņi, bērnunamu bērni. Tātad – plašs loks.
Patversmē strādājošajiem gan šķiet, ka te dzīvojošie tomēr pamanās šur tur piestrādāt – ēnu ekonomikas puķe ir aplieta ar krīzes mēslojumu un aug griezdamās. Nu nevar būt, ka cilvēki ilgstoši dzīvo bez kapeikas pie dvēseles, bet tai pašā laikā rauc degunu par pusdienās piedāvāto zupu! Mēdzot gadīties arī tā: cilvēks ir pilnībā zaudējis sociālās iemaņas un septiņus gadus nav mazgājis kājas, bet apbrīnojamā precizitātē nekavējoties nosaka un atrod vietu, kur izsniedz pusdienu talonus.
Jāmāca arī dot, ne tikai ņemt
Rīgas patversmes direktore Dagnija Kamerovska piekrīt: patversmju izmantotāji ir ļoti dažādi. Ir tādi, kas patversmi uzskata par pastāvīgu dzīvesvietu un tajā atgriežas pat kopš 2002. gada, ir tādi, kas te nonāk patiesos krīzes brīžos, bet tad izķepurojas un atsāk normālu dzīvi. Direktore pieļauj, ka ikdienišķajā dzīvē atgriežas ne vairāk kā 10 procenti patversmju iemītnieku. Ir tādi, kas jau reiz izmantojuši patversmi kā regulāras naktsmājas, bet parādās arī jaunas sejas. „Ir cilvēki, kam prasības kļūst tik zemas, ka viņi ir ar mieru ik nakti gulēt vienā telpā ar 15 cilvēkiem un viņiem šķiet, ka tā ir labi. Bet ir taču jāķepurojas! Esmu ievērojusi, ka nakts patversmēs uzturas pavisam jauni cilvēki un viņiem šķiet, ka tīri labi var dzīvot arī tā: bez darba, bez ienākumiem, bez mājām...”
Tieši tādēļ būtu vajadzīgas īpašas programmas, kas bezpajumtniekiem atgādinātu, kas vispār ir darbs. Ir rehabilitācijas programmas, lai atgūtos pēc dažādām slimībām un traumām un no jauna mācītos staigāt. Lielai daļai bezpajumtnieku būtu no jauna jāmācās strādāt.
"Cilvēks ir pilnībā zaudējis sociālās iemaņas un septiņus gadus nav mazgājis kājas, bet apbrīnojamā precizitātē nekavējoties nosaka un atrod vietu, kur izsniedz pusdienu talonus."
Bet ir arī citu kategoriju cilvēki. Pensionāri, kas palikuši vientuļi un slimi. Vēl joprojām uzrodas pa kādam mākleru upurim. Nakts patversmēs nonāk arī ģimenes, kas zaudējušas apgādnieku. Ja sievietei ir trīs bērni, nav darba un viņu pametis vai miris vīrs – viņa ātri vien var kļūt par patversmes klientu. Uz cik ilgu laiku – tas ir gan viņas, gan palīdzīgu roku ziņā.
Uz ubagotājiem ielās patversmes direktore skatās atturīgi. Viņa pati nevienam santīmus uz ielas rokās neliekot. „Mani „izārstēja” kāds pašas piedzīvots gadījums. Biju pa ceļam uz mājām savam dēlam nopirkusi pīto magoņmaizi, kas viņam tik ļoti garšo. Pienāca pie manis puika un lūdza naudu maizītei. Liekas naudas nebija, tādēļ iedevu viņam magoņmaizi. Lūdzējs nosauca mani par stulbeni un manā acu priekšā iemeta maizīti atkritumos,” atceras D. Kamerovska. „Arī bezpajumtniekam jābūt gatavam ne tikai ņemt, bet arī dot – tas ir pats svarīgākais,” viņa uzsver, atgādinādama, ka katrs pats var izvērtēt un izvēlēties, kuram palīdzēt un kuru tomēr pašu mudināt iet un kaut ko darīt.
Katls var izrādīties par mazu
Sākoties aukstajam laikam, vairāk tiek domāts arī par bezpajumtnieku ēdināšanu. Papildus esošajām zupas virtuvēm Āgenskalna tirgus rajonā un K. Barona ielā 56 no 1. oktobra darbu ar Rīgas domes atbalstu sākusi arī zupas virtuve Čiekurkalna tirgū, Ropažu ielā 70. Te pakalpojumu nodrošina „Žēlsirdības misija “Dzīvības ēdiens”” un nodibinājums „Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Diakonijas centrs”. Kopā visās zupas virtuves vietās Rīgas dome līdzfinansē 400 porcijas dienā 5 reizes nedēļā. Tāpat darbdienās un brīvdienās bezpajumtnieki pēc maltītes dodas uz dažādu kristīgo konfesiju un fondu piedāvātajām maltītēm.
„Pašlaik finansiāli vēl tiekam galā, bet ekonomiskā situācija mūs dara uzmanīgus – kas būs tālāk,” saka programmas „Dzīvības ēdiens” sabiedrisko projektu vadītājs Harijs Provornijs. Šovasar viņi ik dienu deva siltu maltīti vidēji 500 cilvēkiem – tik, cik iepriekš pēc silta ēdiena nāca ziemā. „Ja jūlijā cilvēkiem nebija ko ēst, tad ziemā šādu cilvēku būs vēl vairāk,” domā H. Provornijs. Viņš piekrīt: var pienākt brīdis, kad „Dzīvības ēdiena” katls ir tukšs, bet rinda vēl nav galā. Ko darīt tad? Rudenī ēdiena dalītāji pamanījuši, ka rindā pēc maltītes stājas arvien vairāk gados jaunu cilvēku, vairāk ir arī daudzbērnu ģimeņu, kam vienīgais glābiņš ir zupas virtuve. Vispirms atnāk visa saime, iepazīstas, pēc tam nāk mamma, vecmamma vai kāds no vecākajiem bērniem, liek silto ēdienu traukā un nes brāļiem un māsām. Tieši tādēļ zupas virtuvju saimnieki mudina: varbūt jums mājās paliek pāri kāds kauss zupas vai vārīti kartupeļi – neizmetiet. Varbūt kādam tuvienē ļoti gribas ēst.
"Ikdienišķajā dzīvē atgriežas ne vairāk kā 10% patversmju iemītnieku."
„Tā kā esam iesaistījušies Eiropas Savienības atbalsta programmā maznodrošinātajiem, ik svētdienu dalām pārtikas pakas. Bijām domājuši, ka pēc tām nāks ap 100 cilvēkiem, bet nāk trīsreiz vairāk, tādēļ ar darbiem grūti tikt galā. Te gan mums būtu vajadzīgi brīvprātīgie,” saka H. Provornijs. Ja kāds ir ar mieru svētdienās no plkst. 15.00 līdz 18.00 nākt talkā, var zvanīt Harijam (22311122) un vienoties par darāmo. Īpaši vajadzīgi cilvēki, kas spētu strādāt ar datoru, jo pārtikas paku izdale ir jāuzskaita un jādokumentē.
Nepaej garām: viņš nav dzērājs!
Rīgas patversmes struktūrvienība – Mobilā brigāde ielu sociālajam darbam ar bezpajumtniekiem - ik dienu regulāri apseko bezpajumtnieku pulcēšanās vietas Rīgā un noskaidro katra klienta situāciju. Mēnesī brigāde vidēji konsultē 274 personas, 33 personas nogādā uz patversmi vai slimnīcu. Vietas, kur mitinās vai pulcējas bezpajumtnieki, palīdz atrast gan pašvaldības policija, gan iedzīvotāji.
Brigāde aicina iedzīvotājus būt atsaucīgiem un nepaiet vienaldzīgi garām cilvēkam, kurš nonācis bezpalīdzīgā stāvoklī. Mobilās brigādes sociālā darbiniece Aija Grosa uzsver: aplam domā tie, kam šķiet, ka par bezpajumtnieku kļūst tikai dzērāji. „Katru dienu braucu pa Rīgu, nedēļas laikā redzu visu pilsētu. Šogad bezpajumtnieku ir daudz vairāk, un pārsvarā tie ir vīrieši vecumā līdz 50 gadiem. Viņiem nav ne darba, ne naudas, ne māju. Un tie nav cilvēki ar alkohola atkarību. Ir zaudēts darbs, zaudēts dzīvoklis, izšķīrušies ar sievu... Ir arī sievietes. Nupat uz patversmi aizvedām vecu, sirmu māmiņu pāri par 80 gadiem. Mākleri ir izkrāpuši dzīvokli, un nu viņa mitinās kāpņu telpā.” Mobilās brigādes sociālie darbinieki pieiet pie katra bezpajumtnieka, noskaidro viņa problēmas un cenšas palīdzēt. Vienam ir jāpalīdz vismaz iegūt dokumentus, citam vajadzīga medicīniskā palīdzība, citam – padoms un naktsmājas.
Sociālie darbinieki mudina: ja redziet, ka kādam nav māju, noteikti informējiet par to un piezvaniet 112 vai Rīgas pašvaldības policijai pa tālruni 02, kā arī ziņojiet par bezpajumtnieku pulcēšanās vietām Rīgas patversmes Mobilai brigādei darbdienās no plkst. 10.00 līdz 17.00 pa tālruni 67249660 vai mobilo tālruni 27023550. „Palūkojieties apkārt! Cilvēki mitinās kāpņu telpās, zem balkoniem, lai lietus nelīst uz galvas, šķūnīšos. Nepaejiet viņiem garām, paziņojiet mums, lai zinām, kam palīdzēt,” aicina A. Grosa.
Vietu skaits Rīgas patversmēs
Rīgā darbojas septiņas patversmes/nakts patversmes.
Biedrības „Latvijas Sarkanais Krusts” (Gaiziņa ielā 7) nakts patversmē vīriešiem un sievietēm - 20 vietas;
Nakts patversmē „Zilais Krusts” Maskavas ielā 336 - 200 vietas;
Rīgas patversmes vīriešu nodaļā Maskavas ielā 208 - 140 vietas;
Nakts patversmē vīriešiem „Esi drošs” Bebru ielā 16 – 50 vietas;
Rīgas patversmes sieviešu nodaļā Bārddziņu ielā 2 – 60 vietas;
Nakts patversmē sievietēm SIA „Dezinfekcijas stacija” Bārddziņa ielā 2 - 30 vietas;
Biedrības “PINS” nakts patversmē sievietēm Tvaika ielas 2 12. korpusā - 30 vietas.
