Kā portālam „LV.LV” uzsver Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis, par jauno novadu pašvaldību sekmēm jaunajā darba laukā patiešām neko konkrētu vēl nav iespējams pateikt. Tomēr gribas piebilst –dažas aprises jau manāmas.
Par ko jaunajās domēs nākas domāt
Piemēram, šajā laikā jau paspēts lemt gan par lielām un mazām, un samazināmām algām pašvaldību vadītājiem un deputātiem. Jau 1. jūlijā jaunais Dobeles novada domes priekšsēdētājs Andrejs Spridzāns ar deputātu balsojumu ieguva algu 1800 latu mēnesī (par 360 latiem vairāk nekā iepriekš Dobeles mēram), paaugstinātas arī deputātu algu likmes. Bija gribēts gan 2000, tomēr jaunie tautas kalpi tik augstam lēcienam gan nepiekrita. Tikpat liela amatalga noteikta arī Bauskas novada domes priekšsēdētājam Uldim Veipam. Var teikt, ka alkas pēc paaugstinātām algām ir raksturīgākas Zemgales jaunajiem novadiem. Arī Jelgavas novada priekšsēdētāja Ziedoņa Caunes 1950 latu mēnešalga, ko novada deputāti vienbalsīgi un bez jautājumiem noteica jau pirmajā sēdē medijos izskanēja ar vērienu un pēc radītās ažiotāžas tikšot mazināta.
Tomēr pašvaldībās pārsvarā vērojama tendence ar izpratni atsaukties uz vispārējām naudas grūtībām valstī un pašvaldību vadītāju atalgojumu samazināt, piemēram, Siguldas novada domē, Jelgavā, Iecavā, Ventspilī un daudzviet citur. Tātad jau pirmie soļi varētu mudināt uz pārdomām, cik demokrātiska un tautai tuva būs katra dome.
Savdabīgu sapratni par atbalstu uzņēmējdarbībai aši demonstrējusi Smiltenes novada dome. Pēc tās pieprasījuma 6. jūlijā darbu pārtrauca pilsētas vienīgais kinoteātris „Kino 80”, kura juridiskā adrese līdz šim bija Valkas rajonā, bet līdz ar novadu reformu tas nonācis Smiltenes novadā. Dažas stundas pirms filmas „Graustu miljonārs” izrādīšanas jaunā dome to aizliedza darīt, jo uz kino biļetēm vēl bija vecie rekvizīti... Iznācis kuriozs, jo pat Valsts ieņēmumu dienestam pret šīm biļetēm iebildumu nebija. Nu konflikts atrisināts tādējādi, ka kinoteātris ārkārtas steigā nodrukājis jaunas biļetes.
Savukārt Alsungas novada domes priekšsēdētājam Grigorijam Rozentālam steidzami jārisina jautājums, kur atrast vietu neatliekamās medicīniskās palīdzības stacijai, par kuras līdzšinējo mājvietu – mobilo vagoniņu – vairs nemaksā Katastrofu medicīnas centrs, bet to neuzņemas darīt arī Kuldīgas slimnīca.
Cēsu un Ventspils novada pašvaldībām liela neziņa par to, kur un kā bērni mācīsies septembrī, jo nav skaidru nostādņu no Izglītības un zinātnes ministrijas. Protams, tā nav tikai šo pašvaldību rūpe. Pēc jauno novadu pašvaldību darbības struktūras sakārtošanas tas ir nākamais lielais darāmais visiem tautas priekšstāvjiem visā Latvijā, uzsver A. Jaunsleinis.
Turpmāk viņa komentārs gan par dažiem iepriekš minētajiem aspektiem, gan daudz ko citu, ar ko jaunajām pašvaldībām nāksies sastapties un kā to risināt.
Tikt vaļā no iepriekš uzaudzētiem sārņiem
Andris Jaunsleinis, LPS priekšsēdis:
Par šo sasaukumu un birokrātiju. Šis pašvaldības deputātiem būs ļoti smags periods. Vismaz pirmie divi gadi noteikti. Ļoti, ļoti smaga būs šī ziema. Bet, no otras puses, kādam šis darbs valstī ir jādara un jācenšas šo smago laiku izmantot kā iespēju laiku. Tas jāsaprot tā, ka mēs varētu tikt vaļā no visādiem iepriekšējos gados uzaudzētiem sārņiem. Piemēram, tas, ka birokrātijas dēļ mēs cilvēkus vairs neredzam. Ceru, ka tā tiks samazināta ne tikai valsts, bet arī pašvaldību līmenī. Ceru, ka pašvaldības tiks atbrīvotas no visādiem priekšrakstiem. It kā cilvēki paši ne par ko vairs nebūtu spējīgi pieņemt lēmumus, ja nekas nav uzrakstīts priekšā.
Jaunajām domēm mēneša laikā ir jāveic budžeta konsolidācija, jāizveido jaunās struktūras, jāapstiprina cilvēki jaunos amatos, jāpieņem nolikumi, lai pēc iespējas ātrāk beidzas neskaidrības un var sākt pilnvērtīgi strādāt.
"Pašvaldībās pārsvarā vērojama tendence ar izpratni atsaukties uz vispārējām naudas grūtībām valstī un pašvaldību vadītāju atalgojumu samazināt."
No 1. jūlija par 11 procentiem kritās iedzīvotāju ienākuma nodokļa prognoze, tātad pašvaldību budžets vienlaikus ir gan jāpieņem, gan jāsamazina.
Par izglītību. Nākamā prioritāte aiz struktūras izveidošanas ir izglītības lietas, tas, kā uzsākt mācību gadu.
Taču pašvaldībām skaidri jāzina – kāda ir tā reforma, kas mums jādara! Bet Izglītības un zinātnes ministrija skaidras nostādnes nedod. Reforma taču nav tikai naudas samazināšana skolotājiem. Princips „nauda seko skolēnam” pats par sevi neko jau neatrisina. Ir kardināli jāmaina pati izglītības sistēma. Jāsamazina mācību ilgums, lai deviņpadsmit gadus veci cilvēki vairs nemācītos skolā. Vajadzētu būt tā, ka sākam mācīt gan septiņgadīgos, gan sešgadīgos - lai nākamajā gadā abi var iet pirmajā klasē. Tas atrisinātu sešgadīgo bērnu apmācības jautājumu. Šīm reformām mēs varētu dabūt arī finansiālu atbalstu, Pasaules Bankai skaidri paskaidrot, kālab un kāda ir reforma, kāpēc vajadzīga nauda. Pēc noteiktas aprēķinu metodikas naudai jānonāk novadā, un pašvaldība un skolas direktors ar to brīvi rīkojas un nodrošina, lai bērni iegūst kvalitatīvu izglītību. Kādu algu maksāt skolotājam, ir jābūt vietējās varas kompetencē.
Bet vēl arvien nekas nav skaidrs, mēs gaidām priekšlikumus no ministrijas.
Par pagastu pārvaldēm un pakalpojumiem iedzīvotājiem. Visi deputāti savās priekšvēlēšanu programmās ir solījuši, ka šie pakalpojumi tiks nodrošināti. Domāju, ka viņi centīsies to izpildīt. Esam runājuši ar pašvaldību lietu ministru Zalāna kungu, kura pārziņā tagad ir e-lietas, ka jaunajiem novadiem šajā jomā vajadzētu saņemt kādu atbalstu tieši tehnoloģiju pielietojuma ziņā, lai cilvēks, aizgājis pagastā, varētu atrisināt 99 procentus no jautājumiem. Lai viņš neizjustu šīs izmaiņas. Lai nav tā, ka viņam saka – mēs nekā nevaram, brauc uz centru!
Nākamā rūpe ir sociālo jautājumu kopums, kas īpaši aktualizēsies no rudens - kā pašvaldībām nodrošināt palīdzību cilvēkiem, kuriem nav iztikas līdzekļu, kuri atbilst trūcīgā cilvēka statusam.
Ja nāksies kādu skolu slēgt, ir jādomā par transporta jautājumiem, kā bērnus nogādāt uz citu tuvāko skolu. Un – ko mums darīt ar skolotājiem, kuri būs atbrīvoti no darba? Jā, var parādīties pat jautājums par palīdzības zupas virtuvi uz ziemu.
Ir idejas, ka varētu palielināt garantēto minimālo ienākumu, ja valsts nāktu palīgā. Faktiski uz jebkuru problēmu, kas valstī parādās, mēs dzirdam atbildi – jāgriežas pie pašvaldībām, kam tas ir jāatrisina. Ja valdībai būs vēlme mums nākt palīgā, ja tad, kad skaidri būs redzams, ka nepieciešami papildu resursi, tā centīsies tos atrast, tad mums izdosies tikt ar visu galā. Tas ir mans darbs, par to runāju ar valdību un parlamentu, arī Finanšu ministriju.
Arī valstij ir jāsaprot un jāatceras, ka naudas apjomam jābūt tādam, lai mēs nodrošinātu valstī sociālo mieru. Un to var izdarīt tikai tad, ja resursi ir nepieciešamajā apjomā.
Par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu. Likumprojekts par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu aizvirzīts uz parlamentu, neņemot vērā mūsu smagā savstarpējā cīņā panāktos kompromisa priekšlikumus. Droši vien jaunievēlētajiem novadu un pilsētu vadītājiem Pašvaldību savienības ietvaros vajadzēs analizēt jauno variantu.
Mums bija tāda konceptuāla nostāja, ka pusi finanšu izlīdzināšanas fonda finansējuma veido valsts un pusi finansē pašvaldības. Lai finanšu sistēmas izlīdzināšana nebūtu atstāta tikai uz pašvaldību pleciem. Lielākos novados, protams, notiek iekšējā izlīdzināšana. Taču pašu resursu apjoms, kas ir pašvaldību rīcībā, ir pārāk mazs, bet jaunajā likumprojektā valsts līdzdalība paredzēta ļoti minimāla. Tas nozīmē, ka no aktīvām teritorijām esam spiesti noņemt daudz vairāk. Visi jau saprot, ka ir jādalās ar finansēm, ka daža pašvaldība kaut vai ģeogrāfiskā ziņā atrodas tādā vietā, kur ekonomika attīstās daudz labāk un tādēļ vien ir turīgāka. Bet šī padalīšanās nedrīkst būt tāda, ka mēs arī aktīvajiem liedzam attīstības iespējas, visi kļūstam vienādi nabagi.
Par pašvaldību vadītāju un deputātu algām. Atalgojuma lēmumi ir pašvaldību deputātu kompetencē. Tā ir viņu atbildība vēlētājiem. Senāk tika lemts, ka līdz 1. jūlijam vajadzēja pieņemt Finanšu ministrijas izstrādāto likumu par atalgojuma sistēmu valsts un pašvaldību sektorā. Šā likumprojekta izstrādē darba grupā ministrijā piedalījās arī Pašvaldību savienības eksperti. Šajā atalgojuma likumā būtība ir tāda: lielākais atalgojums valstī ir Valsts prezidentam, un tālāk seko visi pārējie, kas saņem no valsts un pašvaldību budžeta naudu; pašvaldību politiskie vadītāji šajā uzskaitījumā bija iekļauti (izņemot pašvaldību darbiniekus, jo pašvaldības pašas ir tiesīgas noteikt viņu atalgojumu), taču likumprojekta virzība apstājusies.
Manuprāt, nav jau tās lielās algas pašvaldībās. Publiski minētie piemēri drīzāk ir izņēmumi. Piemēram, Ventspils novadā, kur esmu ievēlēts un kas ir liela teritorija, priekšsēdētājam apstiprinājām tūkstoš latu algu. Bet tikai uz mēnesi. Ir jāveido budžets, un, ja tajā naudas nepietiks, tad būsim spiesti algas jautājumu pārskatīt.
"Princips „nauda seko skolēnam” pats par sevi neko jau neatrisina."
Es tomēr uzskatu, ka ievēlētie deputāti ir saprātīgi, neskatoties uz šiem pāris lēmumiem, kas izraisa diskusiju. Ja deputāti savu vēlētāju priekšā ir gatavi šādus lēmumus pieņemt, tad viņi par tiem nes atbildību.
Par Lemberga jautājumu. Jāņem vērā nevainības prezumpcija – kamēr cilvēks nav notiesāts, tikmēr viņu par vainīgu nevaram atzīt. Tā ir tiesas kompetence. Apsūdzēt varam jebkuru cilvēku šai valstī. Iedzīvotāji Aivaram Lembergam uzticējās, balsoja par viņu aizklātā balsojumā, un tātad Lemberga kungs Ventspilī ir likumīgi ievēlēts. Ja ventspilnieki viņam neticētu, tad droši vien nebalsotu par viņu. Tā kā viņi ir balsojuši, tad visiem šis lēmums ir jārespektē. Ja būs tiesas spriedums, mēs to respektēsim. Arī Lemberga kungs pats ir paziņojis, ka viņš ciena tiesu varu un respektēs tiesas spriedumus.
Par pašvaldību iepriekš ņemtajiem kredītiem. Brīdī, kad pašvaldības ņēma kredītus, bija līdzīgi kā ar privātpersonām. Tām bija darbs un atalgojums, pašvaldībām savukārt - savs budžets. Visi šajā valstī dzīvoja optimismā, ik nākamo gadu plānoja budžeta pieaugumu un lēsa, ka kredītus būs diezgan viegli atdot.
Tagad ir smags kritums gan ģimeņu, gan pašvaldību budžetos, un esam nonākuši aptuveni vienādā situācijā. Jaunais novads ir visu tiesību saistību pārmantotājs, un tam ir jālūkojas, kā rīkoties. Ja jaunajām pašvaldībām parādu dēļ radīsies galīgas bankrota situācijas, pastāv finanšu stabilizācijas iespējas.
Likums paredz, kā rīkoties, ja mantoto saistību apmērs ir pārmērīgi liels. Vispirms ar Valsts kasi, tāpat kā ar banku, var vienoties par maksājumu nosacījumu maiņu, bet, ja kredītu nasta jaunam novadam ir tik liela, ka tas nespēj veikt savas funkcijas, jāierosina finanšu stabilizācija – tas ir viens no risinājumiem.
Par plānošanas reģioniem kā valsts pakalpojumu centriem. Šo jautājumu vajadzētu pārrunāt ar jaunizveidoto novadu un arī lielo pilsētu vadītājiem. Es vēlētos saņemt atbildi no pašvaldību vadītājiem – kā viņi to redz. Vismaz pagaidām mēs nevēlētos, ka tiktu izveidoti kaut kādi centri plānošanas reģionu vidū ar ieceltiem „gubernatoriem”.
Jā, mums ir problēmas, piemēram, ar liela mēroga projektiem lielās teritorijās, ar ceļu tīklu lielām teritorijām, ar pasažieru pārvadājumiem lielās teritorijās, profesionālām izglītības iestādēm un internātskolām plašākām teritorijām, arī ar pansionātiem, kuri aptver daudz plašāku teritoriju nekā novads.
Mums ar Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju ir domstarpības par reģionu skaitu, kuros būtu valsts reģionālās pārvaldes centri. Ministrija uzskata, ka tie ir pieci esošie plānošanas reģioni, es savukārt aizstāvu viedokli, ka mums vajadzētu balstīties uz republikas nozīmes pilsētām kā attīstības centriem, lai neradītu vienā reģionā divus, savstarpēji konkurējošus spēlētājus. Piemēram, Kurzemē – Ventspils un Liepāja, Latgales plānošanas reģionā – Daugavpils un Rēzekne.
Ja reģionu vada institūcija, kura nav politiski ievēlēta, tai ir mazas tiesības, nekāda politiskā atbildība, un līdz ar to rezultāts adekvāts tiem pirmajiem diviem. Tie tieši vēlētie ar savu nodalītu finansējumu un atbildību būtu atbildīgāki.
Par to, kas pašlaik ir svarīgākais. Spēja savstarpēji sastrādāties. Visiem, kas dzīvo šajā valstī, tā ir spēja pārvarēt savas personiskās, resoru, kā arī politiskās ambīcijas. Un pieeja katrai problēmai (un tos būs ļoti daudz) ar vienu domu – kā es to varu atrisināt. Tā būs vienīgā izeja no šīs krīzes situācijas. Mūsu valstī ir pietiekami daudz cilvēku, kas ir gatavi uzņemties atbildību, strādāt. Mums pašiem šī valsts ir jāuzceļ uz kājām. Un ir skaidrs, ka savu lietu kārtošana nav tas īstais valsts attīstības ceļš. Ja pierādīsim, ka spējam to darīt, tad arī saņemsim palīdzību.
