Cik naudas un kā tā sekos skolēniem no septembra?

Princips nav jauns

Modeļa „nauda seko skolēnam” iedzīvināšanas iespēju meklēšana sākās jau Andra Šķēles valdības laikā – 2000. gadā Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) tika izstrādāts izmaksu minimums uz vienu skolēnu, taču tas izrādījās nepietiekams, lai finansētu pedagogu algas mazajās skolās, un šis finansēšanas modelis netika ieviests.

Neskaitāmas reizes IZM atgriezusies pie tā, bet ikreiz tas palicis tikai „uz papīra”, jo reāli skāris iedzīvotāju, tai skaitā bērnu, intereses. Situāciju izmainījusi ekonomiskā krīze – 2009. gada valsts budžetā finansējums izglītībai samazinājies par 186 miljoniem latu (no tā – 101 miljons mērķdotācijas pašvaldībām).

Pēc provizoriskiem datiem, mācības šā gada 1. septembrī uzsāka 228 tūkstoši skolēnu. Pēdējo desmit gadu laikā skolēnu skaits ir samazinājies par 30% jeb 120 tūkstošiem, savukārt skolotāju skaits – par 5% jeb 1600 pedagogiem.

Kā skaidro IZM, skolu finansēšanas modelis „nauda seko skolēnam” nodrošina diferencētu pieeju finansējuma sadalē, kā arī vienlaikus sekmē izglītības finansēšanas sistēmas decentralizāciju un pašvaldību atbildību par skolām. Diferencēta pieeja optimālā skolēnu skaita noteikšanā un tam sekojošajā finansējumā tiek īstenota ar koeficientu palīdzību, ņemot vērā teritorijas blīvumu, izglītības iestādē īstenoto mācību programmu saturu, teritorijas administratīvo struktūru un izglītības pakāpi – faktorus, kas ietekmē izglītības pieejamību un kvalitāti.

No šā gada 1. septembra viena pedagoga darba likme novados ir noteikta 8 skolēni, republikas pilsētās – 10,2 skolēni. Līdz šim vispārējās izglītības iestādēs vidēji valstī bija 6 skolēni uz vienu pedagoģiskā darba likmi, bet Lietuvā un Igaunijā – aptuveni divreiz vairāk.

"Saeimas deputāti aicināja atbildīgās amatpersonas pilnveidot arī finansēšanas modeli „nauda seko skolēnam”, aprēķinos ņemot vērā iedzīvotāju blīvumu konkrētā pašvaldībā."

Ministrija uzskata, ka, nākamajos gados mērķtiecīgi paaugstinot skolēnu īpatsvaru uz vienu pedagogu, rodas reālas iespējas būtiski paaugstināt arī pedagogu atalgojumu, līdz ar to veicinot šīs profesijas prestižu un konkurētspēju. Kā zināms, pedagogu mēneša darba alga 2009./2010. gadā noslīdējusi līdz 250 latiem par vienu likmi pirms nodokļu nomaksas. Turklāt saskaņā ar 2009. gada 28. jūlija „Pedagogu darba samaksas noteikumiem” pedagoga darba slodzē iekļauta ne tikai mācību stundu (nodarbību, lekciju) vadīšana, bet gatavošanās tām, klases audzināšana, individuālais darbs ar skolēniem, rakstu darbu labošana.

Pasaulē pedagogu darba samaksa tiek aprēķināta pēc diviem principiem – pēc tarifikācijas, kad atbilstoši skolēnu skaitam tiek noteikts pedagogu darba likmju skaits; vai atbilstoši finansēšanas modelim „nauda seko skolēnam”, kas paredz, ka valsts piešķirtais finansējums seko skolēnam līdzi uz novadu. Vairākās Eiropas valstīs, piemēram, Dānijā, kuras izglītības sistēma būtiski neatšķiras no Latvijas izglītības sistēmas, vienā izglītības iestādē apvieno gan vispārējās vidējās izglītības, gan profesionālās izglītības programmas.

Vai jāgaida vēl divi gadi?

Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe LTV 2. septembra raidījumā „Kas notiek Latvijā?” secina: princips „nauda seko skolēnam” nav pilnvērtīgs, un pie tā ministrija strādās visu mācību gadu.

Koeficienti teritorijas blīvuma noteikšanai un sākumskolas skolotāju algas aprēķināšanai jau izsaukuši sabiedrības neapmierinātību. Ventspils rajonā, kur skolēnu skaita attiecība pret iedzīvotājiem ir lielāka nekā, piemēram, Rīgā, bet tas ir vismazāk apdzīvotais, mazās skolas atrodas ļoti tālu viena no otras un tādēļ ļoti grūti kādu no tām slēgt. Eksperti uzskata: jo mazāks minētā izglītības vecuma iedzīvotāju blīvums teritorijā un lielāks attālums starp skolām, jo lielāks koeficients būtu piemērojams. Arī pierobežā, kur aptuveni trešdaļa skolēnu mācās krievu plūsmā, būtu jāpiemēro lielāks koeficients nekā Rīgā, turklāt palielinot pašreizējo koeficientu amplitūdu.

Tāpat ministrija nav laikus izskaidrojusi pedagogiem, kāpēc saskaņā ar principu „nauda seko skolēnam” sākumskolas izglītības programmas realizēšanai budžetu aprēķina, reizinot ar koeficientu 0,75. „Atvēlētajai summai vajadzēja būt 1:1,” uzskata Rīgas Valda Zālīša pamatskolas direktores vietniece izglītības jomā Inta Rakēviča, neslēpjot rūgtumu par sākumskolas skolotāja algas aprēķināšanas metodiku.

T. Koķe norāda, ka nepilnīgs šis modelis izrādījies nepietiekamā finansējuma dēļ, un to pilnībā varēs pabeigt tikai tuvāko divu gadu laikā. Aprēķinot mērķdotācijas pedagogu algām, ko no rudens saņems katrs no jaunizveidotajiem novadiem, ministrija atteikusies no papildu koeficienta ieviešanas lauku skolām un pierobežas teritorijās esošām skolām, kas automātiski nozīmētu lielāku dotāciju no valsts. Pagaidām atšķirība starp laukiem un pilsētu tiks ievērota, laukos nosakot mazāku skolotāju un skolēnu skaita attiecību (astoņi skolēni – novados, desmit – pilsētās uz vienu skolotāju). Ministrija plāno šo attiecību celt līdz pat 2012. gadam. Savukārt teritoriālais koeficients varētu tikt ieviests ar 2010. gadu, taču, pēc ministres domām, tas nebūs faktors, kas izšķirs vienas vai otras skolas izdzīvošanu - prioritāri būs izglītības iestādes darba rezultāti.

"Ja nauda skolēnam sekotu tieši uz skolu, nevis novadu, kā tas ir paredzēts patlaban, principa „nauda seko skolēnam” ieviešana attaisnotos, jo tad automātiski izzustu pašvaldību finansēšanas princips pēc partijām."

Laima Grebska

Likumdošana paredz, ka jaunais aprēķins būs labvēlīgāks tiem novadiem, kuros tiek īstenotas izglītības programmas ar padziļinātu mācību priekšmeta apguvi, kā arī valsts ģimnāzijām, kur pedagogiem būs 10% piemaksa par darbu ar skolēniem ar augstiem mācību sasniegumiem. Tas tiek darīts, lai šo skolu piedāvājums atšķirtos no standartplāna un skolotāji atbilstoši audzēkņu interesēm un spējām veidotu savas autorprogrammas. Ministre T. Koķe uzsver, ka princips „nauda seko skolēnam” ir vērsts uz konkurenci, lai skolotāji ar savu darbu piesaistītu maksimālo skolēnu skaitu.

Septembrī ministrija plāno veikt katram novadam piešķirtās mērķdotācijas pārrēķinu, jo valsts budžeta grozījumu paketē iekļautie aprēķini par dotācijas apmēru katrai no pašvaldībām bijuši provizoriski un rēķināti, izmantojot IZM skolēnu skaita prognozes. Patlaban pašvaldības precizē skolēnu skaitu savās skolās un drīzumā šīs ziņas iesniegs ministrijai.

Reforma ir jāpārskata

Pēc iepazīšanās ar IZM ziņojumu par izmaiņām izglītības sistēmā Saeimas Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisija secinājusi: „Valstī nav izstrādāta vienota skolu reorganizācijas sistēma, un lēmumus par skolu likvidēšanu un reorganizāciju pieņem pašvaldības, tos saskaņojot ar Izglītības un zinātnes ministriju.”

8. septembra sēdē apakškomisijas priekšsēdētājs Jānis Dukšinskis uzsvēra, ka turpmāk jāpārdomā skolu reorganizācijas principi, lai nepieļautu, ka sākumskolas bērniem uz skolu jādodas tālāk par 20 kilometriem.

Tāpat komisijas deputāti aicināja atbildīgās amatpersonas pilnveidot arī finansēšanas modeli „nauda seko skolēnam”, aprēķinos ņemot vērā iedzīvotāju blīvumu konkrētā pašvaldībā, tādējādi ļaujot skolotāju atalgojumu pierobežu rajonos aprēķināt atšķirīgi no citiem novadiem.

Princips pats par sevi neko neatrisina

Izglītības lietas par savas darbības prioritāti pēc novadu reformas uzskata arī pašvaldības – to portālam „LV.LV” 13. jūlija intervijā apstiprināja Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis. Vienlaikus viņš norāda, ka pašvaldībām skaidri jāzina, kāda ir šī reforma, taču IZM skaidras nostādnes par to pagaidām nav.

Ministre T. Koķe domā, ka tuvāko divu gadu laikā jāvienojas, kura rokās būs līdzekļi izglītības finansēšanai – valsts vai pašvaldību: „Latvijā ir pieredze, ka finansējums nāk tikai no valsts budžeta, taču mūsu valsts nerada tik daudz vērtību, lai tas būtu vienīgais finansējuma avots.”  

IZM darbinieku augusta tikšanās laikā ar jauno Latvijas novadu pārstāvjiem izskanēja arī iecere par vecāku līdzdalību izglītības finansēšanā. Lietuvā jau šāda prakse pastāv. Tur vecāki var izvēlēties 2% no saviem valstij maksātajiem nodokļiem ieskaitīt tai skolai, kurā mācās viņu bērni. Šādā gadījumā skola vecākiem atskaitās par darba kvalitāti. Lai arī IZM darbu pie šīs ieceres izstrādes sāks visdrīzākajā laikā, 2010. gada budžetā šāda prakse, visticamāk, netiks ieviesta, rezumē T. Koķe.

A. Jaunsleinis aicina rīkoties šādi: „Pēc noteiktas aprēķinu metodikas naudai jānonāk novadā, un pašvaldība un skolas direktors ar to brīvi rīkojas un nodrošina, lai bērni iegūst kvalitatīvu izglītību. Kādu algu maksāt skolotājam, ir jābūt vietējās varas kompetencē.”

Tomēr ir skolas, kas iebilst pret šādu pašvaldības monopolu naudas jautājumā. „Ja nauda skolēnam sekotu tieši uz skolu, nevis novadu, kā tas ir paredzēts patlaban, principa „nauda seko skolēnam” ieviešana attaisnotos, jo tad automātiski izzustu pašvaldību finansēšanas princips pēc partijām,” uzskata Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas direktore Laima Grebska. Vienlaikus viņa norāda, ka laukos ir neskaitāmas skolas, kuru pastāvēšana nav īpaši perspektīva. Katrs gadījums ir nopietni jāizvērtē.

Vērtējot skolu reformas gaitu kopumā, A. Jaunsleinis ir pārliecināts, ka „reforma taču nav tikai naudas samazināšana skolotājiem. Princips „nauda seko skolēnam” pats par sevi neko jau neatrisina. Ir kardināli jāmaina pati izglītības sistēma”. Viņš ierosina samazināt mācību ilgumu, lai deviņpadsmitgadīgi jauni cilvēki vairs nemācītos vidusskolā. Gan sešgadīgie, gan septiņgadīgie nākamgad varētu vienlaikus uzsākt mācības pirmajā klasē. Tas atrisinātu sešgadīgo bērnu apmācības jautājumu. Šīm reformām valsts varētu dabūt arī finansiālu atbalstu no Pasaules Bankas, izskaidrojot reformas būtību un finanšu nepieciešamību.

Labā roka nezina, ko dara kreisā

Pašlaik spēja savstarpēji sastrādāties, pārvarot personiskās, resoru, kā arī politiskās ambīcijas, ir pati svarīgākā - tā varētu dot pozitīvus rezultātus. Der atgādināt, ka līdz šim IZM vienotības nebija: Tautas partija, ko pārstāv arī IZM valsts sekretārs Mareks Gruškevics, aizstāvēja ekonomisko aprēķinu – tik skolas jāslēdz, jo tas nav ekonomiski izdevīgi. Savukārt ministres T. Koķes „zaļie zemnieki” uzskatīja, ka skolas kā latviskuma simbolu vajadzētu saglabāt iespējami tuvāk skolēnu dzīvesvietai.

Valsts prezidents intervijā portālam „Apollo” uzsver, ka „katra politiskā partija būvē savu iekšējo demokrātiju un reizē arī publisko tēlu, kādu tā uzskata par efektīvāko. Tomēr, tiklīdz mēs nonākam pie amatpersonām (deputātiem, prezidenta, valdības ministriem), visam jābūt pilnīgi skaidram. Tur nedrīkst būt nekādas ietekmes”.

"IZM uzskata, ka, nākamajos gados mērķtiecīgi paaugstinot skolēnu īpatsvaru uz vienu pedagogu, rodas reālas iespējas būtiski paaugstināt arī pedagogu atalgojumu."

Saeimas Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisijas deputāti noskaidrojuši, ka patlaban IZM ir saņēmusi 59 pašvaldību pieteikumus skolu likvidēšanai un 68 – skolu reorganizācijai. Reorganizācija vispārējās izglītības iestādēs tiek īstenota gan kā apvienošana vai pievienošana citai izglītības iestādei, gan arī piešķirot tai citu izglītības iestādes statusu, piemēram, pamatskolu pārveidojot par sākumskolu.

Cāļus skaita rudenī

Kā ministrijas iecerētais pasākumu kopums „nauda seko skolēnam” garantēs kvalitatīvu izglītību visiem bērniem – gan tiem, kam skola būs tuvu, gan tiem, no kuriem tā attālināsies, – redzēsim jau pēc mēneša, kad pašvaldības IZM ziņos par obligāto izglītības vecumu sasniegušajiem bērniem, kuri ir pašvaldības izglītības iestāžu sarakstos, kā arī par tiem bērniem, kuri izglītības iestādes neapmeklē.

Saskaņā ar šā gada 25. jūnijā valstī noteikto kārtību pašvaldībām turpmāk šāda informācija būs jāsniedz katru gadu līdz 1. janvārim, 1. aprīlim, 1. jūlijam un 1. oktobrim. Savukārt IZM četras reizes gadā – līdz 20. janvārim, 20. aprīlim, 20. jūlijam un 20. oktobrim – salīdzinās no pašvaldībām saņemto informāciju ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Iedzīvotāju reģistrā esošām ziņām un līdz 30. janvārim, 30. aprīlim, 30. jūlijam un 30. oktobrim nodos pašvaldībām informāciju par tiem obligāto izglītības vecumu sasniegušajiem bērniem, kuri nav minēti izglītības iestāžu sniegtajā informācijā.

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece Laila Rieksta–Riekstiņa informē, ka visvairāk skolēnu vecāki ir nobažījušies par skolu pieejamību. Ne visas pašvaldības ir spējīgas bērniem nodrošināt transportu aizkļūšanai līdz skolai, savukārt citas nevar atļauties algot sociālos pedagogus un apmaksāt bērniem pusdienas.

Par skolas bērnu pārvadājumiem atbild pašvaldības. LPS vadītāja padomniece izglītības un kultūras jomā Olga Kokāne portālam „LV.LV” stāsta: „Latvijas Pašvaldību savienība izstrādājusi priekšlikumus principa „nauda seko skolēnam” uzlabošanai un plāno līdz septembra vidum tos iesniegt Izglītības un zinātnes ministrijā. Pašlaik mēs veicam vajadzīgos aprēķinus, lai uzlabojumi stātos spēkā jau ar nākamā gada 1. janvāri. Ļoti ceram, ka mums izdosies ieviest transporta kompensācijas pašvaldībām, lai tās nogādātu bērnus skolā.”

Jautāta, vai pašvaldības tiks galā ar skolu optimizācijas plānu, O. Kokāne „LV.LV” atbild ar pretjautājumu: „Ar ko neesam tikuši galā? Tikām 90. gados, kad situācija bija daudz dramatiskāka.” Viņa dalās Igaunijā iegūtajā pieredzē: „Tepat netālu Igaunijā, aiz Apes, mēs redzējām skoliņu, kur mācās četras klases. Nelielajā ciemata centrā vienā ēkā atrodas kādas trīs iestādes – valsts un pašvaldību, arī skoliņa, kur mācās 16 bērni un strādā divi skolotāji. Ko no modernajām tehnoloģijām te vajag? Pirmās četrās klasēs jau nav ķīmija, kur, lai veiktu eksperimentus, vajadzīgas mācību laboratorijas? Sporta laukums vajadzīgs visiem iedzīvotājiem.”

Kurp vedīs jaunais ceļš?

Vai minētais princips būs taisnīgs gan pilsētām, gan laukiem? Pagaidām ne, jo nav godīgi, ka novadi, kuru centrā ir lielas pilsētas, saņem lielāku finansējumu nekā tie, kuros šādu pilsētu nav. Ir arī citi argumenti, kas liek tā domāt.

Vai jaunais ceļš vedīs izglītības kvalitātes virzienā? Kā valdības un ministrijas iecerētās „pretkrīzes manipulācijas” ar skolām un skolotājiem garantēs pēdējo atdevi skolotāja sūtībai pēc labākās sirdsapziņas?

Neretas vidusskolas direktore L. Grebska ļoti cer, ka skolotāji strādās kā iepriekš, taču pieļauj, ka, trūkstot finansējumam, viņi varētu justies apdalīti un viņu attieksme varētu arī mainīties. No valsts puses algu samazinājums „ir vairāk nekā necienīga rīcība pret skolotāju”, secina direktore.